Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uldis Bērziņš
Saruna ar pastnieku
Rīga: Neputns, 2009
Man ar Ulža Bērziņa dzejoļiem, kad par tiem kaut kas jāpasaka, iet kā ar ēdieniem, kas neprātīgi garšo, bet mute neder, lai tādus, citiem redzot, smuki ēstu. Vai nu ābols par lielu, žokļi tik tālu neatvāžas, lai atkostu pa kumosam, vai zobi ieķep kā saldā piķī un liekas, nu būs mute ciet uz mūžību, vai izkož visu rīkli tā, ka nevar gaisu ieraut. Vai tas kādam ko dos vai nozīmēs, ja es pateikšu, ka dūņās ir gan ragi, gan valoda, gan cilvēcība, bet Bērziņa sapņi mūs glābs? Ka ir tāda latviešu dzeja, kura nav ne pavirša, ne pašpietiekama, ne augstprātīgi garlaicīga, tāda, kas ir skaistāka un lielāka pati par sevi, un kas pat valodu, kur nu vēl, mani, cilvēku, dzen gribēt būt? Kam vaig, lai tante ēdot raud?