Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sastādījusi un no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone
Uz austrumiem no saules un rietumiem no mēness. Norvēģu tautas pasakas
Rīga: Valters un Rapa, 2010
Ieraugot šo grāmatu, kuras māksliniece ir Madara Auzenbaha, mana sirds skaļi iegavilējās. Gribējās, lai grāmatu lapa būtu krāsaina un lai katram no jums uzreiz uzrastos tādas koši zilas jūtas un tāda balta sapņa seja bez visam mūžam piešķirtajiem nolemtības vaibstiem. Svaiga un literāri uzmundrinoša sajūta vējo arī no pašām pasakām – tā ir “brīnumu daļa” no Grimmu laikabiedru Asbjērnsena un Mū vākuma, un pārradot mutvārdu tekstu grāmatā, viņi bija uzņēmušies sava laika neizbēgamo uzdevumu – veidot norvēģisku norvēģu rakstu valodu. Mani tādas lietas joprojām ļoti iedvesmo, jo šķiet, ka tas nav darbs, ko var paveikt vienreiz par visām reizēm, un savā ziņā šis uzdevums katrā laikā atkārtojas tāpat kā mūžīgie pasaku motīvi. Motīvu pazīšanas prieku trīskāršo to iemiesojuma spilgtā citādība. Jau pirmajā pasakā Mačatiņš nāk pretī un saucas Peiks, bet mīla uz trim apelsīniem te notiek trīs citronos un zalkša vietā meitenei jāprec baltais lācis. Kad man atkal kādā diskusijā par bērnu grāmatām prasīs, vai bērniem der briesmīgas pasakas, es pāradresēšu šo jautājumu norvēģiem. Būt norvēģim taču acīmredzot nozīmē kopš bērnības zināt gan to pasaku, kurā krodzinieka līķim jāstāv pie baznīcas durvīm, iesalušam ledus bluķī, lai visi godīgi kristieši spļautu tam virsū, gan to, kurā māte, tikusi pie troļļa sāniem, bez vārda runas piekrīt noslaktēt savu dēlu. Un, protams, tieši to ar viņu pašu izdara dēls.