Tirzas baznīca un draudze laikmeta griežos

Tirzas baznīca un draudze laikmeta griežos
Sakārtojis Nils Treijs
Tirzas baznīcas 180 gadu jubilejas komitejas un Tirzas pagasta attīstības biedrības izdevums, 2006
 

Tirzā dzīvo tirzmalieši, Adulienā adulnieši, Druvienā druvēnieši, Galgauskā galgausnieši un Lizumā lizumnieši, ko arī apņemos turpmāk precīzi ievērot. Es ķeros pie katra salmiņa, kuram vien piemīt vēsturiskums un konkrētība, un nekad nelaižu garām aprakstus, kas rada zinātniskiem tekstiem reti sasniedzamo nepārtrauktības sajūtu. Valdzinošākās te, protams, ir mācītāju Šillinga (1429-1835) un Šaca (1836-1851) rakstītās hronikas. Tomēr ne mazāk svarīgi, ka laikā, kad draudzei bija jāraksta “Garīgā darba plāns”, kuru rakstītāji 1985. gadā iesāka ar vārdiem “Ja tas Kungs tā gribēs…”, Tirzas baznīca nekad nebija ne slēgta, ne pārvērsta par minerālmēslu noliktavu. Šis fakts nav anonīms, tas nozīmē uzvārdus un skaitļus. Gulbenes izpildkomiteja 1979. gadā atsūtīja uz Tirzu rīkojumu, ka, “sargājot kulta priekšmetus”, nepieciešams reģistrēt žurnālā katru cilvēku, kas ārpus dievkalpojuma laika ienāk baznīcas telpās, tā padarot šo kategoriju pārskatāmu un kontrolējamu. LPSR pūliņi panākt baznīcu brīvprātīgu slēgšanu izpaudās nesamaksājamās nodokļa un ēkas obligātās apdrošināšanas likmēs, kas bija augstākas nekā cita veida ēkām, lai gan aplaupīšanas gadījumos nekāda kompensācija netika piešķirta. 60. gados tas nozīmēja ap 20 rubļu gadā no katra sarūkošās draudzes locekļa, bet 80. gados jau ap 50. Par katru nokavēto dienu bija jāmaksā 2 procenti soda naudas. Un 1987. gadā varbūt tievais, personiskais matiņš, kurā viss īsu, izšķirošu mirkli noturējās, piederējis vienai pavecai, spītīgai mācītāja sievai.