Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žoržs Franžī
Acis bez sejas, 1959
Les yeux sans visage, Georges Franju
Grūti nepiekrist apgalvojumam, ka Franžī filma ir poētiskā šausmu kino paraugs, tās tēli vizuāli hipnotizē, biedē un vilina: miglas ieskautā kapsēta ar elegantām kapličām, kailajiem, spocīgajiem kokiem, sievietes tumšais un spīdīgais lietusmētelis, lidmašīna, kas naktī lido pāri tiem pašiem kapiem un uz ko noraugās Alīdas Valli tēlotā varone, kurai šajā epizodē sejā pavīd bailes, villa meža vidū bez spoguļiem. Tas viss ir vienlīdz baisi un skaisti, un divējādo noskaņu pastiprina Morisa Žāra mūzika, kas reizēm šķiet nepamatoti dzīvespriecīga. Villā dzīvo kāds plastiskais ķirurgs, kura vainas dēļ autokatastrofas rezultātā viņa meitas seja sakropļota, un ar savas elegantajos mēteļos tērptās asistentes palīdzību viņš ievilina savā namā jaunas meitenes, lai viņu sejas ādu pārstādītu meitai Kristiānai. Meitene spiesta valkāt plastmasas masku, kas padara viņas seju bezpersonisku, bet iestīvinātā auduma halāts, teatrālie žesti un nedabiski lēnīgās kustības padara viņu līdzīgu marionetei, un līdz pat filmas beigu ainai Kristiāna ir vienīgi ķermenis tēva eksperimentu varā. Pats tēvs ir kā Briesmonis no zināmās pasakas, taču filmas noslēgumā viņš tā arī nepārtop par princi un neviena no meitenēm nekļūst par princesi.