Bailes no naftas

Leģenda stāsta par to, kā šeihs Fātihs ārstēja savu brāli, kurš, būdams nelaimīgi iemīlējies, pārstājis ēst un dzert, dienas vadīja, rakstot dzeju un smēķējot opiju. Meitene, kuras glāstu viņš tik bezcerīgi ilgojās, ne tikai pati nevēlējas saistīt sevi ciešāku attiecību saitēm, bet, pēc visa spriežot, arī nebija cienīga kļūt par tik augstdzimušas ģimenes dalībnieci. Viņa bija prostitūta, kas slavena kļuvusi ar Indijā aizgūtu prasmi noturēt vīrieša uzbudinājumu stundām un pat dienām ilgi. Šeihs Fātihs ar satraukumu vēroja sava brāļa uzvedību. Tā skatiens bija aizmiglots, locekļi kļuvuši ļengani, bet dzejoļi, kas nebeidzamā skaitā pameta aptumšoto prātu, kļuva aizvien nesaprotamāki. Ārsts ieteica Fātiham pamēģināt ķermeņa peldes zemes taukos, ko tirgoņu karavānas ādas maisos veda no kāda ezera Čemberkendas kalna pakājē. Šeiha brāli esot pārņēmušas neizskaidrojamas bailes, kad viņš pirmo reizi ieraudzījis tumšo, eļļaino šķidrumu, ielietu rožsārta marmora baseinā. Terapija ilga vairākus mēnešus. Ik dienu vairākas stundas gulēdams baseinā, slimnieka bālais ķermenis bija atguvis veselīga iedeguma nokrāsu, rokās atgriezās spēks, bet acīs — saprāta dzirkstis. Taču trešā mēneša beigās šeiha brālis, neveiksmīgi mēģinot aizsmēķēt opija pīpi, paklupa un uzliesmoja kā debesīs skrienoša gaišzila lāpa. Vienā acumirklī no viņa pāri bija palikusi tikai gredzenu un kaklarotu čupiņa. Kopš šī noslēpumainā notikuma ir pagājis tūkstoš gadu, bet pār pasauli joprojām valda trīs dēmoni, kas pazudināja nelaimīgo jaunekli — sekss, narkotikas un nafta.

Brīdī, kad tika rakstīts tas, ko jūs šobrīd lasāt, kādā mums nezināmā Nigērijas ciemā Adedžē gāja bojā 250 cilvēki, kas, izurbinājuši caurumu garāmtekošajā naftas vadā, mēģināja iegūt bīstamo šķidrumu. Kurš vienu spainīti, kurš — divus. Kādā veidā un kam viņi tos pārdod, mums nav zināms, taču tas esot viņu vienīgais iztikas avots. Pati Nigērija ir viena no OPEC dalībvalstīm un lielākā naftas ieguvēja Āfrikā, taču nespēj cīnīties ar iekšpolitiskajām problēmām (ziņu aģentūras apgalvo, ka tur pie varas ir militāri korumpēta valdība) un visparastākajām zādzībām. Speciālas policijas vienības ar helikopteru palīdzību cenšas kontrolēt nelikumīgos pieslēgumus 5000 kilometru garajam naftas vadu tīklam, taču — nesekmīgi. Gluži kā atbalss šim notikumam ir ziņa par 11. jūlijā Jelgavas rajonā arestēto Nikolaju A. Arī viņš kritis kārdinājumā pieslēgties naftasvadam Polocka—Ventspils, sagādājot noslēpumainus zaudējumus tranzīta hercogistei un ne mazāk noslēpumainus ienākumus sev. Ir tik dīvaini uzzināt, ka naftas bizness, kura apjomi mērāmi 77 miljonos barelu dienā (šībrīža cenās tas ir vairāk nekā 2 miljardi dolāru dienā), kura ietekme pārsniedz valstu robežas, diktē noteikumus militārajai un politiskajai varai, uzsāk karu un spēj vienā mirklī pārtraukt ieilgušu konfliktu, — šis bizness joprojām var tikt uztverts tik personiski.

Izplūstošā un atbrīvojošā

Vārds nafta ir pazīstams tik sen, ka arī tā skaidrošana jau ir kļuvusi par īpašu zinātnisku strīdu objektu. Apokrifiskajā Makabeju grāmatā, stāstot par jūdu ieceļošanu Persijā, ir pieminēts “biezais ūdens”, kas atrasts kādā akā. Uzlejot to uz upurakmeņiem, uzliesmojis uguns stabs, kas iztulkots kā laba zīme, bet vieta, kur šī dīvainā viela atrasta, nosaukta par Naftar, paskaidrojot, ka tulkojumā tas nozīmē “šķīstīšanos”. Tiesa, vietējie iedzīvotāji avotus, no kuriem izplūdis degošais šķidrums jau izsenis uzskatījuši par svētiem un dēvējuši par neftai vai nefta. Savukārt, persiešu valodā šis vārds ienācis no mīdiešu nafata, kas tulkojumā nozīmē “izplūstošais”. Mīdiešu valsts eksistēja no 9. līdz 6. gadsimtam pirms Kristus tagadējās Irānas ziemeļos un Azerbaidžānas dienvidos — vietās, kur joprojām zināmas lielākās naftas atradnes pasaulē. 550. gadā pirms Kristus Mīdiju pakļāva persiešu valdnieki, un tieši tad Persijā radās jauna reliģija — zoroastrisms, kurā uguns kultam bija īpaša nozīme. Persiešu valodā ienāca jauns vārds, kas tūdaļ ieguva reliģisku nozīmi — Neftai kā visu attīrošā uguns. No jūdiem šo vārdu aizguva grieķi, kuriem gan pašiem bija arī savs termins — petroleum (akmens eļļa). Par naft zināja arābu zinātnieki. Alķīmiskajā traktātā Noslēpumu noslēpuma grāmata Abū Bakrs Mohammeds Ibn Zakarija ar-Rāzī neilgi pirms savas nāves aprakstīja naftas destilēšanas metodi, ko vēlāk nosauca par taktir. Miniatūrais trauks, kurā notika noslēpumainais process nekādi nebija domāts rūpnieciskām vajadzībām, bet tāds jau arī nebija alķīmijas mērķis. Cilvēka dvēseles atbrīvošana simboliskā un, iespējams, arī burtiskā veidā, izmantojot matērijas transformāciju, bija tas vadmotīvs, kas tolaik aizkustināja mācīto vīru zinātkāri. Oglekļa un ūdeņraža savienojums, būdams vienlaikus maksimāli vienkāršs, sarežģīts un spējīgs uz neskaitāmām pārmaiņām, bija ideāls cilvēka dvēseles modelis. Kā tika rakstīts kādā 50. gadu padomju brošūrā populāri zinātniskajiem pionieriem: “Ielejiet vienā glāzē ūdeni, bet otrā naftu. Gan viens, gan otrs šķidrums tūdaļ sāks iztvaikot, taču — lai arī cik maz ūdens būtu atlicis glāzē, tas vēl aizvien būs tikai ūdens. Turpretī nafta iztvaikojot nemitīgi maina savu ķīmisko sastāvu un īpašības.” Apveltīta ar spēcīgu maģisko potenciālu, nākusi no zemes dzīlēm un tiekdamās uz debesīm, nafta vienmēr ir iedvesusi cilvēkiem bailes un cerības. Cieto naftu, dēvētu par bitumu vai dabisko asfaltu, šumeri pirms piecarpus tūkstošiem gadu izmantoja, lai nostiprinātu dievu statujām acis. Gilgameša nācijas pirmtēvs Utnapištims ar cieto naftu aizdrīvēja kuģim sūces, kad glāba cilvēci no lielajiem plūdiem. Asfalts ir izmantots, būvējot kilometru garo tuneli zem Eifratas un Semiramīdas gaisa dārzus — vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Lielā Ķīnas mūra senākie posmi 400 gadus pirms Kristus stiprināti ar bituma cementu. Kad spāņu konkistadori atklāja Peru, viņu lielākais pārsteigums bija nevainojami gludie asfalta ceļi, kuru rašanos nespēja izskaidrot pat vietējie indiāņi. Senās pilsētas izrakumos Mohendžo-Daro ielejā Indijā atklāts, ka 5000 gadus veca baseina hidroizolācijai izmantots asfalts. Šo pašu vielu piemin arī Ksenofonts savā Anabāzē. Dažādās valodās cietajai naftai bijuši dažādi vārdi. Sanskritā — džatu-krīt, senebreju valodā — kofer, arābu valodā — mumie vai neftgil, atkarībā no atrašanas vietas. Asfaltu, kas uzpeldēja no Nāves jūras dzīlēm, arābi dēvēja par Mozus akmeni, bet eiropieši — par jūdu darvu. Grieķi ieviesa terminu asfaltos, kas darināts no īpašības vārda asfalos (izturīgs, drošs, stiprs). Stāstā par Bābeles torņa būvēšanu asfalta jeb zemes darvas izmantošana kaļķu vietā ir uzsvērta kā jaunas tehnoloģijas ieviešana, kas spēj būtiski vairot cilvēka iespējas, nesamērojot tās ar viņa garīgo nobriešanu, un tieši tāpēc tā ir tik bīstama (vēl joprojām). Tajā pašā laikā Ēģiptē asfaltu izmantoja mirušo sagatavošanai nākamajai dzīvei — balzamēšanai. Tikai 7. gadsimtā, kad Ēģipti iekaroja arābi, viņi atklāja, ka piramīdu sienās paslēptie ķermeņi pārklāti ar viņiem labi pazīstamo vielu mumie — dziedinošajiem sveķiem, kas atrodami Mumijas kalna klinšu plaisās Irānā. Nokasot tos no tūkstošgadīgajiem līķiem jeb mūmijām, laupot nemirstību tiem, kas gaidījuši tik ilgi, nafta ieguva jaunu maģisku aspektu — izaicinājumu. Aspektu, kas tai piemīt vēl joprojām, — arī tajās mazrunīgajās nozīmēs, ko amerikāņu idiomai challenge piešķīris bojā gājušais kosmiskais kuģis un prezidentes kancelejas Bondars. Šis izaicinājums vēlāk kļuva par iemeslu radikālai cilvēka un matērijas attiecību maiņai, kas notika 19. gadsimta 60. gados.

Pirmā urbuma tiesības

To, ka naftu iespējams atrast zemes dzīlēs, atklāja nejauši, atklāja tie, kam tā nebija vajadzīga, taču tie, kas to izdarīja, bija amerikāņi. 19. gadsimta sākumā Rietumvirdžīnijā un Pensilvānijā tika veikti urbumi ar nolūku iegūt sāli no pazemes avotiem. Bieži vien ūdens, kas šādā veidā tika atrasts, bija sajaukts ar tumši zaļu un pretīgi smirdošu šķidrumu, kuru ziņkārīgie ģeologi identificēja par “akmens eļļu”. Lai atbrīvotos no nevajadzīgā piejaukuma, ūdens tika pildīts lielos rezervuāros, kuros to nostādināja, līdz eļļa uzpeldēja virspusē, un to varēja noliet, visbiežāk — turpat zemē. Šāda prakse bija bīstama, jo eļļai piemita iniciatīva — uzliesmot. Degošai eļļai piemita vēlme ievainot, iznīcināt un postīt. Tolaik daudzas atradnes tika slēgtas, cilvēki tās pameta un meklēja iztiku citviet — līdz brīdim, kad traucējošā un ķēpīgā viela kļuva par jaunā laikmeta cietāko valūtu. Pirmie, kas iemanījās padarīt naftu par biznesu, bija dziednieki (politkorektuma vārdā nesauksim viņus par šarlatāniem). Gluži tāpat kā Vidusāzijā un senajā Ēģiptē, arī Amerikas pamatiedzīvotāju maģiskajos priekšstatos naftai bija vieta katra godīga indiāņu ārsta aptieciņā. Saukta par Senekas eļļu (Ziemeļamerikas indiāņu cilts, nevis romieša Lūcija Anneja vārdā), nafta nokļuva brīvajā tirgū. Vēlāk tika patentēta tirdzniecības marka Amerikāņu medicīniskā eļļa, kas vairāku simtu tūkstošu pudeļu lielā partijā pagatavota Bērkesvilā, Kentuki štatā, taču visus pārspēja raktuvju īpašnieks Semjuels M. Kjērs, kas nodibināja uzņēmumu Kier’s Petroleum un tirgoja ceturtdaļlitra pudeles, ietītas lietošanas pamācībā, kas ieteica jauno brīnumlīdzekli praktiski visiem veselības traucējumiem. Lai arī pamatā lietojams kā ziede, šis jēlnaftas un sālsūdens maisījums lieti noderēja arī holēras, bronhīta, diloņa un aknu cirozes ārstēšanai — dzerot pirms ēdienreizēm pa trim tējkarotēm trīsreiz dienā. Kjēra bizness plauka, taču cilvēciskā alkatība vai arī bailes tikt pieķertam krāpšanā lika viņam domāt par citām naftas izmantošanas iespējām. Tobrīd rūpniecisku vērienu jau bija iemantojusi fotogēna jeb astrāleļļas ražošanas tehnoloģija, kas ļāva no akmeņoglēm, malkas vai kūdras iegūt viegli uzliesmojošu šķidrumu jaunizgudrotajām lampām ar stikla kupolu un regulējamu degli. 1849. gadā Kjērs nosūtīja vienu pudeli ekspertīzei — kādam pazīstamam Filadelfijas aptiekāram. Aptiekārs, acīmredzot, būdams arābu alķīmiķu pēctecis, ieteica izmēģināt veco labo taktiru jeb destilēšanu. Jauniegūtais šķidrums patiešām derēja apgaismošanai, un vēl kādus desmit gadus Kjērs pelnīja iztiku, pārdodams petroleju par 62,5 centiem galonā. Taču zīmīgs ir arī tas fakts, ka šī stāsta beigas vēsture nav saglabājusi. Uz skatuves apņēmīgi iznāk jauna paaudze ar jauniem amerikāņu sapņiem, kuros neviens vairs negrib gaidīt dāvanas no dabas, uzskatot, ka ņemt tās ir viņu pienākums. Džordžs H. Bisels, pabeidzis Dortmutas koledžu un desmit gadus iztērējis žurnālista darbā, 1854. gadā satiek savu godājamo profesoru, kurš trešās viskija porcijas laikā izstāsta par jaunāko kuriozu koledžas ķīmijas laboratorijā — akmens eļļu. Tā degot daudz labāk par fotogēnu un esot atrasta kādā avotā Pensilvānijas ziemeļrietumos. Vietējo dzirnavu īpašnieki taupības nolūkos izmantojot to eļļošanai un apgaismošanai. Nav vajadzības trīsreiz minēt, lai saprastu, ko darīja Bisels nākamajā rītā, tiklīdz pārgāja paģiras — viņš nodibināja firmu Pensilvania Rock-Oil Company un paņēma nomā zemi, kur atradās naftas avoti. Taču tas bija tikai pirmais solis. Nākamais — viņš nosūtīja naftas paraugu profesoram Silimenam Jēlas koledžā, taču atšķirībā no sava priekšgājēja Kjēra, samaksāja par analīzēm. Kā redzēsim tālāk, tam bija būtiska nozīme. Sekojošie notikumi ir to vērti, lai tiktu pieminēti arī 21. gadsimta biznesa rokasgrāmatās — profesora atzinums tika publicēts presē. Teksts, kas apceļoja Savienoto Valstu avīžu lappuses, bija šāds: “Jūsu kompānijas rīcībā ir jēlmateriāls, no kura ar vienkāršu un lētu metodi iespējams iegūt ārkārtīgi vērtīgus produktus. Ir vērts pieminēt, ka mani eksperimenti pierādīja — praktiski viss jēlmateriāls ir lietojams ražošanai bez atlikuma, turklāt izmantojot visvienkāršāko no zināmajiem ķīmiskajiem procesiem.” Tirgus bija sagatavots, tehnoloģijas noskaidrotas, resursi... te misters Bisels uz brīdi aizdomājās — iegūto naftas avotu jauda bija ierobežota. Stāsta turpinājums jau balansē uz robežas ar anekdoti, taču vēsture paliek vēsture. Kādu dienu Bisels, smagu domu mākts, pastaigājās pa saules pielieto Brodveju un apstājās kādas aptiekas vitrīnas paēnā. Viņa uzmanību piesaistīja pudele skatlogā, uz kuras etiķetes bija rakstīts mums jau zināmais: “Kier’s Petroleum jeb akmens eļļa, pazīstama ar savām dziedinošajām īpašībām, dabisks ārstniecības līdzeklis, iegūts no urbuma Pensilvānijas štatā, četrsimt pēdu dziļumā.” Līdzās bija uzzīmēta artēziskā sālsūdens aka, kas kļūdas pēc trāpījusi naftas iezim. Tūkstošiem cilvēku bija redzējuši šo etiķeti, un tikai Džordžam Biselam ienāca prātā ideja, ka naftu var iegūt īpaši šim nolūkam veiktos urbumos. Tālākais vēlreiz apliecina naftas maģisko spēju ietekmēt cilvēku likteņus pavisam citādā veidā, nekā viņi to būtu gribējuši. Piesaistot investorus savai kompānijai, Bisels drīz vien zaudē kontrolpaketi, uzņēmums tiek pārdēvēts par Seneca Oil Company, un iniciatīvu pārņem bijušais klerks un vilcienu biļešu pārdevējs Edvīns L. Dreiks, jeb pulkvedis Dreiks, kā viņam patika sevi dēvēt. Viņa vadībā tiek izdarīts pirmais urbums Taitusvilā 1859. gadā, četrdesmit jūdžu attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas. Pirmajā dienā tika iegūti 25 bareli naftas, pēc trim mēnešiem tika uzsākta komerciāla ieguve, pārdodot naftu par 18 dolāriem barelā. Desmit gadu laikā naftas urbumi bija kļuvuši par vispāratzītu un daudzsološu industriju, tika uzsākta rūpnieciska naftas atradņu meklēšana visā pasaulē, sākās straujš mašīnbūves uzplaukums, kas, pēc visa spriežot, vēl joprojām nav beidzies.

Karš, miers un vēlreiz karš

Naftas neierobežotās iespējas nebeidza pārsteigt rūpniekus. Kā jau bija paredzējis profesors Silimens, “visvienkāršākā ķīmiskā procesa” rezultātā no naftas bija iespējams iegūt visdažādākajām vajadzībām piemērotu degvielu, smērvielas, izejvielas jaunu materiālu ražošanai. Pāris desmitu gadu laikā pasaules rūpniecība bija tiktāl pārorientējusies uz jaunā resursa izmatošanu, ka pat nepamanīja to, ka kļuvusi pilnībā atkarīga no šī resursa pieejamības, cenas un daudzuma. Lielās naftas ieguves kompānijas dalīja pasauli — sākotnēji amerikāņu un britu ietekmes zonās, vēlāk viss kļuva vēl sarežģītāk. Padomju Savienība pasludināja naftas industriju par galveno militārās varenības balstu, bet Tuvo Austrumu naftas karalistes rada reālu iespēju nodrošināt savu suverēnu attīstības ceļu. Neskatoties uz joprojām dārgo naftas meklēšanas procesu, atklāto naftas lauku apsaimniekošana, jēlnaftas tirdzniecība un, it īpaši — tranzīts ir nepārspēts peļņas avots. Noslēpumainība un sazvērnieciskums, kas valda šajā biznesā, liek izvirzīt vispretrunīgākās nākotnes prognozes, naftas cenas svārstības pasaules tirgū spēj ietekmēt pilnīgi visas mūsdienu civilizācijas neapskaužamās dzīves sfēras. Joma, kurā bailes un cerības savijušās visciešāk, ir pasaules naftas krājumu apjoma noteikšana, skaidri apzinoties, ka tas ne tikai nav bezgalīgs, bet pat ir samērojams ar šībrīža patēriņa tempiem. 50. gados padomju zinātnieki prognozēja, ka ASV zemes dzīlēs esošie naftas krājumi izbeigsies 10-20 gadu laikā, un priecīgi piebilda: “Taču mūs tas neuztrauc, mums naftas ir diezgan.” 70. gados tika runāts, ka pasaulē atrodamā nafta beigsies ap 2010. gadu. Šobrīd aprēķināts, ka zināmo un prognozējamo naftas rezervju kopējais apjoms varētu apmierināt aizvien augošo nepieciešamību tikai līdz 21. gadsimta vidum, taču situācija mainās ar katru dienu. Kazahstāna paziņo par jaunu gigantisku naftas iežu atklāšanu, jaunattīstības valstīs esošie potenciālie naftas krājumi joprojām pārsniedz zināmos, OPEC kārtējo reizi vienojas par naftas ieguves limitiem, kurus gan ne reizi vēl nav izdevies pilnībā ievērot.

Mitoloģisku nokrāsu ir ieguvusi lielvalstu un pat atsevišķu naftas kompāniju vēlēšanās un spēja kontrolēt visu, kas saistīts ar naftas iegūšanu un pārvietošanu. Pirmais skandāls bija saistīts ar amerikāņu kompāniju ienākšanu Meksikā, Meksikas prezidenta vēlmi ļaut savā valstī darboties arī britu kompānijām, amerikāņu inspirētu pilsoņu karu, kurā varu pārņem proamerikāniski noskaņots prezidents, bet juku laikos netīšām tiek nopostītas visas britu pārziņā esošās naftas atradnes. Sekoja jauns pilsoņu karš, kurā lomas mainījās, tad atkal un atkal. Līdzīgi mīti pavada jebkuru bruņotu konfliktu vai valsts apvērsumu, ja tuvumā atrodama nafta. Kuveita, Kalnu Karabaha, Čečenija — naftas mīta dzīvotspēju nodrošina mūžīgā neskaidrība par to, kas ir muļķīgāk: karot dēļ ticības vai dēļ naudas. Turklāt nafta jau sen vairs nenozīmē tikai naudu. Spēki, kas te iejaukti, cīkstās par kontroli, būdami gatavi ciest zaudējumus, pirkt dārgāk un pārdot lētāk, taču turēt savās rokās eļļaini guldzošos naftasvadus. Naftas cenu svārstības pasaules tirgū aizvien biežāk pierāda pilnīgu neatkarību no mūsu kolektīvajā apziņas laukā esošajiem procesiem. Tās nav iespējams prognozēt, ir bīstami prognozēt, un tomēr katrreiz kāds cenšas kaut ko pateikt šajā sakarā. Divi neseni notikumi to pilnība apliecina— straujš naftas cenu kāpums Persijas līča kara laikā un precīzi tāds pats, taču neizskaidrojams, kāpums 1999. gadā. Savulaik Padomju Savienība tracināja pārējās naftas ieguvējas valstis, sarīkojot negaidītus ieguves kāpumus un izšūpojot kapitālistu godprātīgi norunāto cenu. Šobrīd Krievija cieš zaudējumus savu milzīgo naftas eksporta apjomu dēļ, tiklīdz naftas cena nokrīt zemāk par 14 dolāriem barelā, lielumu, kas Tuvo Austrumu valstīm vēl garantē stabilu peļņu. Pagājušā gada janvārī, kad naftu varēja nopirkt par 10 dolāriem barelā, neviens vairs neuzdrošinājās paredzēt to, kas notika viena gada laikā — cena trīskāršojās. Šobrīd neviens netic, ka OPEC valstīm izdosies šo cenu pazemināt. Mitoloģiska nokrāsa jaušama arī attieksmē “iegūt naftu”. Nav šaubu — iegūt tā, kā vīrietis iegūst sievieti. Strauji, bezatbildīgi un savtīgi. Industriālā mīta varonis vienmēr ir vīrietis — ogļracis, naftinieks, metāllējējs. Permanentā erekcijā sastingušie vertikālie naftas torņi nav domāti nekam citam kā vien iekļūšanai zemes klēpī, pirmatnējās, tumšās un bezformīgās matērijas iegūšanai. Nevar neievērot arī to, ka nafta vēlas tikt iegūta, tā pati meklē izeju uz augšu, spontāni pakļaujas uguns apgarotajai stihijai, pieņem jebkuru tai piešķirto formu. Arī caurulēs. Neapšaubāmi mitoloģiska nozīme tika saskatīta naftas vada Draudzība nosaukumā. Sasienot atkarības tīklā padomju republikas un pēckara Eiropas “demokratizēto” daļu, šis motorzāģa vārdabrālis eksistēja divās realitātēs. Viena, iedomātā draudzība, bija apbusējas laimes un prieka pilna, taču patiesībā pat tehnoloģiski tajā bija iestrādāts tikai viens virziens. Tas ir bieži vien piemirsts fakts, ko Latvija nesen atcerējās, vērtējot tā saucamās Krievijas krīzes mācību — jebkura cita tautsaimniecības nozare Latvijā var vismaz mēģināt “pārorientēties uz citiem tirgiem”, vienīgi nafta caurulē Polocka-Ventspils nekad nesāks tecēt pretējā virzienā. Savukārt transit latīņu valodā ir izlasāms arī kā ‘pāriet’ (tā, kā pāriet saaukstēšanās, lietus vai gloria mundi).

Pilsēta pie naftas

Tranzīta ideoloģiju (zināmā mērā — arī misticismu) Latvijā šobrīd personificē Aivars Lembergs, Ventspils mērs, atentātu upuris un neskaitāmu zemūdens procesu (valdību veidošanu pie tādiem pat nepieskaitot) aizbildnis. Tranzīts viņa izpratnē ir nepārprotami alķīmiska darbība — atrodot pareizo shēmu, formulu un resursus, jebkuru vielu pārvērst zeltā. Dārgmetāla skaņa gan var maldināt naftas fakultātes pirmā kursa studentus, īstenībā zelts ir tikai simbols un ievērības necienīgs blakusprodukts. Svarīgāka ir tranzīta brīdī atbrīvotā enerģija, citiem vārdiem sakot — vara. Pareizā formula ir slepena, bīstama, tāpēc zināma tikai dažiem. Kopš 1988. gada, kad Ļeņingradas augstākās partijas skolas audzēknis ierodas ķīmisko atkritumu piesārņotajā ostas pilsētā kļūt par izpildkomitejas priekšsēdētāju, viņš ne uz brīdi nav novirzījies no uzsāktā transcendentālā ceļa. Bet sākums bija 1263. gadā, kad parādās pirmās ziņas par ostu Ventas upes iztekā. Vēlāk, hercoga Jēkaba laikā, tiek celtas metāla, koka, vilnas un dzintara manufaktūras — četru latviešu pasaules pamatelementu ražotnes. Par grāfa Kaliostro vizīti Ventspilī mums tikpat kā nekas nav zināms, tāpēc to pat nepieminēsim. 19. gadsimta beigās Ventspils tiek pieslēgta dzelzceļa tīklam, iekļauta enerģētiskās plūsmas Maskava—Ventspils shēmā, kas turpina attīstīties, apaugt ar cauruļvadiem un padomju laikā padara Vetspili par vienu no lielākajiem naftas, dīzeļdegvielas, amonjaka, kālija sāls, akrilskābes nitrila un metanola tranzīta centriem. Par spīti naftas dziedinošajai klātbūtnei, Ventspilī dzimušajiem tolaik bija vērojams 1,5 reizes lielāks Dauna slimības biežums, salīdzinot ar Eiropas vidējiem rādītājiem, 2 reizes lielāks citu iedzimto attīstības defektu un 10 reizes lielāks grūtniecības anomāliju skaits. Nedrīkst novērtēt par zemu arī naudas klātbūtnes efektu — vismaz 80 miljonus rubļu gadā tikai par naftas un naftas produktu plūsmu. Ventspils apsaimniekoja 15% no visa PSRS naftas eksporta, taču patiesos šī procesa apjomus zināja tikai viens — Sojuznefteeksport Ventspils kantora direktors ar maģisko uzvārdu Grammatikopulo. Noslēpumainība turpinās arī šobrīd — apliecinot to, ka nauda nebūt nav naftas biznesa pamatmērķis — avīžu rakstos, pieminot uzņēmuma Ventspils Nafta peļņu, prognozes viena gada ietvaros svārstās no 16 līdz 9 miljoniem latu. Taču šim, nožēlojamā atkarībā no valsts vēl esošajam uzņēmumam pieder tikai 54% no visa apgrozījuma Ventspils ostā. Pārējais — privātām kompānijām, kuru sazarotajā struktūrā latviešu pētnieciskajai žurnālistikai zudusi cerība saprast, kas ir to īpašnieki. Visticamākā šķiet versija par to, ka ārzonu, pilnvarojumu un noformējumu sistēma jau sen ir kļuvusi virtuāla un pašpilnveidojoša, gluži kā Matrica no filmas ar līdzīgu nosaukumu apēdot tīklā iekļuvušos un morāli novecojušos ogļūdeņraža savienojumus, sauktus par cilvēkiem. Tas, ka šīs sistēmas taustekļi iekļuvuši arī Ventspils Naftā, nesen izpaudās akcionāru vēlmē neizmaksāt sev peļņas dividendes, vēlreiz pierādot jaunās dzīvības formas — naftas tranzīta virskomerciālo uzdevumu. Kādu — to mēs varam tikai nojaust. Tapusi par 20. gadsimta lielāko mītu, nafta joprojām saglabā sievišķīgu noslēpumainību. Precīzi izstrādātās naftas meklēšanas tehnoloģijas vēl aizvien negarantē veiksmīgus urbumus — ir iespējams maksimāli precīzi noteikt, kur un kādā dziļumā atrodas potenciālie naftas ieži, taču neviens neliks galvu ķīlā par to, ka tur tiešām būs iegūstama komerciāli izmantojama nafta. Tikpat strīdīgs ilgu laiku bija jautājums par to, kādā veidā nafta ir radusies. Dažādos laikos ir izvirzītas hipotēzes par naftas ķīmisko sintēzi zemes dzīlēs, vulkānisko procesu ietekmi uz naftas rašanos, naftas veidošanos kosmiskā Zemes veidošanās stadijā, naftas izcelsmi no bojā gājušo dzīvnieku taukiem, augiem vai planktona. Ģeologiem nez kāpēc visvairāk ir patikusi tieši pēdējā hipotēze — par to, kā vairākus simtus miljonu gadu senā pagātnē milzīgas planktona masas ir izskalotas jūras krastā, kur tās pārklātas ar upju sanesām, nokļuvušas aizvien dziļāk, līdz spiediena, temperatūras un citu aizvēsturisku procesu rezultātā pārvērtušās oglekļa un ūdeņraža savienojumā. Šī hipotēze palīdzēja meklēt naftu vietās, kur savulaik bijuši pasaules okeāna duļķainie krasti, taču nesniedz atbildi uz jautājumu, kas licis neprātīgajam planktonam mesties krastā līdzīgi tam, kā to mūsdienās dara vaļi. Tā vai citādi, arī Latviju ir skārusi ziņa par iespējamām naftas atradnēm kaut kur tepat blakus. Vairākus gadu desmitus naftas meklēšana Latvijas teritorijā tikusi uztverta ar tādu pašu nopietnību kā skolas novadpētniecības pulciņa darbība, un tikai tad, kad kaimiņiem lietuviešiem reālus piedāvājumus sāka izteikt amerikāņu naftas ieguves kompānijas, bailes un cerības pārņēma arī mūs. Šobrīd tiek atzīts, ka Baltijas jūrā, 50 kilometrus no Liepājas ir iespējams atrast naftas iežus, kuru potenciālais devums būtu mērāms vairākos desmitos miljonu tonnu jēlā ogļūdeņraža. Pašu spēkiem ieurbties tik dziļi Latvija diez vai tuvākajā laikā spētu, tāpēc reālākais risinājums būtu izsniegt licenci naftas ieguvei tiem pašiem “pulkveža Dreika” tautiešiem amerikāņiem, paturot sev 10% no iegūtās naftas, iekasējot naftas nodevu un veiksmes gadījumā arī nodokļus. Latvijas pusei būtu jānomaksā arī naftas ieguves izdevumi, sākot ar to brīdi, kad izpēte ir pabeigta un uzsākta komerciāla pumpēšana. Vēl kāds mīts liek mums pasteigties, jo ģeologu uzzīmētajā naftas ezerā nenovīdīgie lietuvieši var ieurbties no savas puses un “nosūkt” arī to, kas nepārprotami pienākas mums. Mīts par to, ka visa nafta īstenībā pienākas mātei zemei un, “iegūstot to”, mēs patiesībā rīkojamies kā zagļi, nekad nav bijis īpaši populārs. Par to mēs cenšamiem nedomāt. Gluži tāpat kā par bailēm no tukšuma, kas rodas mums zem kājām vietās, kur kādreiz bijusi nafta, bailēm no tukšuma, kas rodas ozona slānī, sadegot iegūtajiem miljardiem, un bailēm no tukšuma sevī, kas, laikam gan, tur bijis vienmēr.