Vienīgais varoņdarbs

Pasi un Mammu Rauhala, “Viss nepieciešamais”. Krāsainas izdrukas, video. Izstādīts Rīgas mākslas telpā izstādē “Pazudis arhīvā” (2016. gada 5. februāris – 27. marts)

Esmu pārliecināts, ka viss sākās jau 1991. gadā ar taksometra šofera Mikas pakavveida ūsām tumšā Helsinku ziemas rītā Džima Džārmuša filmā “Nakts uz Zemes”. Punktu uz “i” uzlika Roza Liksoma, kaut gan viņa neko nefilmē, viņa raksta. Tā nu tagad visa pasaule zina, ka īsts somu džeks saka: “Štokmans”, “muterīte”, “fāča” un “džāra”. Mājas viņam ir “mikas”, un savu jaunību viņš īsumā raksturotu ar “joferīt, cik labs es toreiz biju uz skatuves!”. Tas ir cilvēks, kas regulāri “pārkašā” un to tik vien dara kā “trimpelē”. Ja kāds viņu pierunā saposties, tad uzvalkā viņš “knosās”. Gripu viņš ārstē ar “koskenkorvā izšķīdinātu kakla bombongu”, aizbultētas durvis atver ar motorzāģi un, guļot uz nāves gultas, met mācītājam ar čību, bet būtībā “pēc iedabas ir tāds varen sapasīgs”. Nu kā gan tāds tips varētu izskatīties? Jā, pareizi. Uzminējāt.

Tā nu es te stāvu pats sava mākslas darba, tas ir, dzīves, vidū. Pa labi no manis stāv mana sieva, un mugurā mums abiem ir mūsu kāzu drānas. Es neesmu nekāds ironisks postmodernists; ielāgojiet, es viņu apprecēju. Viss mums it kā noris godam, bet ir dienas, kad kāzu kārta man rādās bijusi visvieglāk pieejamais maskēšanās tērps. Nojaušu, ka viņa domā līdzīgi. Jautājis gan neesmu. Vispār mēs smagi strādājam. Remontējam mūsu kopīgo māju. Svētku kārtu nav pat laika noģērbt, un kādu dienu es attapos, ka tā pārvērtusies darba drēbēs.

Atzīšos, mani nomāc bērnu jautājums. It kā mēs visu saskaņojām un kalendāru izpētījām, bet tad, sievas mudināts, izlasīju līdz galam Liksomu, un man palika neomulīgi. Es sapratu, ka nebūs variantu. Sabiezēs barošanas migla, un mana sieva tajā nozudīs ar visu knauķi. Vai knēveli. Varbūt ar sīko. Sapratu arī, ka neviens no maniem tuvākajiem nemitīgi nespoguļos manus labos darbus nomierinošā bezgalības cilpā. Un nav jau neviena spoguļa, tikai paša sieva. Bet es turos. Es nedzeru pārāk daudz, nomaksāju visus rēķinus un nekrāpju viņu. Tā viena reize neskaitās, bet viņa nekad to nespēs saprast.

Mana sieva ir kaislīga Liksomas fane. Reizēm viņa deklamē savām draudzenēm garus gabalus no galvas. Brīžiem mani māc aizdomas, ka tie varbūt nemaz vairs nav Liksomas stāsti. Kad viņa tā klīst pa mūsu māju ar ausij piespiestu telefonu, mani neredzot un ķeroties aiz būvgružu kaudzēm, viņas kāzu kleita sāk vāri mirdzēt.

Un arvien biežāk es domāju par vectēvu, cik viņam viss bija daudz, daudz vienkāršāk. Viņa maskēšanās tērps arī bija balts, bet rēķinājās viņš tikai ar sev līdzīgajiem, slēpojot tieši iekšā savā varoņdarba mežā tolaik, kad laikam jau kāds dzejnieks, kas bijis spiests strādāt avīzē, izdomāja vārdu “Turpinājumkarš”. Reizēm liekas, ka mani varētu glābt tikai vectēva slēpes, mīnus 40 grādu sals cauru gadu un mešanās ar galvu pa priekšu vectēva mežā. Man pat izdevās to mežu sameklēt, bet nez kāpēc es nespēju tikt tur iekšā. Mīņājos mežmalā un samanīju starp kokiem tādus kā pieminekļu apveidus. To bija neparasti daudz. Mierināju sevi, ka mešanās ar galvu pa priekšu te tīri fiziski nebūtu bijusi iespējama – tikai pārsistu pieri pret Karēlijas granītu.

Un tā pienāca brīdis, kad savā nespējā veikt ikdienas varoņdarbu es vērsos pie Dieva. Viņš, domīgi novilcis milzīgo roku pār rūpīgi koptām, pirmklasīgām taksista Mikas ūsām, vērsās pie manis, skaidrā somu valodā atbildēdams: “Neāksties, vecīt. Izsver pats. Arī manas iespējas kļuvušas visai ierobežotas, nesaprotu, kādēļ vēl arvien neviens negrib to ielāgot?” – un mana sirds salūza ar klusu, atturīgu krakšķi. Nu vai tiešām mana sieva būs manas dzīves vienīgais īstais varoņdarbs? Vecotēv, palīgā, lūdzu, nē.