Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Spunk
det eneste jeg vet er at det ikke er en stovsuger
1999, rune grammofon
Noskaņojums: esmu maza, nejauka meitene, kurai viss ir apnicis
Vieta: dažādu priekšmetu pilna un aizslēgta istaba
Cilvēki: kurli, traki vai draugi
Zviedru dumpīgo pusaudžu vai feministu mulsināta avangarda trokšņuspēles grupa, kuras sastāvā ir tikai meitenes, bet debijas albuma nosaukumā paņemts citāts no Pepijas Garzeķes: “Vienīgais, ko es par to zinu, ir tas, ka tas nav putekļsūcējs.” Klausīties to ir grūti, taču jautri — atšķirībā no industrial vai noise žanra speciālistiem Spunk ir līksma un brīžiem pat asprātīga rotaļa ar sevi, saviem kompleksiem un apkārt klīstošajām skaņām. Ja mūzika, kuras koncepcijas pamatā bija brīva improvizācija, jau ir neglābjami novecojusi, tad šī ir mūzika, kuras pamatā ir brīvība no jebkādas koncepcijas. Diezin vai to būtu klausījusies Astrīda Lindgrēne, taču Pepija Garzeķe noteikti būtu bijusi sajūsmā. Bez tam — rune grammofon diskus atšķir elegants noformējums un nevainojama kvalitāte.