Velni, velni

Velni, velni
http://ej.uz/velni

Pirms trim gadiem krievu fotogrāfs Daņila Tkačenko devās ekspedīcijā pa Krievijas un Ukrainas mežiem, uzmeklējot ļaudis, kas nolēmuši pamest modernās pasaules kārdinājumus, civilizācijas ērtības un tādas vai citādas attiecības ar sabiedrību. Krievijas ģeogrāfiskie plašumi šā­­dam solim, protams, ir ārkārtīgi piemērota vieta, un dažādu motīvu vadīti vientuļ­nieki, sākot ar mūkiem un beidzot ar Sibīrijas mūžamežos aizgājušiem vecticībniekiem, tur jau ir savdabīga vēsturiska tradīcija. “Krievija ir zeme, kurā ir viegli noslēpties, jo ir ļoti daudz vietas un civilizācijas neskartas dabas,” kādā intervijā teicis fotogrāfs, “un tajā pašā laikā sabiedrība nav no tām patīkamākajām.” Par Tkačenko iedvesmas avotu gan bija kļuvusi nevis vēsture, bet paša pieredze – pirms gadiem pieciem viņš bija apmaldījies Altaja kalnos un ceļu atpakaļ meklējis gandrīz mēnesi. Fotografējamo vientuļnieku atrašana gan nav bijis viegls pasākums – vispirms jau laikam tāpēc, ka daudzu vientulības pamatā ir bijusi tieši nevēlēšanās sastapt citus cilvēkus. Ne reizi vien esot gadījies, ka pēc ilgas braukšanas ar vilcienu un vēl pārdesmit kilometru noiešanas kājām Tkačenko sastapis cilvēku, kurš nav bijis ar mieru ne sarunāties, ne fotografēties. Pārējie ir iemūžināti.