Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Londona ir gigantiskas lamatas tiem, kas šaubās
Kāpēc lai par Londonu stāstītu Pjatigorskis? Un kas tas Pjatigorskis tāds ir? Kad Aleksandrs Moisejevičs Pjatigorskis lasīja lekcijas par budisma filosofiju LU Vēstures un filosofijas fakultātē, kāda vietējā pasniedzēja jautāja: “Un ko viņi visi skrien pie tā žīda?” — domādama studentus un citus interesentus pārpildītajā auditorijā. Un kad Dienā kāds Pjatigorska cienītājs bija uzrakstījis, ka viņš ir “viens no ievērojamākajiem filosofiem pasaulē”, kāds cits fakultātes pasniedzējs apvainojās. Kas par to, ka Londonas universitātes profesors?
Es varu iedomāties arī kādu Londonas entuziastu, kurš norādīs, ka Pjatigorskis vispār nav londonietis, ka viņš tur dzīvo tikai kopš 1974. gada — pēc emigrācijas no PSRS: nu, ko viņš var zināt par Londonu… (Starp citu, ne to vien varētu pārmest Imanuēlam Kantam, kas labi pazina Londonu un vēl citas pilsētas, lai gan vispār tur nekad nebija bijis.) Un skeptiķim būtu taisnība, ja vien mēs runātu par Londonu ārpus sevis.
Pjatigorskis ir “kādas pilsētas filosofs”, teicis viņa grāmatas sastādītājs, acīmredzot mērķējot uz viņa pirmo romānu Kādas šķērsielas filosofija, savukārt Pjatigorskis pats atsaucas uz mazpazīstama XVII gadsimta sākuma vācu filosofa Valentīna Andrē izteikumu “Ne katrai pilsētai ir savs filosofs”. Un kā man teica kāds armēņu draugs: “Svasjans ir Erevānas galvenais filosofs, bet tas, kas ar visām drēbēm plunčājas centrālajā strūklakā, ir Erevānas galvenais trakais.” Arī pie Imanuēla Kanta veda Kēnigsbergas viesus — iepazīties ar slavenāko pilsētas džentlmeni.
Taču var gadīties arī, ka pilsētai nav sava filosofa, un ne vien pilsētai, bet arī valstij vai tautai. Un to es saku (atkārtoju) nevis tādēļ, lai žēlotos, bet lai atzītu, ka pilsētai vai tautai pie filosofa nav nekāda nopelna. Kaut kādā ziņā tieši otrādi — filosofs nav savējais pilsētā, bet gan tāds, kas ir spējis attālināties no pilsētas, lai nokļūtu pie savas domāšanas.
Starp citu, viens no precīzākajiem maršrutiem Aleksandra Pjatigorska romāna Un atcerēsies savādo cilvēku Londonā ir galvenā varoņa ceļš pie mīļākās. Šo ceļu Pjatigorskis nosauc par domāšanas ceļu, kuru veicot, cilvēks “savelkas” līdz sevim. Nespēdami ne veikt, ne atkārtot šo ceļu, mēs (es un Arnis Redovičs, izmantoju iespēju viņam pateikties par situācijas uzturēšanu un jauko kompāniju) lūdzām Pjatigorski aizvest līdz Grovenora hotelim, kur kādu laiku dzīvoja viņa Mihails Ivanovičs un no kurienes viņš bija gājis uz mīļākās, Elizabetes Sazerlendas māju. Tādēļ arī saruna, kas sekos, sākas tieši Grovenora skvērā ar viņas vecāku “dievīgo” māju (“brāļi Adami, protams”), kur tikās abi mīļākie: “Ak, šī māja! Kā krēma tortes gabals, kas izgriezts no Hofmaņa pasakas, tā atrodas manā priekšā ar plāksnīti PRC Chemical United!”
Londonas arhitektūras lieliskā iekšējā sakārtotība Pjatigorska versijā it kā triumfē pār mūsu jūtu jūkli, kur patiešām nav neviena, kurš skaidri zinātu kaut vai to, kas “tajā” ir sajaukts; tikmēr pilsētas vēsture mēģina mūsu jūtas iesaistīt vietā un laikā. Jūs, protams, smiesieties: saruna ar Aleksandru Pjatigorski, no šī viedokļa, bija tieši nepilsētnieciska, nevēsturiska un “alondoniska”. Lai atbildētu, kāpēc, es atsaukšos uz pašu Pjatigorski, precīzāk, viņa romānu, ar vāji slēptu vēlmi atsaukties pašam uz sevi: “Taču kāpēc mums tomēr ir tik nepieciešami satikties — pie šņabja, konjaka vai vienalga kā — un atkal runāt par mums pašiem? Atkal — banāls jautājums, kas aicina uz tikpat banālu atbildi! Tak lai “dvēseli izkratītu” un, proti, izkratītu to no vēstures, vēstures vispār, tavas paša un tās, kurā tu esi iekļuvis un no kuras — skaidrā prātā, nevis dzērumā — tev diez vai izdosies izkulties. Jo mīlestība, tāpat kā ciešanas, atrodas ārpus vēstures. Un cik grūti bez cita sasniegt to skaidro atbildes neatgriezenību uz jautājumu par sevi, bez kuras ikviens sarunas turpinājums paliks tikai replika sāņus.”
Grovenora skvērs
Aleksandrs Pjatigorskis: Jums jāņem vērā, ka apmēram kopš 9. gadsimta Londonā nekas netika celts pēc plāna. Šī ir viena no divdesmit, divdesmit piecām vietām, kas tomēr tika uzceltas pēc plāna. Visu to projektēja divi fenomenāli 18. gadsimta otrās puses arhitekti — brāļi Adami; kā jūs saprotat pēc vārda — skoti. Šī arhitektūra īpaši izceļas ar to, ka tajā nav itin nekā oriģināla, taču tā ir neparasti patīkama. Lūk, praktiski viss šis rajons ir apbūvēts ar savrupmājām, kuras celtas tādā, es teiktu, pirmsampīra angļu vēlīni klasiskā gaumē, un patiešām, viss ir ļoti skaisti. Bet es atkārtoju — nekā oriģināla. Lūk, paskatieties apkārt — vai ir kaut kas oriģināls? — Nav. Taču viss ir ļoti skaisti. Patīkami.
Šeit dzīvoja džentlmeņi, lielas solīdas ģimenes; kā jūs saprotat, šīs mājas jau toreiz maksāja milzīgu, neaprakstāmu naudu. Šis ir piemineklis seram Robertam Grovenoram. Viņš bija, ja tā drīkst teikt, pilsēttēvs, kuram piešķīra Vestminsteras marķīza titulu. Es domāju, ka pilsētbūvniecības ziņā viņš bija pionieris. Un blakus viņam ir divi pavisam brīnišķīgi dzinējsuņi, bez kuriem toreiz neviens pieklājīgs cilvēks nedzīvoja. Neskatieties uz tiem sūdabrāļiem, kas tagad dzīvo šajās mājās, pretīgi skatīties, kauns, protams, un vienlaikus arī sāpīgi… Un tai pašā laikā, turpinot krieviski, arī rūgti… Lūk, vai patīk mājiņas?
Es domāju, ka vismaz viens no brāļiem Adamiem nomira no tā, ka pārstrādājās. Viņi bija divi maniaki, viņi vienkārši taisīja simtiem māju, tā bija maniakāla jaunā tipa celtniecība. Cēla bagātas mājas, kas bija augstākajā mērā komfortablas un tiem laikiem — ļoti estētiski piesātinātas — gleznas, mūzika… Šeit apmetās lielie Eiropas komponisti, sniedzot mājas koncertus to saimniekiem, radiniekiem un draugiem. Un tajās bija tā laika angļu mājām vēl nepieredzēta higiēna.
Paskatieties, kādas brīnišķīgas šeit ir mājas! Redzat? Kā jūs saprotat, es gribu, lai jūsu acis pierastu.
Rīgas Laiks: Starp citu, vai jūs zināt, kāpēc Anglijā visur ir tikai divi krāni — atsevišķi karstajam, atsevišķi — aukstajam ūdenim?
Pjatigorskis: Aiz klasiskās angļu cietpaurības. Bet kāpēc jāmaina? Lūk, lūk, bet tētis tādā vannā mazgājās. Kāpēc jāmaina? Starp citu, par to es reizēm pat viņus mīlu.
Zēni, nāciet šurp. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz šo māju. Šī arī nav brāļi Adami, kā jūs saprotat. Paskatieties, šeit ir pavisam cita veida kolonnas, tas jau ir vēlais klasicisms, cita arhitektūra.
RL: Bet vai jums mēdz būt tā, ka jūs skatāties uz māju un domājat: lūk, labi būtu tajā dzīvot?
Pjatigorskis: Ļoti reti, jo es zinu, ka neesmu to pelnījis. Es negribu runāt par to, kādā mājā es esmu pelnījis dzīvot. Šīs ir agrīnākas mājas, pirms brāļiem Adamiem, bez šaubām. Man šeit dzīvoja viens paziņa, pilnīgi apburošs cilvēks.
RL: Jūs taču teicāt, ka jums ir kauns par cilvēkiem, kas šeit dzīvo…
Pjatigorskis: Kauns man pārgāja. Bet rūgtums, lūk, nav pārgājis. Mēs nepievēršam uzmanību — šeit ir ļoti daudz memoriālo plākšņu. Lūdzu, šeit dzīvoja lielais fiziķis, lords Kelvins, kas noteica Kelvina temperatūras skalu, atceraties? Šeit tādi dzīvojuši no vienas vietas. Taču tas jau vairs nav Grovenora skvērs, tās ir pieticīgas mājas, tajās nav vairāk par, teiksim, desmit istabām. Lūk, skatieties! Tās ir pirms Adamiem. Cik pilnīgi brīnišķīgas ir logu proporcijas un stāvu dalījumi! Tā ir vecangļu arhitektūra, astoņpadsmitā gadsimta sākums, es to, protams, mīlu vairāk par brāļiem Adamiem. Tajā ir daudz vairāk stingrības un gaumes. Taču arī mazāk greznības, dabiski.
RL: Sakiet, vai 18. gadsimtā Londonā jau dzīvoja nēģeri?
Pjatigorskis: Bija kaut kādi speciāli atvesti, lai būtu. Kā kalpi ievērojamām lēdijām. Ķīnieši arī.
Ja ņemsim to tur māju, tad tā jau ir pilnīga eklektika, viņi jau sāka kombinēt dažādus stilus, bet tā ir tāda apzināta stilu daudzveidība. Teiksim, ikvienā namā, pat šajā, ir vismaz pieci dažādi logu veidi. Pasūtītājiem patika, ka skatiens atpūšas pie elegantas daudzveidības, pie tāda patīkama, komfortabla, virspusēja estētisma.
Tagad mēs ieiesim kādā mazā šķērsieliņā, kuru visu veido staļļi un mazītiņas kalpu kotedžas. Mēs aizmirsīsim par brāļiem Adamiem un par visu šo lieliskumu, un tikai brīnīsimies, kādā mērā šīs valsts nemainīgais konservatīvisms saglabājis tajā visu tās arhitektūras vēsturi. Tas ir, anglim vienmēr bijis smagi jaukt nost. Bez tam vienmēr viss bija celts no akmens. Tas nozīmē, jaukt nost bija arī smagi. Un treškārt, tas bieži bija arī neekonomiski. Dārgi. Kāpēc jaukt, tur var dzīvot. Lai cilvēki turpina tur dzīvot, maksājot par to īri. Tas ir tas, kas krievu ģēnijam ir pilnīgi svešs, un tādēļ Krievijā ir tik stipra tāda apburoša, aušīga vēlēšanās nojaukt, lai tajā vietā uzceltu kaut ko jaunu, bet ko — tas, protams, nevienam ne sūda nav zināms.
Lūdzu, mēs iegremdējamies pavisam citā laikā. Tas ir astoņpadsmitais gadsimts, vai ne? Lūk, jūsu priekšā smirdīga māja no divdesmitā gadsimta beigām, pa labi, redzat, ja? Pilnīgs sūds. Vai tā tur, vai ne? — Austrijas vēstniecība. Nāciet šurp! Tā; šī kotedža — septiņpadsmitā gadsimta beigas, nāciet šurp. Šī kotedža — septiņpadsmitā gadsimta vidus. Tā zaļā. Šī — septiņpadsmitais gadsimts, visi logi gan ir pārtaisīti. Šī — sešpadsmitais gadsimts. Henrija Tjūdora laikā. Nekas, vai ne? Tagad, paskatieties. Šis ir septiņpadsmitais gadsimts. Šī — septiņpadsmitais gadsimts. Tā — septiņpadsmitā gadsimta sākums. Šī — sešpadsmitais gadsimts. Lūk. Nekas, vai ne?
RL: Jūs klausoties, liekas — jo vecāka, jo labāk.
Pjatigorskis: Protams! Nu, burvīgi, nu… Lūk, tur dzīvoja staļļa puisis ar ģimeni. Lūk. Ejam! Starp citu, šeit arī ir sešpadsmitā vai septiņpadsmitā gadsimta pamati, taču viss ir pārtaisīts, ar jūsu laipnu atļauju, galīgi dirsā. Nu, acīmredzot mājas bruka kopā. Tā, tagad pa kreisi. Lūdzu, apburošs septiņpadsmitais gadsimts, nu, paskatieties, nu, apburošs…
Pabā The Star Tower
RL: Un bruģis?
Pjatigorskis: Akmeņi ir no tā laika, visi. Un — jūs redzat šo pabu? Kuru sauc Zvaigžņu tornis? The Star Tower? Absolūta astoņpadsmitā gadsimta sākuma klasika, tādēļ neieiet tajā ir pilnīgi neiespējami.
Lūk — gribat pie tā galdiņa? Apsēdīsimies, tas ir omulīgs. Zēni, kādu alu jūs gribat?
RL: Es iedzertu lageru.
Pjatigorskis: Tad pēc manas izvēles. Bet jūs — lageru vai rūgto, Uldi?
RL: Es gribu angļu melno, lai ap sirdi būtu rūgtāk.
Pjatigorskis: Es ceru, ka jums var paņemt pa lielajai krūzei? Es dzeršu tikai mazo. Ooo… Good evening. You do not have my lager — Kronenberg, no? What kind of… Then half a pint Stela… What do you have in the way of porters or stouts? Then pint of Guinness please, and the pint of Carling, please. I think, it is all. Five eigty–five… I am sorry, I have only fifty…
It is for you, and I will bring the rest for you.1
Vai mēs visu laiku tagad fotografēsimies?
RL: Lieta tā, ka tas jaunais melnais cilvēks blakus ir līdzīgs Prustam.
Pjatigorskis: Kurš? Ā, es jau pievērsu viņam uzmanību. Viņš patiešām ir mazliet līdzīgs Prustam. Tas tādēļ, ka Prusts bija pa pusei semīts. Bet šis cilvēks acīmredzot ir semīts pilnībā. Cik es saprotu, viņš ir lībietis. Alus patīk, vai vajadzēja ņemt citu?
RL: Nē. Kāpēc. Interesanti, ka Mamardašvili2, runājot par fenomenu, izmantoja piemēru par māju, kuru mēs, būtībā, neredzam. Bet redzam, teiksim, fasādes.
Pjatigorskis: Nu, ne tikai. Mēs, godīgi sakot, varam tajās ieiet.
RL: Nešķiet, ka tādās mājās, kuras mēs tikko redzējām, mēs varētu ieiet. Mēs taču neesam nekas, pareizāk sakot, esam nekas.
Pjatigorskis: Nu, ziniet, dažās no šīm mājām es tomēr esmu bijis. Tur dzīvoja viens no pašiem neparastākajiem cilvēkiem, kādu vien es esmu saticis savā mūžā. Viņš bija vismaz divu brīnišķīgu grāmatu autors, lai gan nekad nebija bijis ne profesionāls zinātnieks, ne profesionāls rakstnieks. Varbūt jūs esat dzirdējuši viņa vārdu, zināmās aprindās viņš ir pazīstams. Marko Paless. Viņš visu dzīvi nodzīvoja Londonā, tas ir, patiesībā pusi dzīves viņš ceļoja pa Tibetu, Indiju, rietumu un dienvidaustrumu Ķīnu, Indonēziju… Viņš bija brīnišķīgs ceļotājs. Un viņš bija paklāju tirgotājs. Un vēl viņš tirgojās ar dažādām neparastām lietām, ko veda no saviem ceļojumiem. Viņš bija fenomenāls lietu pazinējs.
Taču pats galvenais ir tas, ka viņš bija neparasts cilvēks, un nevis tādēļ, ka viņš būtu ģeniāls, bet vienkārši tādēļ, ka vairāk tādus tipus es savā mūžā neesmu sastapis. Un es savā dzīvē esmu ticies ar zināmu daudzumu dīvainiem un interesantiem cilvēkiem… Marko Paless bija kāda mana ļoti tuva drauga draugs, ir tāds brīnišķīgs budisma un tibetiešu valodas speciālists Deivids Rjūiks. Apbrīnojams zinātnieks. Es domāju, labākais budisma speciālists pasaulē, īsta budisma, nevis idiotiska, kas izdomāts Kalifornijā vai kaut kur Maskavā, Kalugā vai Kišiņevā. Vai Rīgā. Vai, pats par sevi saprotams — Lietuvā. Bet Marko Paless zināja budismu pilnīgi apbrīnojami. Es pie viņa nācu dzert tēju, jo pēc divpadsmitiem dienā viņš neko vairs neēd, visu mūžu…
RL: Tad viņš droši vien ļoti agri ceļas…
Pjatigorskis: Nē, viņš teica, ka nu jau vairs nevarot piecelties agrāk par sešiem. Pirms tam viņš parasti cēlās četros, piecos. Kad es viņam pajautāju, kāpēc, viņš atbildēja: “Man dzīvē ir bijis bail tikai no viena — es vienmēr esmu baidījies palaist garām kaut ko interesantu, kas varētu notikt pa to laiku, kamēr es guļu. Vai ar kādu runājos.” Viņš cienāja mani ar tēju. Kad es pamēģināju šo tēju, es sapratu, ka manas lūpas nekad neko tamlīdzīgu nav skārušas.
RL: Pat ne sievietes lūpas?
Pjatigorskis: Ziniet, šeit es negribētu pieļaut izņēmumus. Nē! Neko. Saprotiet, es pamēģināju šo tēju un pārsteigumā noliku tasīti atpakaļ. Marko Paless uz mani paskatījās un teica: “Ziniet, ar mani tas notika un notiek katru dienu. Katru dienu es domāju, nu, vai tad var būt tik neparasta tēja? Es to dzeru katru dienu, un, galu galā, ne jau tik ļoti arī ilgi, pēdējos sešdesmit deviņus gadus.”
Kad es ar viņu iepazinos, viņš bija salīdzinoši jauns, viņam bija tikai astoņdesmit seši gadi. Es saku: “Bet vai nevar kaut kur…” Lūk, tāds zemisks jautājums. Saku: “…nopirkt šo tēju?” — Pretīgs jautājums. Tiesa? Pazemojošs. Ne cilvēku. Cilvēks tāpat ir tik pretīga parādība, ka viņu nav iespējams pazemot. Pazemojošs Marka Palesa viesi. Viņš teica: “O! Tas ir pilnīgi neiespējami. Man negribētos runāt par detaļām, taču ja jūs to gribētu dzert katru dienu kā es, tad jūs — es gan nezinu jūsu situāciju — jūs ļoti ātri izputētu.” Viņš atnesa man tējas maisiņu — tēja bija ļoti lielām lapām — un saka: “Paskatieties. Paskatieties uz šo krāsu. Līdzīgas tējas tiek pārdotas uz Džērmanstrītas, bet, protams, tas nav salīdzināms. Šī maksā vidēji desmit līdz divdesmit reizes dārgāk. Man visu mūžu šo tēju piegādā mani seni draugi, ar viņiem es iepazinos vēl pirms Pirmā pasaules kara. Kad bija cita dzīve.”
Kad es izgāju no dzīvokļa un jau gāju lejup pa kāpnēm, lietusmēteļa kabatā es, protams, sataustīju maisiņu ar tēju. Marko Paless teica, ka viņam ir grūti dzīvot tādā mājā, ka tā ir pārāk liela. Viņš gan tur dzīvoja ar savu senu draugu. Vecu angļu-indiešu armijas koloniālā dienesta pulkvedi.
RL: Homoseksuāls draugs?
Pjatigorskis: Nedomāju. Sens draugs, viņi bija kopā ceļojuši. Domāju, ka tas uz Palesu itin nemaz nebija attiecināms. Es nedomāju, ka viņš kādreiz dzīvoja ar sievietēm vai vīriešiem. Vai ar vienalga ko. Jo varēja pazaudēt mirkli. Tajā brīdī taču varēja kaut kas interesants notikt, bet viņš… Kaut kas interesants. Tādēļ jau tas bija Marko Paless, bet nevis — ar jūsu atļauju — kaut kāds suņa sūds. Tas ir, nevis mēs visi.
Vakara noslēgumā, es, jau pārkāpjot visas pieklājības normas, pajautāju: “Sakiet, lūdzu, vai jūs kādreiz savā dzīvē esat bijis nelaimīgs?” Viņš atbildēja: “O, jā! Es esmu bijis nelaimīgs divas reizes manā mūžā. Pirmā diena — tā bija šausmīga. Tas bija tad, kad pie manis atnāca mamma un tēvs vēl pirms brokastīm un teica: “Dēliņ, tev jau ir septiņpadsmit gadu. Tevi jāsūta uz Oksfordu.” “Kādēļ?” es jautāju. “Nu, zini, dēls, tu esi labs, gudrs zēns. Tev ir dotības uz valodām. Tu interesējies par Austrumiem. Visi mūsu draugu un draugu draugu bērni mācās vai nu Kembridžā vai Oksfordā.” Jūs nevarat iedomāties, cik tas toreiz maksāja!
Paless teica: “Tā kā es ļoti mīlēju savus vecākus, tad nevarēja būt ne runas, ka es varētu pretoties. Tika pasūtīts automobilis, un mūsu šoferis mani aizveda uz Oksfordu. Man tur bija sagatavota speciāla istaba, un es tikos ar pasniedzējiem. Es sāku justies nelaimīgs kopš tā brīža, kad iesēdos mašīnā. Kad es aizbraucu līdz Oksfordai, kuru labi zināju un ļoti mīlēju, es nodomāju: “Ak Dievs, šī taču ir tik brīnišķīga pilsēta, tik neparasti skaista pilsēta, taču tajā ir kaut kas dziļi nepatīkams. Tā ir universitāte.” Divos dienā es sapratu, ka man ir jābēg. Kā es nodzīvoju līdz deviņiem vakarā, kad bija beigušās visas tikšanās ar studentiem, es nezinu. Man sāka likties, ka aiz šausmām un nelaimes es sāku zaudēt samaņu. Es izgāju uz ielas, pasaucu taksometru un teicu: “Uz Londonu, lūdzu!”
Vai jūs varat stādīties priekšā, ko tas nozīmē — ar taksometru no Oksfordas līdz Londonai? Tas ir tas pats, kas patlaban ar lidmašīnu no Londonas līdz — es nezinu, līdz kurienei — līdz Bilbao.
“Kad es atbraucu, es uzreiz gāju pie tēva, viņš ieraudzīja manu seju un pateica tikai vienu: “Nu, labi, dēls, nevajag Oksfordu.” Tā pagāja vēl viens laimīgs manas dzīves gads. Viss bija brīnišķīgi. Bet tad tēvs teica: “Zini, tev jāpierod pie darba.” Ģimenes firma. Un viņš mani nosūtīja uz ofisu nodarboties ar tirdzniecību. No astoņiem līdz divpadsmitiem es zīmēju viduslaiku pilis. Uz papīra, uz kura man bija jāraksta memorandi. Pēc tam es sāku zīmēt zobenus. Pēc tam es sāku zīmēt paklājus. Ap trijiem dienā es sapratu, ka mirstu. Un pretēji Oksfordai es negaidīju līdz vakaram. Nevajadzēja ņemt taksometru. Es devos mājās kājām. “Atkal nesanāca,” teica tēvs. “Nē,” es atbildēju. “Es tā vairs nevaru. Man šķiet, ka mana dzīve iet postā.” Tās bija divas manas dzīves nelaimīgas dienas. Kopš tā laika es nekad neesmu strādājis ofisā un neesmu mācījies nevienā universitātē. Kā tad es varu, kad man saka — tu paņem šos paklājus un pārdod uz Madridi? Man taču par tiem paklājiem ir jādomā! Man tie ir jāvēro! Savā mūžā es esmu pārdevis milzīgi daudz paklāju. Bez jebkāda ofisa. Taču es pazinu šos paklājus, es zināju, kam es tos pārdodu! Es dievināju savu tirdzniecību. Bet to darīju es! Pats. Pats tos atradu, pats tos ostīju, aiztiku, tie nebija kaut kādas abstraktas lietas, ar kurām tirgojies, sēdēdams ofisā.”
RL: Bet ko gan interesantu baidījās palaist garām Paless?
Pjatigorskis: Bet ja nu parādās jauns pravietis? Bet ja parādās jauna, nevienam nezināma Budas statuja? Bet ja pēkšņi parādās kāds cilvēks, kas runā kaut kādas neparastas lietas un neviens viņu nesaprot? Mazums, kādā valodā viņš var runāt. Tādēļ, nekur nemācoties, Paless, domāju, bija apguvis kādas desmit valodas, kurās brīvi runāja. Viņš visu laiku sarunājās ar cilvēkiem dažādās valodās. Bet ja nu šajā laikā atskanēs kāda mūzika, bet viņš to agrāk nekad nebūs dzirdējis? Un tā pazudīs, un viņš to tā arī vairs nekad nedzirdēs? Tas taču ir briesmīgs risks!
RL: Bet ja nu pēkšņi paies garām brīnišķīga sieviete un viņš to neieraudzīs?
Pjatigorskis: Lūk, man šķiet, viņam nepiemita šī… Emotional involvement.3 Es domāju, viņš uzskatīja, ka tādā gadījumā tu nedomā un neredzi. Tu redzi tikai šo sievieti, vai ne? Kad jūs redzat kaut ko vienu — kad es saku “jūs”, tā ir retoriska figūra, es pats pirmām kārtām — šajā laikā var parādīties kāds jauns pravietis no Kalugas vai Benaresas. Vai no Daugavpils. Jums patīk ideja — “pravietis no Daugavpils”?
RL: Arī Prusts domāja par to, ka var palaist garām savas dzīves iespēju. Un var taču būt, ka tu nepazīsi savu mirušo draugu un viņš tā arī mocīsies kādā nejaušā vāzē visu dzīvi.
Pjatigorskis: Jā, taču Marko Paless nemocījās visu dzīvi. Viņš nomira ne pārāk vecs — viņam bija deviņdesmit seši gadi. Taču domāju, ka viņš bija prustiska figūra nevis sevis apzināšanās, bet tieši savas eksistēšanas nozīmē. Tas ir, viņš bija cilvēks, kas domāts, lai Prusts viņu aprakstītu.
Kad es viņam jautāju: “Bet vai ir bijuši brīži, kad jūs esat bijis tuvu izmisumam?” viņš atbildēja: “Jā, vairākas reizes. Es atceros vienu tādu pilnīgi šausminošu gadījumu, kad es biju Nepālā un gāju pa tirgu. Un pēkšņi ieraudzīju, ka kāds cilvēks, acīmredzami no kalniem, pārdod milzīgu drānas gabalu, un uz tā ir puse Budas. Tas bija pilnīgi neparasts attēls. Apmēram pieci reiz četri metri. Bet — puse. Es jautāju: “Bet kur ir otra puse?” Un cilvēks atbild: “Neviens nezina. Mēs reizēm klājām to uz grīdas, kad bija viesi, uz sienas jau nevarēja pakārt, nepietika vietas.” Es biju pilnīgi izmisis. Vai manas dzīves pietiks, lai atrastu otru pusi? Es, protams, uzreiz to nopirku. Simtiem cilvēku man lūdza to pārdot, taču es nepārdodu pusi. Pagāja septiņpadsmit gadi, un es sadabūju otru pusi.” Tā paša Budas.
Tad es sapratu: Marko Paless, tu esi likteņa cilvēks.
Es viņam jautāju: “Bet vai jums nebija žēl šķirties no lietām? Marko Paless atbildēja: “Nē. Nepavisam. Es taču tās biju redzējis. Jutis. Tagad tās jutīs kāds cits. Es nemīlu pārbāztību. Tas jau viss bija manī, palicis, es varu pārdot.” Fenomenāli, vai ne?
RL: Ja jums patīk Londona, tas droši vien nozīmē, ka jums ir stipri pretīga Parīze?
Pjatigorskis: Nē! Parīzi es mīlu, es tur esmu bijis desmitiem reižu, es dievinu staigāt pa Parīzes ielām, dzīvot, mīlu Parīzes kafejnīcas un mazos bārus, bet nekad dzīvē es tur negribētu dzīvot pavisam. Nevienu dienu. Ar domu, ka es tur palikšu. Parīze galīgi nav mana pilsēta.
RL: Bet ir jau arī vietas, kuras mēs izvēlamies, lai tur nomirtu.
Pjatigorskis: Nē, arī mirt es Parīzē negribu.
RL: Bet kur tad?
Pjatigorskis: Ladakā. Tikai šai vietai ir viens trūkums — tur ir auksti un nav nekādas apkures. Bet tā ir manas dvēseles vieta.
RL: Un Londona — jūsu ķermeņa vieta.
Pjatigorskis: Galu galā, ja gribat — jā. Bet es vēl gribēju kaut ko pateikt par Palesu. Pie visa — viņš bija cilvēks ar kaut kādu dabisku, absolūtu, nediskriminējošu labvēlību. Neieinteresētu. Par viņu bija stāsti, ka viņš, dzīvodams visai pieticīgi, palīdzēja daudziem jauniem cilvēkiem mācīties Sorbonnā, Oksfordā, Kembridžā.
RL: Viņi zināja, kurš dod naudu?
Pjatigorskis: Nedomāju vis. Klasisks angļu filantrops, viņš vispār nekad nenosauca savu vārdu. Starp citu, tāda ir arī jūdu tradīcija. Tu dod naudu, bet tavam vārdam nav jābūt, citādi tas nebūs nopelns Dieva priekšā.
RL: Bet nauda vispār var būt nopelns Dieva priekšā?
Pjatigorskis: Var. Arī budismā. Var dod arī neanonīmi, tikai tad tas būs daudz mazāks karmisks nopelns.
RL: Bet kad ņem naudu, tad tas ir kā — karmiskā ziņā?
Pjatigorskis: Tas nekādā gadījumā nepasliktina tavu karmu. Buda taču ņēma! Bez tā nebūtu visa procesa. Budam ir brīnišķīgs sprediķis, kurā viņš saka, ka cilvēkam, kurš ir vienaldzīgs pret naudu, tā jāņem, kad dod. Bet ja nedod, nu, tad nedod. Tādēļ par Marko kaut kā neērti teikt, ka viņš bija labs. Tā vienkārši bija viņa daba… Budismā to sauc par “karunu”, tas tiek tulkots kā compassion, līdzcietība, lai gan tā nepavisam nav līdzcietība. Līdzcietība sevī noteikti iekļauj ciešanas, bet tur nekādu ciešanu nav, teiksim pat, viena vienīga bauda. Taču atkal — šī bauda ir tāda mierīga. Neiesaistīta.
Londonas ielās
Pjatigorskis: Cik gan skaistas ir šīs ielas!
RL: Bet tās ir pārlieku pareizas. Jums taču patīk bezprincipialitāte.
Pjatigorskis: Saprotiet, šis ir tāds rajons. Tādēļ jau mēs šurp atnācām. Šis ir speciāli plānots rajons.
RL: Tas taču pierāda cilvēka nepilnību.
Pjatigorskis: Nē, tieši otrādi! Neplānotajā Londonā taču daudzveidības dēļ jābūt arī kādam plānotam rajonam! Ak Dievs! Es nevaru! Es tūlīt nomiršu — es dievinu šo ielu! Tā ir Viltonstrīta. Paskataties, kāds brīnišķs namiņš! Nē, nu, varbūt mums pat vajadzēja ieiet šajā pabā, šis nav ne par kapeiku sliktāks par The Tower Star. Kā teica viens krievu cilvēks, kurš ne tik sen bija atbraucis uz Londonu: “Kāds absurds! Pabā alus maksā divas vai trīs reizes dārgāk nekā veikalā.” Es saku: “Tu saproti… Jā! Taču ja tu esi labā pabā, tu nepērc tur alu, bet vienkārši sēdi un domā, par ko gribi.” Un viņš — ievērojiet, no Marko Palesa es pāreju pie cilvēka vārdā Viktors — saka: “Jā, bet es arī mājās varu domāt un daudz lētāk.”
RL: Bet jūs taču neteiksiet, ka arī šo ielu jūs briesmīgi mīlat?
Pjatigorskis: Nē, tas, šķiet, ir mews, atjaunots stallis. Saprotiet, šo rajonu vācieši šausmīgi bombardēja. Tas ir saglabājies kā brīnums. Ja jūs zinātu, cik daudz metāla izceļ no zemes celtniecības laikā! Hitleram bija kaut kāds velnišķīgs naids pret Londonu, daudz lielāks nekā pret Maskavu vai Ļeņingradu. Viņam bija fizioloģisks naids pret Londonu kā pret kaut ko, kas pastāvēja neatkarīgi no viņa domas. Un īpaši viņš sapņoja nobombardēt visu vēsturisko Londonu. Tas ir, labākajiem lidotājiem tika dots atbildīgs uzdevums — par katru cenu iznīcināt četrus punktus: Vestminsteras abatiju, Vaitholu, Karaļa pili un Svētā Pāvila katedrāli. Un es to labi saprotu. Pareizi! No Hitlera viedokļa. Parīze viņam nekad neizsauca tādas jūtas. Atraduši man arī, b… — Parīze! Nu, bet ar ko Berlīne nav Parīze? Lai gan Berlīni viņš arī nevarēja ciest. Naids pret Londonu viņam bija kaut kas spontāns, vēsturisks. Hitlers nemīlēja vēsturi.
RL: Jūs domājat, mājas — tā ir vēsture?
Pjatigorskis: Mājas — tā ir absolūta vēsture. Hitlers nevarēja ciest vēsturi.
RL: Bet šīs mājas ir arī liecība tam, ka mēs paejam…
Pjatigorskis: Protams. Bet tā jau arī ir vēsture. Vēsture arī ir — mēs atnākam, mēs aizejam. Hitlers gribēja atrasties ārpus vēstures. Tādēļ viņš, piemēram, ienīda masonus. Masoni ir viena no pieturas vietām — lūk, vēsture.
RL: Bet vai jūs esat kādā klubā?
Pjatigorskis: Nekad!
RL: Bet ordenī?
Pjatigorskis: Nemūžam!
RL: Partijā?
Pjatigorskis: Ar jūsu laipnu atļauju — es biju komjaunatnē. Lai gan tur bija dažas nepatīkamas lietas, es biju dedzīgs komjaunietis apmēram piecus mēnešus. Pēc tam — tas ir savāds gadījums — kaut kas notika. Es pats nesaprotu, kas.
RL: Bet mums arī nav jāuztraucas par to, kas no mums nav atkarīgs.
Pjatigorskis: Nuuu, jaunais Arni… Klase! Labi teikts, mums nav ko piebilst, mēs klusējam. Kā teiktu mans vectēvs, “tādu gudrinieku mūsu sinagoga vēl nav redzējusi.”
Šeit sākas Pikadillija. Un tas ir piemineklis Gallipoli operācijas upuriem. Kad Čērčils ar savu nemākulīgo vadību iegrūda nāvē 76 tūkstošus kareivju un virsnieku. Viņš tobrīd bija admiralitātes pirmais lords. 1917. Un jūs domājāt, ka Vinstons Čērčils piedzimis pirms Otrā pasaules kara? Nē, viņam bija iespēja ļaut aiziet bojā brīnišķīgai armijai. Un viņš šo iespēju izmantoja. Jo bija pilnīgi nekompetents flotē. Manuprāt, viņš arī nekad ne uz viena kuģa neuzkāpa, un tieši tādēļ tika norīkots par admiralitātes pirmo lordu.
Citā pabā
RL: Par ko jūs mīlat Londonu?
Pjatigorskis: Par tās pilnīgo bezpersoniskumu. Bet cilvēks var palikt pats par sevi tikai tad, kad atmosfēra ir bezpersoniska.
RL: Bet viņš pats — personisks?
Pjatigorskis: Bet viņš — pats. Lūk, tā ir Londonas mīkla, tas, kā nav Parīzē.
RL: Starp citu, kur Londonā pulcējas masoni?
Pjatigorskis: Mans dārgais! Londonā ir apmēram 600 dažādas masonu ložas! Rupji ņemot. Īstenībā — daudz vairāk.
RL: Bet vai jūs nevarat mūs aizvest uz kādu ložu?
Pjatigorskis: Nē, tas ir pilnīgi neiespējami.
RL: Bet ko nozīmē — Free mason hall?
Pjatigorskis: Tā ir tāda kā galvenā masonu iestāde. Grand Massonic Lodge, oficiālā masonība. Galvenā.
RL: Ir arī neoficiālā?
Pjatigorskis: Nē. Tā ir galvenā, taču bez tās ir arī tā saucamie higher degree. Augstākā masonība. Tas ir ļoti sarežģīti. Anglija — tā ir zeme ar aristokrātiskām tradīcijām. Protams, ja jūs ieņemat augstu vietu Grand Lodge, tad jums droši vien ir kāda pakāpe augstākajā masonībā. Taču tas nav oficiāli. Nu, teiksim, viens no maniem galvenajiem informantiem bija 17 masonu ložu loceklis.
RL: Un kad tad uz darbu?
Pjatigorskis: Jūs gribat teikt — kad viņš no manis
paņēma trīs tūkstošus mārciņu, par kurām man bija jāsaņem sešus (viņš ir brokeris), bet es saņēmu divus ar pusi. Viņš pajautāja: “Vai tev ir brīva nauda?”
Un es tieši tobrīd biju saņēmis nelielu prēmiju.
Es atbildēju: “Nu, ir trīs tūkstoši.” Viņš teica: “Es jums pateikšu kā ebrejs ebrejam, kur tos ieguldīt.” Pie tam savādi bija tas, ka viņš pats nemaz nebija īsts ebrejs. Viņam ebrejiete ir tikai vecmāmiņa. Vienkāršāk sakot, viņš ir holandietis. Es domāju, viņš mani neapmānīja. Pēc diviem mēnešiem bija slavenā biržas krīze. Un viņš man zvērēja, ka pats pazaudējis simt tūkstošus. Lūk, viņš bija 17 ložu loceklis, pie tam četras no tām bija augstākās pakāpes. Starp citu, arī jāmaksā bija 17 ložām.
RL: Es tomēr nesaprotu, nu, Vīne — cita lieta…
Pjatigorskis: Saprotiet, Londonā jūs nevarat būt ne savējais, ne svešais. Šeit ir pārāk daudz dažādu grupu, kas ir savējiem. Londonā ir neiespējami daudz autonomijas, šeit ir saglabājies milzīgs nacionālo kopienu daudzums. Londonā ir indieši no Benaresas, kas šeit dzīvo simt gadus un neviens nerunā angliski.
RL: Nu, tad jau tā nav pat pilsēta, bet…
Pjatigorskis: Jā. Londona ir valsts, milzīga anomiska valsts.
RL: Bet vai laukos nevar būt anonīms?
Pjatigorskis: Nē. Pilnīgi neiespējami. Tādēļ, ka jums ir kaimiņi. Bet Anglijā — ja kaimiņš ievēros, ka jūs divas dienas neesat bijis uz ielas, viņš atnāks, klauvēsies, ielīdīs pa logu, izsauks ārstu, viņš nevarēs mierīgi gulēt. Un tomēr šeit kaimiņu būšana neizjauc anomitāti.
Kad mēs pirms divdesmit četriem gadiem ievācāmies jaunā mājā, mūsu kaimiņš, saticis mani pie mājas durvīm, teica, ka stādīšoties priekšā. Viņš esot misters Dembijs, banku menedžeris. Un ka viņš nemīlot ārzemniekus. Un, viņš saka, mana sieva arī nemīl ārzemniekus. Saprotiet — Krievijā tas skanētu draudīgi. Bet Anglijā, jūs zināt, ko tas nozīmē? Tas neko nenozīmē. Tas nozīmē, ka misters Dembijs un viņa sieva nemīl ārzemniekus. Tas nozīmē, ka ir godīgi kaimiņam to pateikt.
Nākošā mūsu satikšanās notika tad, kad mana žakete jau bija pārvērtusies par tādu, kurā, kā uzskatīja kāda mana studente, vairs nedrīkst iziet nekādā sabiedrībā. Viņa teica: “Pat klaidoņu sabiedrībā.” Viņa teica: “Vai jūs nevarētu atdot savu žaketi man un nopirkt sev citu?” Es jautāju: “Bet ko jūs darīsiet ar manu žaketi?” — “Es to izmetīšu.”
Piektajā vai sestajā dienā pēc iepazīšanās ar misteru Dembiju es gāju pirkt sev jaunu žaketi. Es bija apstājies pie Bērberija veikala, kad es pēkšņi sajutu, ka kāds mani saņem aiz rokas. Tas bija mans kaimiņš, misters Dembijs. “Kāpēc jūs stāvat pie šī veikala?” viņš noprasīja. “Es gribu nopirkt sev žaketi.” Viņš saka: “Ejam prom no šejienes. Džentlmeņi žaketes šeit nepērk. Šeit viss ir ļoti dārgs un ļoti slikts.” Minūtes desmit mēs klusējot gājām, un viņš visu laiku turēja mani aiz rokas. Tad mēs nonācām pie cita veikala. Viņš teica: “Lūk, profesor! Šeit jūs nopirksiet žaketi. Varbūt tas būs mazliet dārgāk, taču tā būs laba žakete, jo šeit pērku gan es, gan mans brālis, gan mans sievastēvs — mēs pērkam šeit. Pie Dabla. Un jums vajag ģērbties šeit. Good morning.” Un aizgāja.
Kad es atgriezos mājās, pie mājas stāvēja misters Dembijs un vaicāja: “Kur ir žakete?” Es saku: “Lūk, šeit.” “Novelciet mēteli un uzvelciet žaketi. Es gribu paskatīties, kā izskatās.” Man jau tas sāka patikt. “Nu, redzat,” viņš saka. “Cik jūs samaksājāt? Tā, protams, ir laupīšana, taču tā ir laba žakete. Good morning.” Un pazuda.
Pēc divām nedēļām mums pagalmā sabojājās tualete — ziniet, pieklājīgā angļu mājā pagalmā ir otra tualete, ja nu cilvēks darbojas dārzā, viņš taču neies iekšā netīriem apaviem mājā — un mana sieva, paņēmusi āmurīti, centās tur kaut ko salabot. Es tai laikā dzēru kafiju. Un ēdu sviestmaizi. Es ievēroju, ka misters Dembijs skatās, kā Ela darbojas. Pēc piecām minūtēm misters Dembijs mierīgi pārkāpa pāri žogam, drūmi piegāja pie Elas, pateica: “Good morning, missis,” paņēma no viņas āmuru un atslēgas, noņēma viņai priekšautu, apsēja to sev un lūdza, lai viņa iet uz virtuvi. Trijās minūtēs viss bija salabots. Es teicu: “Nu, mēs jums esam tik pateicīgi.” Viņš atbildēja: “We are neighbours. That’s what neighbours are for.4” Apburoši, vai ne?
Taču nebija nekādas cenšanās uzsākt personisku pazīšanos.
Pagāja vēl trīs mēneši. Kādu vakaru bez brīdinājuma, bez zvana pie mums ievēlās pieci krievu viesi, pieprasot šņabi, vīnu, ēdienu un nakstmājas. Bija desmit vakarā. Šūpulī raud mazā meita, otra meita arī maza, dēls Iļja saka, ka viņš vairs negrib mācīties tajā sūda skolā. Es nesen biju pārnācis no darba un domāju: “Nu, jobtvaju maķ!” Un pieci krievu viesi, no kuriem es nevienu redzēt negribu. Jo tie nav nekādi draugi, cilvēki no Parīzes, es viņus, b…, redzēt negribu! Taču — pieklājība ir pieklājība. Paskatos ledusskapī — tur ir divi gabaliņi desas, pagatavoju olu kulteni. Nu, kas tas par ēdienu! Pieciem cilvēkiem! Jau nāk vienpadsmit. Es esmu izmisumā, un viņi arī sēž ar acīmredzamu neapmierinātības grimasi sejā. Jo tā taču nav nekāda uzņemšana, jobtvaju maķ! Mēs ko — esam krievi vai neesam? Tur bija tāda dzejniece, Gorbaņevska, tā arī pasaka tieši: “Saša, to mēs no jums negaidījām.”
Tajā brīdī klauvē. Ienāk mistera Dembija sieva, misis Dembija, un saka: “Mēs dzirdējām, pie jums ir troksnis.” Es saku: “Ak, piedodiet, lūdzu, pie mums pēkšņi no Parīzes atbraukuši krievi.” Viņa saka: “Es saprotu. Vīrs man teica, ka pie viņiem ir kaut kāds troksnis, kāds ir atbraucis, ko viņi nav gaidījuši. Vai jums ir, ko ēst?” Es saku: “Nekā!” Viņa saka: “Lūk, viņš man teica, mums aizvakar bija viesi, bet pīrāgs tā arī palika neapēsts. Mēs taču to tāpat neēdīsim. Tas mums aizies bojā.” Un viņa dod man lielu torti! Es biju tā satriekts, ka gandrīz vai pajautāju: “Bet vai šņabis jums gadījumā nav mazliet aizķēries?” Es saku: “Misis Dembija, vai jūs neienāksiet?” Viņa saka: “Nē, es gribu gulēt. Vīram ir slikts garastāvoklis. Viņš teica: “Ej pie viņiem, aiznes viņiem kaut ko. Viņi taču nebija gatavi tādam daudzumam viesu. Lai tēju uztaisa.” Un pēkšņi viņa man dod piecas sveces. Es prasu: “Kas tas tāds?” Viņa saka: “Sveces. Jums arī zvanīja, bet jūs droši vien nezināt. Mums no pusdivpadsmitiem atslēdz elektrību. Tad jūs būsiet tumsā. Jūs taču droši vien neesat sarūpējuši sveces?” Es neizturēju, apskāvu viņu un noskūpstīju. Manuprāt, viņai tas patika.
Kaut kas tajā ir, vai ne?
RL: Sakiet, kāpēc Londonā ir tik daudz skaistu meiteņu?
Pjatigorskis: Neprātīgi daudz… Un neviens to nespēj novērtēt. Kā saka mana meita Anna: “Londona — tā ir elle skaistām meitenēm.” Jābrauc kaut kur citur. Ziniet, Londonā jau nav kur nolikt mašīnas, neērti, nu, lūk, tādēļ viņas arī staigā pa ielām…
RL: Vai tas papildina Londonas bezpersoniskumu?
Pjatigorskis: Saprotiet, Londona ir vieta, kur jūs varat būt, kas vien jūs gribat. Ja gribat būt ar cilvēkiem — jums būs desmit kompāniju. Negribat — būsiet pilnīgs vientuļnieks.
RL: No kurienes jūs visu zināt par Londonu?
Pjatigorskis: Londonu es esmu izstaigājis kājām. Esmu gājējs. Simtiem kilometru. Es zinu vietas, kuras es nemīlu, kuras es mīlu un pret kurām esmu vienaldzīgs. Bet, saprotiet, Londonā ir vēl viena lieta, kas palielina tās anomitāti — tie ir parki un dārzi. To ziņā Londona ir pirmajā vietā pasaulē. Londonā ir apmēram divi tūkstoši parku un dārzu.
RL: Un lapsas skraida…
Pjatigorskis: Lapsas — tā ir vesela sērga. Suņi rej, kaķi ņaud… Londona ir pilsēta, kas gandrīz nemainās. Tieši sava lieluma un dažādības dēļ. Bez tam, Londonā ir vēl viens moments, kuru ir ļoti grūti aprakstīt. Tā ir nauda. Acīmredzot pasaulē nav tādas pilsētas, kur būtu tik daudz naudas. Taču jūs to neredzat. Londonā ir plašs cilvēku loks, kam labi ģērbties nav pieņemts un ir nepieklājīgi. Londonā ir arī plašs cilvēku loks, kas ģērbjas ļoti labi, taču tie ir nabaga ļaudis… Bagātības jautājumam Londonā nav nozīmes. Tādēļ amerikāņi bieži vien Londonā jūtas slikti. Amerikā viss ir daudz skaidrāk. Londonā tu vari būt miljardieris, bet dzīvot, h… viņ’ zin, kur. Bet tev tā gribas! Bet tev tur tētis dzīvojis! Vai vecmāmiņa. Un iepirkties lietotajos apģērbos. Mans visbagātākais paziņa iepērkas tikai lietoto apģērbu veikalos. Es viņam saku: “Paklau, kur tu esi ņēmis tik neaprakstāmus zābakus?” Viņš saka: “Es neesmu miljardieris.” Nu, viņš, protams, laiž muļķi. Viņam tas ir stila jautājums.
RL: Ja londonieši tik daudz domā par stilu…
Pjatigorskis: Viņi nedomā par stilu! Tas iznāk it kā dabiski. Tur jau ir tā lieta. Ziniet, man bija labs paziņa, kas gribēja kļūt — ak Kungs! — par Sentdžeimsa kluba biedru. Tas ir pats aristokrātiskākais klubs Londonā, tā biedri, piemēram, ir visa karaliskā ģimene. Nu, es varu iedomāties, kāda tur ir pirdelīga garlaicība! Pietiek ieiet un uzreiz novelsies bez jūtām. No garlaicības. Un es viņam saku: “Endrjū! Nah… tev šis Sentdžeimss ir vajadzīgs?” Un tur, protams, arī biedra naudas ir kaut kādas pilnīgi neiespējamas. Un tas pie tam ir cilvēks, kurš skaita naudu. Un viņš saka: “Mans tēvs nebija kluba biedrs. Es esmu barons, mans tēvs nebija Sentdžeimsa kluba biedrs, bet es — būšu!” Viņš ir lords un barons. Un — b…! — viņu nepieņēma! Viņš bija šausmīgi aizvainots. Šausmīgi! Es ļoti smējos — nu, nah… tev jāmaksā kādi trīs tūkstoši gadā kaut kādā neaprakstāmi garlaicīgā vietā!
Pēc diviem gadiem pie mani atbrauca sens labs paziņa. No Francijas. Maskavas puika. Tāds Moņa, tas ir ebreju vārds — no Solomona. Ķīmiķis. Ļoti smieklīgs cilvēks un poliglots. Viņš vienlīdz labi runāja kādās desmit valodās. Nu, tātad — tāds pasists. Stipri. Un viņš pie manis atbrauc. Nav bagāts, zinātnieks, pasists, ķīmiķis, poliglots, inkunābulas latīniski lasa. H… viņu zina. Kādu brīdi viņš kolekcionēja cimdus. Nu? Lūk. Viņš gandrīz nedzer, reizēm labu vīnu iedzer, tas viss. Sēžam, runājam par šo un to, pēkšņi viņš man saka: “Ir laiks.” Es saku: “Uz kurieni? Tu uz piecām dienā atbrauci uz Londonu!” Viņš saka: “Tu saproti, šodien manā klubā ir bankets.” Es saku: “Kādā?” “Sentdžeimsā.” Un stāsta: “Saproti, es Francijā iepazinos ar kaut kādu pajoliņu, un mēs kopā aizbraucām uz Šveices Alpiem. Un tas saka: “Paklau, manuprāt, tu esi tieši kā domāts Sentdžeimsa klubam. Es izvirzīšu tavu kandidatūru.” ”A nah… viņš man vajadzīgs, tas Sentdžeimss?” jautāju. Viņš saka: “Tā nerunā. Tev Londonā nevajadzēs dzīvot hotelī, varēsi palikt Sentdžeimsā. Bibliotēka nebūs vajadzīga, Sentdžeimsā ir brīnišķīga bibliotēka. Ēdiens. Klubos ir lēts ēdiens — biedru naudu dēļ. Skaistu sievieti vari uzaicināt.” Tad es teicu: “Nu, sūds ar tevi.”
Un viņu uzreiz ievēlēja! Es saku: “Kā? Un tevi ievēlēja visaristokrātiskākajā Londonas klubā?” Bet viņš man paskaidro: “Tur ir vai nu īsti aristokrāti, vai interesanti cilvēki. Un es taču esmu interesants!” Lūk, tā ir Anglija.
RL: Bet kā tad tur var būt garlaicīgi, ja tur ir aristokrāti un interesanti cilvēki?
Pjatigorskis: Jūs nevarat iedomāties, kas ir angļu klubs.
RL: Bet cik klubiem jūs esat piederīgs?
Pjatigorskis: Jūs esat traki palikuši! Nevienā! Nekad mūžā! Es esmu bijis Sentdžeimsā vairākas reizes — mani aicināja paēst. Esmu bijis daudz klubos. Bet kāda sūda dēļ mani tie vajadzīgi? Šur tur ēdamais ir labs, šur tur — nē. Ir klubi, kur ir neparasts, labākais vīns pasaulē. Bet es taču nedzeru vīnu!
RL: Bet jūs teicāt, ka Londona ir tāda kā bezpersoniskuma struktūra. Jūs pats šajā struktūrā neietilpstat, tikai priecājaties.
Pjatigorskis: Kaut kādā ziņā tomēr Londona ir mana pilsēta. Jo es nevienā citā vietā tik labi nejūtos. Jo šeit it kā viss ir atkarīgs no manis. Gribu sarunāties — sarunājos. Negribu — nerunājos. Gribu — eju. Negribu — neeju.
RL: Mamardašvili mīlēja Parīzi…
Pjatigorskis: Merabs mīlēja Parīzi. Merabs ir kartēzietis. Tādēļ viņš mīl sakārtotību.
RL: Bet jūs teicāt, ka jūs arī mīlat kārtību…
Pjatigorskis: Pie sevis. Bet apkārt — lai būtu pilnīga nekārtība. Taču atkal — šī pilnīgā nekārtība atrodas kādas noteiktas, neredzamas, nedomājamas kārtības viducī. Vienkārši, īsts londonietis fenomenāli labi zina, kā uzvesties. Tas ir ļoti interesanti. Tā ir nekārtība, kur ikviens personiski zina, kā viņam jāuzvedas.
RL: Vai tiesa, ka angļi ļoti slikti pazīst Londonu?
Pjatigorskis: Nu, protams, nav tiesa. Viņi to nepazīst nemaz. Bet katrs parīzietis lieliski pazīst Parīzi. Tas ir pilnīgi pārsteidzoši. Bet londoniešus tas neinteresē! Nav taču tādas pilsētas — Londona! Ir pilsēta — Parīze! Parīzi viņi pazīst daudz labāk par Londonu. Kad es nodarbojos ar masoniem, es runājos ar kādu masonu ložas meistaru Šrūsberijā. Starp citu, viņš bija interesants cilvēks, es pat teiktu — smalks. Šrūsberija ir Šropšīras grāfistes galvaspilsēta. Nu, un mēs kaut ko runājām par Angliju, un es jautāju: “Sakiet, lūdzu, kuru pilsētu jūs Anglijā mīlat visvairāk?” Viņš atbildēja: “Nu, kā jūs varat tā prasīt? Nu, protams, Šrūsberiju!” Zināt, jebkurā angļu pabā vārds “Šropšīra” būtu tas pats, kā Maskavā, teiksim, uz jautājumu, no kurienes tu esi, atbildēt: “No Jeļcas.” Vai: “No Kimriem.” No Mudorukanes. Lūk, tas ir — Šrūsberija. Bet šis saka: “Nu, protams, Šrūsberija. Paskatieties, kāda mums ir katedrāle!” Nē, katedrāle vispār ir laba. Neko nevar teikt. Lieliska katedrāle. “Nu, ar Vestminsteru,” viņš saka, “nekāda salīdzinājuma! Vestminstera — tā ir akmeņu kaudze. Bezgaumība. Bet, lūk, Šrūsberijas katedrāle — cik lieliska gotika! Lai gan,” viņš saka, “ja godīgi, Vestminsteras katedrāli es esmu redzējis tikai vienu reizi mūžā. Kad es beidzu vidusskolu, man bija četrpadsmit gadu un kā dāvanu māte mani aizveda uz Londonu.” Es prasu: “Nu, un kā?” Viņš saka: “Bet kopš tā laika es Londonā neesmu bijis, es Londonu nemīlu.” “Nu, labi,” es saku, “bet citas pilsētas jūs esat redzējis?” Viņš saka: “Parīzi! Parīzi es pazīstu kā savus piecu pirkstus. Es tur esmu bijis — nezinu — kādas piecdesmit reizes. Es pastāvīgi lidoju uz Parīzi.” Es saku: “Pagaidiet, bet kā tad jūs lidojat?” Viņš saka: “Londonā es iekšā nebraucu. Braucu uz Mančestru un no turienes uz Parīzi. Vai, sliktākajā gadījumā, braucu uz Hītrovu Londonā, bet neiebraucot Londonā.” Londona viņam pilnīgi nav vajadzīga. Lūk, tipisks anglis.
RL: Bet kas tad dzīvo Londonā?
Pjatigorskis: Visi! Londonā dzīvo gigantisks daudzums ārzemnieku. Parīzē arī, taču…
RL: Londonā dzīvo tikai svešie.
Pjatigorskis: Ne tikai. Londonā angļu ir mazliet vairāk par pusi.
RL: Vai var teikt, ka Londonā neviens nav savējais?
Pjatigorskis: Vispār, jā. Taču reizē ar to Anglijā ir vēl viena iezīme, un to ir ļoti grūti paskaidrot. Tā ir savdabīga “iezīme”. Es atceros, ka slimo tēvu aizvedu uz universitātes hospitāli. Tas ir slavenais Londonas universitātes Karaliskās koledžas hospitālis. Vajadzēja gaidīt. Un tur bija lieliski ārsti, briti, docenti, profesori, stažieri, visi tādi balti, tīri, nomazgāti… Bet no pacientiem puse bija netīri nēģeri, pilnīgi neiedomājami, ar mežonīgiem griezumiem, sasitumiem pēc dzeršanām, kautiņiem, kāju lūzumi, kaut kāds puspiedzēries šoferēns guļ… Ar viņiem, tātad, māsiņas noņemas. Un mans nabaga inteliģentais tētis. Es pēkšņi ievēroju, ka ne vien māsas, bet arī ārsti — viņi visi pārmētājas ar nēģeriem kaut kādiem vārdiņiem. Tas ir, nēģeri viņiem ir savējie. Viņi zina žargonu, viņi zina visu to… Tas ir, viņiem mans absolūti baltais un inteliģentais tētis labā uzvalkā bija daudz tālāks nekā salašņa nēģeris. Vienlaikus ar to, ka Londona ir sveša pilsēta, tā kaut kur ir arī savējā. Un viņi to jūt.
Es biju satriekts. Saprotiet, tas ir valodas jautājums. Un kas atšķir angļus no krieviem — tā ir mīlestība uz runāšanu. Viņi ļoti mīl runāt. Lietot valodu. Jebkuru. Viszemāko. Daudzus gadus es to nevarēju saprast. To pat grūti nosaukt par žargonu. Jo jebkurš lords un universitātes profesors šo žargonu zina.
Es atceros, kā reiz, kad es tikko biju sācis strādāt, bija slēgts salons, kur ēd pasniedzēji, un es aizgāju uz strādnieku ēdnīcu. Kur, starp citu, baroja divas reizes lētāk un, manuprāt, daudz labāk. Un tur cilvēki runāja kaut kādā pilnīgi neiespējamā valodā. Es spēju saprast tikai atsevišķus vārdus un izteikumus, un pēc tam es atgriežos katedrā, un saku, ka biju strādnieku ēdnīcā. Tur bija tā nekas, saku, tikai runāja viņi kaut kādā dīvainā valodā. Paskatījušies uz mani, viņi teica kaut ko apmēram tādu: “Saucepan’s lid.” Saucepan nozīmē “kastrolis”. Bet lid — “vāciņš”. Un to stāstot, es redzu, ka mani kolēģi vienkārši “apkrīt” no smiekliem. Viņi mirst nost. Es saku: “Paklausieties, ko viņi teica?” “Viņi,” viņi saka, “tā nosauca tevi.” “Kā? Kāpēc kastroļa vāciņš?” Viņi saka: “Tas ir Cockney rhyming slang. Atskaņu slengs. Kad saka pirmos vārdus, bet citus, ritmizētos nesaka, tomēr katrs saprot, kas tie ir par vārdiem. Saucepan’s lid — Jid. Ebrejs. Ja pārtulkotu — “kastroļa vāciņš” — “žīdiņš”. Ja sieviete ir ārzemniece, viņas klātbūtnē var pateikt: “Oh, Bristol…” — Anglijas pilsētas nosaukums. Bet izrādās — tas arī ir rhyming sleng. Ir tāds dzejolītis: “Bristol city, she is titty.” Tas nozīmē, ka viņa ir ar lielām krūtīm un būtu labi pieķert. Vai arī viņi saka: “Oh, cobblers!” Bet cobbler angliski nozīmē “kurpnieks”. Tieši — kurpnieks! Cobblers awls balls. Balls angliski — tas ir, atvainojiet mani par izteicienu — olas. Vīrieša. Bet cobblers awls — tie ir kurpnieka darbarīki. Tas tiek atskaņots ar balls. Šķiet — nekādas jēgas. Taču slengā balls nozīmē — “melo kā …” Tādējādi, ja jūsu klātbūtnē saka “Oh, cobblers!” tas nozīmē — “melo kā…” Bet jūs to nezināt. Un visi smejas.
RL: Londona ir lingvistiska pilsēta…
Pjatigorskis: Tā ir ne tikai lingvistiska pilsēta. Tā it kā ir — “lūk, ar viņu var parunāt, vispār,” ar šo nēģeri var pabazarēt, pasmieties, bet, lūk, ar šo balto inteliģentu — nu, ko viņš tur… Kastrolis.
RL: Bet kāpēc viņiem ir tik svarīgi runāt?
Pjatigorskis: Ļoti svarīgi. Kā nevienai citai nācijai. Tas ir, angļi, kuriem ir gadsimtiem ilga atturīgas, klusējošas nācijas reputācija, ir lielākie pļāpas pasaulē. Atturīgi viņi ir vienīgi tādēļ, ka nav apstākļu. Nav, ar ko parunāt.