Alberts Sābris nevis Mozus Iciksons

Neatceros, kā iepazinos ar žurnālistu Franku Gordonu, tāpat kā neatminos, kurš vairāk gribēja šo interviju - es vai viņš. Bijušais “Letas” un “Rīgas Balss” žurnālists, rakstnieks un tulkotājs Franks Gordons kopš 1972. gada dzīvo Telavivā, Izraēlā, kur līdzdarbojies vairākos krievu un vācu valodā iznākušos preses izdevumos. Galvenā Franka Gordona darbības joma tomēr bijusi saistīta ar publicistiku trimdas latviešu preses izdevumos. Sarakstījis grāmatu “Lokanums un spīts. Nekrievu likteņgaitas mūsdienu Maskavijā”, romānu “Mijkrēslis mikrorajonā”, tulkojis fragmentus no Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāga”.

Pēdējos gados aktīvi publicējies arī Latvijā. Franks Gordons dēvē sevi par Latvijas žīdu, kurš būtu dievturis, ja vien būtu latvietis. Viņam nepatīk tie, kas devušies uz Izraēlu pakaļ desai, un intervijās viņš allaž izcēlies ar latviski nacionālu nostāju. Īsts latviešu nacionālists ar raibu dzīves gājumu, kurā rotājas vēstures sājais smīns.

I. Z.

Ilmārs Zvirgzds: Vai viegli būt jūdam?

Franks Gordons: Vispār vai viegli?

Zvirgzds: Jā, vispār.

Gordons: Vai viegli būt jūdam, žīdam, ebrejam - es šos vārdus nedalu - uzskatu, ka visi trīs vārdi ir vienādi, un tos var attiecināt uz vienas etniskās grupas piederīgo, vai ne? Parasti jau jidišā saka iz šver cu zein a jid - ir grūti būt ebrejam. Tautai jau grūti, bet man nav grūti. Es nekad neesmu sevi nomocījis ar problēmu, kāda ir dažiem, kuri pārgājuši citā ticībā vai kļuvuši par dedzīgiem internacionālistiem. Man ļoti patīk angļu izteiciens ethnic pride, un manī tas ethnic pride mājo. Ne jau ticība tur Dievam vai Vecajai Derībai, nē - bet etnisks lepnums gan manī mājo. Es esmu priecīgs par to, kas esmu, tāpēc iekšēju konfliktu man nekad nav bijis. Bet manu prieka un apmierinātības sajūtu vairo tas, ka kopš 1972. gada es dzīvoju Izraēlā - beidzot, beidzot četrdesmit četru gadu vecumā es sajutu, ka neesmu minoritāte; ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē neesmu svešķermenis, bet esmu pamattauta. Es ļoti solidarizējos ar latviešiem, ka pamattautai jāizdzīvo savā zemē. Es dzīvoju Izraēlā, mūs vieno valsts valoda ivrīts, un es esmu savā stihijā. Man nav un nekad nebūs nekādu problēmu ar to, kas nomoka daudzus no mūsu tautas - viņiem sāp galva par visu cilvēci. Man nesāp galva par visu cilvēci.

Zvirgzds: Vai toreiz žurnālistam bija viegli tikt uz Izraēlu?

Gordons: Viegli nebija - kā visiem. Es gan biju bezpartejiskais, tomēr biju ideoloģiskās frontes darbinieks. Es taču aizbraucu ar pirmo lielo vilni 1972. gadā, nevis 90. gadu sākumā, kad daudzi brauca “za kolbasoj”. Jāsaka godīgi, ka no tiem, kas emigrēja 70. gadu sākumā, bija ļoti maz tādu, kas par katru cenu gribēja nokļūt brīvajā pasaulē, Amerikā vai kā. Niecīgs procents. Vismaz 90 procenti tolaik gribēja braukt tieši uz medinat Israel, uz Izraēlu. Tas bija jauki - toreiz saulainā 1971. gada novembra dienā es ierados pie “Rīgas Balss” galvenā redaktora, krietna latviešu cilvēka Ziga Simsona, kuram bija slima sirds un viņš bija slimnīcā. Un es noliku latviešu valodā to iesniegumu - lūdzu dot man ieteikumu - toreiz bija vajadzīgs tāds parakstīts “treugoļņiks”, partijas komitejas sekretāra un vietējās komitejas “treugoļņiks” -, izceļot ģimenisku un etnisku iemeslu dēļ. Lai mani neuzskatītu par buržuāzisko nacionālistu, rakstīju, ka etnisku iemeslu dēļ. Gods kam gods - es vienreiz par to pat kaut kur rakstīju -, Zigim Simsonam, īstam Kurzemes dēlam - latviešu tautas miera un nosvērtības paraugam - nenoraustījās ne vaibsts, un viņš tikai mierīgi pajautāja: “Kad tu gribi?” Es sacīju, ka pēc iespējas ātrāk. Tajā brīdī es biju sajūsmā par šo īsto ziemeļnieciski latvisko noturīgumu. Kāds cits būtu sācis aģitēt vai kā, bet te neviens vaibsts - kad tu gribi? Protams, manam tautietim Aleksandram (Sašam) Laponam (Lakonam), kurš bija “Rīgas Balss”, neatceros, tirdzniecības vai komunālās daļas vadītājs, partijas biedrs, bet droši vien domāja tāpat kā es, pēc dažām dienām viņš teica: “Saša, mēs esam sūdos līdz ausīm.” Bet man viņš teica: “Kad tu gribi?”

Nu, protams, tūdaļ sākās visādas nepatikšanas, es deviņu mēnešus - tik ilgs laiks vajadzīgs, lai bērniņš piedzimtu - biju otkazņiks jeb refuzņiks. Pēc tam mani izlaida un teica, lai es ātrāk vācos. Viņi laikam jau zināja - bet es tobrīd nezināju -, ka pēc pāris dienām vajadzēja stāties spēkā tam likumam, ka jāatmaksā valstij nauda par iegūtajiem diplomiem. Sievai bija Tallinas Konservatorijas diploms, man bija Maskavas Universitātes neklātienes nodaļas diploms - tā toreiz būtu milzīga summa, ņepodjomnaja, kā krievi saka. Viņi zināja, ka man nav neviena tāda drauga, kas man varētu aizdot, vai arī kāda cilvēka no Amerikas, kas varētu atsūtīt naudu. Taču jau bija sācies troksnis, un mani neklātienē uzņēma Izraēlas žurnālistu savienībā. Piepeši man uz mājām piezvanīja kāds nepazīstams cilvēktiesību aizstāvis no Frankfurtes - protams, ka telefonu jau noklausījās - un apvaicājās, kā man klājas, jautāja, vai negrib laist ārā tādēļ, ka esmu žurnālists. Un tad ovira priekšnieks, podpolkovņiks Kaija, teica, ka es esmu sarakstā un varu dabūt izbraukšanas atļauju. Viņi zināja, ka samaksāt es nevaru, bet negribēja, ka no ārzemēm kāds lieku reizi celtu troksni. Nekāds lielais žurnālists jau es nebiju, bet tik un tā žurnālists, vai ne?

Zvirgzds: Kā tad iznāca, ka pēc emigrācijas sākāt grozīties pa tiem trimdas pagastiem?

Gordons: Nu redz, kas par lietu. Jāsāk jau ar bērnību. Es mācījos franču licejā. Tā bija latviešu skola, es tur sāku mācīties trīsdesmit piektajā gadā. Tēvs gribēja, lai es labi prastu kādu svešvalodu. Toreiz ar angļu valodu kāds maz aizrāvās, Amerika bija tālu. Vārdu sakot, es tur iemācījos bijību pret franču kultūru, līdz šim vēl varu no galvas nodziedāt “Marseljēzu”, turklāt ar lielu sajūsmu to daru. (Sparīgi un skaļi nodzied “Marseljēzu”.)

Zvirgzds: Vai no tā neizriet arī kādas politiskās simpātijas?

Gordons: Nē, bet interese par Francijas kultūru un vēsturi gan. Es nekad neesmu bijis profranciski noskaņots. Vienmēr brīvajā pasaulē ar interesi lasīju Le Mond, arī citu franču presi, visu ko tādu, kas ar to saistīts. Bet tieši tādēļ, ka daudzi mani tautieši skolās mācījās vai nu jidišā vai ebreju valodā, bet sabiedriskā ebreju ģimnāzija bija ar vācu mācību valodu, es mācījos latviešu skolā (uzsit ar dūri pa galdu). Tā bija elites skola, un tāpēc man jau kopš bērnības bija tuvs un dārgs Jānis Poruks, “Kauja pie Knipskas”, Anna Brigadere, “Kvēlošā lokā”, un visapkārt bija Rainis un Brigadere un tā tālāk.

Man ir laba redzes atmiņa un līdz šim laikam palikušas atmiņā tās tāfelītes ar uzrakstiem. Piemēram, “Latvieša vārds - svēts vārds” vai “Katrs savā darbā - visi valsts darbā”. Apakšā paraksts: K. Ulmanis. Vai arī: “Degsim Latvijai.” Koridoros un klasēs bija šie izteikumi.

Es mācījos jau 15. maija gaisotnē, un viena lieta man toreiz imponēja - tā bija mazpulku kustība. Bērnībā es lasīju “Jaunākās ziņas” un pirku “Atpūtu”, un tās es krāju savā mazajā istabiņā, kur dzīvojām, Dzirnavu ielā 13. Un man palikuši atmiņā tie apraksti par mazpulcēniem. Mūsu klasē bija viens mans tautietis, Svens Ārensons, tāds gara auguma puika - viņa tēvs bija lielākā rakstāmlietu veikala īpašnieks -, un viņš bija vienīgais mūsu klases skauts, kas lepni nēsāja to zaļo kreklu ar aukliņām un lilijas simbolu un lepojās ar to. Viņš gāja bojā holokaustā. Mums bija arī divas žīdu meitenes, Betija Persnere, otrai vārdu es neatceros - tās acīmredzot arī gāja bojā. Nu, mums izdevās aizbēgt, es savā grāmatā to esmu aprakstījis. Bet tā skola man deva to latviskuma devu, kas manī ir līdz šim brīdim...

Zvirgzds: Bet vai kara gadi nelika vilties visā tajā latviešu tautiskajā padarīšanā?

Gordons: Nu redz, karš. Pāris dienas pirms kara sākuma mums, 5. klases skolēniem, bija jāsatiekas uz kaut kādu izbraucienu. Tas bija 14. jūnijā. Un skatos, no visas mūsu klases skolniekiem atnākuši labi ja kāds desmits. Skolotāja baidījās paskaidrot, kāpēc pārējie nav atnākuši. Daudzi nebija atnākuši, jo bija izsūtīti, vai ne? Un pārējo es aprakstīju savā grāmatā “Latvieši un žīdi spīlēs starp Krieviju un Vāciju”, es aprakstīju, kā mēs bēgām. Mēs iekāpām ešelonā 28. jūnijā, un tas ešelons lēnā gaitā devās ārā no Rīgas tikai 29. jūnijā no rīta. Un pirmajā jūlijā taču ienāca vērmahts. Tā ka mēs paguvām aizbēgt pēdējā mirklī.

Un kara laikā es arī interesējos par latviešiem un par Latviju. Es aizrakstīju uz Kirovu, bijušo Vjatku, kur toreiz atradās Latvijas PSR valdība, un lūdzu, lai man uz Kazahstānu piesūta avīzi “Cīņa”, kas iznāca uz slikta papīra. Lai es varu lasīt latviešu valodā. Kirovā bija Upīts un Sudrabkalns, un visi tie aizbēgušie latviešu dzejnieki. “Cīņā” nebija tādu vārdu kā “fašisti” vai “nacisti”, aģitācija bija ieturētā tā, ka latviešu tautai jāatbrīvojas no vācu jūga un ka zvērīgie vērmahta karavīri izvaro nelaimīgas latviešu jaunavas. Tika piesaukts piektais gads un apgalvots, ka latviešu sarkanie strēlnieki atriebsies par 700 gadus ilgo jūgu. Viņi varbūt savā dumjībā domāja, ka šitāda aģitācija par sumpurņiem bruņiniekiem un tādā garā iespaidos latviešus.

Bet jau 1945. gada 9. aprīlī es Rīgā sāku strādāt telegrāfa aģentūrā, man bija sešpadsmit ar pusi gadu. Toreizvietējiem latviešiem diez ko neuzticējās, bet es pratu latviski un vairāk vai mazāk gramotno biju iemācījies runāt krieviski. Un mani pieņēma darbā pēdējo ziņu redakcijā īsināt un sakārtot ārzemju un PSRS ziņas. Un tā sākās mana darbība medijos, un tā es atkal nokļuvu latviskā vidē. Kad pusdienas pārtraukumos mēs tur otrajā stāvā sēdējām pie kafijas galda, bija divi galdi - krievu galds un latviešu galds, un cilvēki tur sarunājās. Es vienmēr sēdēju pie latviešu galda.

Kad ierados brīvajā pasaulē - es ierados Izraēlā 1972. gada 31. augustā -, es nodomāju uzņemt kontaktus ar pazīstamiem latviešu cilvēkiem brīvajā pasaulē. Kā preses darbinieks es zināju, ka ir tāds Bruno Kalniņš. Uz labu laimi uzrakstīju: Latvian Social Democratic Workers Party, Mr. Bruno Kalnins, Stockholm, Sweden. Un domāju, ka gan jau pastniece piegādās. Patiešām, no viņa atnāca laipna atbilde. Un tā es iepazinos ar Bruno Kalniņu. Pēc tam viss nāca kā sniega pika. Kā lavīna. Bez manas ierosmes, pats no sevis. Tas sākās no tās necilās vēstulītes Bruno Kalniņam, jo drīz man pienāca vēstule no nepārspējamā Ulža Ģērmaņa, kas man kļuva par lielu draugu. Uldis Ģērmanis mani sapazīstināja ar Helmāru Rudzīti, avīzes “Laiks” un apgāda “Grāmatu Draugs” izdevēju. Es pārtulkoju Solžeņicina “Gulaga arhipelāga” pirmo daļu un otro sējumu. Tad es ar segvārdu Alberts Sābris uzrakstīju to grāmatu par etniskajām attiecībām padomijā “Lokanums un spīts”, bet kopš 1977. gada gandrīz katrā Amerikas latviešu avīzes numurā man bija sava sleja. Un tā tas gāja uz priekšu. Un tikai tādēļ, ka pēc ierašanās Izraēlā uz labu laimi uzrakstīju Bruno Kalniņam. Pārējais viss ir zināms.

Zvirgzds: Nav noslēpums, ka daudzi latvieši kara laikā bija sasmērējušies ar nacismu - kā jūs jutāties, atgriežoties Rīgā tūdaļ pēc kara, faktiski vēl kara laikā?

Gordons: Es jau zināju, kas bija noticis. Zināju, ka viņi no miroņiem necelsies. Mans vectēvs bija gājis bojā Rumbulā astoņdesmit piecu gadu vecumā. Droši vien jau nošāva pa ceļam, jo viņš staigāja ar spieķīti. Un bija gājuši bojā vēl vismaz desmit manu radinieku. Bet es tajā laikā par to sevišķi daudz nedomāju. Latvieši, ar kuriem man bija runāšana, izvairījās, baidījās par to runāt. Tāpat izvairījās runāt arī par leģionu. Mani tas arī sevišķi nenodarbināja, man bija darbs un mācības un tā tālāk, vai ne. Vēlāk, nu, protams, Pauls Ducmanis taču strādāja “Rīgas Balss” redakcijā un viņš no manis neslēpa, kas ir brošūra par Daugavas Vanagiem - viņš neteica patiesību, ka viņš to uzrakstījis, bet viņš bija tas, kas man parādīja kaut kādu izgriezumu no amerikāņu preses. Man šķiet, kā reiz tas bija viens no laikrakstiem, kur bija par Cukura nāvi. Nu zini, tur bija rakstīts - sunim suņa tiesa. Viņš man arī iedeva lasīt uz vienu dienu Maksa Kaufmana “Latvijas jūdu iznīcināšana”, vāciski. Tā nu viņš gribēja parādīt, ka viņš ir lielais antifašists. Nu, protams, es ar lielu interesi to izlasīju.

Nu, bet nekādas tādas īpašas atriebes jūtas man nebija, man nebija. Es pārāk labi zināju Latvijas vēsturi, lai sevišķi nekurinātu sevī naidu.

Zvirgzds: Es gribēju jautāt, kādēļ runāšana par to, kas notika Otrajā pasaules karā, Latvijā vēl joprojām savā ziņā ir tabu tēma. Kādēļ runāt par to pie mums ir daudz vairāk tabu nekā, piemēram, ārzemēs?

Gordons: Es nesaprotu jautājumu, visi par to raksta, es te neredzu nekādu tabu...

Zvirgzds: Tādā ziņā, ka plašās tautas masās joprojām par to vairās runāt, vēsturnieki un žurnālisti par to gan raksta, bet tauta klusē.

Gordons: Es mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu. Man šķiet, ka tautai jau ir citas rūpes, bet nekāds tabu tas nav - paskaties Delfos, TVnet un Apollo portālos - tos komentārus uz katru rakstu jebkurā virzienā par Otro pasaules, tur jau cilvēks var izšķendēties no sirds. Kāds tur tabu, internetā notiek briesmīgs karš. Jāpavīpsnā, kas tur par lamuvārdiem, no vienas puses, sasodītie boļševiki un sasodītie žīdi un sasodītie tādi un šitādi, un tāda pati šķēpu laušana notiek arī krievu komentāros. Un to mēs varam uzskatīt par tautu, kas anonimitātes aizsegā izkrata sirdi, nu drausmīgi komentāri no abām pusēm.

Zvirgzds: Pastāstiet, Frank, par savu vienīgo romānu, kas tika publicēts avīzē “Laiks”.

Gordons: Tolaik Rudzītis latviešu rakstnieku romānus publicēja turpinājumos, un tā man bija dilemma. Es viņam uzrakstīju, ka nevaru sevi uzskatīt par latviešu rakstnieku, jo neesmu latvietis, bet rakstu latviešu valodā, tā ka man grūti sevi definēt. Es esmu cittautietis, kas raksta latviski, tas ir pirmkārt, bet otrkārt, kā žurnālists teikšu, ka tas bija mans pirmais un pēdējais daiļliteratūras prozas darbs, jo pats to uzskatu par stipri viduvēju, literārā talanta tur nav ne par santīmu, bet tas ir zināmā mērā socioloģisks romāns, jo es no sava redzes viedokļa vēlējos trimdas latviešiem parādīt gaisotni, kāda bija sešdesmitajos gados Hruščova un Brežņeva laiku mijā. Tur bija tikai 25 turpinājumi, un man liekas, ka socioloģiskā ziņā tas ir izdevies gabals, bet literatūras ziņā es nozvērējos, ka nekad vairs nerakstīšu ne romānus, ne stāstus, jo esmu publicists un žurnālists, nevis prozaiķis vai dzejnieks.

Zvirgzds: Kādu priekšstatu, jums pateicoties, guva trimdas latvieši?

Gordons: Maniem priekšlasījumiem bija lieli panākumi tādēļ, ka viņiem bija interesanti dzirdēt cilvēkus no turienes. Un kad es biju Alberts Sābris, sākumā jau neviens nezināja, ka viņš nav latvietis. Un tas ir labi, jo es visu gribēju paust no etniski neitrāla viedokļa. Svarīgs bija saturs, un tāpēc Alberts Sābris nevis tur, teiksim, Mozus Iciksons. Un panākumi man bija tāpēc, ka vienmēr esmu centies būt līdzsvarots, lietišķs un mierīgs, vienmēr esmu centies būt objektīvs. 2000. gadā, kas Latvijas neatkarība jau sen bija atjaunota, mani ielūdza uz Garezeru, lasīt lekcijas par politiku “3x3” nometnē. Es teicu savai sievai: “Nu, es saprotu, trimdas gados bija interesanti, ka tikko no Latvijas ieradies cilvēks lasa lekcijas trimdiniekiem, bet 2000. gadā - kāda nozīme aicināt cilvēku no Telavivas, lai stāsta par Latvijas problēmām?”

Zvirgzds: Varbūt tieši tāpēc, ka no Telavivas?

Gordons: Nu jā, nu jā - acīmredzot bija kāds labums no manis. Es jau pats sevi neielūdzu, mani ielūdza, un pie reizes man toreiz bija arī citi priekšlasījumi - Mineapolē un arī Čikāgā, un Milvokos.

Zvirgzds: Varbūt iznāk tā, ka Franks Gordons ir lielāks latvietības nesējs nekā daudzi latvieši?

Gordons: Nu, es nezinu, es taču nezinu, vai ne. Bet man patīk izteiciens“Vēstures greizais smīns”. Tā ir likteņa ironija, ka manis reiz uz labu laimi rakstītā vēstule Bruno Kalniņam izrādījās sniega pika, kas iekustināja veselu lavīnu. Viss pēc tam nāca pats no sevis. Šī mazā vēstulīte zināmā mērā noteica manu mūža gājumu, ārpus maizes darba, protams. Līdz šai baltai dienai es pats brīnos par to, ka tā iznāca. Ko lai citu saka.

Zvirgzds: Kāds bija jūsu maizes darbs Izraēlā?

Gordons: Es darīju apmēram to pašu, ko Rīgā. Vairākus gadus nostrādāju mazā avīzītē Naša strana, jo ivritā rakstīt man bija grūti. Tā bija maza avīze krievu valodā, kas piederēja sociāldemokrātu darba partijai, un es tulkoju krieviski no ivrita avīzēm ārzemju ziņas. Biju ziņu redaktors. Maksāja man minimālo pieļaujamo algu, bet tas bija mans maizes darbs. Bet pēc tam knesets izdeva likumu, ka politiskām partijām aizliegts uzturēt pašām savas avīzes, un avīzi pārdeva kādam uzņēmējam. Un tieši tad, astoņdesmito gadu vidū, saruka krievvalodīgo imigrantu skaits, un piecus mēnešus es biju bezdarbnieks, saņēmu pabalstu. Bet tad tai pašā koncernā, kas izdeva to krievu avīzi, atbrīvojās vieta vācu valodas lapelē, sīka tāda avīzīte Israel Nachrichten, bet, tā kā es protu trīs vietējās Ulmaņa laiku valodas - latviešu, vācu un krievu, es tur Izraēlā turpināju darīt to pašu darbu, kompilēju ziņas. Tā es strādāju līdz 2000. gadam, līdz man tas viss apnika, jo es tomēr kopš 1945. gada strādāju nevis lielos almanahos vai mēnešrakstos, bet dienas avīzē, un septiņdesmit divu gadu vecumā man beidzot tas ikdienas stress apnika - jābeidz lappuse, pēdējās ziņas utt.

Katru dienu viens un tas pats. Man tas darbs bija pierasts un patīkams, bet man apnika, es gribēju rakstīt, kad es gribu un kur es gribu. Un es aizgāju pensijā. Bet mans hobijs, vai kā tur saka, bija tās latviešu trimdas lietas. Tā tas gāja kopš 1972. gada. Nu pavisam cita province.

Zvirgzds: Kādas ir jūsu politiskās simpātijas?

Gordons: Padomju laikā man nebija politisku simpātiju, jo man riebās visa šī te iekārta, bet, tā kā mans maizes darbs bija presē, es biju priecīgs, ka man izdevās “Rīgas Balsī” strādāt ārzemju informācijas nodaļā, un pat pēc manas izbraukšanas esmu lasījis atsauksmes, ka mani komentāri slejā “No pirmdienas līdz pirmdienai” bijuši līdzsvaroti un esmu devis lasītājiem daudz noderīgas informācijas no ārzemju preses.

Man bija liels prieks par to, ka reiz izpēlēju joku ar “Rīgas Balsi” - to gan es atļāvos vienu vienīgu reizi. Bija kārtējās Augstākās Padomes vēlēšanas, un pirmajā lappusē bija virsraksts “Rītā visi uz vēlēšanām par komunistu un bezpartejisko bloku”. Bet TASS tai pašā laikā bija ziņa par to, ka vēlēšanas notiek arī Dienvidkorejā, nu, un tur parastie virsraksti - ka amerikāņi rīko cirku ar vēlēšanām un tā tālāk. Un tad arī es ieliku to augšā: “Ne vēlēšanas, bet farss.” Atļāvos. Nākamajā dienā Edgars Nikolajevičs mani uzaicina savā kabinetā: “Gordon, visa Rīga smejas.”

Es saku: “Edgar Nikolajevič, nevis visa, bet tikai puse, jo tas bija tikai latviešu izdevumā, turklāt ziņa taču tika saņemta no TASS.” Nu, viņš nevarēja piesieties. Bet man bija liels prieks par to, ka šis lieliskais gājiens izdevies. Tā arī bija vienīgā reize, kad uzdrošinājos kaut ko darīt.

Izraēlā es sevi uzskatīju par mērenu sociāldemokrātu. Tādu bez marksisma drazām, kādas ir Zviedrijā vai Austrijā pēc kara. Nu, solīda un mērena sociāldemokrātija. Un man ļoti imponē tā gaisotne, kas valdīja tajā sociāldemokrātu klubiņā Stokholmā, ar ko es draudzējos, kaut vai ar Zaļkalnu, piemēram. Tāda patīkama, silta demokrātiska atmosfēra. Un reizē rainiska, vai ne? Un arī Izraēlas apstākļos es aiz vecām simpātijām pret visu to tendenci visās vēlēšanās līdz pēdējām balsoju par Avoda, par sociāldemokrātiem. Bet nu jau pēdējos sešus septiņus gadus man tā partija, es nevarētu teikt, ka apriebusies, bet drīzāk nav simpātiska - tā partija kļuvusi par izburbušu politisku supermārketu, kur sajaukti visāda virziena cilvēki un bez mitas notiek dažādi iekšēji ķīviņi, Nu, tas apnicis viss. Šai partijai vairs nav nekādas ideoloģiskas platformas, tā kļuvusi bezzobaina. Nu tad man imponēja tāda jauna partija Sinuj, kas strauji gāja uz augšu, tā ir vidusšķiras partija, kas iestājas par liberālu ekonomiku un izlīgumu ar arābiem, to vadīja apdāvināts žurnālists Tomijs Lapids. Un man bija prieks, ka tā dabūja 15 mandātus knesetā. Tagad tā nokritusi līdz kādiem trim mandātiem. Tā es kādas divas vēlēšanas balsoju par šo partiju. Bet tagad, kad nodibinājās centriskā partija Kadima, kam labas izredzes sastādīt valdību, es nolēmu balsot par to, jo gribu balsot par partiju, kurai ir izredzes darīt kaut ko, lai vismaz tuvotos konflikta atrisinājumam. Nu, tādas ir manas politiskās simpātijas.

Latvijā man bija simpātijas pret to sociāldemokrātu savienību, kas Baldzēna vadībā atdalījās no LSDSP, un tā kā es esmu Latvijas pavalstnieks, tad jau trīs reizes esmu piedalījies arī Saeimas vēlēšanās. Šai partijai nebija nekādu izredžu tikt iekšā Saeimā, bet es aiz simpātijām par to balsoju. Bet nu jau šī partija laikam izjukusi. Un arī vecais Juris Bojārs ir kļuvis nacionālāks tagad.

Zvirgzds: Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Gordons: Kāda tur nākotne, es esmu Šārona vecumā, man ir problēmas ar sirdi, problēmas ar redzi. Arī mana sieva saka, ka tādā vecumā nekad nevajag neko plānot ilgu laiku uz priekšu. Vajag dzīvot šodienai. Nekādas grāmatas es vairs neesmu iecerējis. Gribu vēl regulāri rakstīt avīzei “Laiks”, arī “Latvijas Avīzei”, gribētu dzīvot līdzi notikumiem. Divpadsmitos naktī, kad Latvijas internetā publicētās avīzes pāriet uz nākamās dienas numuru, es kā darbā piesēžos un tās lasu. Trīs latviešu un trīs krievu avīzes. Kad mani novadnieki Rīgā tās saņem no rīta, mana necilā persona tālajā Telavivā tās jau ir izlasījusi. Un man ir prieks, ka man ir tāda dzīve. Pateicoties internetam.

Zvirgzds: Tad jau iznāk, ka nekādas valodas izolācijas nav.

Gordons: Pirms parādījās internets, bija daudz grūtāk. Es zināju, kas notiek Latvijā, bet tagad es varu lasīt katru dienu un priecāties vai bēdāties par to, ko raksta komentāros.

Izolētība ir citā ziņā. Es lasu, rakstu un domāju latviski, bet man ģimenē neviens cits to neprot. Tā ir izolētība. Es nevaru pateikt savai mīļajai sieviņai, kas ir mana pirmā lasītāja, lai viņa paskatās šo vai to. Man ir jārēķinās tikai ar sevi, es esmu pats sev cenzors, korektors un literārais redaktors.