Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vims Venderss
Pīna, 2011
Wim Wenders, Pina
Bērnībā no visām Fellīni filmām vislabāk pazinu “Un kuģis peld”. Atceros epizodi ar savādu sievieti, kura spēja redzēt mūziku krāsās – klausoties, viņa vienā laidā uzskaitīja toņus. Daudz vēlāk šī pati sieviete izrādījās pasaulslavena dejotāja Pīna Bauša. Kādā pavisam citā filmā, Almodovara “Runā ar viņu”, viņa dejoja savu Café Müller – numuru, kurā viņai piedēvēja spēju “celties no miroņiem”, turklāt dejoja tā, ka jāraud bija gan filmas galvenajam varonim, gan skatītājiem. Šogad, divus gadus pēc Baušas nāves, Venderss ir veltījis dejas hipnotizētājai filmu, kas pati ir viena nebeidzama deja. 3D telpiskumā ieliktie Vupertāles trupas dalībnieki neko nepasaka par Baušu kā personu, izņemot atsevišķus anekdotisku atgadījumu atstāstus, taču viņas pravietiskums, ka deja ir spējīga dziedināt sadzīvi, ir sajūtams ikvienā dejotāju kustībā. Venderss ar nodomu demonstrē šīs kustības visikdienišķākajās Vupertāles vietās – tramvajos, skolas zālēs, pilsētas skvēros. Un brīdī, kad netīrie dejotāji Stravinska “Svētpavasarī”, joņojot caur dubļiem, aizvien vairāk atgādina kādus neradījumus, tikai vēlreiz pārliecinies, ka pašas Pīnas svarīgākie vārdi filmā: “Dejojiet, dejojiet, citādi mēs esam pazuduši!” ir patiesi.