Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jura Utāna “Latvijas republikas pilsonis” (izstāde “Latvieši. Mīti un konteksti”)
Artūra un Ināras Riņķu “Nekurienes vidū”
Jautājums par latvietību un ko ar to iesākt jau labu laiku iestrēdzis manā prātā. Tas nevirzās ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet turpat vien ir kā lieta, ko kāds aiz nevaļas sadomājis un tev uzdāvinājis, savukārt tu, ik reizi uz to paskatoties, svārsties – būt pieklājīgam vai tomēr mest ārā. Lai kā jautājumu cilātu, tas vienmēr novelk smagnējā stāvoklī, kurā spītīgi jācīnās ar bezcerību – kaut vai tādēļ, ka liela daļa tā saukto “latvisko arhetipu” – katrs savā kaktiņā, nesabiedriskā dabas mīlestība, apbrīnojamā izturība un strādīgums (lai kāds būtu to saturs), pūt un palaid dzīvesziņa –, izsakoties pieklājīgi, nav pievilcīgi, kur nu vēl lietojami ilgtermiņā.
Pirms nostājos pie Jura Utāna darba, biju nolēmis, ka ar latvietību var apieties arī vieglāk, nezaudējot neko no dzīves vitāluma, un ka latviešu mākslas darbi (arī īpaši latviskie) mēdz būt interesanti, pat izcili – dažādu iemeslu dēļ. Tomēr Utāna bilde nupat minētās jūtas uzjundīja no jauna, liekot jautāt pēc mākslinieka nolūkiem. Vai Utāna darbs pauž nacionālu sentimentu un tam neatņemamu apdraudējuma apziņu vai arī īsto latvieti izjoko? Sākumā pat nebija īsti skaidrs – labu laiku iesprūdušais jautājums it kā nelāgi sakustējās, skardams hronisko pašpārliecības trūkumu, jaucot nemieru ar neziņu un nesaprotamu iemeslu dēļ arī ar tikko jaušamu skaudību, kura nekad nav balta. Šīs garu kustības kā pielipināja mani pie nešķīstā viepļa, tādēļ uzreiz pat nespēju novērtēt acīmredzamo: Utāns savu darbu bija uzgleznojis pēc pagājušā gadsimta vidū tapuša plakāta ar īstu, smuku tautumeitu. Nedaudz atšķirīgi uzsvari šī apstākļa skaidrošanā var aizvest pavisam atšķirīgos virzienos. Mākslas darba, tā sižeta piesavināšana (apropriācija) citā mākslas darbā var vienlaikus atklāt vēsturisko situāciju, kurā tapis gan oriģināls, gan arī piesavinātāja darbs. Valters Benjamins šādu notikumu sauktu par dialektisku tēlu. Man gan šoreiz interesantāks liekas pats piesavināšanas fakts, īpaši attiecīgā sižeta risinājumā. Mākslā piesavināšana lielākoties ir viens no tiešākajiem žestiem, kas liecina par oriģinalitātes apšaubīšanu, piesmiešanu vai pilnīgu noliegšanu. Ja par Utāna darbu domā šādi, tad tas labi izsaka par valsts ideoloģiju kļuvušo etnisko nacionālismu, kur ideāls tieksmē uz oriģinalitāti un tīrību prasa līdz riebumam aptīrīt citu, betgalu galā abi izrādās vienas un tās pašas prāta neapvaldītas fantāzijas atspulgs.
Te gan esmu stipri aizsteidzies priekšā notikušajam; pametot Utāna darbu, manā prātā nebija ne miņas no Valtera Benjamina vai piesavināšanas. Impulsus, kas sagatavoja augsni dialektikai, guvu “nekurienes vidū”. Pasākuma saimnieka Artūra Riņķa mērķis bija atbrīvot izstādes apmeklētājus no ikdienas rūpēm, lai viņi varētu ļauties viņa kinētisko mākslas darbu pavērtajām realitātēm un dimensijām. Lai gan grupas ekskursija nav tas pasākums, kurā gludi ieiet sevī, kaut kas būtisks – vismaz ar mani – notika. Stīmpanka (steampunk) stila automobilis un mandalas, zudušais inku saules disks, “Mēness tornis”, “Ūdens glezna” vedināja pie tā visa kavēties un pamazām prātu iztukšoja, cik nu tukšs tas vispār var būt. Vairs arī nebija tik svarīgi, cik tieši dimensiju tur bija, svarīgs bija tas, ko nevarīgi mēdz saukt par notikumu.
Stīmpanks gan esot izvērsies ASV, apgalvo Riņķis, tomēr tas viņam nav traucējis radīt pasakainu spēkratu un šofera kostīmu. Kāds indiāņu mākslinieks Riņķim esot ieteicis mākslas dārzu patentēt. Bet indiānis zina, ko saka. Vēlāk man norādīja, ka Riņķa darbu nosaukumos skaidri parādoties tieši latviskais – “Koka dvēsele”, “Īpašuma zīme”, “Ūdens glezna”..., bet par to es vēl nebiju paguvis aizdomāties.