Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Talantīgais Anatols Imermanis mēdza apgalvot: “Eshils ar Eiripīdu, ja piemēroju tiem savus stingrākos kritērijus, ir un paliek viduvēji literāti. Viņu nevarība sižetā un psiholoģismā ir taisni apbrīnojama!”
No nepastarpināta šodienas viedokļa izraēliešu patriarhi, soģi, ķēniņi un laba daļa praviešu ir kara noziedznieki. (Zināms, tas pats būtu jāsaka par viņu pretiniekiem.) Bet kas tad būtu Jahve, vai tuksneša dēmons? Šajā savas biogrāfijas posmā — diezgan negants ciltsdievs ar plašu un gaišu ieceri par cilvēka un Dieva līgumattiecībām, no kurām jāizaug to abu mīlestībai.
Vai mēs varam piemērot pusauga Jahvem tos kritērijus, ko mums ar vēlīno praviešu muti pasaka priekšā pilngadīgais līgumattiecību un mīlestības izmācītais Jahve? Kur mēs būtu bez Viņa priekšāteikšanas?
Kur mēs tiksim, ja nākamo gadsimtu gudrinieki tiesās mūs pēc tās gudrības, kas vēl tik veidojas mūsu un mazbērnu šaubās un postā? Es teikšu: cietumā, saki tu — trakomājā! Pagaidām mēs gadu tūkstošu mijā esam nostaigājuši garus ceļus un izveidojuši kādu diletantisku, viscilvēcisku humānismu. Ko tik nav nācies pārdzīvot — iemīlēta “personīga” Dieva vārdā noliegt mazāk personīgus dievus un dievietes, ieraudzīt šā vienīgā Dieva acīs sevi, Cilvēka Dēlu, viņu vienīgo, beigās vēl ieraudzīt tur, Viņa skatienā tos nesaskaitāmos citus Dieva bērnus un mocīties greizsirdībā. Vai bija vērts?
Mūsu brieduma gadu gudrību savā rakstā spilgti atspoguļo talantīgā Eva Mūberga. Mums būtu bijis vieglāk, ja viņa varētu atvest marsiešus, kas mūsu jūdu un helēņu senčiem uzreiz iemācītu 20. vai 23. gadsimta humānismu. Bet tad mēs būtu eksperimenta peles. Varbūt — no nākotnes viedokļa — labi, ka mūsu Eksperimentators izvēlējās sarežģītāku metodiku?
Juris Cālītis, anglikāņu mācītājs, Bībeles tulkošanas komisijas koordinators
Pamatjautājums ir tāds: vai šeit ir raksti, kas patiesībā palīdz mums veidoties un tapt par moderniem, taisnīgiem, apzinīgiem mūsdienu cilvēkiem, vai teksti, kas ir arhaiski un pat traucējoši un varbūt pat tādi, kas šodien iznīcina un samaitā godīga cilvēka izpratni. Šie apgalvojumi izriet no pārpratuma par to, kā ticība un šie teksti iedarbojas. Šeit jau nav kaut kāds vēsturisks apskats no laikiem, kad valdīja patriarhāts, mežonība bija parasta lieta, kur Dievs tiek atspoguļots vai iztēlots kā kareivīgs briesmonis, jo šo tekstu uzdevums patiesībā ir palīdzēt mums atpazīt tos slāņus, tās gan progresīvās, gan ļoti kaitējošās lietas mūsos pašos, kuras mēs it kā neatpazīstam. Ja mēs šodien lasītu Veco derību un viss, ko mēs tur saskatītu, būtu šis primitīvais Molohs, kas prasa upurus un kam mēs upurējam savus bērnus, tad mēs, pirmkārt, neesam sapratuši visu Vecās derības virzību, kur mēs redzam, kā cilvēku vajā viņa paša aizspriedumi, kur viņa primitīvie priekšstati par Dievu attīstās, ja mēs salīdzinām kādu agrāku laiku ar praviešiem, kas ļoti skaidrā tekstā pasaka, jūsu upuri, visa šī jūsu reliģiozitāte ir pārpratums pašos pamatos, Dievs nodarbojas ar pavisam citām lietām, viņš prasa taisnīgumu, godīgumu sadzīvē utt. Pārkāpjot Jaunās derības slieksni, šī teoloģija tiek pilnveidota. Vecā derība man parāda manu paša ģenēzi. Šie Dieva atpazīšanas gājieni ir tie, kas mums rāda, ar ko mēs nodarbojamies, ar ko mēs cīnāmies šobrīd. Nav jābūt kādam milzīgam fantastam, lai redzētu, ka tā pati brutalitāte, tie paši vīriešu-sieviešu attiecību sakropļojumi ir mums redzami un mēs jautājam, kāpēc tas tā ir — tie jau nav tikai kādi dogmatiski aizspriedumi. Vecā derība mums ļoti skaidri palīdz saskatīt gan šo attīstību, gan kā tas tiek pārvarēts vai arī netiek pārvarēts, kā cilvēki kļūst par upuriem saviem aizspriedumiem, savai mežonībai. Kāpēc Vecā derība ir pilna ar asinīm — tāpēc, ka mūsu rokas ir asinīs. Ja mēs to atpazīsim, varbūt mēs sāksim atveseļoties.
Valdis Tēraudkalns, baptistu mācītājs, Latvijas Bībeles biedrības ģenerālsekretārs
Darbs sākās 1995. gadā, kad Latvijas Bībeles biedrība uzsāka šo jauno latviešu bībeles tulkojumu, jo bija skaidrs, ka līdzšinējais Bībeles izdevums, kas nāca klajā 1965. gadā ārpus Latvijas, vairs nav apmierinošs, jo tas neatbilst tām literārās valodas normām, kuras tiek lietotas Latvijā. Līdz ar to daudzi cilvēki, kas tikko sāk lasīt Bībeli, kam tā ir sveša, jauna pasaule, valodas dēļ jo mazāk spēj tekstā orientēties.
Bija arī vienlaikus skaidrs, ka šis tulkojums būs ilgstošs, jo tāds ir jebkurš Bībeles tulkojums — katrā ziņā vismaz 10 gadi, tāpēc paralēli tam tika veikta arī esošā izdevuma revīzija, tātad pārveidošana atbilstoši mūsdienu latviešu valodas normām, otrkārt, šī teksta datorizācija, jo pirms tam Bībeles izdevniecībā pastāvēja rakstāmmašīnu ēra, kas, protams, arī ieviesa kļūdas. Tehnisku iemeslu dēļ VD, piemēram, pazuda daži panti. Revidētais izdevums tika papildināts arī ar zemsvītras piezīmēm, kuras varētu labāk paskaidrot tekstu un arī norādīt uz manuskriptu atšķirībām, uz dažādām teksta versijām.1997. gadā revidētais izdevums nāca klajā. Protams, daudzi jautājumi ir palikuši atklāti, jo, ja runājam par mūsdienu literārās latviešu valodas normām, tad kā viss šajā gadsimtā, nekas nav unificēts un monolīts. Nav arī vienotas izpratnes nedz Latvijā, nedz ārpus tās par to, kas tad ir mūsdienu literārās valodas normas — ir daudzveidīga izpratne. Piemēram, lielo sākuma burtu lietojums šajā revidētajā tekstā, arī citi jautājumi ir pakļauti diskusijai.
Jaunā tulkojuma pirmie darba augļi plašākai sabiedrībai kļuva ieraugāmi pērnā gada beigās, kad tika publicēti Evaņģēliji un apustuļu darbi — Jaunā derība. Tie tika publicēti, pateicoties Latvijas Kultūras fonda un Kultūrkapitāla fonda atbalstam. Arī lasītāju atsaucība bija liela, par ko liecina tas, ka bija divi laidieni, kopā 2 tūkstoši eksemplāru, kas situācijā, kad lasītāju auditorija ir ierobežota, nav maz. Šī gada beigās klajā nāca Vecās derības poēzijas grāmatas. Tas ir ļoti interesants Vecās derības dzejas sakopojums ar to, ka pirmo reizi Latvijas Bībeles tulkošanas vēsturē šī dzeja tiek atveidota kā dzeja. Daudz kas lasītājam var šķist neierasti — tādam, kas apradis ar iepriekšējiem Bībeles izdevumiem — bet tāds jau ir katra tulkojuma ceļš — nākt klajā ar ko jaunu un palīdzēt lasītājam ceļā pie Bībeles. Pretējā gadījumā mēs paliekam pie kāda viena tulkojuma — kā piemēram, anglosakšu zemēs tiek glorificēts King James Version. Notiek pārmērīga šo sakrālo tekstu ideoloģizācija — vienai teksta versijai tiek piešķirta pārmērīga ideoloģiska slodze, tā vietā lai mēs to dekonstruētu un palīdzētu lasītājam viņa ietajā nozīmju konstruēšanas ceļā iet savu gaitu, ieraudzīt to, kas viņa dzīvē ir nozīmīgs. Dažādi tulkojumi te var būt ļoti palīdzīgi.
Mēs turpināsim izdot atsevišķas Bībeles daļas, un mērķis ir līdzīgs — lai lasītāji ne tikai iepazītos ar tekstu, bet lai arī viņi izteiktu savus atzinumus. Vienlaikus tā ir arī iespēja nedaudz eksperimentēt — ar maketu, vāka dizainu. Mūsdienās arī citviet pasaulē Bībeles noformējumi ir ļoti dažādi.
Ņemot vērā darba lielo apjomu, ir ļoti grūti — pat bīstami — minēt kaut kādus datumus, kad Bībele būs “gatava”, vienos vākos. Kaut vai netālās Zviedrijas pieredze rāda, ka šis darbs var arī ieilgt. Šobrīd ir tā, ka vairums Bībeles grāmatu ir jau iztulkotas, bet vēl ir jāveic arī teksta literārā redakcija un, protams, aprobācijas process.
Tulkošanu veic atsevišķi tulkotāji, kuri ir sadalījušies 2 darba grupās — četri cilvēki strādā pie Vecās derības, četri — pie Jaunās, pēc tam viņi savstarpēji pārspriež redakciju, tad teksts tiek nosūtīts Latvijas kristīgo konfesiju nozīmētiem pārstāvjiem, seno valodu pratējiem, teologiem, kuri tad izsaka savus atzinumus. Pēc tam tiek veikta literārā redakcija. Arī atsevišķās daļas tiek nodotas izvērtēšanai literātiem, literatūrzinātniekiem, kuri izsaka savus atzinumus, iekams sasniedz plašāku sabiedrību. Bībele kā kultūrteksts saduras ar Bībeli kā sakrālu tekstu, tāpēc tās apspriešanā ir jāiesaista dažādas puses. Pēc visu šo pušu atzinumu saņemšanas teksts tiks iespiests. Galīgā autoritāte ir Bībeles biedrība, kur līdzdarbojas dažādās kristīgās konfesijas. Dažādās konfesijas ir nozīmējušas savus pārstāvjus teksta izvērtēšanai. Mūsdienu demokrātijas apstākļos nav jāiedomājas, ka būs viens cilvēks vai šaura cilvēku grupa, kas pateiks: šis un tikai vienīgi šis tulkojums ir lietojams. Katoļu baznīcā, kur ir stingrāka hierarhiskā sistēma, tas ir vairāk iespējams, mazāk — protestantu baznīcās. Šajā gadījumā nolems vairākums.
Lielākā finansējuma daļa nāk no Apvienotajām Bībeles biedrībām, kura savukārt piesaista ziedojumus — pamatā tie nāk no Zviedrijas. Zviedrijas karalis atbalstīja pirmo latviešu Bībeles izdevumu. Latvijas Bībeles biedrībai ir cieša sasaiste ar Zviedrijas Bībeles biedrību.
Nelielas summas nāk arī no KF, KKF, Latvijas zinātnes padomes — arī no individuālajiem ziedotājiem, draudzēm. Pērnajā gadā Bībeles tulkošanai ir izlietoti 24 199 lati, kas ietver tulkotāju honorārus un samaksu par redakcionālo darbu.
Vecās derības simboli ir ļoti daudzšķautņaini un daudzi no tiem ir kalpojuši kā uz pozitīvām pārmaiņām rosinošs faktors mūsdienu sabiedrībā. Piemēram, atbrīvošanās tēma ir viscaur Vecajā derībā — un tā ir arī izmantota feministiskajā teoloģijā; arī norādīts uz tiem procesiem, kuriem jānorit sabiedrībā — tiecība uz to. Lai cilvēks mēģina saprast, kas tad viņš ir kā veselums, lai viņš dzīvo harmonisku dzīvi, vienlaikus vēršoties pret negācijām, kas ir viņā pašā, sabiedrībā un kas ir arī baznīcā. Ir jau arī tādi simboli, kas ir pacilājoši un cilvēku mainoši.
Katrs tulkojums dzīvo tālāk savu dzīvi, ap katru teikumu ir pietiekami plaša nozīmju telpa, tā ir iespēja katram lasītājam — vai tas būtu indivīds vai sociāla grupa — ielasīt tur dažādas lietas, konstruēt dažādas nozīmes. Protams, ka Bībeles biedrība nebūs tā institūcija, kas uzspiedīs kādu noteiktu ideoloģiju,
ka teksts ir jālasa tādā un tikai tādā veidā.
Sagatavoja Ieva Lešinska