Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viljams S. Kārters
Iemīlējies Prusts
Rīga: Atēna,2011
Lasot grāmatu “iemīlējies Prusts”, pavi-sam maz var uzzināt par Prustu, vēl jo vairāk – iemīlējušos, bet salīdzinoši daudz – par homoseksuāļu dzīvi 19. un 20. gadsimta mijas Parīzē, ja nu kādu tas interesē (lai gan es nevaru nemanīt sevī tādu “netīru” interesi par Prusta intīmo dzīvi). Pareizāk sakot, stāsts nav par to Prustu, kurš uzrakstīja “Zudušo laiku meklējot”, bet par kādu citu – tādu, kas, kā šķiet, nepārtraukti nodarbināts ar savu, kā viņš to sauca, “inversiju”, un ir maldīgi tos abus vienādot. Kārtera grāmata ir lielisks piemērs Prusta kritizētajai sentbēva metodei; sentbēvs uzskatīja, ka plašas zināšanas par kādu rakstnieku ļauj labāk saprast viņa darbu; Prusts norādīja, ka grāmatu rada “kāds cits “es”, nevis tas, kurš izpaužas mūsu ikdienas pieradumos, saskarsmē ar citiem cilvēkiem, netikumos. Lai mēģinātu saprast šo “es”, jāiegremdējas sevis paša dziļumos, jāmēģina to radīt no jauna sevī.” Un izrādās, ka gribas uzzināt kaut ko vairāk nevis par to, kas apcerējumā “iemīlējies Prusts” ir, bet par to, kā tur nav un kā tur nevar būt, jo tad būtu jālasa sevis grāmatā.