Andris Kolbergs. „Tas lielais diletantu laiks. Dienasgrāmata 2008–2012″. Dienas grāmata, 2012.
Ilmārs Šlāpins, rakstot par šo grāmatu, uzdod pareizo jautājumu: kas īsti liek cilvēkam rakstīt dienasgrāmatu? Viņš min divus iemeslus: pusaudža eksistenciālo nepieciešamību fiksēt sevi laikā un pieaugušā vēlmi turēt atmiņu pie kāda stabila balsta. Otro iemeslu Šlāpins atrod pašā Kolbergā, kurš grāmatas sākumā raksta, ka grib, lai „atmiņai, kalnā kāpjot, būtu vismaz izciļņi, kur pieķerties”. Šī metafora ir precīza un godīga. Bet jautājums, ko es gribētu šeit papildināt, skar nevis motīvu, bet formu: kāpēc tieši dienasgrāmata? Kāpēc šis žanrs, šis teksta veids, kuru Kolbergs izvēlas, ir piemērots tieši viņa materiālam?
Atbilde, manuprāt, slēpjas titulā. „Diletantu laiks” nav tikai ironija par sevi vai par laikmetu. Vārdam „diletants” ir precīza intelektuāla ģenealoģija, kuru mūsdienu lietojums ir gandrīz pilnībā nolietojis. 18. gadsimtā Eiropā izplatījās *dilettante* kā ideāls: izglītotais amatieris, kurš nodarbojas ar mākslu, filozofiju vai zinātni ne profesionālu apsvērumu, bet tīras intereses dēļ. Londonas *Society of Dilettanti*, dibināta ap 1732. gadu, apvienoja cilvēkus, kuri ceļoja, novēroja, kolekcionēja un diskutēja bez tā spiediena, ko rada maizes darba atkarība no kādas vienas disciplīnas. Diletants šajā izpratnē bija brīvs. Viņa zināšanas bija plašas, nevis dziļas, kas 18. gadsimtā vēl nebija trūkums. Profesionalizācija vēlāk šo ideālu sagrāva: 20. gadsimtā „diletants” jau nozīmēja tikai neprasmīgu amatieri.
Kolbergs titulam izvēlas šo vārdu, apzināts par abām nozīmēm. Gadi 2008–2012 Latvijā bija finanšu krīzes un pakāpeniskas stabilizācijas gadi, un krīze Latvijas publiskajā runā tika bieži skaidrota ar tieši šo jēdzienu: diletantisms kā valsts ekonomikas pārvaldītāju raksturojums, kā visas paaudzes grēks. Ja Kolbergs šo vārdu pieņem un ieliek titulā, viņš to vai nu apstiprina, vai arī atgriež tam sākotnējo, godājamāko nozīmi. Es sliecos domāt, ka notiek abas lietas vienlaikus, un tieši šī divkāršā kustība padara titulu produktīvu, nevis tikai provokatīvu.
Dienasgrāmata kā žanrs ir diletantiskā forma pēc savas dabas. Tā neprasa argumentu. Tā neprasa kompozīciju stingrajā nozīmē. Tā pieļauj fragmentu blakus fragmentam bez hierarhijas starp tiem. Georgs Kristofs Lihtenbergs, 18. gadsimta vācu fiziķis un aforists, savus *Sudelbücher* jeb „melnrakstu kladītes” kārtoja gadu desmitiem, ieliekot tur novērojumus, domu skicius, eksperimenta piezīmes un anekdotes bez iepriekšēja plāna. Tās nav dienasgrāmatas hronoloģiskajā nozīmē, bet tās ir radniecīgas forma: izturēšanās pret domu kā par kaut ko, kas vēl nekristalizējies, kas var palikt nepabeigts un atkal tikt uzrakts. Adorno *Minima Moralia* pieder pie tās pašas tradīcijas: liels darbs, veidots no maziem gabaliem, kur katra apakšnodaļa ir autonoma, nevis solis uz kādu sistemātisku secinājumu. Fragments kā kritika pret veselumu.
Kolbergam šī forma nāk dabiski, ja viņš patiešām nozīmē titulu nopietni. Diletants raksta dienasgrāmatu, jo dienasgrāmata ir vienīgais žanrs, kurā nevar tikt apmānīts par kompetenci. Profesionāls kritiķis, rakstot eseju, uzņemas atbildību par argumenta integritāti. Dienasgrāmatā nav šādas atbildības. Ir tikai pieraksts par to, ko es redzēju, par ko es domāju, ko es atcerējos šajā dienā. Šī atteikšanās no argumenta pretenzijas ir, iespējams, vēl godīgāka nekā jebkura argumentēta analīze, jo tā neizliekas par kaut ko, par ko nav.
Šlāpins uzsver, ka atmiņas izbirst, ja tās nepierakstām, „izbirst starp pirkstiem kā smiltis vējainā dienā”. Metafora ir precīza, bet tā apraksta tikai zaudējumu. Es gribētu šo precizēt: dienasgrāmata neatdod atmiņu. Tā atdod tekstu. Kas ir kas citādi. Pierakstīta atmiņa ir jau interpretēta, jau sakārtota dienai raksturīgajā gaismā, jau ietekmēta no tā, kas notika stundas agrāk vai tika lasīts vakarā pirms miega. Ja Prūsts mūs kaut ko iemācījis, tad to, ka atmiņa un tās pieraksts ir divi atšķirīgi organismi, kuri dzīvo blakus, nevis vienā miesā.
Tāpēc Kolberga grāmata nav tik vienkārši „dienasgrāmata kā atmiņas arhīvs”. Tā ir dienasgrāmata kā stilistisks lēmums, kā izvēle attiekties pret vārdiem noteiktā veidā: bez pretenzijas uz sistēmu, ar pieļāvumu, ka rītdiena var mainīt šīsdienas vērtējumu, ar atteikšanos pabeigt to, ko dzīve pati noslēdz tikai novēloti. Laikmets, kuru Kolbergs apraksta, pats bija šāds: nepabeigts, lielā mērā nesaprotams uz vietas, pilns ar diletantisma sāpīgāko šķirni, ko nesauc par brīvo interesi, bet gan par nespēju pieļaut savlaicīgu spriedumu. Dienasgrāmata ir vienīgā forma, kas var uzņemt šādu materiālu negrozot to par kaut ko sakārtotāku, nekā tas bija.
Par to būtu vērts atcerēties arī lasītājam, kurš atver šo grāmatu ar cerību iegūt atbildes par to laiku. Atbildes šeit nav. Ir izciļņi.