Atgriešanās paradīzē

Viens no Krimas tatāru līderiem — Ukrainas parlamenta deputāts Refats Čubarovs Rīgā pazīstams kā bijušais arhīva direktors, Krimas tatāru nacionālās kultūras biedrības vadītājs un Tautas frontes atbalstīts Rubika konkurents Rīgas pašvaldību vēlēšanās Atmodas gados.

Rīgas Laiks: Vai jūs uzskatāt, ka ir iespējams vēsturiskais taisnīgums — abstrakts vai personisks?

Refats Čubarovs: Ja ir runa par status quo atjaunošanu visam un visā, tas ir praktiski neiespējami, jo kopš netaisnības nodarīšanas konkrētam cilvēkam, tautai vai ļaužu grupai ir pagājis laiks. Turklāt nevar teikt, ka vēsturiskais taisnīgums ir uzvarējis, ja personas, kas bijušas saistītas ar netaisnības nodarīšanu, pašas šo taisnīguma uzvaru nav apzinājušās. Īsāk sakot, ja sabiedrība nenosoda to, kas noticis, ja noziegumu izdarītāji, netaisnīguma iemiesotāji ir dzīvi un neatzīst savu vainu, vēsturiskais taisnīgums nav iestājies. Sabiedrībai nepieciešama grēku nožēla.

RL: Kā to iespējams panākt?

Čubarovs: Praktiski nav iespējams. Nav vērts gaidīt nožēlu no kāda cita, tās nebūs — galvenais ir vērsties iekšup, savā tautā, lai nebūtu iespējams, ka zināmos apstākļos parādās savas tautas bendes. Lai neparādītos latviešu komunisti, lai neparādītos Krimas tatāri, kas pienes ziņas par saviem tautiešiem, kas tiek ieslodzīti cietumos. Lai vienkārši neparādītos slikti cilvēki pašu vidū. Tas, manuprāt, ir daudz pateicīgāks darbs, nekā pieprasīt Maskavai oficiālu grēku nožēlu.

RL: Bet jūs personiski, jūsu liktenis — vai to ir iespējams novērtēt kā vēsturiska gandarījuma iestāšanos?

Čubarovs: Laikam visvairāk esmu gandarīts par to, ka daudzas lietas, ko man kādreiz centās uzdot par patiesām un mūžīgām, ir vienkārši sabrukušas, bet cilvēki, kas, atšķirībā no manis, ticēja tām, nonākuši daudz lielākā diskomfortā nekā es. Es turos pie postulāta, ka dzīvē jāspēj novērtēt sasniegtais. 1975. gadā Krimā dzīvoja apmēram 2 tūkstoši Krimas tatāru, kam bija izdevies tur iekļūt ar dažādiem ieganstiem,1990. gadā bija atgriezušies ap 40 tūkstoši cilvēku. Mūs vairs nebija iespējams apstādināt, mēs jau kopš 1989. gada gāzāmies kā lavīna, Krimas varas iestādes bija panikā, lūdza ievest karaspēku dienvidu piekrastē, tagad es zinu, ka 1990. gada oktobrī Jazovs jau bija gatavs šādam solim, tomēr šis lēmums netika pieņemts. 1990. gadā, kad Krimā tika rīkots referendums, lai panāktu Krimas kā autonomijas padarīšanu par Krievijas federācijas subjektu, Krimas tatāri cīnījās pret šo referendumu. Tad mēs bijām gandarīti par panākto. Tagad Krimā mūsu ir jau 270 tūkstoši, taču mēs nespējam atrisināt daudzas kultūras atdzimšanas un politiskās pārstāvniecības problēmas, turklāt ne tikai politiskas pretdarbības, bet lielā mērā tieši ekonomiska vājuma dēļ. Atgriešanās sākumā Krimas tatāri citādi skatījās uz saviem līderiem — viņi negaidīja materiālu palīdzību, viņi vienkārši bija priecīgi par to, ka līderi iet pirmajās rindās tad, kad vajag savu tautu aizstāvēt pret varu un vajāšanām. Viņi paši spēja sākt iekārtot savu dzīvi. Šodien vairums cilvēku gaida konkrētu saimniecisku un sociālu palīdzību. Tātad ir ne tikai gandarījums, ir lielas grūtības.

RL: Vai jūs varētu izstāstīt savu stāstu par Krimas tatāriem — kas ar viņiem notika?

Čubarovs: Kopš 1783. gada, kad Krievija anektēja Krimu, līdz pat 1917. gadam Krimu vairākos izceļošanas viļņos atstāja 700-800 tūkstoši Krimas tatāru. Padomju varai Krimas tatāri noticēja, jo tā veiksmīgi izmantoja gan nacionālu, gan sociālu terminoloģiju: jūs agrāk bijāt apspiesti, bet mēs jums palīdzēsim atdzimt. 20. gados, kad Krimā tika nodibināta padomju vara, tika pat pieņemti īpaši lēmumi par tatāru valodas lietošanas paplašināšanu, Krimas tatārus centās iesaistīt izpildvaras aparātā. Tomēr patiesībā Krimas tatāri traucēja pilnīgai šīs teritorijas pārvaldīšanai, un 1944. gadā visi Krimas tatāri tika deportēti. Berijas ziņojumā, kas 1944. gada 10. maijā nosūtīts Staļinam, daudz runāts par Krimas tatāru kolaboracionismu, pāriešanu vācu pusē. Un Berija ierosina: par nodevīgu rīcību fašistu okupācijas laikā, kā arī tāpēc, ka šīs nācijas atrašanās PSRS pierobežas zonā ir nevēlama, pārvietot Krimas tatārus uz attālākiem PSRS rajoniem. Staļins 11. maijā paraksta rīkojumu. Viss, kas attiecas uz kolaboracionismu un nodevību, ir tikai dūmu aizsegs, svarīgākā ir formulējuma otrā daļa. Pēc šīs izsūtīšanas tika nu jau pilnīgi sagrābtas visas Krimas tatāru zemes, dažu gadu laikā izmainīti nosaukumi, aizstājot tos ar slāviski padomiskiem, un nolīdzinātas kapsētas, izņemot vienīgi kapsētu Bahčisarajā, bet kapakmeņus izlietoja būvēm. Krimas tatāri it kā “pazuda” — vairs netika pieminēti ne statistikā, ne valodniecībā, ne literatūrā, visos dokumentos līdz pat 80. gadu vidum mūs sauca par “bijušajiem Krimas tatāriem, kas dzīvo PSRS teritorijā”, vēlāk par “tatāru tautības pilsoņiem, kas dzīvojuši Krimas apgabalā”.

Nesen man viena Krimas krievu vēlētāja ļoti nikni saka: jūs taču dzimteni nodevāt, bet jums tagad ļauj braukt atpakaļ un pat naudu dod, dzīvokļus būvē! — Bet jūs pamēģiniet iedomāties, ja nu, pasarg dievs, rīt būs karš un Ukrainā iebruks Krievijas armija, ko jūs tad darīsiet? Viņa pārsteigta: Kā ko? Tie taču mūsējie, krievi! Es saku — re, kā jūs uzreiz noskaidrojāt, kurš ir ienaidnieks, kurš sabiedrotais vai aizstāvis! Bet iedomājieties, padomju vara Krimā atnāca ar vienu no pirmajiem mākslīgi sarīkotajiem badiem, 1921.—1923. gadā Krimā nomira 100 000 cilvēku, no tiem 80 000 Krimas tatāru. 1929. gadā, kad “sakņu nostiprināšanas”politika beidzās, tās vietā nāca “izsakņošana”, kolhozi, represijas — un pēc tā visa atnāk tie, kas sevi sauc par boļševiku pretiniekiem! Tie, kas bija smagi cietuši no boļševikiem, tiešām uztvēra vāciešus kā atbrīvotājus no šā ļaunuma. Protams, es nešaubos, ka drīz viņi sāka apjēgt arī nacisma ideoloģijas jēgu. Nu, jums jau nav jāskaidro, jūs to visu paši zināt.

RL: Bet tomēr, kas tieši tika domāts ar apzīmējumu “Krimas tatāru kolaboracionisms vācu okupācijas laikā”?

Čubarovs: Boļševiku upuri varēja atriebties saviem pāridarītājiem, pasakot, ka Ivanovs vai Asanovs ir bijis partorgs un pēc viņa rīkojuma cilvēki sūtīti uz Sibīriju. Un vācieši tos demonstratīvi nošāva. Otrkārt, Krimā bija sagatavotas bāzes sarkanajiem partizāniem — un tās bija izlaupītas. Pēc kara tika apgalvots, ka izlaupījuši Krimas tatāri. Nu, protams, viņi arī tur ņēma produktus. Izlaupīja vietējie iedzīvotāji, gan krievi, gan tatāri — slikti bija noglabāts, un tie, kas noglabāja, paši bija pirmie ņēmēji. Partizāni ziemā kalnos, noslēgtā teritorijā palika badā un sāka kāpt lejā uz ciemiem meklēt pārtiku. Man viens vīrs izstāstīja, kā tas īsti notika. Ciema vecie devās pie vāciešiem — vāciešu tajā ciemā nemaz nebija — un pastāstīja, ka naktī atnākuši marodieri un atņēmuši govi. Vācieši atbildēja — noorganizējiet pašaizsardzības vienību, mēs jums iedosim ieročus, un aizsargājiet savu ciemu. Nezinu, vai cilvēki saprata, kādas tam būs sekas, bet viņiem galu galā nebija izejas, viņi izraudzījās pāris trīs vīrus un teica — Asan, Memed, lūdzu, vajag. Vācieši šos cilvēkus reģistrēja kā policistus. Vēlāk visu kopā nosauca par pašaizsardzības bataljonu. Padomju vēsturnieki apgalvo, ka esot bijuši 20 000 tatāru brīvprātīgo, patiesībā bija daži tūkstoši pašaizsardzības vienību dalībnieku — bet arī tas priekš Krimas jau ir daudz. Un es nenoliedzu, ka tie, kuru rokas jau bija gribot vai negribot notraipītas ar asinīm, pārgāja pilnīgā vācu kalpībā.

RL: Jūs, cik saprotu, nekādi nevarējāt piedzimt Krimā.

Čubarovs: Es piedzimu Samarkandā, bet maniem vecākiem 1968. gadā atļāva pārcelties uz Krimu — no 1968. līdz 1970. gadam šo atļauju saņēma apmēram 300 ģimenes, tā bija tvaika nolaišana. Manam tēvam bija četri bērni un četru klašu izglītība, viņš laikam tika novērtēts kā nekaitīgs. Pilsētās apmesties neļāva, mēs nokļuvām nomaļā ciemā. Mani tēvs ņēma līdzi uz sapulcēm — lai gan viņš, teiksim, nebrauca uz mītiņiem, nevarēja labi rakstīt. Vēlāk es beidzu Vēstures un arhīvu institūtu Maskavā, 5. kursā apprecēju Ingrīdu un kopā ar viņu aizbraucu dzīvot uz Rīgu, jo Simferopolē mani neņēma pretī.

RL: Kurā dzīves mirklī jūs sapratāt, ka esat Krimas tatārs un ka tieši šis apstāklis noteiks pārējo, kas ar jums notiks?

Čubarovs: Es pateikšu, tas bija ceturtajā klasē. Nē, man liekas, ka es vienmēr esmu bijis Krimas tatārs, bet es atceros tieši šo notikumu, 1967. gadā, 5. septembrī. Bija iznācis PSRS AP Prezidija lēmums par Krimas tatāru reabilitāciju un to uzreiz publicēja visas Uzbekistānas avīzes. Mēs dzīvojām Samarkandā, man bija gandrīz 10 gadi. Tajā dienā, es labi atceros, man bija jāiet uz skolu otrajā maiņā, un tēvs teica: “Viss. Mēs braucam uz Krimu. Mums ir atļauts.” Un mēs ar brāli tūlīt apsēdāmies, mums vēl bija drusku laiks līdz skolai, izrāvām no burtnīcas lapas un ar tinti uzrakstījām skrejlapiņas — ka drīz mēs visi brauksim uz Krimu! Kādas 10—15 lapiņas, un tad pa ceļam uz skolu piespraudām tās ar spraudītēm pie kokiem. Es atceros to milzīgo prieku — mēs braucam uz Krimu!

Pirmo reizi dienvidu piekrastē es nokļuvu 1970. gadā, man bija 13 gadu, līdzi bija septiņgadīgais brālis. Mātei palūdzām naudu un aizbraucām uz to ciemu, kur bija dzimuši mani vecāki — uz Aiseresu, kalnos pie Sudakas. Mierīgi braucām vieni paši, kopā ar mums bija bērni no vēl divām tā ciema ģimenēm. Apmetāmies Morskojē, noīrējām istabu, pārnakšņojām un devāmies caur vīna dārziem kalnos, atradām avotu — iekaltu vecos akmeņos, uzrakstā bija minēts 1430. gads. Un es uzreiz zināju, kur atrodas skola, bet pēc tam taisnā ceļā aizgāju uz vectēva māju. Mums bija līdzi fotoaparāts Smena, mēs māju nofotografējām. Saku mātei — mēs bijām tavā mājā. Viņa netic — kā tu zini, tu taču nekad neesi to māju redzējis. Un tomēr tā izrādījās īstā. Un tā bija arī daudziem citiem, kas pirmoreiz ieradās vecāku dzimtajās vietās, tas pats stāsts.

RL: Vai jūs redzējāt Krimu sapņos — es domāju, pirms tur nokļuvāt?

Čubarovs: Nezinu, droši vien nē. Bet, kad es sāku iet skolā, es pat nepratu krievu valodu. Mani vecāki arī to neprata. Pirmā grāmata, no kuras es mācījos burtus — krievu burtus, jo vecāki bija gājuši skolā jau pēc kirilicas ieviešanas latīņu burtu vietā — bija Krimas tatāru pasaku grā­ma­ta. Kāds to bija izvedis, puse no grāmatas bija noplēsta. Mums visu laiku stāstīja par Krimu. Un mums likās, ka tā ir paradīze. Māte teica: aiziesi uz mežu — tur būs pai­palas, uzkāpsi kalnos — tur augs rieksti, nolieksies — tur būs avots ar garšīgu ūde­ni. Tādu cilvēku, kas nebūtu domājuši par atgriešanos, manā paaudzē nemaz nav.

RL: Kur dzīvoja Krimas tatāri?

Čubarovs: Pirms deportācijas — dienvidu piekrastē. Jalta, Alušta, Sudaka. Sudakā tatāru bija ap 90 procentiem, Jaltā 70. Un vidienē — Bahčisarajas, Belogorskas rajonā. Stepēs ziemeļdaļā arī dzīvoja galvenokārt Krimas tatāri, tikai tur viņu kopskaits bija mazāks. Tagad situācija ir apgriezta, jo piekrastē mūs visiem spēkiem centās neielaist. Bija izstrādāta pieļaujamā izvietojuma shēma, mēs uzreiz pievērsām uzmanību šās shēmas matemātikai: izrādījās, ka ir aprēķināts tā, lai nevienā no rajoniem, nevienā apdzīvotā vietā tatāru nebūtu vairāk par 25 procentiem. Tas nozīmē, ka nevienās vēlēšanās nevar ievēlēt tatāru deputātus, ja nav kvotu sistēmas.

Krimas tatārus deportēja 67 ešelonos, sākotnēji bija iecerēts vest tikai uz Uzbekistānu, bet pēdējā brīdī nāca Berijas pavēle daļu ešelonu sūtīt uz citiem reģioniem. Tā lielākā daļa Krimas tatāru nonāca Uzbekistānā, bet pārējie Kazahstānā, Tadžikistānā, Mari, Baškiristānā, Tatarstānā, Ivanovas, Kostromas, Penzas apgabalos, Sahā. Mūsu tauta ir neliela, pēc deportācijas bija palikuši dzīvi 200 tūkstoši. Pases sāka izsniegt 1956. gadā. Tad daudzi no Krievijā izmētātajiem pievienojās savējiem galvenajās izsūtījuma vietās, visvairāk — Uzbekistānā.

Līdz 1956. gadam Krimas tatāru pretošanās mēģinājumi bija visai vientuļi un tos ātri apspieda vietējie kara komendanti, nacionālās kustības pirmais posms sākās piecdesmitajos. Šā posma līderi vēlējās, demonstrējot savu lojalitāti, pārliecināt varas iestādes, ka padomju vara pret Krimas tatāriem izturējusies netaisnīgi, cerībā, ka tad atļaus atgriezties. Sešdesmito gadu sākumā nāca radikālāka paaudze, kas uzskatīja, ka nepieciešams cīnīties par savām tiesībām, un 60. gadu beigās līderi nomainījās. Viņi aizmirsa, ka ir partijas sekretāri un atcerējās, ka ir Krimas tatāri. Nācija saliedējās. Ja būtu daļu aizveduši, daļu atstājuši, būtu daudz briesmīgāk.

Piemēram, 1966. gadā zem vienas petīcijas īsā laikā tika savākti 120 tūkstoši parakstu! 1968. gadā Krimas tatāri izgāja Majakovska laukumā ar plakātiem, kuros bija ne tikai viņu prasības, bet arī protesti pret karaspēka ievešanu Čehoslovakijā, vēlāk rakstīja protesta vēstules pret armijas ievešanu Afganistānā. Lai gan bija cilvēki, kas teica — nu, zēni, kāpēc to vajag, ja mums ir savas problēmas. Visradikālākais lūzums, manuprāt, notika septiņdesmito gadu vidū, pēc spēcīga represiju viļņa — tad Krimas tatāru aktīvistus lika cietumos. Notika pašsadedzināšanās — kad kādu ģimeni kārtējo reizi pūlējās padzīt no Krimas. Aktivizējās studenti. No 1968. līdz 1985. gadam 10 000 ģimeņu pūlējās atgriezties, viņus atkal un atkal meta ārā — un katrā gadījumā figurē konkrēts uzvārds, Ivanovs, Petrovs, Sidorovs, ģenerālis, pulkvedis, tie cilvēki taču ir dzīvi. Mēs tagad pūlamies savākt visus šos materiālus, šos uzvārdus, nu, ne jau cerot uz nožēlu, bet vienkārši labajam un ļaunajam vienmēr jābūt katram savā vietā.

RL: Bet jūs tajā laikā dzīvojāt Rīgā — un kā jūs tur jutāties?

Čubarovs: Latvijā ar daudziem latviešiem varēja atklāti runāt, arī Andropova un Čerņenko laikos. Nostrādāju arhīvā tikai vienu gadu — un pēkšņi mani uzaicina arhīvu pārvaldes priekšnieks Viktors Antonovičs Krastiņš, Andreja Krastiņa tēvs, no Krievijas latviešiem, bet brīnišķīgs cilvēks. Un saka: mēs gribētu tevi nozīmēt par Latvijas PSR Centrālā Lielās Oktobra Sociālistiskās Revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīva direktoru. Bija uzcelta jauna ēka Brīvības ielā, vajadzēja to pieņemt un pārvest arhīvu, bet iepriekšējais direktors noņemts. Es pateicu Krastiņam, ka esmu Krimas tatārs. Man nedos atļauju piekļūšanai slepenajiem dokumentiem, bez tās nevarēja būt direktors. Krastiņš apgalvoja, ka tās ir blēņas. Pēc pusotra mēneša piepeši no Krimas atbrauc mans tēvs — iepriekš ne zvana, ne telegrammas — un prasa: ko tu esi izdarījis? Izrādās, pie brāļa, kas tolaik mācījās Zaporožjes universitātē, atbraukuši divi cilvēki, stādījušies priekšā kā kara komisariāta darbinieki, divas stundas iztaujājuši par mani. Krastiņš atzinās — patiešām man neļauj tevi apstiprināt, jo tu esi Krimas tatārs. Un tad viņš pateica: es tiem maukām... Vienalga tu būsi direktors! Un viņš tiešām kaut kā panāca, ka es dabūju to atļauju.

1987. gadā bija Krimas tatāru masu demonstrācija Sarkanajā laukumā. Bet es tad biju ar ģimeni atvaļinājumā Krimā, pie vecākiem, tur arī uzzinaju. Atgriezos Rīgā, pie manis ienāk latviešu kolēģi, nodaļu vadītāji — un pirmais jautājums: direktor, tu arī biji uz laukuma? Cik visi bija vīlušies, kad es pateicu nē! Klusēdami pagriezās un aizgāja.

Es biju arhīva direktors līdz 1988. gadam. Kad mēs jau sākām organizēt nacionālo kultūras biedrību asociāciju, es no šā amata aizgāju. Jo es necerēju, ka Padomju Savienība tik ātri sabruks. Man likās, ja netiks man klāt kā politiskam aktīvistam, viņi var man uztaisīt kādu cūcību darbā un par to kaut kā sodīt. Jau bija tādi mēģinājumi.

RL: Kā jūs varēja kompromitēt darbā?

Čubarovs: Nu, es zinu oficiālo versiju... Man arhīvā divas reizes pazuda dokumenti. Es nospriedu, ka speciāli, un nolēmu pats rīkoties — pats piezvanīju uz nodaļu, kas nodarbojās ar mūsu iestādi. Jo es domāju, ka to dara viņi. Mums viena darbiniece esot tāda drusku nevesela, un viņa esot mēģinājusi tādā veidā pievērst sev uzmanību. Nu, tāda bija versija.

Pašu galveno mēs izdarījām tad, kad neatļāvām interfrontei monopolizēt tiesības runāt visu nelatviešu vārdā. Kad izveidojām nacionālo kultūras biedrību asociāciju un paziņojām, ka atbalstām latviešu nācijas tiekšanos pēc atdzimšanas. Vēl vairāk, man šķiet, ka šāda domājošās nelatviešu inteliģences uzvedība tajā brīdī, kad gāja vaļā atklāta riebuma izrādīšana pret pašu faktu, ka latviešu nācija piedzīvo šo atdzimšanu, palīdzēja izraisīt simpātijas un atbalstu latviešiem ārpus Latvijas robežām. Vispār man ļoti patika darbošanās kultūras biedrību līmeni — ar zināmiem politikas elementiem, un es pie tā būtu palicis. Bet tad 1989. gadā mani izsauca uz kara komisariātu un paziņoja, ka es tieku pārcelts no politiskā sastāva uz ķīmiskajām daļām. Pirms tam es — arhīva direktors, partijas biedrs — skaitījos potenciālais zampoļits. Pēc dažām nedēļām atkal izsauc un saka — jābrauc uz “sboriem” Kaļiņingradas apgabalā, bet no turienes jūs brauksiet uz Černobiļu. Kolēģi man paskaidroja, ka tā ir tāda akcija, lai drusciņ sarežģītu dzīvi, tāda sīka atriebība. Nebūtu pateikuši, es droši vien būtu aizbraucis. Bet nu man uznāca sašutums. Pa ceļam uz mājām es nopirku Rīgas Balsi un izlasīju, ka tiek reģistrēti Rīgas pilsētas padomes deputātu kandidāti. Darbā partijas pirmorganizācija mums jau bija sašķēlusies divās daļās, es vēl nebiju izstājies, piederēju pie tiem “uz platformas”, ar Ķezberu, bet šāda gadījuma dēļ uzaicināju tās otras, promaskaviskās daļas sekretāri, mēs taču bijām kolēģi, draugi, es saku: Oļa, izvirzi mani par deputāta kandidātu! Un mani izvirzīja. Mūsu tur bija daudz. Es publicējos Atmodā, bet nebiju Tautas frontes biedrs, Tautas fronte šaubījās — uz kuru likt, bet izšķīrās šajā rajonā atbalstīt mani. Atceros, aizeju uz vienu māju — iznāk paveca latviete. Es vienmēr sāku latviski: labdien, es Refat Čubarov, es kandidat, pēc tam pāreju uz krievu valodu, jo man vārdu nepietiek. Šoreiz es nepaspēju nosaukt uzvārdu, bet viņa saka: nezinu, kas jūs esat, te nāk daudz labu cilvēku, viena jauka latviešu meitene bija atnākusi, es labprāt par viņu balsotu, bet nevaru, Tautas fronte teica — par Čubarovu. Jūs, lūdzu, piedodiet, es par jums nevarēšu, man jābalso par Čubarovu! Tāda bija uzticēšanās! Tiku otrajā tūrē un tur pamatīgi apsteidzu tādu Ļeņingradas rajona interfrontieti Ļebeģu. Es domāju, ka arī man pateicoties, Alfrēds Rubiks netika cauri, mēs viņam aizsprostojām ceļu. Rubiks — tas ir vissliktākais variants, pat ne antilatviskais vai prokrieviskais, bet proimpēriskais. Galvenais, ka Rubiku neievēlēja, ievēlēja Teikmani.

Kad visu šo par mani izlasīs, daudzi teiks — re, kādi bija konjunktūristi, kā pielāgojās! Bet man 9. klasē laimējās satikties ar cilvēku, kas ar mani runāja kā līdzīgs ar līdzīgu. Bija tāds Aleksandrs Pavlovičs Puškarjovs. Vēstures skolotājs, sešdesmitnieks, kuru izmeta no institūta — viņš strādāja Krimas ciemā un dzēra varbūt mazliet vairāk nekā vajadzētu; mēs ar viņu runājām par Krimas tatāru problēmām, sēdējām cauriem vakariem, klausījāmies Solžeņicinu, ko Svoboda raidīja. Skolotājs ar skolnieku! Un viņš teica: iegaumē, ja tu nebūsi nekas, tevi ļoti viegli samīs — jo tu esi Krimas tatārs. Tev jāpaspēj pabeigt institūts, un noteikti stājies tikai Maskavas universitātē! Noteikti iestājies partijā, uzpļauj visam un iestājies! Es armijā uzreiz iesniedzu dokumentus, citur diez vai man būtu izdevies. Šī biedrakarte, jāatzīst, tiešām ļāva dažiem maniem oponentiem pievērt acis uz to, ka es esmu Krimas tatārs.

RL: Un pēc tam — tieši otrādi, ļāva jums izvirzīties arī Krimas tatāru kustības līderos?

Čubarovs: 1989. gadā pieņēma PSRS Augstākās Padomes deklarāciju par tautu represēšanas nelikumību un izveidoja īpašu Ministru Padomes komisiju. Es tolaik jau biju Latvijā kaut cik pazīstams, par mani zināja arī Krimas tatāru kustības aktīvisti — viņi par mani sākumā uzzināja no latviešu dzejniekiem, no Ulža Bērziņa un Pētera Brūvera, pēc tam es pats vairākas reizes biju Taškentā, saites kļuva ciešas, uz katru lielāku Krimas tatāru pasākumu Rīgā brauca nacionālās kustības pārstāvji. Atmoda krievu valodā gāja pa visu Padomju Savienību. Un man nacionālā kustība 1990. gadā piedāvāja piedalīties Rižkova vadītās īpašās komisijas darbā. Tās uzdevums bija izstrādāt praktisku pasākumu plānu Krimas tatāru pārvietošanai atpakaļ uz Krimu. Es tur strādāju līdz pučam un šajā laikā sākās atgriešanās finansēšana.

Bet Krimas tatāru straume bija sākusi plūst, neviens negaidīja, kad komisija iedos naudu, kas tad uzticas tādām komisijām. Varas iestādes izmisīgi centās izlikties, ka neredz tatārus. Tatāri prasīja tikai vienu: dodiet zemi, mēs gribam būvēties, daudziem bija sakrāta nauda. Nē, jūs neviens nav saucis, zemi dot nevaram — un uzreiz sākās masveidīga zemes piešķiršana “netatāriem”. Tad aktīvisti paņēma kartes, izvēlējās zemes, kur no mūsu viedokļa būtu iespējams nometināt cilvēkus, un pateica kā Pēteris Pirmais par logu uz Eiropu: te man būs māja. Tā mēs pusotra gada laikā izveidojām simtiem nelielu ciematu. Savu ģimeni es kopš 1990. gada apciemoju Rīgā, bet uz Krimu pārvedu tikai 1993. gadā, ātrāk nebija iespējams. 1991. gadā janvārī naktī man no Rīgas piezvanīja Armands Melnalksnis — un desmitos no rīta mums jau Simferopolē bija mītiņš pret slaktiņu Baltijā.

RL: Kā bija iespējams, ka atgriešanās Krimā nepārvērtās par slaktiņu?

Čubarovs: Mums Krimā nebija tik daudz spēka, kā latviešiem savā zemē, bet mums bija lielāks izmisums un no tā arī pārdrošība. Viņi nobijās. Tomēr 1990.–1991. gadā bija daudz speciāli sarīkotu konfliktu, tatārus mēģināja izprovocēt, lai varētu pret viņiem vērsties ar spēku. Zeme taču arī padomju iekārtā formāli kādam piederēja. Mēs parasti izvēlējāmies nomales, pilsētās nebija brīvas zemes, un parasti tā bija kolhozu zeme. Galvenais viņiem bija panākt, lai tatāri kaujas ar citiem iedzīvotājiem — nevis ar miliciju vai omonu. Bet tatāri nez kāpēc kāvās tikai ar varas iestādēm!

Man īpaši palicis atmiņā 90. gada oktobris dienvidu piekrastē, netālu no Jaltas. Bija akmeņains lauks, kurā auga ļoti slikta tabaka. Nu, ja jūs esat redzējuši padomju filmu par Buratīno — tas ir Muļķu zemes lauks, tur to filmēja — pašā vidū aug skaista priede — tieši tur Buratīno savu naudiņu ieraka! Mēs tik un tā uzcēlām tur ciemu — 83 mājas. Bija norobežota nometne — apvilktas dzeloņstieples, sagatavoti dažādi, teiksim, aizsardzības līdzekļi. Tur bija tikai pieauguši cilvēki, vīrieši, arī sievietes, daudz jauniešu. Es biju starpnieks no nometnes puses. Pēdējā pārrunu dienā Krimas obkoma sekretārs, ar kuru mēs vedām sarunas Jaltas mēra kabinetā, pateica: nu, labi, tad mēs gatavosimies, un jūs arī varat gatavoties. Naktī nekad neuzbruka, parasti nāca virsū ap deviņiem no rīta. Piecos no rīta nolikos pagulēt — un pamodos no tādas skaņas, it kā tanki nāktu virsū. Smieklīgi, viņi bija izveduši uz lauka traktorus. Saule, kalni, jūra, cilvēki — un brauc virsū kaut kādi traktori. Pagrozījās, pabaidīja, bet pirms nometnes tomēr apstājās. Tur bija saceltas finiera būdiņas — lai tikai lauks būtu iezīmēts. Vienā stūrī bija uzceltas labas koka barakas, kur cilvēkiem gulēt, pavardi, daži nocietinājumi no sametinātām sliedēm. Un tad parādījās vietējie iedzīvotāji. Desmitos no rīta galīgi piedzirdīti. Es redzēju tuvumā, jo atkal piedalījos sarunās. Piedzērušās sievietes! Vīrieši, protams, arī. Viņi teica — mēs ejam lauzt jūsu būdas, tas ir mūsu lauks, nedod dievs, ka jūs mūs aiztiksiet! Bet aiz viņiem ar automātiem un vairogiem izkārtojas ķēdes un gaida, kad mēs pacelsim roku. Noplēsa būdas — bet mēs nereaģējam. Tad milicijas vienības sāka iebaidīt — stāties kolonnās, vicināt “dubinkas”, pa malām automātisti, divi bruņutransportieri. Mūsējie iedarbināja mašīnu — apkārt nometnei bija izrakts grāvītis un tajā varēja izlaistīto “Molotova kokteili” aizdedzināt. Mums nebija šaujamieroču, tikai priekšmeti pašaizsardzībai. Mēs aizgājām līdz nometnes robežai un apstājāmies. Es teicu — pagaidīsim, ko viņi darīs. Viņi arī pienāca un apstājās. Pastāvēja — un tomēr neuzdrošinājās brukt virsū, viņiem tomēr vajadzēja, lai mēs pirmie sākam. Tad viņi atgāja, un mēs atgājām... Bet ne jau vienmēr tik labi beidzās, mūsējos stipri sita, bija nāves gadījumi no traumām. 1992. gada oktobrī 26 puišus aizveda nezināmā virzienā. Miliči apgalvoja, ka nevienu nav aizturējuši. Bija skaidrs, ka viņi ir tā piekauti, ka bail rādīt. Sasprindzinājums ar katru dienu pieauga, beidzot 5-6 tūkstoši cilvēku ieņēma Krimas Augstāko Padomi. Par laimi dažiem aktīvistiem izdevās viņus apstādināt pirmajā stāvā — pirms uz viņiem sāka šaut. Stundu pēc Augstākās Padomes ieņemšanas 26 aizturētos atveda turpat uz laukumu — protams, viņi bija drausmīgi sasisti.

Krimā bija arī ļoti sarežģīta kriminogēnā situācija. Vienreiz sasprindzinājums izlauzās netālu no Feodosijas, Kurortnojē — vietējie reketieri ieradās izspiest naudu no Krimas tatāriem tirgū, sākās kautiņš, atskrēja vēl bandīti un divus tatārus nogalināja. Visi zināja, kādam “ekonomiskam” grupējumam reketieri pieder, sākās grautiņi, dedzināja viņu kioskus, restorānus, uzbangoja nemieri. Man piezvanīja, ka iet liela demonstrācija, es metos uz turieni no Kijevas ar lidmašīnu, tālāk ar mašīnu, kopā ar Ukrainas iekšlietu ministra vietnieku ģenerāli Petuhovu — vajadzēja apturēt cilvēkus, gan no vienas, gan no otras puses. Ar automašīnu panācām kolonu netālu no Sudakas, pa ceļam paspējām apdzīt vairākus autobusus, kuros brauca Poltavas omons, bija jau sākuši no Ukrainas pārsviest iekšlietu spēkus, jo tas viss bija aizgājis par tālu. Mums izdevās cilvēkus pārliecināt, ka vajag izklīst — un tajā brīdī piebrauca omona autobusi, viņi izvērsās ķēdēs un sāka šaut. Pirmo reizi nokļuvu zem lodēm. Un ziniet, bija smieklīgi, Petuhovs bija civildrēbēs, es pūlos apturēt tatārus — starp citu, pirmo reizi redzēju, izrādās, cilvēki šādā situācijā skrien nevis prom, lai netrāpa, bet virsū tiem, kas šauj, tas esot tāds pūļa efekts — bet viņš skrien un sauc: es esmu ģenerālis Petuhovs, nešaujiet, es jums pavēlu! Bet omons sāk šaut uz viņu — nē, nē, netrāpīja, viņš tagad kaut kādā apgabalā ir priekšnieks. Apturēt izdevās, bet divi cilvēki bija nošauti.

RL: Būt par starpnieku, kas vienmēr atrunā, ir pavisam kas cits, nekā būt par tautas tribūnu, taču jūs izvēlējāties būt par starpnieku starp cilvēkiem un varu.

Čubarovs: Nu, es faktiski esmu funkcionārs, zināmu nacionālās kustības struktūru funkcionārs, Krimas tatāru medžlisa* priekšsēdētāja vietnieks, 1995. gadā es vadīju Krimas tatāru partiju — tas ir mans darbs, bet es nokļuvu tādās situācijās. Es vienmēr mēģinu pierādīt, ka visbriesmīgākais ir bezjēdzīgi ziedot cilvēku dzīvības. Ja jau nu tik ļoti gribas, tad vajag ziedot savējo. Ja nekā citādi nevar, ir jārīkojas, zinot, ka būs slikti — bet tādu situāciju dzīvē ir ļoti maz, parasti vajag vienkārši saņemt sevi rokās un, neskrienot ar pieri sienā, atrast kompromisu. Tavi pretinieki vienmēr grib, lai tu ieskrien ar pieri sienā un izšķaidi galvu, turklāt izšķaidi tik skaisti, ka viņus nekādi nav iespējams vainot. Politika taču ir māksla izdarīt iespējamo.

RL: Vai tie Krimas tatāri, kas atgriezās, ir tie paši, kas aizbrauca, respektīvi, tādi paši — vai jau citi, citādi?

Čubarovs: Pirms deportācijas Krimas tatāri galvenokārt bija laucinieki. Uzbekijā un citur daudzi kļuva par pilsētniekiem, centās iegūt izglītību, zinot, ka tas palīdzēs. Tagad viņi atkal gribot negribot ir kļuvuši par nomaļu ciemu iedzīvotājiem. Man tomēr liekas, ja bijušais profesors, ierēdnis vai rūpnīcas strādnieks ķeras pie lāpstas un rok zemi, lai iekārtotu savu dzīvi un gūtu no šīs zemes kaut kādus ienākumus, tas liecina par mūsu tautas dzīvotspēju.

RL: Jūs vienkārši, viegli izrunājat vārdus “mēs, mūsu tauta” — gluži kā latvietis 89. vai 90. gadā.

Čubarovs: Jā, jo mēs arvien vēl esam pretstatīti tai varai, kurai par spīti esam atjaunojuši savas institūcijas, vietējā vara aizvien vēl cenšas mūs neredzēt, neuzturēt ar mums sarunu. Mēs labāk saprotamies ar varu Kijevā, nekā ar varu Krimā, Krimas tatāru nav Krimas parlamentā. Vēl pirms diviem gadiem bija kvotu sistēma un mums bija 14 deputāti, arī es pats, tagad tur valda komunisti. Ukraina ir vienīgā valsts, kas vismaz savu iespēju robežās palīdz iekārtot dzīvi Krimas tatāriem, mēs nekad neatbalstīsim Krimas pievienošanos Krievijai. Krimas prokrieviski noskaņoto iedzīvotāju acīs mēs atkal esam kolaboracionisti un nodevēji.

Protams, Krimas tatāri ir mainījušies. Antropoloģiski mums ir vismaz trīs tipi, es esmu tipisks dienvidu piekrastes tips. Arī dialekti atšķiras, par literāro valodu gadsimta sākumā kļuva vidienes, Bahčisarajas dialekts. Deportācija ir daļēji nodzēsusi, sapludinājusi valodu grupu atšķirības. Taču vide, kurā cilvēki dzīvojuši, ir ietekmējusi viņu uzvedību un pat domāšanas veidu. Tie, kas atbraukuši no Gruzijas, prot no nekā taisīt naudu — brīnišķīga īpašība! — labāk prot līksmoties. Tie, kas dzīvojuši ļoti tālos un nabadzīgos Uzbekijas ciemos, baidās pat priekšniecību lieku reizi uzrunāt.

Krimā daudz var dzirdēt par to, kādi medžlisā visi ir bagātnieki, zagļi un kukuļņēmēji — tīšām runā, lai ienestu nesaskaņas tatāru vidū. Es arī 1990. gadā pēc atgriešanās paņēmu zemes gabalu, 1991. gadā izraku bedri pamatiem, tā arī stāv. Šis dzīvoklis Kijevā ir mans pirmais paša mājoklis 10 gadu laikā, un to es saņēmu kā Ukrainas parlamenta deputāts. Un visi Krimas tatāri to zina. Lai ko par mani teiktu — tas taču nepielīp. Es jau tagad domāju, kas atnāks uz manam bērēm, man, dzīvam cilvēkam, tas ir svarīgi. Uz bērēm neielūdz, nāk paši — ja grib. Pie slikta cilvēka atnāks maz. Ja par mani slikti domās — kas gribēs bildināt manas meitas?

RL: Kas ir jūsu meitas?

Čubarovs: Manas meitas brīnišķīgi saprot, kas notiek Krimā un kāda ir Krimas tatāru būtība, bet viņas uzskata sevi par Latvijas daļu, viņu pirmā valoda ir latviešu valoda. Kad es izeju no dzīvokļa un aizveru durvis, šajā mājā runā tikai latviski. Kad es atnāku — runājam krieviski, tā mums ir ērtāk. Viņas, es domāju, uzskata sevi par latvietēm — bet es ceru, ka vīri viņām būs Krimas tatāri. Viņas pagaidām smejas.

——————————————————

* Krimas tatāru nacionālās kustības izpildinstitūcija, ko ievēl kurultajs — Krimas tatāru nacionālais kongres