Bordo apelācija

“Rabinovič, jūs, protams, smiesieties…” Jūs, protams, smiesieties, bet es loterijā vinnēju braucienu uz Bordo. Jā, uz to pašu. Ludvigs Vitgenšteins dzēra kakao, bet nez kādēļ esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš nebija vīna cienītājs. Kāds gan tam sakars ar Vitgenšteinu, jūs jautāsiet. Bet vistiešākais: to vīnu, kuru pērkot, es vinnēju braucienu uz Bordo, to vīnu es pirku uz Vitgenšteina 110. dzimšanas dienu. Vispār, es prātoju, 1889. gadā piedzima arī Heidegers, vācu filosofs. Taču tad sākās karš, un viņš (Vitgenšteins) kara ierakumos sarakstīja savu pasaulslaveno traktātu. Par filosofiju. Pēc tam viņš strādāja Kembridžā. Un tagad, pēc daudziem gadiem, jūs, neko nenojaušot, ieejat Vīna sētā pēc pāris pudelēm, lai tikpat neapzinīgi kopā ar draugiem pieminētu Kembridžas savādnieku, nespējot pat iedomāties, ka tajā pašā laikā mazās lapiņas, kurās jūs, garlaicības mākts, veikalā ieskricelējāt savu vārdu, jau sākušas neparastās sakritības ceļu pa Mono M, kurš nez kādēļ tieši jūs, tas ir, mani, aizvedīs uz saulaino, brūno Bordo. Mani, kam Latvijas jauno naturālistu salidojumā roku spiedis Augusts Voss un kas no frančiem redzējis tikai Deridā. Maskavā. Lai gan, tas, šķiet, nebija Deridā. Tas bija pavisam cits cilvēks, arī francūzis. Ir par ko pasmieties.

Jebkurš lasošs cilvēks apvainotos, ja es viņam tagad sāktu stāstīt, kas ir Bordo. Ko Bordo nozīmē franču vīna rūpniecībai un inteliģentajiem cilvēkiem visā pasaulē. Pateikt, ka Čārlzs, angļu princis, mīl Sauternes, kura cukurību paaugstinājusi sēnīte botrytis cinerea, bet Mouthon Rothschild vīnus iecienījis franču modes karalis Pjērs Kardēns, vēl nenozīmē neko. No otras puses, Bordo sauc par mūsdienu vīna darīšanas dzimteni.

Labāk pastāstīšu, kā mēs aizbraucām uz Bordo, mūsdienu vīna darīšanas dzimteni. Naktī no svētdienas uz pirmdienu es cietu, jo baidījos aizgulēties. Piecēlies sapratu, ka man nav ko vilkt mugurā un ka somai ir saplīsis rāvējslēdzējs. Taksometrs, ko vajadzēja izsaukt Kasparam Gobam, lai nogādātu mūs lidostā, izrādījās balts limuzīns. Toties logi bija melni, un es nesapratu, kuras durvis varētu būt īstās. Tad vienas atvērās pašas, ja tā var teikt, un tajās bija redzami zobi un šampanietis, kas abi piederēja Kasparam Gobam, Rīgas Laika autoram un fotogrāfam. Paga, paga, jums tagad vajadzētu jautāt — kāds vēl limuzīns? Kāds vēl Kaspars Goba? — Kaspars Goba arī vinnēja Bordo. Un kas vēl vinnēja braucienu uz Bordo, jūs varētu ironiski apjautāties. Vēl vinnēja viens krievu puisis, privātuzņēmējs, un latviešu jaunkundze, māksliniece. Toties 1996 citi nevinnēja. Īsāk sakot, mēs nez kādēļ vispirms aizlidojām uz Helsinkiem, Somijas galvaspilsētu, kurā apskatījām pieminekli komponistam Sibēliusam, kas bija pagatavots no īpaši izturīgām metāla caurulēm. Mazliet lija lietus. Interesanti arī, ka lidmašīnā bija tādi maziņi televizoriņi, kuros visu laiku varēja skatīties, kā lido mūsu pašu lidmašīna, līdz pašai Parīzei. Bet par Parīzi es vēl pateikšu. Pēc tam mēs nosēdāmies Bordo, un, starp citu, lai arī runā par Bordo vīniem, patiesībā Bordo ir diezgan liela pilsēta. Vismaz man tā likās — ka liela. Naktī gan vēl nevarēja saprast. Parīzē, starp citu, ļoti lija, lija Marseļā, Lemānā un Monpeljē, lija Tulonā, Limožā, un Klermonā–Ferānā. Mēs ieradāmies Bordo kā Noass pēc grēku plūdiem, kam āzis no ganībām pārnāk iereibušā stāvoklī, jo ir saēdies savvaļas vīnogas.

Man uzreiz iepatikās tā vīnu darītāju (raksta Calvet, bet izrunā “kalvē” — pēc firmas dibinātāja vārda, kurš starp citu jau pagājušajā gadsimtā bija bijis Argentīnā, kur viņam ļoti iepaticies lepnais kalnu putns kondors, tāpēc viņš to sācis zīmēt uz sava vīna pudelēm, un tas tur atrodas joprojām) viesnīca, kurā mūs nometināja: uz durvīm nebija vis numuriņi, bet dažādu vīnu vārdi: es, piemēram, gulēju istabiņā ar uzrakstu Merlot, bet Kaspars — ar uzrakstu Chardonnay. Bet varbūt bija tieši otrādi — man bija Chardonnay, bet Kasparam — Merlot? Un pareizi, ja ņem vērā, ka vīna darīšanas sākumā bija divseju Jānuss — durvju, ieejas un izejas dievs. Starp citu, ja jūs domājat, ka es zināju, ko mēs tagad tādā Bordo, mūsdienu vīna darīšanas dzimtenē, darīsim, jūs maldāties. Vienīgi bija skaidrs, ka būs jādzer vīns, bet, šķiet, to piebilst bija lieki. Drošs paliek nedrošs, dažas pudeles franču vīna mēs ar Kasparu tomēr nopirkām jau Rīgas lidostā, taču tagad man nešķiet, ka tā bija sevišķi spoža ideja. Vārdu sakot, jau ar pirmo vakaru kārtība (francūži izrādījās ārkārtīgi kārtīga tauta!) bija tāda: vispirms ēšana ar vīnu, bet pēc tam kafija biljarda telpā ar konjaku. Un ar ēšanu bija tā: vispirms vienā istabā ar spoguļiem un Kalvē kunga bronzas krūšutēlu mēs dzērām vīnu — starp citu, vienvakar Sauternes, un izrādījās, ka otrai pudelei bija sabojājies korķis un vīns nebija labs, visādā ziņā ne tik labs kā pirmajā pudelē, lai gan mēs viņu izdzērām šā kā tā —, un tad visiem bariņā bija jāiet citā istabā, kur varēja izpētīt ēdienkarti franču valodā. Pēc atgriešanās Latvijā es palūdzu man šo ēdienu karti pārtulkot un, lūk, ko es uzzināju: Medokas baraviku izlase, tulkotājai nepazīstama zivs ar gailenēm un Cabernet Sauvignon mērci un saldajā — vīģes, sautētas portvīnā. Klāt bija jādzer Calvet Reserve Rouge 1998 (sarkanais vīns) un Chateâu Saint-Germain 1997 (sarkanais vīns). Starp citu, chateâu franču valodā nozīmē “pils”, bet to jau tāpat visi zina. Es, piemēram, pērku tikai tādu vīnu, uz kura etiķetes redzama mājiņa vīnogulājos: tas rosina iztēli. Nu, lūk, Bordo rajonā ir kādas 3000 šato, vēl citi saka, ka ap 9000 — tas ir, kā paskatās. Vienā tādā etiķetes pilī mēs bijām. Zīmīgi, ka tieši tajā Saint-Germain, kuru mēs dzērām pirmajā vakarā. Vai otrajā. Pils bija ar tornīšiem, no 15. gadsimta, taču tur neviens vairs nedzīvo, jo jaunie īpašnieki strīdoties, kuram būtu pils jālabo. Un tā nu viņa stāv tukša. Taču uzcelta tā ir tieši vīna laukos, lai gan ir dažas mazas pļaviņas govīm. Pārsteidzoši arī, ka viena govs bija balta, un es ievēroju, ka vispār tur (mēs braucām cauri laukiem ar mikroautobusu) daudzas govis ir baltas. Būtu jāpārdomā, kāpēc tie jaunie īpašnieki pirka pili, ja paši tur nedzīvo — bet, no otras puses, pils ir kopā ar visu zemi, uz kuras aug vīnogu plantācijas un strādā franču zemnieki. Zeme ir ļoti svarīga, to nākošajā dienā stāstīja Paskāla, spāņu meitene un vīnkopības teorētiķe. Pie tam — dziļumā, jo māli nedrīkst būt par seklu, citādi vīnogulāju saknes izpletīšoties uz visām pusēm kā rokas, sūkšot daudz ūdens, bet vīnogas kļūšot lielas un ūdeņainas, tādēļ nekāds labais vīns neiznākšot. Vispār pārsteidzoši, varētu taču domāt, ka vienkāršs aprēķins rāda: jo vairāk no vienas teritorijas vienības vīnogu, jo vairāk būs arī iegūstamā vīna. Un jo labāk. Bet nē! Izrādās, franči zina visādus knifus, lai tik neļautu vīnogām, brīnišķīgajai dabas veltei, vairoties. Piemēram, pa reizei viņi rauj nost lapas un žēlastību nepazīst, bet sliktākajā gadījumā rauj nost ķekarus pat negatavus un met prom. Lieta tā, ka drīkst iegūt tikai stingri ierobežotu daudzumu ogu no zināmas teritorijas, jo tikai tad ogas būšot okei un vīns iznākšot labs. Sava ziņā to visu nosaka likums, un te nu man jāpiebilst, ka franči, neraugoties uz savu revolucionāro iedabu, ir ļoti likumpaklausīga tauta. Jo, piemēram, gatavojot kādu nebūt šato vīnu, nedrīkst vis sajaukt manu lielisko kabernē savinjonu ar mana kolēģa brīnišķīgo merlo no pavisam cita šato, nē, gan kabernē, gan merlo jābūt no viena un tā paša šato un vienas un tās pašas ražas! Un par blēdīšanos — vai manu! Un visam līdzi rūpīgi skatās apellation, tā ir tāda sava veida rajona kontroles komisija, kur sanāk vietējie vīna darītāji un tad nosaka, vai kolēģa vīns ir gana labs, lai būtu apelācijas vārda cienīgs. Tiesa gan — kā stāstīja Paskāla, spāņu meitene un vīnkopības teorētiķe — 98% gadījumu vīnam to apelāciju dodot, jo vietējie vīndari labi saprot, ka nākošreiz viņu vīnu savukārt vērtēs tas nelaimes putns, kura vīnu viņi šoreiz atļāvušies izsvilpt.

Bordo visam jābūt bordo, kā teiktu spāņu meitene Paskāla, vīnkopības teorētiķe: gan vīnam un sieram, gan augsnei un cilvēkiem. Jāpiezīmē, ka augsne Garonnas upes krastos nāk galvenokārt no kvartārā perioda un ir oļaina un granšaina jeb graves, tas būtu franciski, kā to varam lasīt uz daudzu smalku vīnu etiķetēm. Bet vislabāk uz šīm etiķetēm izlasīt noslēpumainos vārdus: Lafite-Rotschild, Margaux, Latour vai Haut-Brion. Vai pat Petrus. Un cipariņus 1961. Vai 1982. Noslēpums šeit ir tāds, ka ar lasīšanu viss arī beidzas. Un tā ir visa slepenā mācība, ko tu guvi Bordo, smalko vīnu citadelē? Nē, bet varu pateikt, ka nav nekādas jēgas gaidīt tik ilgi. Vai arī tā: nav nekādas jēgas maksāt tik dārgi un nespēt pagaidīt. Nebūs tas kaifs. Jūs tikai paskatieties — mums tagad ir kāds gads? — 2000. Un kura gada Bordo vīnus mums būtu vērts sākt korķēt vaļā? —Nu, teiksim, ne jaunākus par 1990. Tas ir, mēs runājam par sarkanajiem. Nē, var taisīt vaļā 1992. Bet tas ir īpaši slikts gads, ļoti slapjš. Labi, kādu nebūt Cheval-Blanc varbūt arī varētu. Bet līdz kādam 2010. aizmirstiet par Lafite-Rotschild, Margaux, Latour vai Haut-Brion! Un pēc tam — arī aizmirstiet. Visu aizmirst, bet galvenais — atcerēties: garšas mēdz būt upeņu, aveņu, jāņogu, zemeņu, rožu, peoniju, vijolīšu, meža augu, veca ozola, sēņu, rozīņu, kafijas, lakricas, kakao, trifeļu, medījuma, gaļas, muskusa, vecas ādas un pelējuma. Tas ir, mēs par sarkanajiem runājam. Visiem aizmirstamajiem vīniem būtu pavisam citas, neaprakstāmas garšas.

Bet par tiem trifeļiem es vienalga nesapratu vai, varbūt labāk būtu teikt, nepamanīju tajā nelielajā rīsu kaudzītē, kur tiem bija jābūt. Un turklāt tos jau tāpat esot grūti atklāt Francijas augsnē, līdz pat tam, ka tiekot izmantotas gudras cūkas, kas, dabiskās dziņas vadītas, prot nelielos, uz otru pusi augošos trifeļus atrast. Tas ir, atgriežoties pie vakariņām Kalvē rezidencē. Godīgi sakot, veltīgi būs meklēt kādu Kalvē kungu citur, kā vien minētajā spoguļistabā un arī tikai līdz pusei. 1870. gadā dibinātā firma sen jau ir pārpirkta, un diez vai to varētu saukt par vīna darītāju, tas ir, viņi jau it kā taisa vīnu, bet vairāk tā — pa lielam. Tas nozīmē, pērk vīnu no franču zemniekiem un tad tālāk maisa paši — tepat blakus rezidencei. Taisa — tas ir, glabā savās 225 litru ozolkoka mucās vai milzīgajos tērauda toveros, tad sajauc savās labajās proporcijās (teiksim, kādi 70% Merlot, 28% Cabernet Sauvignon un vēl kādi 2 nožēlojami procenti Cabernet Franc, bet var arī bez Cabernet Franc vispār). Un tad iekšā pudelēs. Un prom uz Japānu, Kanādu vai Latviju.

Pateicis dažus vārdus par franču vīna darīšanas tikumiem, nevaru nepieminēt pašu burvīgo pilsētu, kuras viesiem mums bija laime būt. Lūk, Bordo, piemēram, pilsētu pie Garonnas upes, mūsu ēras pirmajā gadsimtā jau apdzīvoja patricieši, kuru bagātības avots bija vīna dārzi, kā stāsta Plīnijs. Tikai Bordo vēl tad nebija izdomāta, toreiz to vietu sauca par Burdigalu. Ja ne barbarisko ģermāņu iebrukums, tad Bordo droši vien būtu ātri uzplaukusi kā krāšņa puķe vīna lauku ietvarā, taču gandrīz desmit gadsimtus vēsture klusē, bet trīspadsmitā gadsimta beigās Bordo, pateicoties vīna tirdzniecībai, kas zīmīgi, pienāk zelta laiki, kurus pārtrauc Simtgadu karš, kad Francijas valdošās aprindas ar tautas masu atbalstu atvaira angļu feodāļu uzmākšanos. 1581. gadā saprātīgie bordoieši, iepriekš uztaisījuši tādu mazu Bērtuļa nakts ģenerālmēģinājumu, par pilsētas mēru ievēl ne vairāk un ne mazāk kā Mišelu de Montēņu, Jauno laiku rītausmas domātāju priekšvedi, miermīlīgo provinces muižnieku un ģimenes tēvu. Tiesa gan, mēra ceturtajā pienākuma gadā pilsētā uzliesmo mēris, taču tas nekādi nav Montēņa vainas dēļ.

Ko domā viens cilvēks 1580. gadā Bordo pilsētā, mēs varam uzzināt no lieliskajām Montēņa esejām, bet ko domāju es, vēlā naktī vilkdamies pakaļ brašajam jaunajam kolēģim Bordo pilsētā 420 gadus vēlāk, vairs nevar uzzināt neviens. Jāatzīst, ka Bordo pilsēta, vai nu pateicoties Montēņa saprāta garam, vai savas provinciālās līdzsvarotības dēļ, tālu atpaliek no Parīzes samaitātās atvērtības, ko var labi novērot pēc diviem naktī, kad logu aizvērtņi slēpj reto kaislību ēnas, bet vēlie piedzērušie pilsētas viesi ir izmesti no nedaudzajiem slēdzamajiem krogiem un deju vietām. Tiesa gan, pie Svētā Žana tilta savus pielūdzējus vēl gaida trīs nakts mīlas meitenes, bet vēl kilometru tālāk gar upi uz augšu, netālu no dzelzceļa stacijas, ir mazs netīrs kvartāls, kuru prot atrast neremdināmie vienkāršas baudas meklētāji un neizdevušies dzejnieki, kas, pārtraukuši savu nesekmīgo vārdu mocīšanas nodarbi, nu alus kausā aizmirst pēdējās stundas pirms rītausmas. A propos, Bordo iedzīvotāji, tāpat kā visi franči, lielākoties runā vienīgi franciski, franciski un viss, un tas man iešāvās prātā, atceroties melnādainos frančus, kas savā mūžīgajā nepamatoti priecīgajā noskaņojumā grozījās pieminētajā rajonā un kam atšķirībā no baltajiem tautas brāļiem nebija nekas pretī arī pret kādu citu valodu, teiksim, angļu. Kāpēc, es tam nevaru atrast nekādu izskaidrojumu. Katrā ziņā, kad mēs kā neredzami eņģeļi nīki gaidījām pie kādas kebabu letes, pirmais uzrunātais melnais puisis uzreiz paskaidroja, ka kebabu meitene esot aizgājusi uz tualeti, un melnais durvju, ieejas un izejas dievs pasteidzās nozust blakus kafejnīcā, lai izkliegtu kādu vārdu, un tūlīt jau arī viņa nāca, melna un liela, diskrēti pogādama ciet bikšu priekšu, visā “savā vienkāršajā, dabiskajā un parastajā izskatā, bez piespiešanās un samākslotības”, kā teiktu Montēņs, Jauno laiku rītausmas domātājs.

Taču tas nekas. (Neprast franciski.) Ne vārda franciski nezināja arī Fransisko Goija, ģeniālais kailās un apģērbtās Mahas autors, spāņu gleznotājs, kad viņš pirms 176 gadiem ieradās Bordo — “kurls, vecs, lempīgs un vājš, bez kalpa (! — izsaukuma zīme mana), bet laimīgs, alkstošs redzēt pasauli.” Pirms nāves, kas viņam iestājās 1828. gada pavasarī, Goija paspēja uzgleznot graciozo Bordo piena tirgotāju un aizbraukt uz Parīzi.

Uz Parīzi, uz Parīzi. Iepriekš paspējuši nopirkt Bordo lielveikalā Pomerol, Margaux un Pauillac apelācijas izstrādājumus, mēs ar Kasparu vāji, bet laimīgi, ierodamies Parīzē, tieši no ģenerāļa de Golla lidostas. Parīzē, kurā visas iepriekšējās dienas ir lijis, atskaitot šo. Viss ir pavisam vienkārši: mēs sēžam Sēnas krastā, garām peld tūristu kuģīši un daudzās valodās stāsta par mūžīgo pilsētu, mūsu priekšā ir atkorķēta Margaux pudele, mēs skatāmies uz Eifeļa torni un domājam: “Vai ir iespējams, ka nedzēruši ļaudis mierīgi varētu uztaisīt kaut ko tādu kā Eifeļa tornis?” Tas ir, mēs ne tik daudz domājam, kā savā prātā atkārtojam Ļeva Tolstoja, Jasnaja Poļanas domātāja, vārdus. “Bez kādas vajadzības,” mēs visi trīs domājam, “tiek radīta sabiedrība, tiek vākti kapitāli, cilvēki strādā, skaitļo, stāda plānus; miljoniem darba dienu un pudiem dzelzs tiek tērēts, lai uzceltu torni. Un miljoniem cilvēku uzskata par savu pienākumu uzrāpties šitajā tornī, pabūt tur augšā un norāpties lejā.” Un ēst ceptus kastaņus kā ģenerālis de Golls. Vai tad nedzēruši ļaudis kaut ko tādu darītu?