Juliusz Machulski. „Vabank” („Uz visu banku”). Polska, 1981.
Pirmajā kadrā vēl nekas neliecina par to, kas sekos. Pelēks ielas stūris, automašīna, divi vīrieši mēteļos. Bet uzreiz ir skaidrs, ka šie mēteļi ir piegriezti ar domu, ka cigārs deg ar mierīgu pārliecību, un tas, protams, ir viss, ko vajag zināt. Juliuszs Mahulskis savā 1981. gada kriminālkomēdijā „Uz visu banku” piedāvā ko retu: nostalģiju, kas neaizsmejas sev pašai.
Daniela Zacmane atzīmē, ka astoņdesmito gadu kino parasti gribas skatīties vismazāk, un šī filma ir izņēmums. Mans novērojums ir mazliet atšķirīgs: izņēmums ir iespējams tieši tāpēc, ka filma nav par astoņdesmitajiem gadiem. Darbība ritinās 1934. gadā, un Mahulskis šo izvēli izmanto ne kā dekorāciju, bet kā argumentu. Savietojot 1981. gada Poliju ar 1934. gadu, viņš nevis slēpj politisko spiedienu, bet iegulda to sižetā, kur vienīgā leģitīmā varas forma ir prāts.
Kvinto (spēlē režisora tēvs Jans Mahulskis) ir varoņa tips, kuru Eiropas kino ik pa laikam rada no jauna: tas, kurš daudz domā un maz runā, kurš vakaros pūš trompeti un neskatās, vai kāds uzslavē. Zacmane raksta, ka šāds varonis patiktu visām, un tas, šķiet, ir precīzs novērojums. Bet es piebilstu: Kvinto patīk ne tikai kā personāžs, bet kā stāsts par to, kā cilvēks pasargā sevi no sistēmas, neiešot konfrontācijā. Viņš nelaupa, jo ir vardarbīgs. Viņš laupa, jo tā ir vienīgā valoda, ko nodevējs Krāmers saprot.
Šeit filma sasniedz savu labāko momentu. Krāmers, tagad cienīts bankas īpašnieks, savulaik nodevis Kvintu policijai. Viņa provokācija ir īsta: „Manu banku tev nepaņemt!” Šo teikumu varētu deklamēt uz skatuves; tas skan tik pilnīgi. Laupīšana, kas seko, ir atbilde nevis naudas pēc, bet formas pēc. Loģika ir estētiska: netaisnība saņem atbildi precīzi tādā formātā, kādā tā tika paziņota.
Vizuāli filma saglabā 1930. gadu Varšavas arhitektūru ar piesardzīgu mīlestību. Kafejnīcas interjerā ir kāds galds, kas izskatās pareizi, gaitenī ir apgaismojums, kurš nedomā par efektu, bet domā par telpu. Šādas detaļas parasti ir kostīmfilmu vājā vieta: vai nu pārvēršas muzejā, vai arī tik acīmredzami tiek apskatītas kamerā, ka skatītājs sāk lasīt scenogrāfu vārdus nevis skatīties. Mahulskis šo līdzsvaru tur.
Duņčiks (pilnīgs Jūlijs Krūmiņš ar cigāru, kā Zacmane pareizi atzīmē) ir filmas emocionālais gulsnis. Vieglums, ar kādu aktieris nes šo figūru, atgādina labākos amerikāņu komēdijas pavadoņus, tomēr bez amerikāņu žanra asimitācijas. Ir kaut kas īpaši poļisks šajā kombinācijā: humors kā pašsaglabāšanās reflekss, vieglums kā veids, kā neļaut nopietnībai iekāpt apavos un palikt.
Zacmane beidz ar precīzu novērojumu par skatītāja dubulto stāvokli: viens nevar noticēt, ka viss bija inscenēts, otrs noskatās no malas ar prieku. Es gribētu šo domu pagarināt. Labas laupīšanas komēdijas mehānisms vienmēr ir trauksmains, pat ja liekas jautrs. Skatītājs tiek ievests plānā kopā ar varoņiem, un tas rada atbildību: ja plāns neizdevies, arī mēs esam zaudētāji. „Uz visu banku” šo trauksmainību tur no pirmā cigāra līdz pēdējam kadram, nenomierinot, neatrisinot, tikai ļaujot, ka ir tā, kā ir.
1981. gadā poļu skatītājs šo stāstu lasīja ar aci, kuru nevajadzēja papildināt ar komentāriem. Tagad šī lasījuma slānis ir lielā mērā zudis. Paliek filma kā filma: precīza, eleganta, ar varoņiem, kuri dzīvo mākslinieciskajā miera stāvoklī. Tas ir pietiekami. Dažreiz tas ir vairāk nekā pietiekami.