Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Ešnozs
Es aizeju
No franču valodas tulkojusi Irēna Auziņa
Rīga: Zvaigzne ABC, b. g.
Izskatās, ka Ešnozs kādu laiku man būs ceļabiedrs, apmēram tajā nozīmē, kā par ideālu ceļabiedru varētu uzskatīt spieķi – nerunīgu, precīzu un noderīgu rīku. Nebeidzamas pārvietošanās grāmata, kuras iznākšanu biju palaidusi garām ap 2007. gadu, nesen nokļuva manā smagumu neapgrūtinātajā mugursomā, braucot no Luksemburgas, un jau lidostā lasīju, ka “lidostas kā tādas nemaz nav”, tā ir tikai “caurvēju apsēsta grozāma platforma, kas pārvadā lērumu visdažādākās izcelsmes sīkdaļiņu”. Pirmā un pēdējā grāmatas frāze ir identiska tās nosaukumam, pārējais – sīkdaļiņu, uzsvērti precīzu detaļu caurvējš. Nu, lūk: vārda “identisks” uzpeldēšana šeit nemaz nav nejauša, lai gan notika bez nolūka, tā ir norāde uz caurvēju, ko es lasot sajutu sevī – identitātes tukšumā, kurā var pārvietoties jebkas. Lai kādas teorijas un balvas tiktu vītas ap šo drusku aizdomīgo un ne pārāk populāro rakstnieku (kā rakstīts Ņujorkerī, “Echenoz is scarcely known in the U.S., and not all that widely read in France”; tas skaidrots ar viņa savādību, atsvešināto pasaules redzējumu) – un tām visām nu Ešnozs patiešām ir piemērots –, man patīk vienkārši tas, ka viņš raksta neemocionāli. Palasīju krievu tulkojumā viņa “14” (resp., 1914) – tur tas pats, nekādu afektu, lai gan tik daudz cilvēku gaļas un mēslu. Un precīzi nosauktas lietas, kas toreiz bija jāstiepj zaldāta mugursomā: svars apmēram 35 kilogrami – ja nelīst.