Akciju sabiedrība

Es kā mākslinieks nestrādāju ar simboliem. Es strādāju ar varas instrumentiem. Mākslu kopumā es saprotu kā darbu ar jēgām un šo jēgu izteikšanas formu. Tāpēc uguns – tas nav simbols. Uguns – tā ir uguns, un man ir svarīgs tās pielietojums. Tā kausē ledu un dod gaismu.

Pjotrs Pavļenskis intervijā portālam Meduza.io, 15. janvārī

Mūsdienu Krievija šķiet ļoti auglīga vide akcionismam – īpašam “konceptuālās mākslas” virzienam, kurš cenšas uzrunāt auditoriju ar kādu izaicinošu publisku rīcību. Tam ir divējādi iemesli. Pirmais: Krievijas valsts reakcija uz šādām izdarībām ir ļoti grūti prognozējama – jo īpaši pēdējā laikā, kad tā arvien vairāk cenšas uzstāties morālista lomā. Tas piešķir akcionisma izpausmēm īpašu azartu: to spilgti apliecina Pussy Riot pazīstamās akcijas saceltais troksnis, ar kuru neviens iepriekš nebija rēķinājies. Otrais: Krievija vispār ir ļoti radoša vieta – ciktāl šis radošums attiecas uz svaigu ideju ģenerēšanu, nevis uz praktiski tehnoloģiskiem risinājumiem. Abi šie iemesli kalpo par pamatu īpašajai akcionisma subkultūrai, kura arvien biežāk piesaista pasaules uzmanību. Kā jebkura īsta subkultūra, tā apvieno dažāda mēroga darboņus. Slavenā “panku lūgšana” Kristus Glābēja katedrālē varbūt bija interesanta kā politisks skandāls, bet ne kā kaut kas īpaši gudrs vai saturīgs. Toties ko vērta bija, piemēram, Dmitrija Pimenova akcija 2012. gadā, kurā viņš, tērpies spožās metāla bruņās, bruņinieka Dadana Kihota tēlā centās iekļūt Ļeņina mauzolejā, lai paklanītos “aizmigušajam karalim”! Šajās izpausmēs akcionisms organiski savijas ar senākām, daudz ikdienišķākām kultūras tradīcijām, kuras apzīmē grūti tulkojamie krievu vārdi “ponti” un “stjob”. [1. Pēdējo kā vēlīnā padomju perioda tradīciju Aleksejs Jurčaks apraksta kā īpašu ironijas veidu, kuru raksturo “pārmērīga identificēšanās” ar objektu. Sk.: Yurchak, A. Everything Was Forever, Until It Was No More. The Last Soviet Generation. Princeton: Princeton UP, 2005, 238.–281. lpp.]

Arī Pjotrs Pavļenskis ir kaut kas vairāk nekā skandālists. Viņa pazīstamākās akcijas ir kļuvušas slavenas – ietīšanās kailam dzeloņdrāšu “kokonā” pie Sanktpēterburgas Likumdošanas sapulces ēkas, mutes aizšūšana, sava sēklinieku maisiņa pienaglošana pie Sarkanā laukuma bruģa, visbeidzot, bēdīgi slavenās FDD Lubjankas ēkas durvju aizdedzināšana. Tomēr šeit mums ir darīšana ar ļoti pārdomātām akcijām, kuras neiziet no saviem konceptuālajiem ietvariem. To labi ilustrē Pavļenska sacītais intervijā: viņu neinteresē simboliska darbība, kurā sabiedrībai tiktu dota kāda simboliska zīme – ko tad tā varētu dažādi interpretēt, un tamlīdzīgi. Viņš nedod zīmes, bet dara praktiskas lietas, turklāt ar savu ķermeni, un šīs akcijas savā skarbumā ir pārmēru tiešas, lai tās varētu visvisādi interpretēt. 2014. gadā, Ukrainas un Krievijas konflikta eskalācijas laikā, Krievijas liberālajos medijos tika daudz spriests par to, vai, kā, kad un ar kādiem priekšnosacījumiem Krievijā būtu iespējams savs Maidans. Pavļenskis nevis iesaistījās šādos pārspriedumos, bet sanesa Sanktpēterburgā pie Spas na krovi katedrāles riepas un, ar rungu dauzot pa metāla plāksnēm, dedzināja tās –līdz viņu aizturēja policija. Viņa akcijas šķiet ikreiz vaicājam liberāļu “pļāpājošajai šķirai”: “Jūs domājāt, šādi?”

Arī Pavļenska pašizpratne ir pelnījusi uzmanību. Pavļenskis apgalvo, ka viņa akciju nolūks ir aizsākt procesu, kurā akcijas radītā jēga attīstās tās izraisītajās sekās, atbalsojoties tiesās, prokuratūras izmeklēšanās, represijās. Tas ir rezonējošais ietvars, kuru izmanto mākslinieks. Šeit, kā šķiet, liela loma ir jau pieminētajai Krievijas varas neprognozējamībai.Rietumos šādas akcijas lielākoties beigtos ar īsu ziņu vietējā avīzē un lietu par sīko huligānismu, betKrievijā tu ik reizivari gaidīt īstu apokalipsi – cietumsodus, apsūdzības globālā sazvērestībā pret valsts suverenitāti, Valsts domes deputātu lāstus un tamlīdzīgi. Veicot absurdas darbības, Krievijā ir liela iespēja saņemt pretī ne mazāk absurdu valsts reakciju. Akcionisma vilnim pieņemoties spēkā, 2013. gadā pat Maskavas patriarhāts jeb Krievu pareizticīgā baznīca centās “no augšas” radīt alternatīvu pareizticīgo akcionismu. Pēdējā laikā gan, šķiet, Krievijas valsts pret akcionistiem ir diezgan atmaigusi. Lubjankas durvju dedzināšana, par kuru skarbākos laikos varētu aizbraukt pie baltajiem lāčiem, Pavļenskim beidzās ar 30 dienām arestā.

Savukārt, runājot par Pavļenska politisko vēstījumu, tas ir diezgan vienkāršs, lai neteiktu – primitīvs. Tā ir kombinācija no Rietumu “jauno kreiso” retorikas un krievu tradicionālā “ētiskā anarhisma” –Herberts Markūze un Ļevs Tolstojs vienā flakonā. Valsts gribot visu totāli kontrolēt; sociālās institūcijas pašas par sevi esot konformistiskas, jo apspiežot cilvēku brīvību; mūsdienu sabiedrības pamatā esot visaptverošas bailes un ilgas pēc neierobežota patēriņa.

Krievu akcionisms ir interesanta kultūras parādība; tajā darbojas daudzi pašaizliedzīgi un gudri cilvēki. Taču tie, kas cenšas tajā saskatīt kādus Rietumu vērtību vai liberālās demokrātijas aizstāvjus, bieži krīt par upuri vēlmju domāšanai: ņemšanās ar Pussy Riot tam kalpos kā mūžīgs piemineklis. Arī Pjotru Pavļenski ir vērts vērot uzmanīgi, lai novērtētu to, kas viņš ir, nevis to, ko mēs gribam viņā saskatīt.