Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Bibihins
Ļeva Tolstoja dienasgrāmatas
Sanktpēterburga: Ivana Limbaha izdevniecība, 2012
Es nezinu, ko iesākt ar Vladimiru Bibihinu. Varbūt kaut kādu priekšstatu par to valodiski filozofisko attālumu no mums, kādā viņš darbojas, dod viņa salīdzināšana ar Heidegeru. “Krievu Heidegers”. Vispār tā, kā par Tolstoju runā Bibihins, par viņu nerunā neviens. Bibihins nerunā par Tolstoja literārajiem sacerējumiem, kas arī pašam to autoram neko nenozīmēja, bet par kaut ko Tolstojam daudz būtiskāku – par viņu pašu: “...tā nav mana lieta – sev nolikt darbu, mana lieta ir nodzīvot dzīvi tā, lai tā būtu dzīve, nevis nāve.” Pirmo reizi lasot Vitgenšteina “Filozofiskos pētījumus”, es smējos, un smējos, arī lasot Ļeva Tolstoja dienasgrāmatas, bet Bibihins par kādu manu lekciju teica, ka es esot to “nodejojis”. Tagad lasot Bibihinu, man nākas aizdomāties, kas tā ir par dīvainu deju. Starp citu, izrādās, Tolstojs ļoti pārdzīvojis to, ka bieži pārēdās. Tas ir svarīgi. Bibihins raksta: “Sātība nevar būt robeža, jo, ēdot bez nepieciešamības, mērķis nav sātība, bet bezgalīgas rūpes par to, lai būtu iespējams ēst.” Tie, kas pazīst Bibihinu, zina arī to, kā viņš ēda. Tas ir, neēda.