Biedrs dzīvnieks

“Mājdzīvnieku īpašniekiem vajadzētu beigt saukt savus spalvainos draugus par mīluļiem (pets), jo šis apzīmējums ir aizvainojošs, paziņojuši dzīvnieku tiesību aizstāvji. Kā raksta britu laikraksts The Daily Telegraph, pēc dzīvnieku tiesību aizstāvju domām, mājas suņus, kaķus, kāmjus, papagaiļus un citu dzīvo radību turpmāk jādēvē par kompanjoniem, savukārt to saimniekus – par aprūpētājiem. Jāizskauž pat tāds apzīmējumi kā savvaļas dzīvnieks (wildlife), tā vietā jālieto “brīvā dabā dzīvojošs”, uzskata akadēmiķi. Šāds aicinājums izskanējis no jaunā akadēmiskā žurnāla Journal of Animal Ethics redaktoriem. [..] Savā pirmajā redaktora slejā Linzijs nosoda arī vārdu “kustonis” (critter) un “lops” (beast) lietojumu.”

LETA, 2. maijā

Politkorektums var būt gan svētīga, gan bīstama lieta. Pirmkārt, jāsaka, ka, manuprāt, ir atšķirība starp neveiksmīgiem un politnekorektiem jokiem. Neveiksmīgi joki pārkāpj jau esošus un kaut kādā ziņā vispārpieņemtus noteikumus, kamēr politkorektums ir līdzeklis, ar kuru šīs normas tiek mainītas. Tas ir kā špikeris, kurš situācijā, kad normas nav vēl nostiprinājušās, skaidri pasaka priekšā, kā drīkst un kā nedrīkst runāt – vai labāk teikt, piemēram, ierasto “invalīds” vai “cilvēks ar īpašām vajadzībām”. Politkorektums ir bīstams tāpēc, ka to ļoti viegli padarīt formālu un pārvērst cenzūrā, kas pievērš uzmanību tikai vārdiem, ne jēgai un kontekstam. Turklāt nodarboties ar izteikumu cenzēšanu pēc principa, kuri vārdi drīkst tikt izmantoti un kuri ne, ir ļoti viegli, tāpēc politkorekta valoda var izrādīties maska vai nomierinoša ilūzija, ka problēma, kuras dēļ politkorektā valoda tika ieviesta, ir atrisināta. Tas ir arī uzrunas “biedrs” gadījums. Bet skaidrs, ka problēmas ir reālas. Nevienlīdzība, dzimumdiskriminācija, invalīdu diskriminācija, rasu diskriminācija, diskriminācija etniskās vai seksuālās identitātes dēļ ir reāla. Mēģinājumi izmainīt valodu, manuprāt, varētu izrādīties būtisks līdzeklis, lai sekmētu tādas vai citādas izmaiņas sabiedrībā, bet vienīgi komplektā ar citām izmaiņām sociālajās attiecībās un kaut cik patiesu komunikāciju. Cerība, ka atradīsies tāda valoda, piemēram, tādas uzrunas formas, kas izslēgtu diskriminācijas vai aizspriedumu iespējamību, es teiktu, ir ilūzija. Runa ir tikai par sapratni, kāpēc konkrētā cilvēku grupa vairs nespēj runāt vecajā valodā vai, piemēram, vairs nevar paciest, ka viņus dēvē tajā vai citā vārdā, un pakāpenisku sabiedrības vienošanos, kas konkrētajā situācijā varētu būt pieņemams vārdu krājums.

Masu mediji reti pievērš uzmanību jauna akadēmiska žurnāla iznākšanai. Oksfordas Universitātes izdotā Journal of Animal Ethics pirmais numurs ir izrādījies izņēmums redaktora Endrjū Linzija ievadraksta dēļ. Linzijs ir ievērojams dzīvnieku aizstāvības ētikas pārstāvis, kurš pazīstams ar mēģinājumiem dzīvnieku aizstāvības ētikas pamatus rast kristīgajā tradīcijā. Diezgan maz ticams, ka viņš bija apzināti iecerējis ar savu rakstu piesaistīt plašākas publikas uzmanību un žurnāla izdošanu uzsākt ar teju vai skandālu. Patiesībā doma, ka ir jāatsakās no vairākiem apzīmējumiem, ko izmantojam, runājot par dzīvniekiem, ir diezgan konsekvents priekšlikums noteiktas tradīcijas ietvaros. No vienas puses, tā pamatā ir daudzveidīgā pieredze cīņā pret dažādiem aizspriedumiem. Piemēram, Linzija priekšlikums atteikties no apzīmējuma “mīļdzīvnieki” (pets) ir analoģisks aicinājumam atteikties no apzīmējuma “vājais dzimums”, runājot par sievietēm, jo abi ietver aizbildniecisku attieksmi un “skatu no augšas”. No otras puses, ar vārdu palīdzību tiek konstruēta realitāte, un tiem daudzkārt piemīt papildu nozīmes, kas veicina noteiktu pasaules interpretāciju un attieksmi pret to. “Zvērs” (beast) daudzās kultūrās ietver konotācijas, kas zināmā mērā dēmonizē dzīvnieku, teiksim, vilks ir nevis izsalcis gaļēdājs, bet ļauns zvērs. “Wild animal” ir savvaļas dzīvnieks, bet tas ir arī mežonīgs dzīvnieks, un vārds “mežonīgs” ir daļa no vairākām binārām opozīcijām (mežonīgs – piejaucēts, mežonīgs – kulturāls), kas ir, pirmkārt, hierarhiskas (viena opozīcijas puse tiek atzīta par augstāk stādāmu nekā otra) un, otrkārt, apšaubāmas (Ko nozīmē “mežonīgs” pasaulē, kuru cilvēks ietekmē neskaitāmos veidos un līmeņos? Cik lielā mērā “piejaucētie” dzīvnieki ir “atbrīvojušies” no sava “mežonīguma”?)

Linzija aicinājums atteikties no vairākiem vārdiem, ko lietojam, runājot par dzīvniekiem, balstīts cerībā, ka, izmainot vārdu krājumu, izdosies mainīt cilvēki attieksmi un izturēšanos pret dzīvniekiem. Esošais vārdu krājums veicina to, ka dzīvniekus uzskatām par maznozīmīgiem, priekšmetiskojam tos, pielīdzinot mantai, ko var pirkt un pārdot, tas veicina arī neizpratni par dzīvnieku vajadzībām un uzvedību, jo vēlme saskatīt dzīvniekos bērnus vai monstrus ātrāk vai vēlāk noved pie pārpratumiem.

Cik var saprast no komentāriem, daļa cilvēku šos priekšlikumus ir uztvēruši kā vēlmi būt politkorektam, kas novesta līdz absurdam. Diez vai tas tā ir, tomēr, zinot, kā politkorektums attīstās mūsdienu Rietumu sabiedrībā, manuprāt, patiešām pastāv iespēja, ka ar laiku kāds no augšas mēģina uzspiest newspeak, kurā “īpašnieka” vietā tiek lietots apzīmējums “cilvēks aprūpētājs” (human caregiver), kas droši vien bija neveiksmīgākais no Linzija ieteiktajiem jaunvārdiem, jo asociējas gan ar zināmu naivumu, gan birokrātisku leksiku, lai gan ideja saprotama un, es teiktu, sakarīga.

Tomēr atkal gribas atkārtot jau izteikto domu. Vārdi paši par sevi diez vai mainīs attieksmi. Un otrādi – ja attieksme ir mainījusies, arī vecie apzīmējumi var saglabāties un mainīt savu nozīmi. Es nezinu, vai “kungs” ir labākā uzrunas forma, tās nozīme paredz zināmu hierarhiskumu, bet skaidrs, ka “kungs”, kā tas tiek lietos mūsdienās, nozīmē pavisam ko citu nekā “kungs” pirms divsimt gadiem. Antropologs Džeimss Serpels komentārā par Linzija rakstu izsakās, ka viņš, runājot par savu suni un kaķi, lieto apzīmējumu “mīļdzīvnieks”, bet neuzskata šo vārdu par pazemojošu. Viņš varbūt kļūdās un varbūt viņa attieksme mainītos pret šiem dzīvniekiem, ja viņš patiesi atteiktos no šāda apzīmējuma, tomēr grūti noticēt, ka attieksmes maiņu varētu panākt, piespiežot Serpelu lietot apzīmējumu (mazliet kariķējot) “biedrs dzīvnieks” (companion animal), kā to iesaka Linzijs. Tā ka Linzija ieteikumi ir svētīgi, jo tie liek domāt par mūsu attieksmi pret dzīvniekiem un to, ko mēs par tiem pasakām, kad lietojam to vai citu standarto frāzi.