Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tatjana Nikolajeva
Par ko patiesībā uzrakstīja Marsels Prusts?
Maskava: Языки славянской культуры, 2012
Ir grāmatas, kuras es atšķiru vienīgi tādēļ, lai dusmotos. Šis mazohistiskais lasīšanas veids liek grāmatā skatīties ar nicinājumu pat uz to, kas citos apstākļos šķistu interesants. Protams, ka otra puse šādai attieksmei ir augstprātīgais “es zinu labāk”. Nikolajeva sadusmoja jau ar nosaukumu, turklāt galvenais, ko dāma cenšas pierādīt 128 lappusēs, ir apsvērums, ka viss Prusta romāns ir rakstīts kā slima pusaudža murgi, ko pa reizei pārtrauc autora (Prusta) pārdomas par atmiņu dabu un rakstīšanas būtību. Piesaukusi talkā Delēzu, Nikolajeva nonāk pie satriecoša secinājuma: “Tādējādi romāns “Atgūtais laiks” ir daudzslāņains. Līnijas un telpas tajā savijas un atvijas. Tā “Atgūtais laiks” savienojas gan ar autoru, kurš spriež par mākslu Germantu prinča bibliotēkā, gan ar varoni, kurš izzinājis savas veltās dzīves tukšību.” Nu, draugi, tā jau es arī varu. ““Atgūtais laiks” ir romāns, kurā Prusts, ar milzu piepūli lauzdamies sastingušajā pagātnē, no tās izvilcis un atdzīvinājis vienīgo reālo sevi – pārdzīvojušu un nemirstīgu būtni, kuras nebūtu, ja nebūtu dižā “Atgūtā laika”.”