Diletantiskā etnogrāfija
Man ir kaķis. Tā ir melna, diezgan sakarīga kaķene, kura brīžos, kad nav aizņemta, labprāt guļ cieši blakus cilvēkam. Lūk, un Ketlīnas Makolifas rakstā šajā pašā žurnālā es lasu par dīvainiem parazītiem, ko pārnēsājot mājas (āra) kaķi. Čehu zinātnieks – lai cik arī aizdomīgi skanētu zinātnieka tautības nosaukšana – Jaroslavs Flegrs it kā atklājis, ka tas kaķu pārnēsātais parazīts –Toxoplasma gondii – nosakot to, ko inficēts cilvēks domā, turklāt atšķirīgi ietekmējot sieviešu un vīriešu uzvedību. Parasti cilvēkiem neesot ne jausmas, ka viņi ir inficēti, taču viņi nezina arī, kāpēc uzvedas tā, kā viņi to dara.
Un tālāk es lasu Kaspara Eihmaņa vēstuli no Taipejas, kurā viņš stāsta par budistu pārvietojamo suņu templi. Runa ir par apgleznotu busiņu ar astoņiem suņiem, kas braukā pa pilsētu, atskaņodams budistu sūtras, “atgādinot par Taivānas karogu” un “vairojot uzticību valsts prezidentam Ma Jindzjiu”.
Raugoties no ekstravagantā amerikāņu fiziķa Ričarda Fainmana perspektīvas, tepat raksta Juris Lorencs, mūsu dzīve ir kā liela pastaiga no stāvokļa A uz stāvokli B. Tas, kas ar mums notiek šīs pastaigas laikā, esot neskaitāmo varbūtīgo trajektoriju summa. Bet ar mums notiek, lūk, kas. 1926. gadā Losandželosā piedzima Norma Džīna Mortensone, kura trīsdesmit gadus vēlāk visai pasaulei kļuva pazīstama kā Merilina Monro. Viņas pastaigas “varbūtīgo trajektoriju summa” bija bēdīga nāve, kuras 50. gadskārtu tā pati “visa pasaule” atzīmēs 5. augustā. 1925. gadā tepat Ulmalē piedzima Lidija Lasmane, vēlāk Lasmane-Doroņina, kura tajā pašā laikā, kad Merilina Losandželosā kaila fotografējās tautas kalendāram, tika izlaista no lēģera Vorkutā. Par spīti tam, ka padomju varas gados viņai nācās vēl divas reizes sēdēt cietumā, Lidija uzskata, ka viņas dzīve ir brīnišķīgi izdevusies. Mēs varam tikai minēt, ko uzskata Merilina, taču, spriežot pēc izmisīgajiem ierakstiem viņas nesen izdotajā dienasgrāmatā, nekas labs tas nebija.
ne tā, ka tam tā jābūt
dzīvē mazāk nekā vecā sieviete slēpjas
no sava spoguļa stikla – kuru viņa slauka no putekļiem – uzdrošinoties
reizēm ka
redzēt savu bezzobu muti un ja viņa varbūt ļoti viegli smaida
gadus tikai viņa atceras –
viņas dzīvi vai iedomāto jaunību sāpes
savu gaišo šifona kleitu
kas bija viņai mugurā vējainā
pēcpusdienā kad viņa gāja
kur neviens nekad nebija bijis
viņas zilacainais bērns skaidrām acīm kurš
dzīvoja lai mirtu – sievietes jaunība gadi
ne pagājuši. Sieviete skatās un skatās tukšumā
Norma Džīna izvēlējās būt par Merilinu, kas skatās tukšumā; Lidija Lasmane-Doroņina izvēlējās lēģeri Mordovijā, taču tā vien liekas, ka viņa ir vienīgais cilvēks šajā žurnālā, kurš sapratis, ka mūsu spēles laukumam ir pavisam cita jēga nekā tā, ko zinām mēs. Varbūt, viņa saka, viss iekārtots tā, lai RL aizbrauktu pie viņas un jautātu, bet viņa atbildētu. Un jūs lasītu.
