Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Pjērs Melvils
Samurajs, 1967
Le samouraï, Jean-Pierre Melville
Putekļu mētelis, ierocis un kūpoša cigarete, un vēl Bogarta varoņiem raksturīgā platmale. Ir sajūta, ka tumšajā istabā neviena nav, tomēr pēc brīža pamani nekustīgo vīrieša siluetu gultā – viņš pacietīgi gaida brīdi, lai atkal dotos nogalināt. Viņam nav cita ceļa, kā tikai tas, kurā sekos mašīnas aizdzīšana, ieroča iegāde, alibi nodrošināšana, pati slepkavība. Alēna Delona algotais slepkava Džefs Kostello ir caurcaurēm uzticīgs japāņu senā samuraju kodeksa minimālismam, un viņa dzīve ir tā precīzo rituālu atkārtojums. Režisors Žans Pjērs Melvils nav atstājis savam mīļākajam varonim nevienas liekas kustības, neviena lieka vārda, vien prāta skaidrību un lemšanu pār savu nāvi. Nezinu, ko par to domāja pats Melvils, kad, ļaujoties Delona pierunāšanai, pirmoreiz noskatījās „Samuraju” četrus gadus pēc tā pirmizrādes, bet tas noteikti paliks „īstu vīru” kriminālgabals, kurā bušido goda kodeksa literatūras romantisms turpinās būt atbilde mūsdienu cilvēka izolētībai. „Nav lielākas vientulības par samuraju vientulību,” vēstī titrs filmas sākumā. Sekojošais to apliecina.