Beduīni un Stacijas pulkstenis

Atmiņu nekaitīgais okultisms

Manas pilsētas bērniem Rīgas Cirks vienmēr bijusi maģiska, vārdiskai saziņai nepakļauta tikšanās vieta. Laiks un telpa pilsētas krustpunktu pašā viducī, kurā viss bērna acīm redzamais un tomēr tik neticamais pakļauts pirmajiem racionālās domāšanas aizmetņiem. Rīgas Cirks bijusi apziņas raidīta Amora bulta krampī savilktā zemapziņas sirds muskulī. Tāds kā nerakstīts apliecinājums mūsu kolektīvajai ticībai par visiem kopīgi un tomēr katram pašam atsevišķi paveicamu brīnumdarbu. Un, jā, tieši šīs drošticamās brīnuma iespējamības dēļ “iešanai Cirkā” mēs allaž gatavojāmies tikpat rūpīgi un klusi, kā daža laba vecāmamma savai iknedēļas grēksūdzei baznīcā.

Par mūsu bērnības dienu nekaitīgo okultisma pieredzi šobrīd droši zināms vien tas, ka šīs ģimeniskās pastaigas Rīgas Cirka virzienā bija kas krietni vien vairāk nekā tikai vienkārša, veselībai un dzīvībai nekaitīga izklaide. Tie bija mūsu pirmie apzinātie centieni paplašināt pagalma rāmjos kā korsetes valdziņos iespīlētos pieredzes laukus, centieni pašiem sev saprotamā valodā izteikt un materializēt tik ļoti urdošo vajadzību satikt pasauli un galu galā arī patikt pasaulei. Un tie, kuri līdz ar mani piedzīvojuši Rīgas pelēcīgo blokmāju estētiku deviņdesmito gadu sākumā, tie zinās piekrist – pilsētas bērna saziņas un apliecinājuma iespējas vēlāk reti kad samērotas ar to pieredzes bagāžu, kādu no laukiem uz Rīgu katrā jaunā vēstures posmā pārveduši mani vienaudži.

Ieejas kartes Rīgas Cirka apmeklējumam nekad nav bijis kolekcionāru iekārots bibliogrāfisks retums. Vismaz ne tik retas parādības, kādas savulaik izrādījušās svaigas desas ripas vai īsta lauku sviesta smarža padomju deficīta izlaizītos veikalu plauktos. Taču to iegūšana īpašumā arvien bijis neizprotamu likumsakarību pārpilns piedzīvojums ar reti tālejošām sekām. Savā privātajā vēsturē gan nespēju sazīmēt precīzas norādes par to, ka es pats vai mani vecāki jebkad būtu stāvējuši garās gaidītāju rindās vairākas stundas pie slēgtām Cirka biļešu kases durvīm. Vismaz ne tik garās un precīzās, kādas reizi mēnesī ap sevi pulcēja Jaunais Rīgas teātris vēl pavisam nesenā, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmu gadu pagātnē. Taču ģimenes vēstures faktu nepārzināšanu tagad labprāt aizstāju ar domu, ka biļetes pilsētas Cirka apmeklējumiem mums vienmēr gādājis vecaistēvs. Savas ārējās pievilcības, izmanības un padomju sistēmā uzkrātās funkcionāra pieredzes dēļ viņš joprojām šķiet ideāli piemērots kandidāts jebkura veida sagādnieka lomai.

Rīgas Cirkā piedzīvotās maģijas stundas manā atmiņā nogūlušas kā īpaša, ne ar ko citu nesalīdzināma dzīves pieredze. Visvairāk caur to īstumu un vēlāk tik reti piedzīvoto būšanu “pa īstam”. Un vēl caur to vieglumu, ar kādu Cirka akrobāti vienmēr tikuši pāri mūsu racionālā prāta noliktām cilvēcisko spēju robežām un Čārlijam Čaplinam līdzīgi triku meistari nīgras, mazliet dumpīgas mājsaimnieces griezuši uz pusēm, lai vēlāk bez nevienas šuves un ielāpa atkal sadiegtu kopā. Cirkā viss notika caur spītu un vieglumu, kāds piemīt tikai retām, fiziskā spēka likumībām nepakļautām sporta disciplīnām. Un tāpēc vēl jo grūtāk šķiet izskaidrot, kas ir tā matērija, kas šo viegluma miesu notur uz Cirka beduīnu telts metāliskajiem kauliem. Ja reiz vispārzināms ir fakts, ka Rīgas Cirka ēkas skelets tālajā 1888. gadā salikts kopā no neskaitāmiem dzelzceļa sliežu gabaliņiem.

Ārpus Jeruzalemes sienām

Taču vilciena pienākšanai raksturīgā trauksme un satraukums Cirka sienās jūtams vēl joprojām. Līdz pat griestu sijām Cirka māja ir piekrāmēta pilna ar sadzīviskiem niekiem, kuri apmeklētāju sejās izsauc tiklab smaidu, kā nožēlu. Tur ir vecišķi tērptas biļešu kontrolieres, kuras kā sarkanā gaisma aizšķērso gājēju pārejas un tikai pēc rūpīgas dokumentu pārbaudes ļaujas nedzīvam smaidam un laipnībai; tur ir amorfi klīstoši cilvēku pūļi, kuri Cirka piespiedu šaurībā klejo kā Pāna labirintā un paši saviem spēkiem cenšas saprast, kurp un kā viņiem iespējams nokļūt; tur ir bērnu kaustīgās dūres un elkoņi, kuri cenšas izbrīvēt labākās izejas pozīcijas cīņā par krāsainām cukurvates ķīpām; un vēl tur ir tikai Cirkam vien raksturīgā lauku smarža, kas kā dēle piesūkusies švītīgu pilsētnieku ādai un drēbēm. Troksnis, smaka un šaurība ir Rīgas Cirka ģenētiskais kods, kas tikpat traucē, cik padara iespējamu vēl kādu lielāku notikšanu.

Vairāk nekā piecpadsmit gadu kopš pēdējās vizītes Rīgas Cirkā, domājams, ir pietiekami ilgs laiks, lai uzliktu noilguma zīmogu manām bērnības dienu atmiņām. Taču arī pusaudža gados man ne reizi vien ir gribējies atgriezties Cirka sienās, lai, personīgas ziņkāres dzīts, pats savām acīm pārliecinātos, ka cilvēka spēkos nav aizbēgt no vēstures. Un Rīgas Cirkā šī nespēja izrādījusies krietni vien īstāka, nekā manas sākotnējās iedomas. Tās pašas drapērijas un koka lāvas solu vietā, tie paši drūpošie griesti virs galvas un noplukušās gaiteņu sienas, kas pirms vairākiem gadu desmitiem varbūt arī bijusi Cirka seja, taču šobrīd kliedzoši apliecina postu un vienaldzību. Jaunais gadu desmits un simtgade, par tūkstoti nemaz nerunājot, neviena nemanīti pagājuši garām Cirka aizvērtajām durvīm. Turklāt par spīti naudas, varas un ietekmes nemitīgajām cīņām pilsētas ielās, Rīgas Cirks tā arī palicis kapitālistu pilnīgi apiets un ignorēts. Tāpēc Cirka mentālo stāvokli šodien vislabāk laikam raksturo Umberto Eko dotais modernās pasaules vērtējums – Rietumi ir kļuvuši tukši un sausi no jebkurām gaidām un ilgošanās. Un Rīgas Cirks ir tieši šāds Rietumu pasaules mikromodelis, pēc skata vairāk līdzīgs formaldehīdā mērcētam embrija ķermenim, nevis reāli funkcionējošam kultūras organismam.  

Īsts un dzīves brīnumu apliecinošs cirks laikam iespējams vien tāds, kuram ļaujamies līdz ar pirmajiem mirkļiem, kad tas nonācis mūsu redzeslokā, un kura ticamības momentu gluži kā apustuļi iznesam vēl tālu ārpus cirka telts Jeruzalemes sienām. Taču Rīgas Cirka gadījumā šī aksioma ne tuvu nedarbojas. No vienas puses, brīnos un priecājos par tik arhaiskas, mazliet pat savecējušas cirka tradīcijas saglabāšanos tādā kapitālisma uzpūstā burbulī, kāda ir Rīga. (Varbūt ļaušanās cirka radītajam acu apmānam ir kļuvusi par veidu, kādā mēs paplašinām paši savas cilvēcisko spēju robežas? Iespējams, ka tā.) Taču Rīgas Cirka nozīmi pilsētas “buržuāzijas diskrētā šarma” uzturēšanā joprojām apliecina līdz pat beidzamai skatītāju rindai izpārdotās izrādes. Un ekonomiskās krīzes apstākļos tas nudien ir ievērības cienīgs rādītājs, ja ņem vērā Cirka biļešu izmaksas – lētākās ieejas kartes maksā četrus, piecus un vēl vairāk latu. Turklāt Cirka apmeklējums vienmēr bijis kopā ar ģimeni, draugiem vai paziņām, nevis individuālā kārtā veicams varoņdarbs, kas izmaksas, saprotams, tikai palielina, nevis ļauj ietaupīt.

Taču, no otras puses, nekādi nespēju samierināties ar haltūru un paviršību, ar kādu Cirka ļaudis cenšas mani piemuļķot un pārdot lētas, paša acīm saskatāmas patiesības. Īsteni Cirka fani tagad droši vien norādīs uz manu cienījamo vecumu un neatbilstību Cirka patiesās mērķauditorijas kritērijiem. Lai nu tā būtu, šādu kritiku esmu gatavs pieņemt un sadzīvot ar to turpat visu atlikušo mūžu. Taču nekādi neesmu gatavs akceptēt domu, ka manai Cirka ieejas biļetei varētu būt pieticīgāks saturiskais segums nekā tai, ko jaunkundze pirkusi savam sešgadīgajam razbainiekam tepat uz blakus sola. Turklāt ar veselīgu skepsi vienmēr esmu uzlūkojis jebkuru pseidozinātnisku pētījumu, kurā būtu salīdzināta nepilngadīgu bērnu un pieaugušu cilvēku muļķības un vientiesības pakāpe, par labu pirmajiem, protams. Tāpēc neatkāpjos no savas pārliecības par nepieciešamību demokrātisko principu “viens likums – viena taisnība visiem” iedzīvināt itin visās sabiedriskās darbības sfērās, arī Cirkā.

Karalis ir pliks!

Rīgas Cirka apmeklējums neplānoti manī atstājis dīvainu, brūkošam kāršu namiņam līdzīgu pēcsajūtu. Iespējams, esmu ieturējis pārāk ilgu pauzi starp savu beidzamo un iepriekšējo Cirka apmeklējumu, lai tagad adekvāti spētu reaģēt uz visām Cirka ikdienas situācijām. Taču jautājumi, kas mani nodarbina post factum, ir krietni vien lielāki par tām atbildēm, kādas tiem iespējams piemeklēt. Jau kopš mazotnes lielajos, nosvērtajos līdzcilvēkos īpaši esmu cienījis spēju ar bērniem sarunāties kā līdzīgam ar līdzīgu, bērnu intereses un vēlmes pasludinot par tikpat svarīgām dienas kārtības komponentēm, kā viņu pašu personīgās vajadzības. Un Cirks man, nu jau pieaugušam esot, par varītēm cenšas atņemt šo iespēju. Tas grib izrādīties gudrāks, nekā tam pienāktos būt, un muļķāks, nekā tas varētu atļauties būt. Un gala iznākums ir vien baltiem diegiem šūta patiesība, tāds kā neizdevies mēģinājums vienā organismā apvienot divas šķietami nesavienojamas binārās opozīcijas.

Lielākais noziegums, ko cirkam var nodarīt, ir atņemt tam mītu, nevainīgus melus un izlikšanos kļūdas pēc pārvērst lētā jokā, par kura vērošanu no malas vēl tiek iekasēta nauda. Cirks ir modernās, laikmetīgās pasaules Ziemassvētku vecītis ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpēc cirka mīta nejauša, nepārdomāta dekonstrukcija, iespējams, ir sāpīgākais, kas ar bērnu var notikt viņa neapzinātā vecumā. Turklāt šie neparedzētie atklāsmes brīži vēlāk ir tieši tie, kurus mēs atceramies vislabāk un kuri līdz pat pamatu pamatiem nobrucina mūsu kolektīvo ticību labākas pasaules iespējamībai. “Everything is Illuminated”, tā teikt. Bet cirks bez sava mīta un paralēlās realitātes izskatās tikpat bezmērķīgs un jucis kā tie dīvainie ļaudis, kuri Stacijas pulksteņa pakājē garāmgājējiem taujā pēc pareiza laika. Un mani nepamet sajūta, ka manas pilsētas Cirkam šis mīts nu ir atņemts, pametot to vienu un pliku kā karali visiem zināmajā stāstā par drēbnieku un viņa šūtajām neredzamajām drānām.

Taču atrasties Cirka skatītāju rindās pēc visiem šiem gadiem ir patiesi aizraujoši, vismaz par akadēmiska rakstura garlaicību grēks būtu sūdzēties. Visu izrādes laiku ne brīdi netieku vaļā no domas, ka esmu kāda plašāka socioloģiskā pētījuma dalībnieks, kura uzdevums ir vērot un detaļās fiksēt visu notiekošo no malas, nevis tikai ļauties vai izlikties. Bet izliekas Cirkā gandrīz ikviens. Vispirms jau tās konfekšu, pīrādziņu un visādu citādu gardumu pārdevējas, kuras ar kaklā iekārtām “letēm” brutāli grūsta sevi cauri pilnām skatītāju rindām, Cirka arēnu pieskandinot pilnu ar lētiem, bilingvāliem reklāmas saukļiem. “Saldas trubiņas, piecdesmit santīmi! Sladkije trubački, piģisaķ sanķim!” (Un arvien atrodas kāds, kurš Cirka smakas aizsegā turpat uz vietas ir gatavs locīt iekšā vafelē pildītu kondensēto pienu.) Izliekas papagaiļi, kuri, arī paša mākslinieka dzīti un skubināti, nav pierunājami atrādīt neko no tā, par ko mēs jau iepriekš esam samaksājuši ar savu laiku, naudu un pacietību. Un izliekas arī pārējais Cirka trenētais zvēru dārzs, kura paklausība tiek prēmēta ar pāris graudiņiem sausās barības, kamēr nepakļaušanās saimnieka pavēlēm – ar vieglu dunku sānos. “Kāds darbs – tāda alga,” tas tā laikam jāsaprot. Bet Cirkā bez mīta un viegluma daudz kas paliek nesaprasts.