Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valentīna Freimane
Ardievu, Atlantīda!
Rīga, Atēna, 2010
Domāju par to, cik trāpīgi izraudzīts grāmatas nosaukums: tā pasaule, kurā Valentīna Freimane pavadīja bērnību un agrīno jaunību, patiešām ir nogrimusi uz neatgriešanos. Nav ne tās Berlīnes, ne Rīgas – gan jau arī ne tās Parīzes; nav ne tādu intelektuāļu, ne tādas bohēmas. Un pats šausminošākais – nav Austrumeiropas ebreju kopienas, kura tik lielā mērā ietekmēja visas Eiropas gaisotni. Pēdējā laikā, staigājot pa Rīgas centru, arī man aizvien biežāk uznāk sava veida Atlantīdas sajūta – ne jau tādiem kā es, ne jau tādiem kā tas kolektīvais “mēs”, kas lempīgi bradā pa netīro sniega un sāls putru, celti šie skaistie, cēlie vai brīžam kaprīzi izcakotie nami – tie domāti citiem, pavisam citai civilizācijai ar citu apziņas – nerunājot nemaz par sadzīvi – līmeni. Mēs vienkārši esam ūdenslīdēji, kas izbrīnījušies un ziņkārīgi tausta un baksta nogrimušus, eksotiskus dārgumus. Freimanes aristokrātiski apvaldītais tonis, automātiskais kosmopolītisms un organiskā inteliģence arī ir šāds eksotisks dārgums – gandrīz grūti noticēt, ka grāmata sarakstīta latviešu valodā. Vienīgais, kā ik pa brīdim lasot pietrūkst, ko gribas vēl un vēl, ir detaļas, vēl vairāk konkrētu Atlantīdas detaļu. Kaut gan – cilvēkam ir taču tiesības arī neatcerēties.