Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uldis Tīrons, Andrejs Grants
Šamaņu pusē
Rīga: Neputns, 2013
Noteikti nav pareizi rakstīt par drauga un kolēģa grāmatu, īpaši, ja pats esi kaut nedaudz pielicis roku tās galīgajam veidolam, taču ko darīt, ja tieši šī grāmata liekas nozīmīga? Lai jau parastie pārmetēji pārmet snobisku paštīksmināšanos un pašapmierināšanos – vai kā nu viņi to redz. Es nevaru nepateikt: šī grāmata ir skaista Andreja Granta apgaroto un reizē sulīgi dzīvīgo fotogrāfiju un Intas Sarkanes “elpojošā” maketa dēļ, un tā sagādā sen neizjustu baudu (vismaz latviski lasot) Tīrona tekstu dēļ – tie ir nesteidzīgi un garu, lēnu domu rosinoši, neuzspēlēti un neliekuļoti. Tajā pašā laikā es jūtu stāstu – to, kurš nav vienkārši un lineāri izstāstāms, kurš pazib un nozūd kā ķirzaka sūnās. Par ko tas ir? “Kā mēs braucām šamaņus lūkoties”? Vai šamaņi ir? Vai viņi ir īsti? Arī, arī, bet tā jau ir tikai virsbūve. Dziļāk ir tas, ko grūti formulēt un kāpēc tāda grāmata vispār jāraksta – proti, kā domāt par to, kas domai nav viegli pieejams, par to, kas ir tik ļoti cits, ka nevar neizmainīt to, kurš iedrošinās par to domāt. Uz kuru pusi? Man šķiet, uz pazemīgumu, uz savas lepnās gudrības piebremzēšanu, uz paklusēšanu. Vai tas nozīmē nokļūt šamaņu pusē? Nu, pagaidiet, nesteidzieties. Palasiet.