17. jūlijā
Kāpēc rakstīt? (Jautājums izskanēja tajā pašā intonācijā kā: “Ar ko jūs esat, kultūras darbinieki?” Kas teica? — Ļeņins, vai…) Andrejs Bitovs, krievu rakstnieks, kuru reiz ar aizrautību lasīju, pirms gada Maskavā autorvakarā savu uzstāšanos sāka tā: “Šodien par sevi nerunāšu. Atceros, gadījās, ka es un… (nosauc kādu ļoti slavenu cilvēku) bijām iegājuši pie…” Un Bitovs ilgi un pamatīgi stāstīja par vairākiem gadījumiem no savas dzīves. Vēl ilgi mēs ar vecāko draugu smējāmies, sākot stāstus ar vārdiem: “Labi, šodien par sevi nerunāšu. Atceros, es…”
Bet nu patiešām: pieņemsim, ka rakstīt par to, kas noticis ar pašu, ir gan slikta gaume, gan kauns, bet pats galvenais — to, kas īsti noticis, gandrīz nav iespējams saskatīt, lai gan pašam būtu ārkārtīgi interesanti. Ja vien patiešām kaut kas būtu noticis. No otras puses, jābūt ļoti lētticīgam, lai uzskatītu, ka tieši tavas domas par visu būtu īpaši vērtīgas. Par spīti tam, telefonsarunas AP visbiežāk iesāk ar vārdiem: “Vai ir gadījusies kāda interesanta doma?” Es pieņemu, ka viņam ir pilnīgi vienalga, kur tā ir gadījusies, tajā nozīmē — izlasīta, noklausīta vai izdomāta, ka tik’ būtu. Un tad jau paskatīsimies. Iznāk, ka interesantās domas un notikumi pastāv it kā par sevi un tikai iegūst artikulētu formu, izsakoties vai pierakstoties, pie tam ne jau ar visām domām un notikumiem tā gadās, ne tuvu. Ja ir gadījies tikt izteiktam, tad tam, kam gadījies, piemitis kaut kāds īpašs potenciāls, realizēšanās spēks, kamēr pierakstītājs vai runātājs — nu tā, “barometrs”. Smieklīgi, ka par “barometru” dzejnieku nosauca viens no šī numura sarunbiedriem — Konstantīns Kuzminskis, un smieklīgi tādēļ, ka viņš, nebeigdams vien lamāt Brodski, šajā gadījumā atkārtoja viņu vārds vārdā, bet jau — kā pats savu domu. Tas nozīmē, ka klišejai ir spēks atkārtoties, nu jā, “dzejnieks laiku netaisa, viņš ir kā barometrs, viņš to rāda.” Šķiet, ka, mazliet saspringstot, tā varētu pateikt gandrīz jebkurš gandrīz par jebkuru, bet tas jau nozīmē, ka kaut kas nav pareizi.
Gatavojot šo žurnālu, man nācās konsultēties, kas noticis Latvijā, jo man pietrūka nekaunības uzskatīt, ka nekas nav noticis — ja jau es to neesmu nodomājis. Esmu gan ievērojis, ka tie, kuri zina, kas notiek, to zina vai nu tādēļ, ka rūpīgi lasa avīzes vai skatās televizoru, vai arī tāpēc, ka ir tenku kules. No šī viedokļa amerikāņu puisis, kas atmodās no komas pēc deviņpadsmit gadiem un nezināja, ka Madonna ir kļuvusi par zvaigzni (!!!), ka jaunais prezidents ir Bušs, ka beidzies aukstais karš, ka tagad visiem ir mobilie telefoni, iespējams, guļot bija pavadījis savu laiku stipri vien vērtīgāk, jo ja zināt, kurš prezidents kuru ir nomainījis, nozīmē dzīvot, tad par kādām interesantām domām šeit var būt runa! Minētais Kuzminskis, kas nobēdzis mežā pie Ņujorkas, arī ir viens no tiem, kas jau sešdesmitajos nezināja, kāds ir Hruščova tēvavārds un kāda ārā ir sociālisma piecgade. Tiesa gan, vēl būtu jāpārdomā, vai dzīve būtu saistāma ar zināšanām un domāšanu.
Nu, kas tad noticis pa šo laiku? Vai man ir gadījusies kāda interesanta doma? Ir viena. To izteicis Hipokrats Agneses Gailes un Aijas van Hofas tulkojumā: “Acu sāpju gadījumā vajag dot dzert neatšķaidītu vīnu, likt peldēties lielā daudzumā karstā ūdens un tad pārgriezt vēnas.” (Ņemot vērā, ka žurnālu var lasīt bērni, piebildīšu, ka vēnu pārgriešana šeit ir ārstniecisks paņēmiens, ko veic sengrieķu ārsts, un nepavisam ne retorisks akts.) Ak jā, un tas amerikāņu puisis, ieraudzījis meitu pēc deviņpadsmit gadiem, vēl teica: “Tu esi skaista. Es tevi mīlu.”
