Aivar, tas jādara savādāk

No prokuroriem — miljonāros

Nebija tā, ka līdz pagājušā gada oktobra beigām Latvija par Valentīnu Kokali nebūtu zinājusi pilnīgi neko — gan biznesmeņu, gan preses, gan politiķu aprindās viņš ir bijis labi pazīstams jau vismaz vairākus gadus — un galve­no­kārt saistībā ar naftas biznesa līkločiem.

Nekas daudz nav zināms par Valentīna Kokaļa darbu Ventspils starprajonu prokurora amatā un patiesajiem iemesliem, kuru dēļ viņam to pēc 14 darba gadiem nācās atstāt. Pats viņš aprobežojas ar pāris kriminālstāstiem un neviltotu tīksmināšanos par saviem tā laika progresīvajiem darbiem, savukārt Aivaram Lembergam lojālie masu informācijas līdzekļi pēc Kokaļa kārtējiem revolucionārajiem izteikumiem spējuši dienas gaismā celt tikai bēdu stāstu par nabaga bērniem, kurus ļaunais prokurors par spēlēšanos pie Prokuratūras ēkas iebukņījis un pat atņēmis viņiem velosipēdu, ieslēdzot to Prokuratūras pagrabā.

Pats eksprokurors gan kategoriski noliedz, ka būtu piedūris pirkstu kādam mazgadīgam resgalim un tā vietā norāda uz radioaparātu Selga, kas viņam ticis kā labākajam izmeklētājam LPSR. Skaidrs gan ir tas, ka mazgadīgos nekauņas Valentīnam Kokalim tagad uz rokām vien vajadzētu nēsāt — tieši šī incidenta dēļ 90. gadu sākumā sākta dienesta izmeklēšana, kuras rezultātā tolaik 36 gadus vecajam Kokalim 1992. gadā nācās vien uzrakstīt atlūgumu un pārkvalificēties par a/s Ventspils Nafta juristu.

Bijušā prokurora karjeras tālākā virzība nav bijusi pārāk līkumota — savulaik sācis ar tolaik ienesīgo mārrutku audzēšanu gadu pēc gada Kokalis ieņem aizvien redzamāku vietu Ventspils Naftā, vienlaikus kļūstot par aizvien lielāka skaita uzņēmējsabiedrību tiešu vai netiešu līdzīpašnieku (pats ir pieminējis gan tirgošanos ar armijas īpašumiem, gan darījumus ar nekustamajiem īpašumiem Rīgā) vai amatpersonu, un soli pa solim nonāk līdz pašreizējam stāvoklim, kad laikraksts Vakara Ziņas viņu jau sauc īsi un skaidri — “skandalozi slavenais LatRosTrans valdes priekšsēdētājs”. Šo amatu, kas pašlaik ir biežāk minētais Valentīna Kokaļa postenis, viņš ieņem kopš 1998. gada un atrodas tajā vēl joprojām, kaut arī pēc viņa pretlembergiskajiem izteikumiem ir noticis mēģinājums dumpīgo biznesmeni no valdes priekšsēdētāja vietas izmest, vienkārši likvidējot valdes institūciju kā tādu.

Jaunā latvieša stāsti

Neraugoties uz mītiem un leģendām, Latvijā patiesībā ir ļoti maz latviešu, kuri, tikuši pie tiešām ievērojamas mantas un naudas, būtisku tās daļu atrauj biznesa paplašināšanai un izmanto īsti dārgiem pirkumiem un savu personisko iegribu apmierināšanai.

Joko, ka pēdējā laikā ne slavenais gleznu kolekcionārs Normunds Lakučs, ne tikpat zināmais mākslas cienītājs Andris Grūtups jaunas gleznas savām kolekcijām vairs nepērkot, un iemesls tam esot vienkāršs, — visas gleznas nopērkot Valentīns Kokalis. Un tiešām — līdzāsSkonto grupas bosam Guntim Indriksonam viens no retajiem “tīrasiņu jaunajiem latviešiem”, kuri necieš ne no naudas trūkuma, ne no gaumes sloga, ne no šaubām par savu vēlmju apmierināšanas nepieciešamību, ir tieši Valentīns Kokalis.

Stāsti par Kokaļa mantisko stāvokli attiecīga profila izdevumos ir tiražēti gan skauģu, gan paša naftinieka izpildījumā, un jāsaka, ka tie īpaši neatšķiras. Biežāk minētie apbrīnas (un attiecīgi naftinieka lepnuma) objekti ir divas mājas Ēdolē un Ventspilī un tās apkalpojošie 17 cilvēki, gleznu galerija, kurā pašlaik esot aptuveni 400 darbu, lustra par 100 tūkstošiem vācu marku, vēl dārgāks bārs un svečturi, kuri droši vien esot no Ziemas pils Sanktpēterburgā.

Netrūkst arī acīmredzamu minhauzenismu — sākot ar stāstiem par piemājas baseinu, kura karkass esot izmaksājis miljonu (nu nevar piemājas baseini maksāt šādas summas — ja nu vienīgi mongoļu tugrikos), un beidzot ar ventilācijas sistēmām un dzesēšanas iekārtām, kas ar Interneta starpniecību tiekot regulētas no Vācijas.

Protams, “jaunajam latvietim” nav un nevar būt sveša “kārtīga veču atpūta”. Atšķirībā no anekdotiskajiem “jaunajiem krieviem”, Kokalis gan nav manīts ne pie 600. mersedesa, ne pie Grand Cherokee stūres, taču padrāzties ar kārtīgu džipu mīl (kā jau plašas dvēseles cilvēkam, viņam nav iebildumu apmaksāt pa ceļam pagadījušos priedīšu jaunaudžu izdangāšanu). Neizpaliek arī medības — bijušais prokurors, tāpat kā viņa jaunizceptais pretinieks Lembergs, būdams aiz­rautīgs mednieks, ar neviltotu aizrautību ir gatavs vai jebkuram pastāstīt, kurā safari viņš ir šāvis parastas antilopes un kurā — antilopes gnu.

Toties krietni nerunīgāks Valentīns Kokalis ir tad, kad sarunas tēma skar viņa kopējo turīguma līmeni un tā izcelsmi.

Atbilde uz jautājumu, kā nemaz ne tik turīgais prokurors astoņu gadu laikā iekļuvis Latvijas bagātāko cilvēku saraksta augšgalā, protams, ir meklējama īpatnajos Ventspils uzņēmumu dibināšanas, attīstības un privatizācijas procesos, kas bez liekas kņadas notika 90. gadu sākumā un publikas uzmanību pievērsa tikai vienu reizi — kad Ventspils Naftu par sviestmaizi sadomāja privatizēt “vietējai komandai” nepiederošā Aināra Gulbja koncerns SWH Rīga.

“Softvēriešiem” nekas nesanāca, toties izdevās vietējiem, un rezultātā liela daļa pašas Ventspils Naftas gan ir valsts īpašumā, toties viss pārējais tranzīta bizness jau sen ir privātfirmu rokās, savukārt to īpašnieku shēma ir tik sazarota, ka tikai tās oficiālās daļas precīzai atspoguļošanai nāktos izmantot vairākus kvadrātmetrus papīra.

Valentīns Kokalis gan šajos procesos “izgaismojies” gaužām maz, presē parādījušās tikai atsevišķas informācijas skrandiņas — te viņš par sertifikātiem iegādājies Ventspils Naftas akcijas pusmiljona latu vērtībā, te kļuvis par SIA Puses akcionāru, ieguldot vairāk nekā 700 tūkstošus latu. Ofšori? Nu, ko jūs — eksprokurors ir pat skeptiski izteicies par Aivara Lemberga saistību ar ne pārāk “tīrām” ārzonas firmām.

Taču arī paša Kokaļa saistība ar ofšoriem, interesantām personām un tikpat interesantām finansu shēmām ir acīmredzama — kā nekā firmā Puses viņa partneri ir mistiskas ārzonas firmas (eksprokurors gan atzīst, ka, protams, zina, kas ir īstie īpašnieki), tieši viņam arī gandrīz pilnībā piederējusi Šveices firma Ost Services AG (jau 1993. gadā piedalījusies a/s Ventrans Rīga dibināšanā), turklāt turpat blakus rosījies Latvenergo 3 miljonu lietā iesaistītais advokāts Rūdolfs Meroni — viņš ir bijis gan Ost Services prezidents, gan padomes loceklis Lihtenšteinas firmā, kas bija iesaistīta bēdīgi slavenajā Ventspils Naftas un Bankas Baltija 18 miljonu dolāru lietā. Tieši šī lieta un pārmērīgi ciešie kontakti ar afēristu Armandu Stendzenieku Valentīnu Kokali pirms dažiem gadiem atkal atveda uz prokuratūru — šoreiz jau kā aizdomās turamo.

1994. gadā Armanda Stendzenieka firma it kā aizņēmās 18 miljonus dolāru no Bankas Baltija, iesniedzot no Ventspils Naftas saņemtās kredīta garantijas. Īstas skaidrības par to, kas un kādā veidā šīs garantijas izsniedzis, kas un cik daudz naudas saņēmis, nav un nez vai kādreiz būs, taču oficiālā versija, pie kuras turas arī prokuratūra, ir šāda — tieši Valentīns Kokalis kā uzņēmuma jurists bijis tas, kas uzņēmuma valdei un padomei sagatavojis ziņojumu par sava bijušā kursabiedra Armanda Stendzenieka vēlmi, un tieši uz šī ziņojuma pamata Ventspils Naftas viceprezidents Genādijs Ševcovs, pārkāpjot pilnvaras un izrādot zināmu nolaidību, parakstījis garantijas dokumentu.

Kokaļa loma šajā lietā neizskatījās pievilcīga, un 1998. gada novembrī prokuratūra jau paziņoja, ka apsūdzības uzrādīšanu kavējot tikai viņa atrašanās ārvalstīs. Decembrī prokuratūra bija kļuvusi vēl piktāka un paziņoja, ka Kokalis un Ševcovs kavē Stendzenieka lietas izmeklēšanas nobeigumu, jo nerādās prokuratūrā. Tobrīd prokuratūra lika saprast, ka ir nešaubīgi pārliecināta — Armands Stendzenieks tiešām veicis noziedzīgu sadarbību arVentspils Naftas amatpersonām, lai iegūtu nepieciešamās kredītgarantijas.

Taču tad prokuratūra viedokli pēkšņi mainīja — pagājušā gada februārī Ģenerālprokuratūra atzina, ka atšķirībā no G. Ševcova apsūdzības, kas jau uzrādīta, par apsūdzību V. Kokalim pagaidām lēmums netikšot pieņemts. Vēl pēc nepilna gada kļuva zināms, ka prokuratūra paslepus nolēmusi nekādas apsūdzības neizvirzīt ne tikai V. Kokalim, bet arī G. Ševcovam. Par iemesliem tā arī nekas netika ziņots.

Kā naftiniekiem izdevās šis triks un vai tas vispār uzskatāms par triku, īstas skaidrības nav, lai gan skaidrojumi ir dzirdēti visdažādākie — sākot ar versiju, ka ne jau velti šajā lietā ir ticis nomainīts prokurors, un beidzot ar pieņēmumu, ka tieši lietas izbeigšana varētu būt avanss par Valentīna Kokaļa pēkšņu atsvešināšanos no līdzšinējās “komandas” (faktiski visi pret­lember­giskie preses izdevumi jau gada sākumā paspēja publicēt plašas intervijas ar V. Kokali, kurās viņš izteicās kā īstens tautpartijietis —

gan atzinīgi vērtēja pašreizējās valdības darbību naftas tranzīta attīstīšanā, gan par tuvredzīgu rīcību konstruktīvi kritizēja pašreizējos Ventspils grupējuma vadītājus, gan paslavēja bijušo ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu).

Taču versiju skaits saistībā ar negaidīto prokuratūras pretenziju atsaukšanu ir tīrais sīkums, salīdzinot ar to refleksiju gūzmu, kuras izsauc pagājušā gada rudenī sākušies Kokaļa ķecerīgie runas plūdi. Un tiešām — ja labi situēts ģimenes tēvs ar stabilām korporatīvajām saitēm un stāvokli sabiedrībā pēkšņi sāk runāt lietas, kas viņa situācijā ir gandrīz nepiedienīgas, neizbēgami rodas jautājumi, un uz tiem tiek arī meklētas atbildes.

Tiesa, zināmu disidentismu Kokaļa izteikumos varēja saskatīt jau pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Taču tas bija tīrais sīkums. Kopš pagājušā gada rudens naftinieks paspējis gan atzīt, ka ne visai mīlot lasīt Ventspils Naftas īpašumā esošā Preses nama izdotos laikrakstus, “jo, kā tikai atver, tā — septiņi raksti par to, ka [Andris] Šķēle ir nelietis”, gan paziņot, ka esot gauži apmierināts ar pašreizējo valdību, gan norādīt, ka ventspilnieku lolotais projekts Rietumu cauruļvadu sistēmas — naftas cauruļvada būvnie­cī­ba uz Ventspili “nekad nav bijis īpaši ce­rīgs”, gan ieminēties, ka apsvērtu viņam pie­dāvātu iespēju kļūt par ģenerāl­prokuroru, gan apgalvot, ka vistuvākajā laikā izlemšot par kandidēšanu uz Ventspils mēra amatu (šis apgalvojums gan izskanēja jau 1999. gada novembrī).

Īpaši interesanta ir Ventspils mēram adresēto Valentīna Kokaļa izteikumu evolūcija — sākotnēji viņš izteicās ļoti diplomātiski un korekti, bet, mēnešiem ritot, šie izteikumi pārvēršas divdomīgajā “tik unikālu otru cilvēku es Latvijā neredzu” un “varbūt pat šodien tā uzskatu: kad tāds cilvēks kā Lembergs būtu premjerministrs, tas nāktu par labu Latvijai”, bet vēl vēlāk — jau asākos vārdos par Ventspils mēra neizturēto pārbaudījumu ar naudu un varu.

Politiskajiem novērotājiem, protams, visvairāk mieru nedod jautājums — vai tiešām tā var būt, ka Kokaļa izdarībām un skaļajiem paziņojumiem apakšā nav nekāda smalka aprēķina? Taču skaidrus faktus vai vismaz loģisku šī smalkā aprēķina shēmu neviens nav varējis celt galdā, līdz ar to pastāv tikai sadrumstalotas versijas, no kurām vismazāk fantastiskas ir šādas: Kokalis varētu būt noslēdzis slepenu sadarbības paktu ar Andri Šķēli; Valentīns Kokalis ir sameklējis stingru aizmuguri pašā Ventspilī, to uzņēmēju vidū, kuri “simtprocentīgi lembergieši” ir tikai tik ilgi, kamēr Ventspils mērs viņus hipnotizē ar savu skatienu; Kokaļa aktivitātes patiesībā ir stingri saskaņotas ar Ventspils mēru un uzskatāmas par vienu fragmentu kādā nesaprotamā ventspilnieku ilgtermiņa plānā; Kokaļa paša iedomātais (vai eksprokuroram ieteiktais) publiskais tēls ietver darbību, ko krievu tauta sauc par rezatj pravdu—matku*[1]; visbeidzot — Valentīnam Kokalim 44 gadu jubilejas priekšvakarā ir iestājusies situācija, kad naudas ir gana, ietekmes zināmās aprindās — arī, bet gribas kaut ko vēl, kaut ko skaistāku un labāku, un pilnīgāku. Atbildi nesīs tikai laiks — gan Ziemas pils svečturu īpašniekam, gan vērotājiem.

Sagatavoja Lato Lapsa

Ainārs Mūrnieks: Jūs esat pazīstams kā aizrautīgs autobraucējs. Kad piedalījāties savā pirmajā rallijā?

Valentīns Kokalis: Tas bija rallijs Zvārdes poligonā, ko organizēja partijas Tēvzeme un Brīvība fonds Tēvzeme. Toreiz braucu ar savu pirmo džipu, štruntīgo amerikāņu Chevrolet Blazer. Pat toreizējais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Raņņihs piedalījās.

Mūrnieks: Ja nemaldos, jums ar Raņņihu bija draudzīgas attiecības.

Kokalis: Nu, vodkas daudz pie viena galda izdzerts. Abi tomēr esam mednieki.

Kā jau visi Latgales zēni, esmu nodarbojies ar sportu un mani grūti gar zemi nogāzt, un nekad arī nevienam tas nebija izdevies. Mēģināju uzveikt šņabja dzeršanā arī Raņņihu. Bijām reiz kopā medībās, un viens džeks, kas jau pāris polšus bija izdzēris, saka: “Jūs kā gribat, bet es braucu mājās.” Nu, mēs ar Raņņihu palikām, izdzērām vēl kādus četrus polšus, un Raņņihs man saka: “Valentīn, būs jau labi, jāiet gulēt.” No rīta ap sešiem viņš mani modina: “Celies, kafija jau uzvārīta!”

Mūrnieks: Pasniedza kafiju gultā…

Kokalis: Tik traki nebija! Vēl vodku iedzērām, gurķi uzkodām, nebija nekādu problēmu. Kā cilvēks viņš bija kolosāls.

Mūrnieks: Ja nemaldos, jūs esat viens no labākajiem braucējiem starp kluba 5x5 dalībniekiem.

Kokalis: Par to lai spriež citi, bet mans rezultāts vienā no pēdējiem rallija ātrumposmiem bija labāks nekā Latvijas čempionātā.

Citreiz — ne rallijā, braucu ar ātrumu 170, pēkšņi uz ceļa izskrēja policists. Viņš saka: “Klausies, kāpēc tu tik ātri brauc?” Bet ne jau es viens tā braucu, visi tā brauc. Ja zīme vai likums ir neloģisks, tad to neviens arī neievēro un nekāds kaitējums arī netiek nodarīts. Bet līdz ar to rodas nepareiza attieksme pret likumu kā tādu. Cilvēks sāk domāt, ka likumus vispār var neievērot un neiestāsies nekāda atbildība. Valstī rodas tā saucamais tiesiskais nihilisms.

Mūrnieks: Vai jūs varat nosaukt kādu absurdu likumu?

Kokalis: Kaut vai valodu likuma norma, kas noteica, ka visās kompānijās sapulcēm jānotiek latviešu valodā. Ja uz Rīgu atbrauks McDonalds vadošie darbinieki, viņi taču nerunās sapulcē latviski. Vai kāds viņus visus sodīs? Nemūžam. Pieņemot parlamentā tādus likumus, par kuriem jau iepriekš ir skaidrs, ka tie netiks pildīti, valstī tiek radīti apstākļi, lai būtu necieņa pret likumiem vispār.

Mūrnieks: Par likumdošanas problēmām jūs esot strīdējies arī ar Aivaru Lembergu.

Kokalis: Protams. Esmu teicis: “Aivar, es nemācu tev ekonomiku, bet ir lietas, kuras būtu jādara savādāk.” Bet Lembergam liekas, ka viņš zina visu. Paskatieties, cik bieži mainās ministri.

Mūrnieks: Kāpēc tā notiek?

Kokalis: Tāpēc, ka viens otrs ministrs pēc zināma laika sāk orientēties sev uzticētajā lauciņā, līdz ar to kļūdams “neparocīgs” dažiem ietekmīgiem uzņēmējiem.

Mūrnieks: Lembergs reiz sacīja, ka grāmatas lasot ļoti minimāli, jo visu, kas vajadzīgs prātam un dvēselei, viņš atrodot pie dabas krūts, ejot medībās vai skatoties saulrietu. Es to sapratu tā, ka, nošaujot vienu mežakuili, viņš dvēselei iegūst tikpat daudz kā cits, izlasot labu romānu.

Kokalis: Tā nav taisnība. Viņš cītīgi studē, īpaši izcilu cilvēku biogrāfijas, lasa slavenu personību memuārus, jo Lembergu interesē, kā viņi ir valdījuši.

Mūrnieks: Vai tiesa, ka Lembergs, vadot sapulces, rupji lamājas un pazemo cilvēkus?

Kokalis: Tā ir absolūta taisnība. Tikai Seimuškānu nekad nav lamājis.

Mūrnieks: Kāpēc Lembergs nelamā Seimuškānu?

Kokalis: Droši vien tas saistīts ar jaunības atmiņām. Vienā no žurnāliem taču bija raksts par to, kā Lembergs Jēkabpilī atpūtās kopā ar Seimuškānu, pat naudaszīmes viņam uzdāvināja. Bet tas vairāk nav tas Lembergs, kāds viņš bija agrāk. Es viņu pazīstu daudzus gadus, viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem, brauca pie manis uz pirtiņu, kad vēl māja nebija uzbūvēta.

Mūrnieks: Ko jūs domājāt, sakot, ka Lembergs nav tas, kas bija agrāk?

Kokalis: Naudu. Viņš neizturēja pārbaudījumu ar naudu.

Mūrnieks: Cik ilgi Lembergam būs tik liela ietekme uz Latvijas ekonomisko un politisko dzīvi, kāda tā ir tagad?

Kokalis: Kamēr pārējie paliks bagāti. Jo cilvēks bagātāks, jo brīvāks.

Mūrnieks: Vai Ventspilī Lembergam pašreiz pieder absolūtā vara?

Kokalis: Jā. Es mēģināju Ventspilī aizstāvēt mazākuma intereses, bet paliku viens pats. Aiz durvīm visi ir draugi, taču tikko sākas sapulce, tā draudzībai beigas.

Mūrnieks: Vai jūs joprojām domājat izvirzīt savu kandidatūru nākamajām Ventspils mēra vēlēšanām?

Kokalis: Nekad neesmu teicis, ka vēlēšanās kandidēšu, tikai to, ka “neizslēdzu iespēju”. Vēl palicis pusotrs gads.

Mūrnieks: Acīmredzami, ka Lembergs ļoti baidās no nopietna konkurenta un darīs visu iespējamo, lai turētu jūs ballistiskās raķetes lidojuma attālumā no Ventspils mēra krēsla.

Kokalis: Protams. Mēra amats dod viņam krietnus ienākumus.

Mūrnieks: Runā, ka Lemberga ietekme Maskavas varas gaiteņos strauji samazinās…

Kokalis: Bet kurā vietā viņa ietekme palielinās? Anglijā?

Mūrnieks: Ko jūs domājat par Šķēles–Lemberga konfliktu?

Kokalis: Viss atkarīgs no tā, ar kādām metodēm cīnās. Ja ir labdabīga konkurence, tad tā kopumā ir pozitīvi vērtējama, bet netīra spēle un konkurence dod labumu tikai atsevišķiem cilvēkiem. Ja kāds Rietumu biznesmenis vēlas ieguldīt Latvijā naudu, bet redz, ka masu mediji lamā šīs valsts premjeru par zagli, vēl kādu — par pedofilu, citu par mafiozi, tad investoram ātri vien pāriet apetīte ieguldīt šeit naudu. Tomēr gan Šķēle, gan Lembergs ir unikāli cilvēki, lielas personības. Ja izdotos apvienot pārtikas un naftas biznesu tā, lai notiktu savstarpēja sadarbība, tad Latvija no tā tikai iegūtu.

Mūrnieks: Padomju laikos, kad bijāt Ventspils rajona galvenais prokurors, jūs esot pirmais Padomju Savienībā sācis runāt par prostitūciju atklāti.

Kokalis: Toreiz sacēlās liela ažiotāža, mani pat atbrauca intervēt tolaik ļoti populārā Centrālās televīzijas raidījuma Cilvēks un likums žurnālisti. Ventspils prokuratūra mēģināja atbildēt uz jautājumu, ko darīt ar prostitūtām, kas reāli eksistē? Es teicu: ir oficiāli jāatzīst, ka prostitūcija pastāv, un tā jālegalizē.

Lembergs toreiz bija Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētājs, padomes priekšsēdētājs bija Jurševskis. Viņš izprata šo problēmu un ierakstīja deputātu sesijas dienas kārtībā. Es par šo jautājumu referēju, un Ventspils tautas deputātu padome nolēma radīt darba grupu, kuras uzdevums bija radīt atbilstošu likumdošanas bāzi, lai prostitūciju varētu legalizēt. Lembergam tika uzdots organizēt šīs darba grupas finansēšanu un risināt citus ar to saistītos jautājumus. Diemžēl Lembergs neko nenodrošināja.

Mūrnieks: Kā viņš motivēja savu rīcību?

Kokalis: Atskaitoties Ventspils padomei, viņš paziņoja, ka dažādu iemeslu dēļ tas nav nopietni, pie tam uz Ventspili bieži braucot ārzemju delegācijas, un legalizētās prostitūtas bojāšot pilsētas, republikas un valsts imidžu starptautiskās sabiedrības acīs.

Mūrnieks: Cik prostitūtu toreiz bija Ventspilī?

Kokalis: Reģistrētas bija 120 sievietes. Valsts drošības komitejā par katru bija dosjē.

Mūrnieks: Kas jūs mudināja dibināt Narkomānijas apkarošanas fondu?

Kokalis: Latvijai tā ir ļoti smaga problēma, kas praktiski netiek risināta, un situācija kļūst arvien traģiskāka. Vislielāko iespaidu uz mani atstāja kāds notikums pirms diviem gadiem. Gāju agri no rīta pa Vērmanes dārzu un redzēju, kā divi čaļi veda apmēram sešpadsmit gadus vecu meitenīti. Viņa bija absolūti atslēgusies un nesaprata, kas notiek, un ar viņu varēja darīt vienalga ko. Turpat blakus gāja viņas māte.

Nesen ar kolēģiem no Krievijas aizgājām uz vienu naktsklubu Rīgā, redzēju, kā pusotras stundas laikā apsardzes darbinieki uz rokām iznesa trīs jaunas meitenes, kas bija lietojušas narkotikas un atgādināja līķus. Vairākas reizes atbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Un nevienu tas neinteresē. Es saprotu, ka valstij trūkst naudas, nav iespējams nopirkt pat aparatūru, kas nosaka, vai cilvēks ir lietojis narkotikas. Un tāpēc mūsu fonds sadarbībā ar tiesībsargājošām iestādēm un medicīnas darbiniekiem grib risināt narkomānijas problēmu. Pirmkārt, nodarbojoties ar profilaksi, otrkārt, cīnoties ar noziedzniekiem, kas narkotikas tirgo. Ceru, ka likumdošana attiecībā pret narkotiku tirgotājiem un izgatavotājiem kļūs bargāka. Domāju, ka Rīgas naktsklubi jātaisa ciet jau divos naktī, kā tas ir daudzās civilizētās pasaules valstīs. Ja būtu mana teikšana, tad es izdotu likumu, ka par narkotiku tirdzniecību cilvēku soda ar nāvi, tā kā arābu valstīs.

Mūrnieks: Padomju laikos jums nācās izmeklēt noziegumus, kuru izpildītājam pēc tam tika piespriests nāvessods?

Kokalis: Jā. Kāds maniaks bija noslepkavojis trīs bērnus. Vispirms viņš bērnus seksuāli izmantoja, tad novokaīna blokādē pakāpeniski nogrieza viņiem ausis, pirkstus, dzimumorgānus un izņēma sirdi. Pēc tam viņš nogrieza bērniem galvu. Vai tad tādu cilvēku var labot? Viņš pats pakārās cietumā divas nedēļas pirms sprieduma nolasīšanas.

Mūrnieks: Vienu brīdi runāja, ka laikā, kad Ģirts Kristovskis bija iekšlietu ministrs, Latvijā pēc Izraēlas specdienestu parauga tika radīta pilnīgi slepena vienība, kuras uzdevums bija bez izmeklēšanas un tiesas nogalināt organizētās pasaules elites pārstāvjus.

Kokalis: Domāju, ka tās ir muļķības. Bet ja es būtu ministrs, es tādu vienību radītu.

Mūrnieks: Jūsu mājas viesu grāmatā kā pirmais savu ierakstu atstājis mācītājs Juris Rubenis. Kādas ir jūsu attiecības ar reliģiju?

Kokalis: Līdz septiņu vai deviņu gadu vecumam katru sestdienu esmu gājis uz baznīcu. Tad nu stāstīju mācītājam, ka esmu melojis tēvam un mātei. Bet baznīcas ceremonijas vienmēr notika latīņu valodā, es kā bērns no tā visa daudz nesapratu, un pamazām mana interese par reliģiju noplaka. Kopumā pret reliģiju izturos ar lielu bijību, esmu izlasījis Bībeli, pabijis kopā ar Juri Rubeni Betlēmē, Jeruzalemē, gājis pa Kristus Golgātas ceļu. Pie Raudu mūra klusi izteicu, kaut piepildītos viena mana liela vēlēšanās, un ceru, ka tuvākajā laikā tā arī piepildīsies. Apsveru iespēju ziedot baznīcai, konkrēti — Aglonas bazilikai no personīgajiem līdzekļiem, lai izveidotu altāri.

Mūrnieks: Kad jūs sākāt interesēties par glezniecību?

Kokalis: Apmēram divi gadi atpakaļ. Draugs mani aizvilka uz gleznu galeriju un tieši tajā laikā mēs Ventspils Naftā bijām pabeiguši remontu. Vajadzēja ēkas iekšpusi skaisti noformēt. Uzreiz nopirku trīs gleznas.

Mūrnieks: Pazīstamais advokāts Uldis Cakars arī kolekcionē gleznas.

Kokalis: Atvainojos, bet neuzskatu Cakaru par kolekcionāru.

Mūrnieks: Nu, protams, salīdzinot ar jūsu kolekciju, kurā ir jau vairāk par četriem simtiem lielisku gleznu, viņš varbūt saucams par gleznu krājēju. Cik tālu ir brīdis, kad gleznu skaits jūsu kolekcijā sasniegs tūkstoti, un varēsiet atvērt privāto gleznu galeriju?

Kokalis: Cerēsim, ka tā reiz būs, līdzekļi ir, un mēs attīstīsimies.

Mūrnieks: Vai naudu iegulda Krievija?

Kokalis: Jā. 34% LatRosTrans akciju pieder Krievijai. Tas nozīmē tikai to, ka nafta būs, pretējā gadījumā viņi naudu neieguldītu. Darba būs daudz, jo gan naftas, gan dīzeļdegvielas cauruļvadi ir diezgan veci. Daudz naudas jāiegulda ar elektroapgādi saistītajās struktūrās, sakaru līnijās. Jādara viss, lai nepieļautu avārijas un zādzības.

Mūrnieks: Presē ik pa brīdim saceļas ažiotāža par to, ka Krievija būvēs savus cauruļvadus un naftas straume aizies Latvijai garām.

Kokalis: Tagad ir skaidrs, ka tā nenotiks.

Mūrnieks: Lai konkrēts cilvēks tiktu uzņemts klubā 5x5, kurā esat viens no dibinātājiem, vajadzīga pilnīgi visu kluba biedru piekrišana. Viens no kandidātiem, kas nav uzņemts, ir Mann-Tess ģenerāldirektora vietnieks Aivars Hovalko. Kurš kluba biedrs negribēja baudīt viņa klātbūtni?

Kokalis: Vairāki pateica — nē! Es arī.

Mūrnieks: Kāpēc?

Kokalis: Hovalko vispār ir sakarīgs vecis, bet, es atvainojos, mēs klubā visi esam normāli veči, varam atļauties iedzert konjaku Hennessy, bet viņš, nebūdams nabags, atnes divu doičmarku vērto Napoleon, ar kuru Vācijā mazgā pannas. Es izlikos, ka dzeru, bet izlēju ārā. Vēlāk saku: “Aivar, tu taču neliesi savā mašīnā krutku, kāpēc man tādu dod dzert?”

Mūrnieks: Varbūt viņš pirka Napoleon dārgā krogā un nebija lietas kursā par vācu pannām?

Kokalis: To es nezinu, bet, kad viņš bija kā viesis uzaicināts uz pašu pirmo rallija izbraucienu, uz kuru visi atbrauca ar džipiem, viņš atbrauca ar ātrās palīdzības mašīnu!!!

Mūrnieks: Tikai nesakiet, ka viņš ar šo mašīnu rallijā piedalījās.

Kokalis: Lai cik tas dīvaini būtu, piedalījās.

Mūrnieks: Tad mani ļoti interesē viņa izcīnītā vieta.

Kokalis: Pustrasē viņa autiņš salūza un tur arī palika. Vai tad viņam nav naudas, lai iegādātos normālu braucamo?

Mūrnieks: Kāds ir labākais džips?

Kokalis: Toyota Land Cruiser. Šajā gadījumā mums ar Lembergu gaumes sakrīt. Viņam gan ir pēdējais modelis.

Mūrnieks: Kādā zemē jums patīk atgriezties?

Kokalis: Ir tāda sala — Madeira. Brīnišķīga vieta. Tur sastopami praktiski visi augi, kādi vien ir pasaulē.

Mūrnieks: Ja nemaldos, tā ir ofšora zona…

Kokalis: Šajā gadījumā tas nav būtiski. Savā laikā portugāļi šo salu iekaroja, bet neuzdāvināja Spānijai kā Kanāriju salas. Tas bija Madeiras vīns, kuru mēs tikko dzērām. Esmu tur bijis reizes astoņas.

Mūrnieks: Vai jūs esat kādreiz pazaudējis naudu?

Kokalis: Pirms pāris gadiem biju aizbraucis uz Vīni, kur notika ar naftas biznesu saistīta konference, un naudas paku, kā parasti, biju ielicis nevis maciņa kabatiņā, jo lielu naudas žūksni nav iespējams tur ievietot, bet vienkārši makam pa vidu. Vīnē braucu ar taksi, norēķinājos un pēc kādām piecpadsmit minūtēm, iegājis veikalā, lai nopirktu fotofilmiņu, konstatēju, ka naudas nav, tikai maks palicis.

Mūrnieks: Cik naudas pazaudējāt?

Kokalis: Apmēram sešus tūkstošus dolāru. Kādam cilvēkam, kas šo naudu atrada, biju sagādājis milzīgu prieku.

Mūrnieks: Kāda ir lielākā naudas summa, par kuru esat slēdzis derības?

Kokalis: Ar Skonto šefu Gunti Indriksonu reiz saderējām uz 100 000 ASV dolāru par to, vai Stendzenieks aizlienēto naudu atdos, vai nē. Indriksons teica, ka atdos.

Mūrnieks: Kad beidzas derību termiņš?

Kokalis: Nu, varbūt, ka Stendzenieks pēkšņi ņem un atdod. (Smejas.)

Mūrnieks: Kura grāmata no tām, kurās rakstīts par cilvēka attiecībām ar naudu jums īpaši palikusi atmiņā?

Kokalis: Šobrīd grāmatas lasu ļoti maz, bet kādreiz lasīju no rīta līdz vakaram. Ļoti spēcīgu iespaidu uz mani atstāja Teodora Dreizera romāns Amerikāņu traģēdija. Mani, piemēram, ļoti tracina, ja darba attiecības tiek pārnestas uz personīgajām attiecībām, bet tur lieliski parādīts, kā cilvēki, kas savā darbā var cīnīties gandrīz uz dzīvību un nāvi, vakarā spēj to visu aizmirst un draudzīgi parunāties pie glāzītes konjaka. Diemžēl pie mums 99 procentos gadījumu tā nenotiek. Ja darba laikā kopīgās lietas labā cilvēks pasaka kaut ko tādu, kas citam nepatīk, viņš automātiski kļūst par ienaidnieku. Tajā sistēmā, kur strādāju iepriekš — prokuratūrā, bija tā, ka tiesnesis ar prokuroru vienmēr bija ienaidnieki, ar advokātiem vispār nerunāja…

Mūrnieks: Esmu dzirdējis, ka ticat horoskopiem.

Kokalis: Kā lai netic, ja tas, ko raksta par mani Dienas horoskopos, vienmēr simtprocentīgi piepildās! Nezinu, kurš ir tas mistiskais horoskopu sastādītājs…

Savā laikā nopietni nodarbojos ar psiholoģiju, tas bija vajadzīgs tāpēc, lai varētu atklāt noziegumus. Bieži vien naktis negulēju, lai izdomātu, kā piespiest aizdomās turamo personu atzīties noziegumā. Izmeklētāja darbu atceros ar nostaļģiju. Savā laikā man tika pasniegta balva kā Latvijas labākajam izmeklētājam.

Mūrnieks: 1999. gada nogalē žurnālā Privātā Dzīve tika publicēts plašs materiāls, pēc kura izlasīšanas un daudzo fotogrāfiju aplūkošanas visiem, kas to vēl nezināja, kļuva skaidrs, ka esat bagāts cilvēks. Kāpēc jūs piekritāt, ka jūsu bagātība tiek reklamēta?

Kokalis: Mana sieva un preses sekretārs uzskatīja, ka to nevajag darīt, bet es nenožēloju. Nav vēl pagājis mēnesis, kopš minētais apraksts tika publicēts, bet esmu jau saņēmis kaudzēm vēstuļu no malu malām, un tajās nav neviena negatīva vārda. Cilvēki sajūsminās, apsveic Ziemassvētkos, piedāvā pārdot gleznas, gadās, ka izsaka kādu lūgumu… Kad es būvēju šo Ēdoles māju, tad saņēmu draudu vēstules. Vispār, es šo vietu iegādājos ar milzīgām grūtībām, kad vēl biju prokurors — no četriem cilvēkiem bija jānopērk zeme visapkārt. Nesen biju apskatīties Benjamiņa māju Majoros, varbūt, ka pirkšu. Viss atkarīgs no cenas. Pašlaik pārāk daudz prasa, bet māja ir unikāla.

Mūrnieks: Viens no kādreizējiem DP Saimnieks atbalstītājiem nesen izteicās, ka tieši šai partijai bija vislielākais potenciāls un tieši minētā partija bija tā, kura reāli varēja kaut ko paveikt Latvijas labā. Kā jūs vērtējat šādus apgalvojumus?

Kokalis: Ziedonis Čevers uztaisīja partiju, nopelnīja ar to naudu un partija viņam vairāk nebija vajadzīga. Viss. Domāju, ka īstais partijas līderis bija vecais partijnieks Ivars Ķezbers, varbūt viņš kaut ko būtu paveicis jēdzīgu, ja nebūtu nomiris. Ziedonis ir Ziedonis. Kas viņš ir? Komsomoļecs… Bet man ar viņu ir labas attiecības. Kolosāls cilvēks.

Mūrnieks: Lembergs studiju gados esot strādājis par krāvēju. Vai jūs esat kādreiz piekopis proletārisku dzīves stilu?

Kokalis: Astoņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par darbmācības un fizkultūras skolotāju. Studiju gados strādāju par naktssargu, krāvu vagonus un pie stipendijas klāt vēl saņēmu ap 300 rubļiem. Tā bija ļoti liela nauda. Kopmītnes bieži vien bija pilnas ar vīnogām, tomātiem.

Mūrnieks: Jūsu bērni bieži prasa, lai viņiem kaut ko nopērk?

Kokalis: Neviens bērns nekad nav prasījis, lai kaut ko pērku. Nezinu, varbūt tā ir audzināšana. Reizēm dodu naudu, bet meita vai dēls saka — tēt, nevajag, man vēl ir. Maniem bērniem ir parasti, normāli draugi, kuri reizēm atbrauc pie viņiem ciemos uz Ēdoli. Neuzskatu, ka manu bērnu draugiem jābūt turīgu cilvēku bērniem.

Mūrnieks: Azartspēles aizrauj?

Kokalis: Nē. Reizēm uzspēlēju, bet ja gadās vinnēt, tad visu vinnestu atstāju krupjē kā dzeramnaudu. Reiz viens krupjē, skatoties, kā es spēlēju, teica — Kokaļa kungs, bet jums taču ir pilnīgi vienalga, vai jūs zaudējat vai vinnējat. Asi pārdzīvojumi nav mana stihija. Man nepatīk augstums, ātri braukt ar mašīnu pa kalnainiem ceļiem. Ar izpletni nevarētu izlēkt. Bet man pietiek piedzīvojumu biznesā, šajā jomā netrūkst asu situāciju. Kādreiz neslikti skrēju vidējās distances, slēpoju, volejbolu, futbolu un rokasbumbu spēlēju. Tagad reizēm iznāk uzspēlēt tenisu.

Mūrnieks: Vai jums ir kāda dzīves devīze?

Kokalis: Manas ģimenes ģerbonī ir rakstīts Pat zaudējot iegūt un man, paldies Dievam, tas ir izdevies. Visas savas nosacītās neveiksmes esmu pratis pārvērst veiksmēs. Nekad nezaudēju.

Mūrnieks: Bet ģimenes ģerboņi parasti ir tikai dižciltīgām personām…

Kokalis: Vai tad ne tik dižciltīgiem savus ģērboņus veidot liegts?

[1] Griezt vaļā patiesību (no krievu val.).