Pieci citāti

Nr. 1.

“Pirms došanās ziemas guļā lācis iztīra sev kuņģi ar brūklenēm un citu, pārsvarā augu izcelsmes, barību. Kad pienācis laiks doties migā, lācis no māla, sūnām un vilnas saveļ aptuveni 50cm garu grīsti vai arī vēl garāku un, atvainojiet par detaļām, sabāž to sev anālajā atverē. Dažiem medniekiem par tādu aizbāzni ir priekšstats kā par korķi, kas sastāv no vilnas un dzīvnieka cietajiem ekskrementiem. Tas lācim nepieciešams tādēļ, lai miega laikā nekādi mikrobi nevarētu iekļūt dzīvniekā neapzinātas defekācijas laikā. Pavasarī, kad lācim nav pārāk ērti staigāt apkārt ar korķi dibenā, viņš dabū to laukā visai oriģinālā veidā. Uzrāpjas augstā kokā un no turienes uz pakaļas lec zemē. Gaudo, protams, aiz sāpēm, lamājas lāču mēlē, bet no jauna uzrāpjas kokā un atkal gāžas zemē, kamēr aizbāznis nav izsists. Aizbāžņa izsprāgšanu pavada ievērojama organismā uzkrāto netīrumu strūkla, kas izšļācas līdz pieciem metriem tālu.”

Сугробов Валерий “Охота на медведя”, 2005.

Nr. 2.

“Tāpēc regulārai masveida putnu ķeršanai ir lietderīgi turēt vairākus [savvaļas] īpatņus, piespiežot tos mest spalvu dažādā laikā, izmainot tiem diennakts gaišā laika ilgumu (skat. nodaļu “Turēšana nebrīvē”). Pirmajos izbraukumos pie dabas pievilinātāji putni parasti mēģina tikt ārā no mazajiem krātiņiem, kā dēļ var notikt dažādas nepatikšanas. Visbiežākā ziemas putnu ķeršanas nelaime ir acu piesalšana pie krātiņa metāla režģiem, un rezultātā putns paliek neredzīgs.”

Носков Г. А., Рымкевич Т. А., Смирнов О. П. “Ловля и содержание птиц”, Л.: Из-во ЛГУ,1984.

Nr. 3.

“Šim nolūkam vajag atvērt knābi un apskatīt aukslēju vidējo līniju, tur ir četri zobiņi: viens liels un noteiktā attālumā trīs mazi. Pārāk piejaucētām pīlēm tādi ir divi trīs, meža pīlēm – līdz 12. Šādas pīles ieteicams brāķēt. Četri zobiņi ir tikai pīlēm ar labām darba spējām. Es nenoliedzu šādu pieeju pievilinātājas pīles izvēlē, bet mans viedoklis ir, ka labam darbam pīlei vajag lielu pārošanās vēlmi. Bet pārošanās procesā knābim nav primāras nozīmes. Sākumam var paskatīties uz sevi spogulī! Dažas “vēsas” un neseksuālas pīles var “sakārdināt”, ja tām pirms medībām izmasē to vietu, kura nepastarpināti piedalās apaugļošanas procesā. Pēc tādas “neķītrības” pīle sāks strādāt labi.”

Сугробов В. Ю. “Охота на водоплавающую дичь”, 2007.

Nr. 4.

“Lai nedzirdami nošķaudītos vai izklepotos, plati atver muti, no plaušām izelpo pēc iespējas lielāku gaisa daudzumu un, piesedzot degunu un muti ar saņurcītu audumu, izklepojas vai šķauda, neieelpojot pirms tam jaunu gaisa porciju.

Ir mednieki, kuri, atvainojiet, nepareiza uztura vai slima kuņģa dēļ medību laikā sāk “šaut” ne ar bisi. Ja tas jādara nedzirdami, ar pirkstiem vajag atplest sēžamvietas vaigus, bet pēc tam izkliedēt gaisu ar plaukstu vēzieniem, neradot troksni. Iespējams, par to nevajadzēja rakstīt. Bet gadās visādi. Piebildīšu vēl, ka to māca speciālo uzdevumu vienību kaujiniekiem, un laikam ne jau izklaides pēc.”

Сугробов В. “500 советов начинающим охотникам”, 2004.

Nr. 5.

“Baroja arī nogalinātos dzīvniekus, cerot viņus pielabināt un saglabāt veiksmi medībās. Sibīrijas tautu vidū bija izplatīts nogalināta lāča “mielošanas” rituāls. Svētku mielasta laikā pēc lāča medībām tā galvaskausu lika goda vietā uz galda, pienesa tam ēdienu, bet vecie vīri visu nakti ar viņu sarunājās.

Zinātnieki detalizēti aprakstījuši un nofilmējuši lāča svētkus, kas notika 2002.gada decembrī Hantu-mansu autonomajā apvidū. Kaut arī tas tika speciāli organizēts, tā autentiskums nerada šaubas. Svētki bija veltīti konkrētajam nogalinātajam zvēram un nebija piesaistīti kalendāram. “Lācis” (pareizāk sakot, tā āda svētku rotā ar galvu un ķepām) no mednieka mājas tika nogādāts uz rituāla vietu. To novietoja priekšnama kaktā, vietu apkvēpināja ar bērzu piepes dūmiem, visi uz svētkiem sanākušie vietējie iedzīvotāji, nākot iekšā, “sveicinājās” ar to. Pēc tam “lāci” un visus klātesošos apbārstīja ar sniegu. Un tikai pēc tam sākās paši svētki, kas ilga trīs dienas, ar “atmodinošo dziesmu”, kuru izpildītājs dziedāja, stāvot zvēra priekšā. Tad sekoja dziesmu, deju, zīlēšanas, teatralizētu priekšnesumu virkne, tai skaitā ar erotikas elementiem. Lācim laiku pa laikam pienesa cienastu– brieža gaļu, maizi, prjaņikus utt. Trešajā dienā pēc apvārdošanas tika veikta upurēšana: nokāva divus briežus un saskaņā ar tradīciju apgrieza to kautķermeņus ap savu asi pa saules ceļu. Pēc tam sekoja rituālā maltīte. Tie, kas svētkos bija palikuši līdz rītam, pēc kārtas atvadījās no lāča, tad tika veikta vēl viena upurēšana; tajā piedalījās tikai vīrieši. Pēc visām norisēm lāci aiznesa uz tā mednieka māju, kurš viņu bija nomedījis. Uz atvadām tā priekšā tika nodziedāta “aizliegtā dziesma”, kurā cilvēks vēršas pie zvēra: “Piedod, ja kaut kas nebija, kā vajag, neapvainojies, ja kaut ko izdarījām nepareizi...”

Анна Павловская. “Кухня первобытного человека”. Издательство: Ломоносовъ, 2015.