Barbaru paradigma
Viena no manām mīļākajām The New Yorker karikatūrām ir Čārlza Barsoti zīmējums, kurā divi noskranduši (varbūt arī iesvilpuši, bet nav svarīgi) klaidoņi stāv kaut kādā nekurienē, skatās vienā punktā un viens saka otram: “Good news – I hear the paradigm is shifting”... Līdz jūlija beigām palikušas vēl dažas dienas, un es atvainojos, ka sāku sleju ar karikatūras pieminēšanu laikā, ko daudzi jau iesaukuši par “melno jūliju”. Kopš asiņainās ceturtdienas Nicā, šķiet, nav bijusi neviena diena, kurā mediji neziņotu par kārtējo terora aktu vai politisku slepkavību, vai vismaz kāda psiha vientuļnieka uzbrukumu ar mačeti, cirvi vai vienalga, kas pie rokas. Tas viss vēl piedevām uz breksita, sirreālam šovam līdzīgās ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas, Krievijas antidopinga skandāla un dažādu ģenerāļu drūmo, bet uzkrītoši regulāro nākotnes prognožu fona. Tāda sajūta, ka pasaule, ja uz to raugās caur mediju atslēgas cauruma miglaino “aci”, aizvien vairāk sāk izskatīties pēc kaut kāda Harmsa sapņa.
Bet ar ko tas (sapnis) sākās? – vaicā Harmsa stāsta varonis. Nezinu, varbūt ar karikatūru (ne sākumā minēto, bet to, kas Charlie Hebdo), varbūt ar Krimu, bet varbūt vēl agrāk. Katrā ziņā vēl pirms gada, kā savā šī numura komentārā par breksitu atgādina Pauls Ritums, Trampa ievēlēšana šķita tikpat neiespējama kā breksits un par ES iziršanu runāja vien ekstrēmisti – tagad par to runā jau pašā Briselē. Vārdu sakot, karikatūras klaidoņiem taisnība, “paradigma” tiešām mainās, un nav viegli aprast ar domu, ka tik daudziem šī maiņa liekas “labas ziņas”. Es esmu pārāk pasīvs sociālo tīklu lietotājs, lai spriestu par to, kas notiek tur, bet kaut kāds daimons man reizēm liek ielūkoties dažādās valodās rakstošu ziņu portālu komentāros, un ir acīmredzams, ka tur karš jau labu laiku iet vaļā uz pilnu jaudu. Karš starp ko? Starp dažādu cilšu barbariem, protams, ne jau starp civilizācijām, kā pareģoja Hantingtons. Civilizācija šajā karā neiejaucas, un tai arī nevajag iejaukties, kā to (atkal atsaucoties uz Rituma komentāru) labi saprot Angela Merkele, – vispār nevajag izdarīt nekādas asas kustības. Vienīgais, ko tai vajag darīt, ir saglabāt skaidru prātu un turēt kaujas gatavībā ugunsdzēsējus, lai barbari cīņas karstumā nenodedzina pilsētu.
Atklāts paliek jautājums par civilizācijas hroniskajām kaitēm, kas to novedušas pie jauna barbaru uzbrukuma sliekšņa, un vai tai pietiks spēka izdarīt kādus secinājumus. Taču šobrīd aktuālāks šķiet cits jautājums – vai visā šajā neprāta eksplozijā ir kāda sistēma? Varbūt vienu no domas (vai vismaz iztēles) ceļiem šajā virzienā piedāvā jaunajā numurā publicētā intervija ar amerikāņu fiziķi un rakstnieku Alanu Laitmanu. 2012. gadā Laitmanam iznāca grāmata “Mr. g”, kur “g” ir saīsinājums no “god” (dievs). Laitmana iedomātais dievs ir visspēcīga, taču ne viszinoša būtne, kura mēģina radīt dzīvību un pēc tam arī apziņu eksperimentālā ceļā. Viņš samet kopā simt miljonus neironu – nekas nenotiek, piemet klāt vēl simt miljonus – nekas nenotiek, piemet klāt vēl pāris simt miljonu – un neironi sāk ar viņu runāt. Proti, neironiem sasniedzot kaut kādu kritisko masu, notiek kvalitatīvs lēciens. Ideja, protams, nav jauna, bet tā mums atgādina, ka ar katru emocionālu komentāru, ar katru nepārdomātu tvītu un retvītu mēs tikai piemetam klāt pa neironam šim pašu radītajam golemam, kurš pagaidām vēl klīst kaut kur rēgainajā kibertelpā, bet kura spazmatiskās kustības arvien biežāk caursit plāno sienu, kas virtuālo telpu atdala no reālās.
Viena no skaistākajām civilizācijas balsīm, kas skan šajā numurā, pieder vīndarim Randalam Grāmam, kurš tic, ka labs vīns spēj darīt cilvēku labāku. Šajā melnajā jūlijā gribas ne tikai viņam piekrist, bet arī pievienot savu ticību, ka pilsētas iemītnieki būs gatavi aizstāvēt vīnu, mūziku un sevi pret barbaru sasmakušajām čurām.
