Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vizbulīte Bērziņa
Daudz baltu dieniņu…
Jēkaba Graubiņa dzīvesstāsts
Rīga: Atēna, 2006
“…uz skatuves vēsture mani interesē tikai tik daudz, cik tā var palīdzēt šodien.” Tas ir citāts no nupat “Satori” publicētajiem Manfeldes vērojumiem Remarka “Trīs draugu” izrādē. Mani vēsture, vai drīzāk – pagātne interesē absolūti “kā tāda”, es to pieņemu kā nemaz ne tik iluzoru iespēju “nebūt šodien”, un tieši tāda veida palīdzība man ir visvairāk vajadzīga. Pieķēros mūzikas vēsturnieces grāmatai par Jēkabu Graubiņu it kā tāpēc, lai labāk saprastu kontekstu, kurā pastāv šodienas latviešu etnomuzikoloģija – un tas deva cerēto ieguvumu. Vispār, jebkuru no aprakstītajām kultūras diskusijām, kurās Graubiņš tieši (kā publicists, lektors, kāda amata ieņēmējs) vai netieši (kā mūziķis un pētnieks, režīmu atbalstītājs vai upuris) piedalījies, varētu turpināt no tās pašas vietas šodien, identificēties, pārdzīvot, meklēt risinājumus. Graubiņš, stāstot par savu – bērnībā stipri nemīlēto, bet vēlāk dziesmu dēļ cienīto māti un viņas māsām, sabiedriskām vecmeitām, koristēm, iemetējām un tautasdziesmu teicējām, iesaistījās pat manas ģimenes iekšējās lietās, rāmi ar faktiem pamatojot, kāpēc mana māte, turpat netālu no “Grievaltas lizdas” augusi, nevarēja ne dzirdēt, ne iemīļot autentisko dziedāšanas veidu. Bet beigu beigās es atkal izrādījos vienkārši laimīgi iegrimusi citas dzīves aprakstā, lielisko Graubiņa dienasgrāmatu, atmiņu un polemiku tekstu vieliskumā, ēku, ļaužu un dziesmu raksturos, priekos un ciešanās, kas man atkal šķiet īstāki par savējiem.