Vai tas patiešām ir bijis?

Gillian Wearing. Album: Self-portrait as my mother Jean Gregory, 2003

Džiliana Vēringa. Albums: es kā mana māte Džīna Gregorija, 2003

Ja es kādreiz būtu redzējusi šo fotogrāfiju izstādītu galerijā vai muzejā, iespējams, būtu ātrāk atminējusi to, kas mani ilgi mulsināja grāmatā “Mākslas fotogrāfija šodien” nodrukātajā attēlā.

Vispirms bija sajūsma par tik precīzu laicīgas (nevis pasaku) Sniegbaltītes tēlu, šķita – tukšumā planējošajai galvai, ko neticami slaids kakls tikko notur kreklblūzes izgriezumā, es spēju pieslēgties uzreiz – vienā rāvienā. Kā tas var būt, ka nekas netraucē skatīties un jūsmot, murminot “cik skaisti, cik ļoti, ļoti skaisti...”? Taču, pētot seju atkārtoti, uzmācās neskaidra nojausma par nobīdi. Kaut kas nav ar proporcijām – kakls pret seju un galvenokārt tieši pret pleciem ir pārāk slaids, padarot ķermeņa augšdaļu par nolaidenu, nesaprotamā kārtā pārāk masīvu kalnu. Un dīvainais uztūkums pie augšlūpas nevar būt tikai koķeti uzmesta Sniegbaltītes lūpa. Tam jābūt kaut kam citam. Tāpat arī degungals, tieši pats deguna gals – kā var būt tā, ka gribas teikt: “tas ir pārāk smags”? Zināšana, ka šis darbs ir pašportrets, kurā autore portretē sevi kā savu mammu jaunībā, neko daudz nelīdzēja, tikai lika domāt par smaga grima kārtām, kas taču nevarētu būt uzklātas tik pavirši, lai pie kreisās acs ārējā kaktiņa paliktu saskatāma tāda kā rēta vai iegriezums? Savukārt tās pašas acs iekšējais kaktiņš ir ļoti iegrimis, it kā iekritis pārāk melnas ēnas bedrē.

Tikai tad, kad ierakstīju autores vārdu tīmeklī un atradu tur pašportretus “es kā mans tēvs”, “es kā mana māsa”, “es kā mans brālis”, “es kā Vorhols”, “es kā Diāna Arbusa” un, visbeidzot, “es kā es pati triju, sešpadsmit un divdesmit septiņu gadu vecumā”, apjēdzu, ka tā taču ir maska. Burtiskā nozīmē – maska no ārkārtīgi smalka materiāla, ticami pieguloša, meistarīgi veidota, ar izgrieztiem caurumiem – nu, kā to pateikt... acu vietā? Maska, papildināta ar smalku parūku un īstām drēbēm. Sajūta, domājot par to, kā viņa veido trīsdimensiju formu, lai noņemtu pretformu, kurā ieklāj laikam jau silikona masu un tad to rūpīgi apstrādā, apdarinot ar, piemēram, uzacu matiņiem, – un to visu viņa dara, skatoties savā ģimenes albumā, – bija kaut kas vieglam ģībonim līdzīgs.

Rolāns Barts raksta, ka fotogrāfijas dabas pamatā ir poza. Skatiens, aplūkojot foto, ne tikai iekļauj sevī domu “jā, tas patiešām ir bijis”, bet uzreiz ved tālāk pie neizbēgamas apjausmas par brīdi (vienalga, cik īsu vai garu), kad acs priekšā kāda reāla lieta bijusi nekustīga – kad ir notikusi pozēšana fotokameras mazā lodziņa priekšā. Nav šaubu, ka Džiliana patiešām ir pozējusi savas fotokameras priekšā ļoti garus, saspringuma pilnus brīžus. Bet viņa ir izdarījusi vēl kaut ko. Jautājot “vai tad tiešām tas ir bijis?”, viņa spiež klāt degunu savām ģimenes fotogrāfijām no otras puses – tāpēc sejas vaibsti patiešām mazliet deformējas un veidojas tāda kā dubulta ekspozīcija. Vispirms Džilianas mamma 50. gadu beigās apmeklēja fotosalonu kaut kur Anglijā, veicot smalko apmaiņas rituālu starp profesionālu fotogrāfu un sevi kā sava fotoattēla iegūt gribētāju. Un pēc tam Džiliana savas mammas “ādā” veic šo pašu rituālu vēlreiz – kaut vai mēģinot atdarināt salona fotogrāfijas stilu.

Barts pēc savas mātes nāves satika viņu otrreiz – kā pavisam mazu, piecus gadus vecu meitenīti, kas stāv uz koka tiltiņa slavenajā un tikai Bartam pašam vien zināmajā Ziemas Dārza Fotogrāfijā. Ir taču brīnišķīgā leģenda, ka tieši šīs fotogrāfijas patiesībā nekad nav bijis. Taču Džiliana Vēringa pa šo koka tiltiņu pavisam raitā solī pastaigājas šurpu turpu – man šķiet, ka, aplūkojot viņas fotoinstalācijas, to var dzirdēt pavisam skaidri.