Skatīšanās tehnika

Henrija Preisa gleznas izstādē “Purvīša balva 2015”, LNMM izstāžu zālē Arsenāls

Nelielajā intervijā, kas aplūkojama pie ekspozīcijas ieejas, Henrijs Preiss savus Purvīša balvai nominētos darbus raksturojis kā durvis uz vietām, kuras ne visiem ir gadījies redzēt. Protams, tie, kuriem tās ir gadījies redzēt, visticamāk, pazīs šīs vizionārās ainavas, līdzīgi kā Vecpiebalgas iedzīvotājs varētu pazīt tēva mājas kādā no Purvīša gleznām. Arī es nespēju vienaldzīgi paiet garām lielajiem koka paneļiem, durvīm, no kurām Preiss gluži vai apšaudīja skatītājus ar košām ģeometrisku figūru eksplozijām.

Oldess Hakslijs grāmatā “Uztveres durvis” spēlējas ar domu, ka ikviens cilvēks esot spējīgs vienā mirklī atcerēties visu, kas ar viņu jebkad ir atgadījies, un ieraudzīt visu, kas notiek jebkurā izplatījuma punktā. Turpretī smadzenes un nervu sistēma darbojoties kā filtrs, caur kuru visa šī nelietderīgā un mulsinošā informācija tiek atsijāta. Šo ideju es atcerējos daļēji tāpēc, ka Henrija Preisa veidotās mandalas sastāv no tik bagātīga grafisku motīvu uzslāņojuma, ka starp tiem jebkurā brīdī var pazīt (un ja ne pazīt, tad iztēloties) kādu detaļu no jebkura vēstures posma pēc skatītāja izvēles. Bet, tā kā visi šie simboli ir vairākkārt sadalīti gabalos, pārkārtoti un savstarpēji sajaukti, tiem vairs īsti nav saistības ar hronoloģisko vēsturi – tikai ar skatītāja apziņu un to, ko pats autors sauc par īpaši izkoptu “skatīšanās tehniku”.

Izdzirdējis šādu jēdzienu, es aizdomājos par jautājumu, kas līdz šim likās pilnīgi pašsaprotams, proti, kāda tad ir mana skatīšanās tehnika? Vai man, pašam to nenojaušot, tāda maz piemīt? Nostājies pie lielākā no Preisa darbiem, pārlaidu tam virspusēju skatienu. Pateicoties simetriski izkārtotajiem apļiem un fonā dūcošajai mūzikai, tas nedaudz atgādināja savdabīgu televīzijas krāsu skalu. Es atbrīvojos, dziļi ieelpoju un ielūkojos gleznas centrālajā aplī, no kura uz visām pusēm sniedzās asi stari. Kādu brīdi nekas interesants nenotika – meditatīvam skatīšanās procesam traucēja gadu gaitā iesakņojušās domas par kompozīciju, objektu izkārtojumu un tamlīdzīgiem niekiem. Bet tad tas viss lēnām izgaisa.Palika tikai fonā dunošais elektroniskais bass un žuburainā mandala, kura aizvien manāmāk sakustējās ik reizi, kad man izdevās atslēgt skatiena fokusu un nepievērst uzmanību detaļām. Un, jo izkliedētāk es uz to raudzījos, jo nepārprotamāk šūpojās un griezās Preisa radītā optiskā ilūzija. Stari, apļi, līnijas un ņirbošās pretkrāsas spēlēja trikus ar redzes nerviem, un pēc kāda laika es jutos ierauts ātrgaitas tunelī ar neatšifrējamām, taču nepārprotami vēsturiskām rakstu zīmēm gar sienām. Tas bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad mākslas darbs strādāja kā labi ieeļļots mehānisms. Bet atlika nedaudz atkāpties vai uz brīdi novērst skatienu uz kaut ko citu, un manā priekšā atkal atradās nekustīgā krāsu skala ar vienmērīgo dūkoņu fonā. Šādi varētu attēlot cilvēka apziņas kanālu, kura raidlaiks starp programmām uz brīdi palicis tukšs.

Vēlāk es sāku uzdot draugiem jautājumu: “Kāda ir tava gleznu skatīšanās tehnika?” Lielākā daļa no viņiem atbildēja, ka nekad tā īsti par to neesot aizdomājušies, lai gan daudzi arī pieminēja nefokusēto skatienu kā obligātu skatīšanās nosacījumu. Taču viena no aptaujātajām personām iepriecināja mani ar atbildi, kas nāca mirklī un bez aizķeršanās: “Sākumā es vienkārši mēģinu atbrīvoties, un, ja jūtu, ka ar gleznu viss ir kārtībā, tad es varu iekļūt tajā iekšā.” “Iekšā gleznā?” es pārjautāju, iztēlojoties Preisa ņirbošos tuneļus. “Jā,” viņa atbildēja, “iekšā gleznā. Tāpēc laba māksla vienmēr ir īpašs piedzīvojums.” Tur, iekšā.