Par cilvēka izvēli
Nauda cilvēku mainīt nespēj, tā izceļ īpašības, kuras cilvēkā jau ir, intervijā šajā RL numurā saka krievu baņķieris Grigorijs Guseļņikovs. Taču pati cilvēka daba, kuru, kā viņš saka, padara saskatāmu nauda, ir visai grūti nosakāms fenomens. Par to var pārliecināties, vērojot pašam savu un daudzu citu cilvēku attieksmi pret Ukrainas notikumiem.
Viens no šīs attieksmes izpausmes veidiem ir nepieciešamība “noteikties”, ieņemt zināmu pozīciju “par” vai “pret”, turklāt es domāju ne tik daudz par bēdīgi slaveno izšķiršanos “ar ko jūs esat, spalvas meistari?”, ko tik krāšņi nodemonstrēja Krievijas “kultūras cilvēki”, nostājoties vai nu par, vai pret karu, bet gan par to, ka šāda “noteikšanās” vispār ir cilvēka dabas pastāvēšanas veids. Kamēr šāda noteikšanās nav notikusi, cilvēka stāvoklis ir visai želejveidīgs, tajā grūti atrast kaut ko atsevišķu.
Attieksme pret Ukrainas un Krimas notikumiem to vērotājiem nav izvēles jautājums, jo trauksmi, sašutumu, bezspēcību, dusmas, bailes un citus psiholoģiskos stāvokļus neizvēlas. Tie, kuri uzreiz nedomājot nostājās maidaniešu pusē (tostarp arī es pats), visdrīzāk to darīja nevis tādēļ, ka saprata, kas tur notiek, bet tādēļ, ka izjuta sašutumu par vardarbību pret civiliem cilvēkiem un īpaši – no valsts vai lielvaras puses. Šajos apstākļos arī ne tik daudz gribējās saprast, kas tur notiek, kā gaidīt, kad beidzot kaut kas notiks, par ko varēs sašust vai no kā būs iespējams baidīties. Kad tāds līdzjutējs (tostarp es) centās saprast notiekošo, bija acīmredzams, ka viņš sevi māna par savām iespējām saprast, negribēdams redzēt to, ka viņa skaidrojumi izriet nevis no zināšanām par notiekošo, bet no viņa vēlēšanās atrasties emocionālā atkarībā no šī notiekošā, turklāt paši skaidrojumi lielā mērā atkarīgi no cietēja emocionālā stāvokļa. Tiesa gan, arī paši mēģinājumi kaut ko saprast pamatojas pieņēmumā, ka Ukrainā notiekošais ir kaut kas saprotams un ka vienkārši nezināšana par to, ko domā Putins vai ko ir izplānojuši konfliktā ieinteresētie ekonomiskie spēki, neļauj saprast, kas tur notiek. Es nepavisam nedomāju, ka Ukrainā nedarbotos kādi man nezināmi spēki vai ka nevajadzētu sašust par notikušo, taču ir vēl kāda cita sajūta, kas pārņem, uz to visu raugoties un “atceroties” kara sākšanos 1914. gadā: sajūta, ka no manas attieksmes pasaulē pilnīgi nekas nemainās un tā atrodas, teiksim, vēsturiskas inerces vai citu cilvēkam nepadevīgu spēku rokās. Tādas sajūtas pārņemts, es ar apbrīnu vēroju manu Maskavas draugu došanos pretvaras demonstrācijās, jo tas ir vienīgais, ko viņi vēl var, lai “noteiktos” kā cilvēki. Tāpat arī ukraiņu iesaistīšanās revolucionārajā kustībā varētu būt skaidrojama ar to, ka tā šajos apstākļos viņiem ir vienīgā iespēja atgūt kaut kādu tādu īpašību kā cilvēcisku cieņu, lai kā man nepatiktu lietot tik pacilātus vārdus.
Bet astoņdesmit piecus gadus vecajam amerikāņu dzejniekam Donaldam Holam, kurš arī ir intervēts šajā numurā un kurš dzīvo piekalts krēslam laukos Ņūhempšīras viducī, vienīgā izvēles iespēja ir logs. “Tagad es sēžu un skatos laukā pa logu, un tas man patīk. Tā ir liela laime – ka tu vēl vari tā sēdēt un skatīties,” viņš raksta.
