Brālis 3

Rakstā aplūkota grāmata

Ben Judah. Fragile Empire: How Russia Fell In and Out of Love with Vladimir Putin

Yale University Press, 2013

Neilgi pēc Malaizijas aviolīniju reisa MH17 lidmašīnas nogāšanās, Ukrainas austrumos turpinoties valsts aizsardzības spēku cīņām ar it kā nezināmas izcelsmes “separātistiem” un Krievijas politikai ripojot arvien grūtāk prognozējamā virzienā, žurnāls Newsweek publicēja pārsteidzošu rakstu. Žurnāla numura vāku rotāja melnbalts Krievijas prezidenta Vla­dimira Putina portrets. Viņa saulesbriļļu spoguļstiklos atspīdēja eksplozijas uguns, bet pāri sejai bija rakstīts “Pārijs jeb Ieskats paša nozīmīgākā Rietumvalstu ienaidnieka ložu necaurlaidīgajā burbulī”.

“Prezidents mostas vēlu un brokastis ēd jau pēcpusdienā,” rakstīja apbrīnojami informētais raksta autors. “Dienu viņš sāk ar vienkāršām brokastīm. Tajās vienmēr ir biezpiens. Un allaž kaut kas sātīgs – omlete, bet reizēm auzu pārslu biezputra. Viņam garšo paipalu olas. Viņš dzer augļu sulu. Visi produkti ir svaigi – grozi ar lietām, kas viņam garšo, tiek regulāri piegādāti no Krievijas reliģiskā līdera patriarha Kirila lauku īpašumiem. Pēc tam tiek pasniegta kafija. Viņa galms jau viņu gaida, bet nākamās dažas stundas viņš velta peldei. Prezidentam patīk vienatnē aizvadītais laiks ūdenī. Viņš uzvelk peldēšanas brilles un peld enerģiskā kraulā. Viņa politiskie padomdevēji uzskata, ka tieši šajā laikā tiek izdomāts vairums Krievijai svarī­go domu.

Un tad pienāk laiks varai. Pēcpusdiena sākas ar preses apskatiem. Pārsvarā tas notiek pie viņa smagnējā rakstāmgalda. Tur nav nekādu ekrānu. Prezidents izmanto tikai visdrošākās tehnoloģijas – sarkanas mapes ar papīra dokumentiem un fiksētajai līnijai pieslēgtus padomju ražojuma tālruņus. Darba diena sākas ar trīs biezu, ādas vākos iesietu mapju caurskatīšanu. Pirmajā ir FDD sagatavots ziņojums par stāvokli valsts iekšlietās. Otrajā ir ārpolitikas pārskats, ko sagatavojis Ārējās izlūkošanas dienests. Trešajā ir ziņojums par norisēm viņa galmā, to sagatavo viņa drošības dienests. Viņš ir apsēsts ar informāciju. Pēc viņa vēlēšanās biezākās mapes nav speciālo dienestu ziņojumi, bet gan preses izgriezumi. [..] Beigu beigās viņš nonāk pie vismazsvarīgākās mapes, pie ārvalstu preses. Tur ir izgriezumi, ko savākusi gan prezidenta administrācija, gan viņa Ārlietu ministrija. Sliktās ziņas viņam netiek aiztaupītas. Viņiem patīk atgādināt, ka prezidentam jāzina, par kādu briesmoni tie ārzemnieki viņu iztēlo. Taču, lai viņu iepriecinātu, viņi uzcītīgi mēdz iekļaut arī netulkotus materiālus vāciski – valodā, kuru viņš senā pagātnē tekoši apguva, pildot VDK pienākumus Drēzdenē.”

Šādā detalizācijas pakāpē raksts turpinās vairāku lappušu garumā. Jau pēc dažām rindkopām gribas izdibināt, kā gan kas tāds ir dabūts gatavs. Vai tiešām autors varētu būt apveltīts ar tik dzīvu iztēli? Bet, ja tas viss būtu vienkārši sagudrots, vai tiešām Newsweek to publicētu kā numura galveno rakstu?

Atbilde uz šiem jautājumiem tiek sniegta rak­s­ta noslēgumā pievienotā autora piezīmē: “Vi­su citātu avoti ir Krievijas amatpersonas, kuru identitāti es nedrīkstu izpaust. Pašreizējā Krie­vijas politiskajā klimatā sods par šādas privātas informācijas izpaušanu var būt ļoti bargs, tāpēc par avotu identitāti vai nodarbošanos nav iespējams sniegt pat aptuvenus mājienus. Rezultāts ir kaut kas, ko varētu nodēvēt par “jauno žurnālistiku” un kur faktu izklāstam tiek izmantoti galvenokārt daiļliteratūrā sastopami paņēmieni. Taču, lai arī lasītājam varētu rasties iespaids, ka raksts ir iztēles rezultāts, tā pamatā ir pārbaudīti fakti.” Par atbildi var uzskatīt arī pašu raksta autoru – Bens Džūda vairāk nekā trīs gadus bija intervējis daudzas Putina karjerai un ikdienai vairāk vai mazāk pietuvinātas personas, un šis materiāls kļuva par pamatu pērn iznākušajai grāmatai “Trauslā impērija jeb Kā Krievija iemīlēja un pārstāja mīlēt Vladimiru Putinu”. Ne viens vien apskatnieks secinājis, ka Džūdas grāmata ir, iespējams, iespaidīgākais un visdzīvāk uzrakstītais Putina un viņa varas mehānismu uzzīmējums. Par pašu Benu Džūdu gan nekas daudz līdz šim nav dzirdēts – grāmatas apgāda vietnē minēts, ka viņš ir reportieris, kura raksti publicēti Financial Times, The Economist, Prospect Magazine un Foreign Policy, patlaban viņš esot Eiropas Stabilitātes iniciatīvas domnīcas stipendiāts. Var jau būt, ka vienkārši spiegs.

Grāmata iznāca vairāk nekā pirms gada, taču tajā lasāmo var uzskatīt par spilgtu un ilustratīvu, lai neteiktu – kaut kādā ziņā pravietisku Krievijas pašreizējās politikas ievadu. Kā jau noprotams no nosaukuma, tās galvenais varonis ir Krievijas prezidents, tomēr par Vladimira Putina biogrāfiju to īsti dēvēt nevar. Džūda gan brīdi pakavējas pie Putina bērnības un tiekas ar “Putkas” pamatskolas skolotāju. (“Šis zēns piedzima 1952. gadā un uzauga izsalkušā un brūkošā pēckara Ļeņingradā – “varoņpilsētā”, kur gandrīz visi viņam zināmie pieaugušie bija pārcietuši blokādi. Aplenkums atstājis iespaidu gan uz viņa bērnību, gan pat fizisko uzbūvi – viņam piemīt badu pārcietušām mātēm dzimušiem bērniem raksturīgais trauslums.”) Autors kā garāmejot piemin arī viņa spiega karjeru Austrumvācijā (un izsaka minējumu, ka profesijas izvēle varētu būt bijusi bezmaz vai iedzimta – Putina vectēvs ir bijis šefpavārs, kas gatavojis ēdienu Ļeņinam, Staļinam, bet vēl pirms tam arī Rasputinam, un tātad pilnīgi noteikti pavārmākslu apvienojis arī ar spiegošanu). Tomēr galvenokārt Džūdas uzmanība veltīta laika periodam jau pēc PSRS sabrukuma un Putina pārtapšanai “ne mazāk populārā tēlā kā Jurijs Gagarins, sākuma ievācot milzu politisko kapitālu, lai vēlāk to vienkārši izšķiestu”.

Grāmatu ievada citāts no Sergeja Dovlatova “Čemodāna”: “Pirms simt gadiem vēsturnieks Nikolajs Karamzins viesojās Francijā. Tur dzīvojošie krievu emigranti vaicāja, vai viņš divos vārdos nevarētu pastāstīt, kas notiek dzimtenē. Karamzinam pieticis ar vienu vārdu: “Zog.” Un viņi patiešām zog. Ar katru gadu arvien lielākā apjomā. Ļaudis no gaļas kombinātiem stiepj prom liellopu kautķermeņus. Auduma baķus no tekstilfabrikām. Lēcas no fototehnikas uzņēmumiem. Viņi zog pilnīgi visu – flīzes, cementu, polietilēnu, elektromotorus, uzgriežņus, skrūves, radiolampas, dziju, stiklu. Reizēm zagšana jau iemanto metafizisku nokrāsu. Ar to es domāju absolūti neizprotamas zādzības bez jebkāda racionāla pamata. Kas tāds var notikt tikai Krievijā – par to nu gan esmu pārliecināts.” Dovlatovs to rakstīja 1986. gadā, kad, par spīti zagšanai, Padomju Savienība pēdējiem spēkiem vēl kaut kā turējās. Pēc tam nāca perestroika, nemieri, viļņošanās, mūsu pašu atmoda, padomju plānveida ekonomiku strauji nomainīja kapitālisms, un vienā brīdī nomainīts likās arī viss cits – varas mehānismi, preces veikalos, mājturības un higiēnas ieradumi, pat tradīcijas un gaume.

Džūdas grāmata un Vladimira Putina piemērs uz šīm pārmaiņām mudina paraudzīties vērīgāk. Daudzas no tām bijušas vien ārējas, bet patlaban notiekošais – gan Kremlī, gan, piemēram, uz Ukrainas un Krievijas robežas – ir tiešs turpinājums pieredzētajam 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā. Vēlme uz vēsturi raudzīties kā uz secīgu, ar sākumu un beigām iezīmētu nogriežņu virteni ir sena un cilvēciski saprotama, bet ar realitāti šādai ainai ir visai maza saistība.

Atšķirībā no Latvijas, kur darbs VDK vai ziņoša­na “čekai” jau drīz pēc PSRS sabrukuma kļuva par stigmu, kas apgrūtina darbošanos politikā (par šīs tēmas neiznīkstošo aktualitāti vēl arvien liecina nebeidzamās diskusijas par tā dēvēto “če­­kas maisu” likteni), pēcpadomju Krievijā Valsts drošības komitejas kadri izrādījās ļoti pie­­prasīti. Un ne jau tikai tiešajā VDK funkciju pārmantotājā – FDD – vai uzņēmējdarbībā. “Rietumvalstīs (un tāpat arī pie mums Latvijā – P. B.) patika domāt, ka Jeļcinu pavada kvēli “jaunie reformisti”, taču patiesībā tieši viņš valdībā ieplūdināja militāristus un FDD darbiniekus,” raksta Džūda. “Gorbačova laikā šo ļaužu augstākajos valsts amatos bija kādi 5%, 1993. gadā viņu jau bija 33%, bet Jeļcina prezidentūras laika beigās šis skaitlis jau bija sasniedzis 46%.” Putinu var uzskatīt par īstu “čekistu čekistu”, jo saskaņā ar viņa ģimenes leģendu vēl skolas laikā viņš brīvprātīgi esot devies uz VDK, vēlējies pieteikties darbā, bet aizsūtīts mājās paaugties un pamācīties.

Jeļcins, par saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem izraugoties čekistus, bet par savu pēcteci ieceļot Putinu, nebūt nebija oriģināls. Tāpat rīkojās arī Sanktpēterburgas pilsētas galva Anatolijs Sobčaks, kad Putinu 1990. gadā pieņēma darbā par starptautisko attiecību konsultantu un tā­­dējādi deva iespēju viņam spert pirmos soļus lielajā politikā. “Progresīvo” un “reformistu” interesei sev apkārt pulcināt VDK darbiniekus bija visai praktiski apsvērumi. Šiem bijušo iekārtu līdz pat vissīkākajiem zobratiņiem pārzinošajiem profesionāļiem ar savu klātbūtni bija jānomierina pārmaiņu pretinieki, uzturot ilūziju, ka īstenībā jau nekas dramatisks nenotiek. Taču galu galā viņi pierādīja, ka tā nav bijusi tikai ilūzija.

“Ne jau visi Krievijā bija disidenti, ne visi bija demokrāti un ne visi jutās apspiesti,” raksta Džū­da. “Putins bija viens no tiem miljoniem, kas nekad nopietni nebija apšaubījis sistēmu, nekad nebija ilgojies pēc tās bojāejas, – un kas līdz ar tās sabrukšanu pazaudēja gan privilēģijas, gan savu identitāti.” Viņa paaudzes konformisti uzskatīja, ka “Padomju Savienība bija veiksmīga un pat turīga valsts, lai gan tai, protams, bija arī būtiski trūkumi. Viņi zināja par slikti funkcionējošu pārtikas apgādi, preču deficītu un atbaidošiem rūpniecības ražojumiem, taču uzskatīja, ka to visu var labot. Krieviem bija grūti aptvert, ka valsts, kam ir kosmiskās stacijas, kas karo Afganistānā un nodarbina ceturto daļu pasaules zinātnieku, patiesībā ir trausla, uz bezdibeņa malas nonākusi impērija. Viņiem nebija ne jausmas, ka galvenie plānotāji budžetu ir padarījuši tik atkarīgu no arvien pieaugošajām naftas cenām, ka to kritums varētu izraisīt vispirms katastrofālu budžeta deficītu, bet pēc tam arī pārtikas krīzi, jo PSRS vairs nevarētu atļauties importēt un nodrošināt savu pilsētu apgādi un nonāktu Rietumu kreditoru žēlastības varā – turklāt nespējot tiem neko piedāvāt pretī. Vēl jo ļaunāk, ka pat pašā krīzes karstumā viņi vēl arvien svēti ticēja, ka Krievija ir viena no pasaules augstākā līmeņa valstīm un PSRS sabrukums 1991. gadā nozīmē vienīgi to, ka ikviens jau dažu gadu laikā “dzīvos tāpat kā ASV””.Vladimiram Putinam, visticamāk, šāds domu gājiens nebūt nebija svešs, un viņš pats pat uz brīdi bija kļuvis par tā upuri (Vācijas atkalapvienošanos un spiega darbavietas zaudēšanu Austrumeiropā viņš diezin vai bija spējis paredzēt), taču ātri vien piemērojās laikmeta vēsmām un atrada iespējas tās izmantot savā labā. Krievijā strāvojošie noskaņojumi tam itin labi palīdzēja.

90. gadu sākumā Krievijas televīzija gandrīz ik dienas rādīja ekstrasensa Kašpirovska priekšnesumus, bijušās Padomju Savienības ļaudis kāri tvēra šī šarlatāna suģestējošos vārdus un svēti ticēja, ka tie tiek saglabāti arī televizora priekšā novietotās ūdens burkās un citos priekšmetos. Pirmoreiz kopš Staļina laikiem bijušās PSRS teritorijās arī ārpus Ukrainas uzvirmoja bailes no bada. Krievijas IKP saruka par 44%, un tas bija ne vien krietni lielāks kritums nekā ASV Lielās depresijas gados, bet arī lielāks nekā Vāci­jā pēc Pirmā pasaules kara. Krievijā izdarīto slepkavību skaits pārsniedza 30 500 gadā, bet nabadzība piemeklēja 49,7% iedzīvotāju. Laikā no 1992. līdz 2007. gadam pie kriminālatbildības tika saukti vairāk nekā 15 miljoni Krievijas iedzīvotāju – starp tiem bija vairāk nekā 30% no visiem pieaugušajiem vīriešiem. Valstī, kurā ir 142 miljoni iedzīvotāju, vairāk nekā 5 miljoni bija kādu laiku pavadījuši ieslodzījuma vietā. Desmit ga­­du laikā gaļas patēriņš samazinājās par 40%. “Mežonīgajos deviņdesmitajos” – laikā starp 1991. un 2000. gadu – Krievijā vardarbīgā nāvē mira vismaz 150 000 cilvēku, kas ir ceturtais augstākais rādītājs pasaulē. Šajā laikā tika nozagtas 150 000 automašīnu, bet dzimstības un mirstības attiecība bija tik katastrofāla, ka iedzīvotāju skaits saruka vēl straujāk nekā Krievijas pilsoņu kara laikā. Vīriešu vidējais dzīves ilgums noslīdēja līdz 57 gadiem, bet pusaugu zēna izredzes šo vecumu sasniegt bija krietni niecīgākas nekā tiem, kas piedzima 1900. gadā.

Par šīs desmitgades varoni kļuva Daņila no po­pulārās 1997. gadā uzņemtās filmas “Brālis”. Ieradies noziedznieku apsēstajā Putina dzimtajā pilsētā, viņš kopā ar savu brāli – algotu slepkavu – sāk cīņu par taisnību. Šī cīņa nozīmē izrēķināšanos ar čečenu un citu nacionalitāšu bandītiem, kas terorizē noziedzības nomocītos etniskos krievus, viņam nepatīk ebreji un piemīt savdabīga taisnības izjūta, kas liek aizstāvēt vājākos.

Pēc Jeļcina ievārītā ekonomiskā un politiskā haosa daudzi bija sākuši ilgoties pēc šāda Da­­ņilas. Putins un viņa padomdevēji šo noskaņojumu uztvēra un prata lieliski izmantot – viņš kļuva par valstsvīru, kas nedz bubina veco partijnieku valodā, nedz moralizē kā nesen izceptie demokrāti. Viņš runāja Krievijas 90. gadu valodā. Reiz TV viņš sacīja: “Ja noziedznieki uzbrūk varas pārstāvjiem, tiem jāsaņem atbil­stošs sods. Policista pienākums ir vajadzības gadījumā būt stingram un nežēlīgam. Tas ir vienīgais veids, kā apkarot noziedzību, – vienīgais. Mēs ceram, ka par katru nogalinātu policistu tiks iznīcināti desmit noziedznieku... likuma ietvaros, protams.” Reizēm Putins sa­­vās uzstāšanās reizēs pat mē­­dza izmest pa kādai frāzei kriminālajā žargonā jeb “feņā”. Viņa izteikums par to, ka čečenu teroristi ir “jāmočī atejā”, atšķirībā no mūsu pašu prezidenta Bērziņa neveiklajiem mēģinājumiem runāt žargonā, izpelnījās plašu piekrišanu. Un varbūt vienīgi Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” lasījušajiem, to dzirdot, pārskrēja dīvainas trīsas – Solžeņicins rakstīja, ka dienā, kad gulaga slengs atskanēs Maskavas Universitātē, gulags būs pārņēmis visu Krieviju. Pats Solžeņicins Putinam gan to, visticamāk, nebūtu atgādinājis, jo mūža nogalē kļuva par dedzīgu Putina atbalstītāju. Solžeņicinu nemulsināja pat Putina VDK pagātne, un viņš uzskatīja, ka Putina va­­dībā Krievija “no jauna atklāj, ko nozīmē būt Krievijai”. Viņa vīzijas par Krievijas atdzimšanu bija visai radniecīgas Putina sapņiem, ko viņš mēdza raksturot ar cara laika ārlietu ministra Aleksandra Gorčakova frāzi: “Krievija ir rāma, Krievija gatavojas.” Kā zināms, tajos laikos tā bija impērijas gatavošanās pazemojumiem, ko tai nācās piedzīvot Krimas karā. Piedevām – un tas nav mazsvarīgi, jo neviens cits no pēdējo laiku Krievijas valstsvīriem to nebija spējis, – Putins ar savu kailo torsu, tiešo valodu un aktīvo dzīvesveidu prata iepatikties arī sievietēm, kas ir ievērojama vēlētāju daļa.

Krievijas 20. gadsimta vēsturi Džūda rosina ap­­lūkot kā secīgu un ar konkrētām personībām saistītu “lielo pagrieziena punktu” virteni. Šāds punkts, pēc viņa ieskatiem, ir bijis 1929. gads, kad Staļins sāka terorā balstīto PSRS industrializāciju; tāds bija arī 1988. gads, kad Gorbačovs sāka runāt par atklātību jeb glasnostj, kas drīz vien Padomju Savienībai izrādījās liktenīga; par tādu viņš uzskata 1993. gadu, kad vēl nesenais demokrāts Jeļcins pavēlēja speciālo uzdevumu vienībai Alfa ieņemt to pašu parlamenta ēku, kurā viņš pats vēl pirms diviem gadiem augusta puča laikā “demokrātijas vārdā” bija iebarikādējies. “2003. bija gads, kurā pie sava lielā pa­grieziena punkta nonāca Putins. Tas noslēdza laikmetu, kurā viņš vēl valdīja kā Jeļcina pēctecis. Un tas bija brīdis, kad Krievija mērķtiecīgi sāka pārveidoties par autoritatīvu režīmu. Tas bija gads, kad “Krievijas Pinočeta” līdzgaitnieki pirmoreiz varēja izjust, ko tas nozīmē, bet tie, kas uzticējās Jeļcina izvēlei, tika atsēdināti. Pat Boriss Ņemcovs bija satriekts: “Iesākumā man šķita, ka, ja jau viņš ir Jeļcina cilvēks, viņš ir tāds pats kā es! Man nebija ne jausmas, par ko viņš kļūs.”

Kādā pieņemšanā Parīzē Putinam tika vaicāts, kas ir viņa autoritātes. Domājams, tāpat kā jebkurā citā saviesīgā pasākumā, Putins neko nedz ēda, nedz dzēra, pat ja kāds cienasts tika piedāvāts, – viņa ikdienas pārzinātāji stāsta, ka prezidents izvairoties baudīt jebko, ko nav gatavojis kāds no viņa paša pavāriem. Uz jautājumu Putins atbildējis, ka viņam kabinetā pie sienas esot trīs portreti – Pēteris I, Aleksandrs Puškins un Šarls de Golls. Džūda raksta, ka šī atzīšanās nav tikai koķetēšana ar frančiem. Līdzīgi Gollam, kas centās apvienot divas šizofrēniskas tradīcijas – republikānismu un monarhismu –, Putins par savu misiju uzskata carisma un padomju tradīciju saplūdināšanu, un tas atspoguļojas arī viņa ekonomiskajos uzskatos, kas izlasāmi arī viņa paša, visticamāk, nerakstītajā un lielā mērā no Viljama Kinga un Deivida Klelanda grāmatas “Stratēģiskā plānošana un politika” norakstītajā doktora disertācijā. Tur izklāstīts, ka Krievijai jāpaliek dabas resursu ieguvē balstītai ekonomikai, kas darbojas brīvā tirgus apstākļos; ar valsts atbalstu ir jādibina dabas resursu ieguves lieluzņēmumi; šiem uzņēmumiem brīvajā tirgū ir jākonkurē ar Rietumvalstīm un jādarbojas visas Krievijas interesēs.Boriss Berezovskis, kas 1999. gadā faktiski pierunāja Putinu kļūt par Jeļcina pēcteci, intervijā Džūdam stāstījis: “Viņš izskatījās bezbailīgs. Viņš bija labs komandas spēlētājs. Viņš prata pieņemt spēles noteikumus. Viņš neizspēlēja kaut kādas politiskas cūcības un nerotaļājās ar Jeļcina oponentiem, kā to darīja iepriekšējais premjers Sergejs Stepašins. Viņš bija jauns, un daudzi pēc vecā un nevarīgā Jeļcina vēlējās pie varas redzēt kādu jaunāku cilvēku. Viņš turēja doto vārdu. Putins izskatījās pēc normāla un īsta krieva, un es viņam vaicāju, ko viņš par šādu ideju [kļūt par Jeļcina pēcteci – P. B.] domā. Mēs tikāmies viņa vasarnīcā, un Putins teica: “Es negribu būt prezidents... Es gribu būt Berezovskis.””

Lai gan tas izklausās pēc joka, Putins vienkārši nebija pat mēģinājis melot. Jau pēc nepilniem desmit gadiem viņš tieši vai netieši kontrolēja aptuveni 90% Krievijas masu saziņas līdzekļu, arī Berezovskim kādreiz piederējušo televīziju.

Putina ēras priekšvakarā 1999. gada nogalē viņa komanda publicēja manifestu, kurā bija iezīmēti nākotnes Krievijas mērķi. Šim manifestam vienkārši tika pievērsta pārāk maza vērība gan Krievijā, gan ārpus tās, jo patiesībā jau tajā tika iezīmēti 2003. gadā pilnus apgriezienus uzņēmušā un vēlāk arvien pro­gresējošā putinisma meti. “Krievija ir bijusi un būs pasaules lielvara,” manifestā bija teikts. “Priekšnoteikumi tam ir Krievijas ģeopolitiskās, ekonomiskās un kultūras īpatnības. Tās ir noteikušas Krievijas ļaužu mentalitāti un valdības politiku, un tā tam jābūt arī mūsdienās.” Noslēgumā ieskanējās kas draudīgs: “Krievija ir nonākusi vienā no grūtākajiem savas vēstures posmiem. Pirmoreiz pēdējo 200–300 gadu laikā tai draud reālas briesmas noslīdēt līdz otrā vai pat trešā līmeņa valstīm. Un laika, lai šīs briesmas novērstu, mums paliek arvien mazāk.”

Šādi impēriski sapņi savienojumā ar Putina konformistu un karjeristu paaudzei piemītošo pasaules uzskatu ir patiesi biedējoša kombinācija. Pēc Džūdas domām, šo pasaules uzskatu raksturo sistemātiski kultivēts cinisms. Tie, kuri bija nonākuši līdz stāvoklim, kurā varēja izprast valsts un ekonomiskās iekārtas darbības mehānismus, ātri vien iemācījās iekšēji dzīvot vienīgi saskaņā paši ar saviem likumiem un priekšstatiem par to, kas labs un kas ļauns. Visaptverošā zagšana bija šīs domāšanas sīkākā un sadzīviskākā izpausme. Pēc PSRS sabrukuma šis cinisms izrādījās stipras pretzāles mazvērtības kompleksiem, ko varēja izraisīt piederība “padomju mentalitātei”, – tā teikt, lai tie rietumnieki domā par mums, ko grib, mēs paši esam lieli un gudri. Ja jums gadījies kādā rietumvalstī sastapt tūristus no Krievijas, kas uzstājīgi cenšas ar vietējiem viesmīļiem vai pārdevējiem sarunāties tikai un vienīgi krievu valodā, jūs zināt, par ko ir runa.

Līdz ar Krimas aneksiju un militāru nekārtību kūdīšanu Rietumukrainā šis pasaules uzskats ir evolucionējis jaunā pakāpē. Vladimirs Putins kā Krievijas politiskās varas iemiesojums pārdesmit gadu laikā ir itin labi izpratis rietumvalstu darbības mehānismus un vājās vietas – līdzīgi tiem padomju cilvēkiem, kas PSRS laikā ar padziļinātu izpratni par sistēmu tika pie blata veikalā, straujāk virzījās pa karjeras kāpnēm vai ātrāk par citiem tika uz priekšu automašīnas iegādes vai dzīvokļa saņemšanas rindā. Šī izpēte ir notikusi gan mēģinājumu un kļūdu ceļā, gan mērķtiecīgi nodarbinot valsts rīcībā esošos resursus. Īpašumu pirkšana Londonā vai Šveicē, naudas noguldīšana Eiropas bankās, kara kuģu un jaunākās modes apģērbu pasūtināšana Francijā, līgumi par armijas modernizāciju ar vāciešiem un, protams, tirgošanās ar dabas resursiem, jā – arī uzturēšanās atļauju iegādāšanās apmaiņā pret ieguldījumiem ne­­kustamajā īpašumā – tas viss Krievijai ir ļāvis nonākt pie apjausmas par to, kāds varētu būt diskomforta, apkaunojuma un baiļu slieksnis, līdz kuram naudas un ērtību vārdā Eiropas valstis būs gatavas paciest, piekāpties un piedot. Šis slieksnis ir izrādījies visai augsts. Taču augsta, kā šķiet, ir izrādījusies arī cena, ko Putins ir spiests par līdz šim paveikto maksāt. Viņa bijusī sieva “retajos gadījumos, kad parādās sabiedrībā, lai pierādītu, ka vēl ir dzīva, šķiet, neturas stabili uz kājām un baidās no jebkādas saskarsmes. Viņa meitas ir valsts noslēpums. Un televīzijas cars savā vientulībā viens pats nodarbojas ar sava ķermeņa uzturēšanu fiziskā formā, kā baidoties no tā nenovēršamā sabrukuma”. Ko tas būs maksājis Krievijai un pārējai pasaulei, sarēķināt droši vien varēs sākt tikai pēc daudziem gadiem.