1. jūlijs

No šodienas Rēzeknē var uztvert Latvijas Radio programmu Klasika. Es pazīstu cilvēkus, kuriem draugi zvana uz Rēzekni un apsveic kā svētkos, jo viņiem tas ir ļoti svarīgi, tas būtiski maina viņu dzīvi. Man, par to domājot, sākotnējie sentimenti ātri pāriet bailēs un rodas kārtējā nevēlēšanās darīt jebko tādu, kas varētu izrādīties kādam nozīmīgs, — tas ir, bail ir par to, ka publiskums padara jebkuru pilnīgi personisku rīcību bīstamu. Ka paplašinātās atbildības līmenis nesakrīt ar to, par ko es iedomājos uzņemamies atbildību. Piemēram, mans tēvs bija matemātikas skolotājs un viņam bija zilas acis. Kāda skolniece, kurai labi padevās matemātika, bija viņā iemīlējusies. Reiz viņa, kontroldarbā rēķinādama priekšā citiem klasesbiedriem, pati kļūdījās un dabūja trijnieku. Skolotājs ņēmās viņu izprašņāt, kā tad labajai skolniecei šoreiz tā gadījies. Jūtīgā meitene, pārdzīvodama neveiksmi un dievinātā skolotāja pārmetumus, sāka raudāt, bet kad skolotājs pajautāja, kāpēc viņa raud, kaunējās atzīties un atbildēja, ka sāp vēders. Noraizējies skolotājs uzdeva diviem zēniem pavadīt meiteni pie ārsta, kur viņu ievietoja slimnīcā un, neuzklausot nekādas atrunas, izgrieza aklo zarnu. Morāle ir ļoti atbilstoša žurnālu izdošanas praksei: nestaigāt apkārt ar zilām acīm, nemācīt matemātiku un neraizēties par skolnieku veselību, jo tas var novest pie aklās zarnas izgriešanas pilnīgi veselam cilvēkam.

14. jūlijs

Radīt sev pārvarētu baiļu ilūziju var tikai ar radikālām metodēm, adrenalīna pieplūduma apstākļos — tā laikam būs bēdīgā morāle no sekojošajām piezīmēm uz šodien izlasīto avīžlapu malām. Praktiskā politiskā mimikrija gādā valodas pieminekļus: parlamentā pret bibliotēkas celšanu balso tie, kas, piemēram, 1997. gada Vecgada vakarā uzrunājot tautu no televizora, vēlējās uzsvērt, ka “neatliekama investīcija ir Nacionālā bibliotēka” un izteica pārliecību, ka “jau nākamajā gadā mēs to spēsim,” — un tieši viņi ir ieviesuši jaunu iesauku Birkerta projektam: “glāžu māja”. Savulaik Stikla kalns, kas ir pietiekami neitrāls, no patosa brīvs, pasakā un Raiņa lugā lietots “tehnisks” apzīmējums, šķita par vāju un tika reklāmiski paaugstināts par Gaismas pili. Tagad attieksmē iestājusies ideālā pilnība, dievišķā triāde. Taču pārsteidz pilnīgā nespēja izdomāt jebkādus jaunus argumentus — tagad, kad toreizējie e-demagogi ir izšķīrušies būt par un vairs nepiedāvā sabāzt labi daudz datoru kādā fabrikas ēkā, tolaik krasi probibliotekārie gaismas pasūtītāji sūta savas neatkarīgās rīta avīzes jauniešus pa laukiem saskaitīt bibliotekāres, kuras domā, ka Nacionālās  bibliotēkas uzcelšana būs tas iemesls, kas aizkavēs datora parādīšanos viņu bibliotēkā. Garlaicīgi, zēni/meitenes, tas viss jau ir bijis. Starp citu, te tāds blakusprodukts, varbūt jums noder: var uzbildēt Getliņu atkritumu kalnu ar bezpajumtnieku virsotnē un, sastatot ar kādu bibliotēkas modeli, ko vainago resns deputāts, iegūt viegli uztveramu vizuālu tēlu “mazo cilvēku” uzbudināšanai.

16. jūlijs

Alpu virsotnēs televīzija, ja vajag, ierīko pat alus kioskus. Pat Mesners, kurš atzina prombūtni par vienīgo iespējamību izturēt dzīvi, aizvietojot buržuāzisko kaulēšanos par to, lai tikai turpinātos “šķietami mūžīgā mīla, uzticība un sociālā drošība”, Mesners, kurš prata iet vienatnē, ir “iegājis politikā” — bet vismaz sievietes dēļ! “Es vienmēr atrodos tur, kur neesmu īsti laimīgs.” Sievietes dēļ, kura viņam pārmeta drosmes trūkumu, bailes zaudēt izvēles iespējas, bailes izrādīties nekompetentam. Un nu viņš varbūt beidzot ir cilvēks ar “kamikadzes mentalitāti”, kas nebija nekad agrāk? Es ne visai saprotu, kā viņš to domā — ka žurnālisti, iztaisot no viņa kalnoskāpšanas bezbailīgu neprātību, gribējuši “atvēsināt pie viņa drosmes savu žurnālista drosmīti”, bet skaidri jūtu, cik svarīgas man ir viņa saglabātās bailes.