Ainava ar lielo putnu

Šo pērnā gada nogalē rakstītās dienasgrāmatas fragmentu autors ir latvietis, kurš dzimis un audzis Kolorādo štatā ASV. Šobrīd viņš strādā par psihoterapeitu, specializējies ar atkarību (alkohols, narkotikas u.c.) saistītajās problēmās. Daudz strādājis arī ar AIDS slimniekiem.

_**

Rīga. Pulkstenis pusvienpadsmit. Uz ziemeļiem zems, tumši pelēks mākoņu blāķis karājas virs apvāršņa, tas saskatāms kā misiņa ietvars virs pretējo namu jumtiem. Ierāmējumam pāri zilo debesis. Māju jumti un ielas spilgti balti.

F un Liene* risinājuši vairākas sarunas, kuras manī izraisa zināmu neērtību. Šais sarunās es nepiedalos, tikai tās novēroju, noklausos. No sava nomaļus viedokļa dzirdu, ka Liene F izteiktās domas ļoti strauji apstrīd. Gandrīz refleksīvi, automātiski. Pa reizei liekas, ka lai ko F teiktu, Liene[1] to atspēko. Nejūtu, ka viņa F domas uzklausa.

No citas puses, šais sarunās arī uztveru to, ka F nereti Latviju pēc tādas pašas piegrieztnes kā ASV savā prātā cenšas sašūt kopā, visas niansētās atšķirības starp šīm divām zemēm, šīm divām kultūrām, šīm divām vēsturēm nesaprazdams. Cik grūti saprast un pieņemt ideju, ka lēcas, kas vienā vidē varbūt akurāti notiekošo izskaidro, citā vidē šķietami līdzīgas ainavas nevien neizskaidro, bet pat izkropļo.

_**

Vakarā abi ar Lieni aizgājām uz Jauno teātri, kur noskatījāmies ļoti interesantu lugu, Vilciens spoks. Saistošs gabals, kaut arī sacīto tikai daļēji sapratu, jo teksti skanēja gan latviski, gan krieviski. Apzināti nolēmu šo lugu noskatīties kā konkrēti spertu soli savas pret krieviem iestingušās, naidīgās nostājas grozīšanā.

Vienā līmenī luga apskata ideju, ka Latvijā sabiedriskais un starppersonīgais stāvoklis var avarēties, ja latvieši un krievi neatrod kopīgu valodu. Kā piemēru šai domai lugā stāsta par diviem vilcieniem Latvijā, kuri ne pārāk senajā vēsturē saskrējās tādēļ, ka abos sliežu galos karodznieki, viens latvietis, viens krievs, katrs vienīgi savu valodu prazdams, nespēja sazināties.

Aktieris/signalizētājs, kas skatuves stūrī mums pretī darbojās, bija interesantā veidā skaists. Garš, slaids, garena seja, vingrs augums. Kaut kas viņā man jutās maigs. Lugas beigās viņš līdz apakšbiksēm izģērbās un tika mūmijas marlē ietīts. Cik jocīgi, ka vidē, kur Latvijas latviskais ar krievisko sanāk kopā, arī vīrieša gandrīz kailais ķermenis šai bildē parādās. Šo dažādu straumju kopā sanākšana jūtas dziedinoša: latviskais, krieviskais, cilvēcīgi ķermeniskais vīrietiskais tomēr var vienviet (manī) sanākt kopā.

Pēc lugas ar taksīti aizbraucām otrpus Daugavai, kur bijušā debarkaderā, kas tagad ir mākslas un kultūras pasākumu zāle Noass, piedalījāmies kādā 18. dz. dienas ballītē. Atkal man iekšējo, līdz šim atdalīto pasauļu sanākšana kopā.

Vienubrīd jaunieši klausījās vietējo latviešu grunge rokgrupu dziedam. Teksti pārsteidzoši sabiedriski apgaismoti, mūzika dārdoši skaļa, bet viss notiek latviski. Tai pašā laikā es pa logu skatos ārā, kur man paveras trimdinieku ikoniskais skats: Rīgas smailie baznīcu torņi, kas tik daudzās salkanās reprodukcijās redzēti. Kura ir “īstā” Latvija? Abas divas — gan šis gleznainais pilsētas skats, gan šīs negleznainās viesības — bet katrā ziņā šīs viesības ir dzīvā Latvija. Vai arī viena no daudzajām dzīvajām Latvijām.

_**

Interesants miegs: kad sāku tā kā pamosties, notika domāšana, pussapņošana, vizualizēšana, un tad es tādā bezsamaņas stāvoklī ieslīdēju atpakaļ iekšā. Šādā garā turp un atpakaļ starp pusnomodu un pusmiegu nezin cik ilgi ceļoju.

Šai turp un atpakaļ ceļošanā man daudz tēlu no pusaudzības peldēja pa galvu. Vienojošs pavediens: cik bieži es viens pats biju, pats par sevi gādāju, pats sevi baroju. Atceros, kā junior high[2]1 skolā, pēcpusdienās no skolas mājās pārnācis, aizgāju uz Millera pārtikas veikalu un nopirku sev saldumus, kurus tad ēdu, kamēr skatījos televīziju. Atmiņa stāsta, ka šīs bija vienīgās reizes, kad varēju skatīties to, ko gribu, kad jutos nenovērots un brīvs. Citādi, kamēr Zenta atradās mājās, viņa TV, kā arī paiku kontrolēja. Saldumus (amerikāniskos) viņa NEKAD nepirka un neļāva man tos ēst.

Vienudien es nopirku lielu kartupeļu čipsu maisu un pudeli kečupa, kamēr Zenta atradās darbā. Arī šādu paiku Zenta NEKAD nepirka un neļāva man ēst. Čipsus ēdu vienā ēšanā; tas bija fantastiski. Bet tad radās problēma, proti, ka atlikušos nebija kur noslēpt, un ja Zenta viņus atrastu, tad, viņas pašas vārdos, viņa man nomizotu ādu. Tāpēc apēdu pilnīgi visus. Jutos diezgan slims. Man uznāca liela caureja, ko es īsti nesapratu, bet katrā ziņā vecākiem par šo vēdera kaiti arī nedrīkstēju stāstīt.

Gadu gaitā man pa reizei uznāk čipsu lēkmes, kad viņus saēdos cik uziet. Parasti apēdu visu maisu, vienalga cik liels. Esmu gudrojis, vai šī čipsu kāre nesaistās arī ar to, ka man diētā trūkst sāls. Kad Zenta uzzināja, ka pārmērīga sāls lietošana var asins spiedienu paaugstināt, viņa pilnīgi un pavisam pārstāja jebkādu sāli ēdienu gatavošanā lietot un arī nekad nelika sālnīcu uz galda. Man tagad grūti atcerēties sāli pielietot, kad ēdu.

_**

Svētku vakars man izdevās pavisam mierīgs un patīkams. Visu dienu manī uzpeldēja daždažādas atmiņas par bērnības svētkiem, gan smeldzīgas, gan mazāk smeldzīgas, bet no zināma attāluma, tāpēc nekādus pakāpinātus jūtu uzviļņojumus neizraisīja.

Esplanādē atradām skaistu, kādu pēdu par mani garāku eglīti, kura, kā draudzīgā pārdevēja skaidroja, no Latgales nākot, no Preiļiem. Nauda, ko par eglēm dabū, tiekot izmantota palīdzībai bāreņiem. Eglītes zarus ar striķi pie stumbra piesiedama, sieviete vaicāja, no kurienes es esmu: “Jums ir tāds akcents.” (Akcents! Atkal jutos noķerts. Kādā veidā noķerts? Ka esmu neīsts latvietis? Slikts cilvēks? Bet šoreiz tas tikai mazliet mani sāpināja. Sevi nomierināju ar apziņu, ka, galu galā, neesmu vietējais, un kāpēc gan lai man nebūtu akcents. Un akcents mani nepadara par mazvērtīgāku cilvēku.)

Kamēr F pirka šampanieti, es ar maisiem un eglīti stāvēju ārā viņu gaidīdams un novēroju garāmgājējus. Mājīgas jūtas; pat šī svētku šiverēšanās jutās okei.

Mani ik pa reizei apmeklē sajūta, ka šīs svētku rosības Rīgā ir veids un vieta, kā Zenta ideāli uz svētkiem būtu gribējusi gatavoties. Un es izjūtu, kāpēc tas viņai būtu paticis.

_**

F izteicās, ka grib Maskavas ielu redzēt, jo internetā redzējis reklāmu, ka tur pārdodama māja, tāpēc, Lienes vadīti, pa Ģertrūdes ielu aizkātojām uz Maskavas priekšpilsētu. Auksts bija, medaina gaisma ikkatru ēku padarīja skaistu, apburošu. Forštatē atklājās cita Rīga. Ēkas ne tik augstas, ne tik greznas kā Rīgas centrā. Lielākā celtņu daļa nenokrāsotas, apskrambātas. Šur tur kāds nams stāvēja izdedzis vai ar izsistiem logiem, pamests. Un tomēr, nezinu, vai saules gaismas reibinošās burvestības dēļ, bet šī vide man jutās mīļa, nevis atbaidoša. Izjutu tuvību šai pilsētas daļai, kur visiem un visam ir grūta dzīve. Pa Maskavas ielu staigājot izjutu kautko pazīstamu, tā kā no Jaunmeksikas, tā kā no Spānijas. Greznās Rīgas ēna. Paša ēna, bet šoreiz tā mani nenobaidīja.

Uz Lienes viesībām ieradās: Aivars, Kristaps, Ģirts, Viktors, Aija un Agris, Edgars un Armands. Kā rādās, šādās viesībās nav paredzēts cilvēkiem divatā parunāties. Vismaz man neviena tāda garāka saruna ne ar vienu nenotika.

Daudz dzēra. Izjutu skumjas redzot, cik daudz Aivars dzer. Kaut kas viņā man rādās tik skaists un balts, ko viņš alkoholā slīcina.

_**

Aizčāpojām līdz Ilmāra un Litas dzīvoklim, kur mums bija sarunāta tikšanās.

Ciemošanās, manuprāt, izdevās skaisti un jauki. Tiešām draudzīgi un pozitīvā veidā ģimeniski. Ilmārs daudz ar F runāja, Lita nosēdās man blakus, un mēs parunājāmies. Braians sēdēja starp mani un F un galvenokārt klausījās, kā citi runā. Es ne par ko neuztraucos, ne par ko nenervozēju. Visu ciemošanās laiku jutos mierīgs, atslābis. Nereti novēroju, ka kaut kur psihes fonā manāmas vecās programmas, vecie mijiedarbošanās ar ģimeni veidi, vecās lentes, kuru galvenā iezīme ir mana klusēšana. Kolīdz šī lente skaļāk manī sāka skanēt, uzmanījos iedzīvināt savu runāšanu, savu valodu.

Kārtējo reizi sapratu, cik lielā mērā bērnības un jaunības latviskā pasaule manī izveidojās kā vide, kurā es klusēju. Arvien spilgtāk saprotu, ka latviskais, ciktāl tas ar tiešām, mutiskām mijiedarbībām saistās, man ir nozīmējis sarauties, neparādīties, neizteikties. Un tā šī neredzamības nostāja gadu gaitā kļuvusi automātiska, gandrīz pilnīgi neapzināta. Ļoti konkrētā veidā līdz ar balss pazaudēšanu pazudu es pats. Šai Latvijas apmeklējuma gaitā iznāk ļoti pakāpinātā veidā ar savas balss skanēšanas/neskanēšanas jautājumu nodarboties. No vienas puses, tas rādās pavisam loģiski un likumsakarīgi, jo ar šo jautājumu Amerikā arī nodarbojos. Mani pārsteidz gan tas, ka šis process Rīgā tik pakāpinātā veidā noris, gan tas, kādās izpausmēs tas notiek.

_**

Sapnis. Atrodos tā kā Kolorādo, tādās kā gari ieilgušās letiņu viesībās. Cilvēki nolūst, guļ. Ar vienu sievieti man noticis zināms flirts, un viņa dara zināmu, ka viņa ļoti vēlas, lai es ar viņu guļu, ko es negribu darīt. Izjūtu veco vainas sajūtu par to, ka negribu ar sievieti seksuālus kontaktus. Tai pašā laikā izjūtu zināmu prieku par to, ka viņas acīs esmu tik pievilcīgs. No seniem laikiem skarbi pazīstamās dalītās jūtas. Atrodamies lielā vienstāva mājā ar daudzām istabām. Eju no vienas istabas uz nākamo, cenzdamies no sievietes izvairīties, bet viņa visu laiku turas man līdz. Cilvēki, kuriem paejam garām, uz mani raugās zīmīgām izteiksmēm, saprazdami, ka man ar šo sievieti notiks kaut kas seksuāls. Jūtos ne īsti izmisis, ne īsti nobijies, bet gribētu, lai šī trenkāšana izbeigtos. Pieeju pie spoguļa un redzu, ka man seja pavisam izmainījusies. No stikla man pretī raugās šaura, garena jaunekļa seja. Delikāta seja ar pelēki zilganām acīm. Gaiši brūni mati. Botičelli seja. Nejūtos par šo izmaiņu drausmīgi pārsteigts. Jā, šie man ir bijuši grūti laiki, pie sevis nodomāju, taču tik lielu pārmaiņu nebiju gaidījis. Jaunekļa seja, bet ļoti androgīniska. Un ar šo seju jūtos apmierināts. Beigas.

_{* *}

Šodien notika mans seminārs Ģimenes atbalsta koordinācijas centra izkārtojumā. Centrs atrodas Ķengaragā, bijuša bērndārza telpās. Vienstāvīga, padomju laikā celta ēka, plaša, ar labirintiskiem gaiteņiem. Klausītāju sanāca turpat pie 30; visi no ārpus Rīgas, liels kontingents no Latgales, par ko es priecājos.

Cik jocīgi, stāvēt īstā Padomijā, tās ēras uzceltajā ēkā, kur pa logiem visapkārt redzamas padomju dzīvokļu ēkas, ne vien vispār vadīt semināru, bet tieši par alkohola izraisītām problēmām. Šai situācijā, šai notikumā daudzi no manas dzīves savstarpēji atdalītajiem apcirkņiem pazaudēja savas nodalošās sienas. Kad sāku runāt, uz dažiem mirkļiem šo kopā saplūdošo īstenību iespaidā jutos apmulsis, bet tikai uz dažiem mirkļiem. Noenkurojos saprašanā, ka būtiskais ir neieslīgt mēmumā un nevarībā, kuru mēmums izraisa. Pēc tam viss ritēja labi uz priekšu.

Atsaucīga, runājoša publika. Visiem kontakts ar alkoholu radies gan ģimenes apstākļos, gan arī ārpus ģimenes. Gan dalībnieku iepazīšanās vārdos, gan turpmākajās diskusijās ieguvu ieskatus un lielāku saprašanu par alkohola lietošanas stāvokli Latvijā.

Dažbrīd, kamēr runāju, uznāca iekšējs jautājums, vai nākamo domu, par kuru esmu tikai angliski, Arapaho klinikā runājis, spēšu latviski pasacīt. Ļāvu sev ievilkt elpu, prātam atbrīvot emocionālu telpu, un vajadzīgie latviskie vārdi pavisam atraisīti plūda.

Semināra gaitā man radās jauni ieskati par savu tēmatu, t.i., par problēmām, kas saistītas ar alkoholu. Arvien skaidrāks man kļuva, cik svarīgi ir par šo problēmu (bet arī par jebkurām problēmām), pirmkārt, RUNĀT, un tad par viņām runāt no tās iekšējās vietas, kur mīt dziļi līdzjūtīga (compassionate) ziņkāre.

_**

Vakar bija miglaina diena. Zemu mākoņu diena.

Aizbraucām uz Jūrmalu, uz Bulduriem. Rīgas stacijā kādas minūtes 15 sēdējām vagonā, iekams vilciens atgāja. Pa šo laiku vagonu izstaigāja viens mantiņu un laikrakstu pārdevējs pēc otra. Lielākā daļa runāja tikai krieviski. Pāris pārdevēji latvieši runāja abās valodās. Šiverētāji pārsvarā zēni, jauni vīrieši. Kad vilciens iesāka kustēties, tad no vagona viena gala divi vīrieši elegantās, tumši zilās vilciena uniformās kontrolēja biļetes. Kontrolētāji latvieši visus uzrunāja latviski. Blaksēdeklī atradās pensionārs, krievs. Izrādījās, ka viņam biļetes nav, tāpēc konduktors viņu pēc garas runāšanas izsēdināja. Vienubrīd raudzījos pa vagona pretējo logu ārā un manīju, ka sievietei, kas tai pusē sēž, kaut kas maisiņā pie kājām kustas. Viņa savai kaimiņienei izskaidroja, ka tā ir karpa, kuru viņa nopirkusi tirgū. Dažus solus uz priekšu sēdēja ļoti skaists vīrietis ar smalkiem sejas pantiem, brūniem matiem, gaiši zilām acīm, uz kuru raudzīdamies, izjutu baudu.

Skaists brauciens pa sniegu, pa miglu.

Bulduros izkāpuši, gājām līča virzienā. Pēc nedaudzām minūtēm atradāmies pie ūdeņiem. Cik mistisks skats: smiltis ar sniegu noklātas baltas, gar ūdens līniju sakrāvies ledus, metrus divdesmit, trīsdesmit attālumā viss izkūst miglas pelēcīgajā baltumā. Līcī raugoties, vizuālā perspektīva galīgi pazuda; gandrīz nevarēju pateikt, kur beidzas ūdens, kur sākas migla. No viena viedokļa likās, it kā šie divdesmit vai cik tur metri stieptos jūdzēm tālu, jo nebija itin nekā, kas radītu perspektīvu. Ledus krāvumi gar krastu kā Arktikas kalni. Perspektīva uzplaiksnīja, kad ūdenī nolaidās kaija, kaut gan sākotnēji, acīm, kuras redzamo vienā veidā uztvēra, nevis ainava tapa mazāka, bet gan putns likās milzīgs.

Staigājām pa sniegā iemītu taciņu Dzintaru virzienā. Visapkārt maģisks miglas gaišums. Uz priekšu skatoties, radās sajūta, ka ejam gaismas alā iekšā. Cilvēki, kas mūs apsteidza, ātri vien baltajā miglā izkūpēja it kā miruši.

Atpakaļceļā Braianam blakus sēdēja 50 gadīgs vīrietis. Izskatījās, ka viņš daudz dzer. Drēbes viņam oda pēc urīna. Acis sāpju un dusmu pilnas. Aiz viņa cits vīrietis — ar dzīves grūtību sagrumbotu seju, bet ar mīļām acīm — rakstīja krustvārdu mīklu. Otrā pusē sēdēja vectēvs, latvietis, viņam mazdēls blakus un (pieņemu, ka) sieva pretī. Laba rakstura cilvēks, ar smaidošām acīm, kam patīk stāstus stāstīt. Aiz viņa nosēdās divdesmitgadīgas sievietes, viena ar balti balinātiem matiem, platu, iedegušu seju, lielām gaišām acīm, dzīves priecīga, smaidoša.

Cik ļoti es izbaudu rīdzinieku sejas. Tik dažādas viņas, tomēr tik savādākas nekā Amerikas sejas, tik skaistas savā cilvēciskumā. Gan krievu, gan latviešu, gan cittautiešu, gan turīgo, gan mazāk turīgo, gan vīriešu, gan sieviešu — visas šīs sejas.

Cik pilnīgi negaidīti, ka šai Rīgas apmeklēšanas reizē atkratos no aizspriedumiem pret krieviem. Citas reizes uz krieviem lāga paskatīties nevarēju, jo viņi mani nobaidīja. Viņus kā cilvēkus īsti neuztvēru — viņi man šķita bīstami, jo sveši. Viņos neko atpazīstamu nesaskatīju. Viņus kā automātiskus ienaidniekus izjutu. Šoreiz viņi man par īstiem cilvēkiem pārtapuši. Viņos saskatu nevis kaut kādu baismīgu pūli, bet cilvēkus, indivīdus. Izbaudu viņu sejas skaistumu. It kā es tagad, beidzot, uz viņiem drīkstu kā uz cilvēkiem raudzīties.

Manu, ka man piemīt tendence ar cilvēkiem ārpus dzīvokļa paklusi runāt. Kad man pārprasa, ko esmu teicis, bieži gudroju, vai izsakos jocīgi, nepareizi, nelatviski. Bet sāku aptvert, ka vaina visdrīzamāk meklējama faktā, ka klusi runāju, ka mani nevar saklausīt.

_**

Cik ļoti patīkami, ka šai pasaules daļā ar y2k histēriju nenodarbojas, pretstatā Amerikai, kur bizness šīs ar gadtūkstoti saistītās bailes izmanto, lai pārdotu visdažādākās, protams ne lētās, pretindes. Jāņa atklāsmes grāmata ar kapitālismu saplūst kopā.

Vakarā sapucējāmies un devāmies uz operu noskatīties Verdi Nabuko.

Šī bija pirmklasīga izrāde. Solisti visi labi, vienīgi basam trūka spēka. Koris pirmklasīgs. Kostīmi eleganti un efektīgi. Skatuves iekārta abstrakti eleganta, kā gleznas. Man jo sevišķi patika no zelta kvadrātiem kopā saliktie griesti, kuri, slīpā leņķī turēti, izplūdušās līnijās atspoguļoja to, kas uz skatuves notiek.

Šī mana pirmā reize atjaunotajā operas namā. Viss spīd vienos zeltos un laistās. Man uzkrita, cik šī ēka cilvēciski liela, nevis kautkāds Amerikā iecienītais milzenis.

Pēc izrādes trijatā aizčāpojām uz bāru Deco, kur pāris stundu nosēdējām un novērojām cilvēkus. Jaunu ļaužu sapulcēšanās vieta. Visi būtībā latvieši, visi skaisti. Cik interesanti novērot bāra pasauli, kur visi runā latviski. No manas jaunības tas manī dziļi iesēdies, ka jauni cilvēki latviski principā nerunā. Jā, jā, es saprotu, ka šī ir Latvija, ka latviski runāt latviešu jauniešiem ir normāli, bet paša senie piedzīvojumi, paša atmiņa saka, ka šādi notikumi latviski nenotiek.

Ar katru nākamo šeit atrašanās dienu manu, ka arvien vairāk mani priekšstati par pasauli mainās. Arvien skaudrāk izjūtu to, ka es neko par savu pasauli nezinu. Latvijā tas kļūst jo skaidrāks, ka es nezinu, ko kas nozīmē. Ikkatrai kustībai, ikkatrai rīcībai, ikkatram vārdam šeit ir cita nozīme nekā līdzīgām parādībām Štatos. Visam šeit ir citi konteksti, kas no Amerikas ļoti atšķiras. Priekšstati par Latviju, par t.s. latvisko, kuri man bērnībā un jaunībā iemācīti, nekam šeit notiekošam neatbilst. Šeit notiekošais nav atbaidošs, bet savās niansēs svešs gan. Sajūta tāda, it kā dzīves uzskatu gobelēns, ko visus šos gadus esmu uzaudis, sāk strauji izirt, izšķīst. Ļoti īstenā veidā izjūtu to, cik lielā mērā šo gobelēnu pats esmu izveidojis. Pats esmu savu pasaules saprašanu izveidojis. Daudzi citi cilvēki man šai aušanai savus dzīparus pasnieguši. Interesantais tas, ka es tik bieži ticēju, ka man šie dzīpari jālieto un to pasniedzēju ieteiktajos musturos jāieauž. Cik striktā veidā ar latvisko esmu rīkojies. Esmu pieņēmis vienu ierobežojošu nostāju vai ticējumu pēc otra, jo uzskatīju, ka latviskajā pasaulē tā tas ir, punkts un āmen. Latviskā pasaule man saistījusies ar milzīgu klusēšanu, ar sevis nerādīšanu. Ātri vien iemācījos, ka “oficiālajā” latviskajā vidē (skolā, baznīcā, klavieru stundās, sarīkojumos), pieaugošo latviešu vidē, man pēc iespējas maz jārunā — katrā ziņā par to, kas man aktuāls un īsts, latviešu sabiedrībā skaļā balsī nekad (vai tiešām nekad?) netiku runājis.

Šais pēdējās nedēļās esmu apbrīnojis Lieni. Specifiski par to, kā viņa prot runāt, cik atraisīti un brīvi viņa stāsta savu ikdienas stāstu. Es manu, ka ļoti gribu sevī attīstīt un pilnveidot līdzīgas sava dzīves stāsta stāstīšanas iemaņas. Man noskumdina, cik lielā mērā mans default[3]2 mehānisms šai sakarā ieslēdzas klusēšanas plūsmē. Nerunāt nozīmē nerādīties, slēpties. Saprotu, ka grūtības, kuras Latvijā ar runāšanu esmu izjutis, saistās tikai daļēji ar manām valodas zināšanām un daudz būtiskākā veidā ar to, ka — jo sevišķi šai valodā — esmu aizmirsis vai nekad neesmu zinājis, kā sevi apliecināt un parādīt, kā savas īstenības izsacīt. No latviskās bērnības neatceros, ka jelkādam pieaugušajam būtu interesējis manu stāstu uzklausīt. Children should be seen and not heard[4].3 Vienīgi rakstītā latviešu valoda saistījās ar paplašinātiem uzskatiem, ar dvēseles lidošanu. Bet šis dvēseliskais ikdienas runātajā pasaulē neieplūda. Šīs pasaules palika viena no otras atdalītas. Runātā latviešu valodas pasaule kā savdabīgs cietums.

Daudzās jomās izjūtu to, ka esmu savā dzīvē aizmidzis bijis. Uztveru, ka pārsteidzošos un niansētos veidos savā dzīvē esmu kā pa miglu staigājis, ticēdams, ka nav jēgas angažēties, ka lietas nevaru pēc savām vajadzībām un kaislībam virzīt uz priekšu. Unconnected[5]4. Vismaz patlaban jūtos tā, it kā pamostos, it kā Rīgas sniegs, līdzīgi kā tas filmā Smaragda pilsētas burvis notika, noklātu miega izraisošo magoņu lauku, un es sāku pamosties.

_**

Nu tā, jaunais gads sagaidīts. Jaunā gadtūkstote ieradusies. Un pasaule šķiet uz mata tāda pati kā vakar.

Aizstaigājām uz Centrāltirgu, kur F nopirka jaungada dienas pusdienām pārtiku, kuras fokusa punkts bija tītars, tāds, pēc Amerikas mērogiem pamazs, par kuru pārdevēja zināja stāstīt, ka viņš maijā dzimis. No pavisam draudzīgas Jelgavas maiznīcas pārdevējas nopirkām gan maizi, gan kūciņas. Konstatējusi, ka kūciņas aizmirsusi iedot, viņa spalgi iesaucās F vismīļāko un pirmo pazīto latviešu vārdu: “Šausmas!”

Pavisam ērti tagad jūtos ar pārdevējiem sarunādamies. Pēdējo reiz, pirms pusotra gada, tas man joprojām manāmas iekšējas grūtības sagādāja. Pamatā laikam tāpēc, ka, pirmkārt, nebiju pie šāda veida (tirgus) mijiedarbībām vispār pieradis un, otrkārt, tādēļ, ka uztraucos par savu latviešu valodu, ka savā dzīvē nebiju iemācījies, kā šāda tipa, praktiskas sarunas latviski risina. Baidījos kļūdīties. Kaut arī es labi apjēdzu, ka runas valodu uzlabo vienīgi un tikai runājot, iekšējie mehānismi attiecībā uz latviešu valodu bija tik spēcīgi iestrādājušies — tās balsis, kuras man jebkādu nepareizi izteiktu vārdu pārmet, kuras mani tirda, ka man jārunā vai nu simtprocentīgi pareizi (arī tad, ja savā mūžā attiecīgo vārdkrājumu ne reizi neesmu dzirdējis) vai nemaz. Žņaudzošā katordznieka klusēšana.

Vakarā piebiedrojāmies cilvēku straumēm, kuras uz Vecrīgu plūda. Kādas minūtes pabijām Doma laukumā, kur pie ēkas sienas piestiprinātā, milzīgā ekrānā Latvijas TV klātesošajiem savu raidījumu ļāva noskatīties. Tad aizstaigājām līdz Daugavmalai, kur desmitiem tūkstošu ļaudis bija sapulcējušies. Mierīgi, maigi sniga. Akmens tilts bija no viena gala līdz otram noklāts cilvēkiem. Daugava lielāko tiesu aizsalusi. Tur, kur ūdens bija redzams, viņš kā dzīvsudrabs izskatījās. Sniga arvien vairāk, mākoņi nolaidās pavisam zemi, tā ka otro Daugavas krastu nevarēja saskatīt. Pusnakts stundā gan no Doma laukuma, gan no Pārdaugavas tika raķetes laistas gaisā. Sniegs un mākoņi bija tā sabiezējuši, ka Pārdaugavas gaismu eksplozijas nebija redzamas, vienīgi mākoņi dažādās krāsās uzblāzmoja. Kas arī bija skaisti. Daudzi bija atnesuši šampanieti, kuru arī uzdzēra. Kā F novēroja, līksmotāji uzvedās klusi un bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem ar saviem klātesošajiem tuviniekiem.

Tas jutās pareizi un nozīmīgi, jauno gadtūkstoti sagaidīt ar skatu gan uz Doma cēlo torni, gan uz Daugavu. Man tas jutās ārpus ikdienas normām. Lienei, toties, tas būtu pavisam normāli licies, tāpēc viņas nozīmīgais jaunā gada sagaidīšanas veids saistījās ar atrašanos uz jahtas Anglijas jūras ūdeņos.

Viss, viss, VISS ir relatīvi, tas man ikdienis šeit Rīgā kļūst arvien skaidrāks. Nevienam notikumam pašam par sevi nav nozīmes; nozīme rodas no konteksta, no darītāja vēstures.

_**

Sapnis. Atrodos Springsā. Esmu tik vecs kā šodien. Atgriezies šais bērna dienu mājās, nolemju pa šo rajonu pastaigāties. Kad iegriežos Bonfoja ielā, man par lielu pārsteigumu nākas konstatēt, ka visas mājas tur uzlabotas — apšūtas ar smilšakmeņu ķieģeļiem, paplašinātas vai citos veidos uzlabotas. Kopējais iespaids ir rozā smilšakmens toņi un spilgta, balta krāsa. Mani pārsteidz, cik cilvēki šai kvartālā lielu rosmi izrādījuši, ka, pretstatā manam vecajam, Union bulvāra kvartālam, kur nekas nav mainījies, kur visas mājas viena otrai vienmuļi līdzīgas, šeit viss izskatās daudz, daudz skaistāks, piekoptāks, vairāk mīlēts. Jūtu, ka šo māju iemītnieki ir priecīgi un uzņēmīgi ļaudis, nevis pasīvi un nospiesti, kā manā kvartālā.

Pie Blafu balto smilškalnu grēdiņām nonācis tuvāk, atrodos vīrieša kompānijā. Skaists, dūšīgs, juteklīgs, izdarīgs vīrietis ar īsiem, iesirmiem matiem. Gados pāri piecdesmit. Dzīvīgs, pašapzinīgs. Nezinu, kur īsti atrodamies — istabā vai ārā. Viņš ir kails. Viņam skaisti attīstīts augums. Nevis pusaudža augums, bet attīstījies, dūšīgs vīrieša augums.Viņš uzmanību pilnīgi pievērsis man. Viņš grib pilnīgi ar mani kontaktēties. Uz elkoņiem atslējies, es arī esmu kails. Mūsu sazināšanās notiek bez vārdiem. Viņš ar mani grib mīlēties, bet tāpēc, lai man sagādātu baudu, nevis paša dēļ. Viņš man pienāk pavisam tuvu klāt, visu laiku raudzīdamies man acīs. Viņa penis kļūst vairākas pēdas garš. Viņš to liek man starp kājām. Jūtos mazliet apmulsis, nezinu, vai gribu mīlēties vai ne. Aptveru, ka viņš kondomu nav uzlicis, un norādu, ka nē, šo kontaktu šādā veidā nevēlos. Viņš pilnīgi saprot un manu lēmumu pieņem, ne mazākā mēra neapvainojies, jo vienīgais, ko viņš vēlas, ir man sagādāt baudu. Viņa penis samazinās, un ar acīm viņš vaicā, ko es vēlos. Viņš uz savām krūtīm norāda, un es saprotu, ka tās, ja vien es to vēlos, vienā mirklī par skaistām, apaļām sievietiskām krūtīm varētu izaugt, pie kurām varētu zīst. Saprotu, ka viņš savu ķermeni pārveidos vienalga, kādu es to vēlos, lai tikai es izjūtu drošību un baudu. Viņš mani negrib ne izmantot, ne sāpināt. Viņs man izveido drošu, plūstošu jūtu telpu, kurā es pats varu sajust, kas un kā man vajadzīgs. Viņa acis mīlestības un vieduma pilnas. Šis cilvēks pazīst pats sevi. Viņš pazīst mani un grib izveidot mijiedarbību mūsu starpā, lai es sevi saprotu un cienu tikpat lielā mērā, kā viņš mani saskata un ciena. Beigas. Maģisks sapnis.

**

Pēdējo dienu gaitā, kopš esmu atradies Rīgā un piedzīvojis to, ko šeit esmu piedzīvojis, izjūtu kustību sevī, kura uz jaunu nobriedumu, lielāku plašumu manī norāda. Sajūta tāda, it kā Amerikā, kur es kā autsaiders esmu juties, no daudz kā esmu atslēdzies. Viens šīs atslēgšanās rezultāts, es tagad sāku saskatīt, ir, ka esmu dzīves kustībā iesalis. Esmu juties nevarīgs, bezspēcīgs. Viena manis daļa skaidri sapratusi, ka dzīve no pretrunām un pelēko toņu niansēm sastāv, bet cita manis daļa ticējusi, ka viss tomēr var būt vienkārši skaidrs — melns un balts. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka gan ģimene, gan plašāka sabiedrība tic, ka viss ir vienkāršs, un tāpēc man licies, ka jācenšas šādā veidā ar pasauli mijiedarboties. Un tas jutās nepareizi, fundamentālā plāksnē nepareizi, tāpēc no daudz kā attālinājos. Iemigu. Tik daudz kas manā Denveras dzīvē juties un jūtas ierobežojošs, man neatbilstošs. Tas, par ko cilvēki runā, gan tiešā veidā, gan caur medijiem, man šķiet nesaprotams, neīsts, uz mani tas neattiecas.

Un tāpēc lielā mērā esmu no daudz kā atkāpies, attālinājies. Un līdz ar to arī no savas dzīves atkāpies un attālinājies.

Šodien pilsētai pārstiepusies pāri migla.

[1] Dienasgrāmatā minētie personu

vārdi ir mainīti.

Saglabāts autora rakstības veids.

F ir autora dzīvesbiedrs, Braians — viņa dēls.

Zenta — autora māte.

[2] Amerikāņu “pirmsvidusskola” – no 7. līdz 9. klasei.

[3] Opcija, kuru automātiski izraugās dators, ja lietotājs nav devis citu komandu.

[4] Bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem (angļu val).

[5] Bez piesaistes (angļu val).