Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stīvens Farbers, Marks Grīns
Holivuda uz dīvāna: atklāts ieskats pārkarsušajā mīlas dēkā starp psihiatriem un kinematogrāfistiem
Ņujorka: William Morrow & Co, 1993
Nesen intervijā Sestdienā Holivudas aktrise Laima Robina izmeta: “Nezinu, kā Latvijā, bet Amerikā cilvēki svēti tic psihoterapijas spēkam, katram ir savs psihoterapeits!” Farbera un Grīna grāmata ir detalizēts stāsts par to, kā Freida zemapziņa atrada savus uzticīgos sekotājus Losandželosas pakalnos. Blakus frizieriem un apģērbu modelētājiem psihoanalītiķi kļuva par neatņemamu Holivudas sastāvdaļu. Režisors Elija Kazans (kurš pats bija nopietni pagulējis uz psihoanalītiskā dīvāna) atzina, ka amerikāņu aktieri, patiesību sakot, cēlušies no ielas un viņiem esot pavisam primitīva valoda; viņi nemeklē stilu, jo klusībā uzskata, ka viss, kas tiem vajadzīgs, ir emocijas, kuras nāk no viņu samocītās un aizmirstās bērnības. Tomēr šis emocionālais pamatojums bija arī nepieciešams, lai spēlētu varoņus, kuriem, atšķirībā no mūsdienu kino, bija pagātne ar tās psihiskajiem noslēpumiem. “Tu pieļāvi freidisku kļūdu,” pēc gada psihoanalizēšanās teica Merilina Monro savam partnerim filmā “Autobusa pietura”. “Tu teici “zvīņaina”, tas nozīmē – tu domāji par čūsku. Bet čūska ir falliskais simbols. Vai tu zini, kas ir falliskais simbols, Don?” “Vai es zinu, kas tas ir?” Marejs esot attraucis. “Man pašam tāds ir!”