Briesmīgais spēks

Viņā ir kaut kas raganīgs - šo iespaidu vēl vairāk pastiprina spoži degošās acis, un vienlaikus kaut kas no labdabīgas, vientiesīgas kukažiņas. Publikā dzird piezīmi: “Babuška - božij oduvančik”. Ziņkārīgo un pielūdzēju ielenkta, sirmā, elegantā kundze to vien spēj pateikt kā “danke, danke!”. Šķiet, viņa atrodas citā pasaulē.

Patiesībā diezin vai viņa spēj adekvāti novērtēt, kādu skandālu sacēlusi viņas ierašanās. Varbūt viņu šoreiz paglāba tas, ka skaļākie Pēterburgas protestētāji - skinhedi, lielākais pilsētā sabraukušo viesstādnieku bieds - viņu jau lidostā sagaidīja ar milzīgu pušķi sarkanu rožu.

Atklāti sakot, braucot uz Pēterburgas XI starptautisko kinofestivālu “Vēstījums cilvēkam”, es necerēju, ka ieraudzīšu pašu Leniju Rīfenštāli.

Es zināju, ka viņa vēl ir dzīva, es cerēju noskatīties viņas filmas, bet man pat prātā neienāca, ka Rīfenštāle joprojām ir spējīga braukāt pa pasauli un dot intervijas žurnālistiem.

Krievijas masu mediji šajās dienās raksturoja Rīfenštāli kā Hitlera galveno “imidžmeikeršu” un “piarščicu”, veltot tādus epitetus kā “nenogurdināmā frau”, “nolādētais ģēnijs”, “maita, taču talantīga”.

Radiostacijas Eho Moskvi žurnāliste Jevgeņija Albaca Rīfenštāles uzaicināšanu komentēja šādi: “Aizvadītā nedēļa manī atstāja noguruma un rūgtuma sajūtu. Pilsētā, kurā blokādi pārdzīvojušie cilvēki stikla burkās joprojām krāj sakaltušo maizi, ieradās Lenija Rīfenštāle. Šai sievietei kārtīgi cilvēki visā pasaulē joprojām atsakās sniegt roku... Rīfenštālē, kas neapšaubāmi bija lieliska sava laika dokumentētāja, talants savienojas ar pilnīgu morāles trūkumu. Turklāt viņa ir arī ļoti apdāvināta, kas vēl vairāk pastiprina “Gribas triumfa” un “Olimpijas” iznīcinošo efektu. Bet patiesībā Lenijas Rīfenštāles dzīve nemaz nav tik sarežģīta. Tajā apvienojas aizskarta sievietes patmīlība un reibonis no tuvības varai.”

Izskatījās, ka festivāla organizatori bija aizmirsuši (bet varbūt apzināti ignorējuši?) pavisam vienkāršu faktu - ka šajās dienās tieši pirms sešdesmit gadiem sākās Lielais tēvijas karš. Skandāls jo īpaši pieņēmās spēkā pirms filmas “Gribas triumfs” izrādīšanas. Pēc pilsētas amatpersonu prasības tās seansu vienā no pilsētas lielākajiem kinoteātriem Aurora atcēla (tās vietā parādīja “Olimpiju”) un vēlāk demonstrēja īpaši uzaicinātai publikai Pēterburgas Kino namā, kur bija izvietojies festivāla štābs.

Festivāla noslēgumā Rīfenštālei pasniedza balvu “Zelta kentaurs” - par “milzīgu ieguldījumu pasaules kinematogrāfā”. Lēmumu par tās piešķiršanu pieņēma nevis konkursa žūrija, bet gan paši festivāla organizatori. Žūrijas priekšsēdētājs vācu kinodokumentālists Tomass Frenkels izplatīja īpašu paziņojumu, kurā norobežojās no šīs balvas piešķiršanas, uzsverot, ka “izvērtējot Rīfenštāles personību, ir jāatceras viņas sadarbība ar nacistiem”.

Vienlaikus ar Pēterburgas festivālu norisinājās arī 23. Maskavas starptautiskais kinofestivāls. Arī viens no tā žūrijas locekļiem - vācu kinokritiķis Hanss Joahims Šlēgels - raksturoja Rīfenštāles uzaicināšanu uz Pēterburgu kā “Ļeņigradas blokādes upuru piemiņas zaimošanu”.

Uz šo kritiku Pēterburgas festivāla direktors Mihails Ļitvjakovs atbildēja pavisam mierīgi: “Nevajag spekulēt ar Ļeņingradas blokādes upuriem. Es neko neesmu aizmirsis, jo īpaši tāpēc, ka daudzi mani radinieki apglabāti Piskarevas kapsētā.” Viņš arī atgādināja, ka Maskavas festivāla žūrija iekļāvusi savā programmā Ukrainas filmu “Nepaklausīgais” par benderovieti Romānu Šuškeviču, kura sadarbība ar nacistiem bija vispārzināma.

Tiekoties ar krievu žurnālistiem, Rīfenštāle necentās izvairīties no politikas, cita starpā atgādinot viņas tik iecienīto Sergeja Eizenšteina un Ļubovas Orlovas centīgo kalpošanu staļiniskajam režīmam, tomēr deva priekšroku sarunām par mākslu. Lūk, fragments no intervijas, ko Rīfenštāle sniedza Eho plaņeti korespondentam Oļegam Serdoboļskim:

““Vai jums nešķiet likumsakarīgi, ka tieši totalitāro režīmu apstākļos nereti izaug patiesi izcili mākslinieki?”

“Tas patiešām tā ir. Neraugoties uz neskaitāmajiem upuriem, šausmām un traģēdijām, šos abus režīmus (hitlerisko un staļinisko -JL.) virzīja noteikti ideāli. Savukārt sabiedrības ideālistiskais noskaņojums režīmiem lika atbalstīt radošos talantus. Un ir tikai likumsakarīgi, ka šādos apstākļos parādās cilvēki, kas paceļas pāri vidusmēram.”

“Kā jūs vērtējat to skaistumu, ko pašreiz mode ir iecēlusi etalona rangā?”

“Šodien priekšstats par skaistumu būtiski atšķiras no tā, kāds valdīja sabiedrībā, piemēram, pagājušā gadsimta 30. gados. Un tomēr mana pieredze liecina, ka fotogrāfijas, kuras es uzņēmu Āfrikā, ir interesantas arī jaunatnei. Acīmredzot tieksme pēc tīra, modes neietekmēta skaistuma sastopama arī šodien.”

“Kāda, jūsuprāt, mums visiem ir galvenā 20. gadsimta mācība?”

“Manuprāt, tā ir krahs, ar kuru beidzās ideālistiskās cerības uz laimīgu dzīvi, kādas bija gan vāciešiem, gan krieviem. Man gan šķiet, ka mums ir nepieciešams tiekties uz cilvēka ideālu. Protams, pavisam cita lieta ir, ar kādiem līdzekļiem šāda tiekšanās tiek realizēta. Bet pilnīga atteikšanās no ticības ideālajam cilvēkam nozīmētu cilvēces pašnāvību.””

Jūnija nogalē Pēterburgā valda baltās naktis, ir arī izlaidumu laiks. Pilsētu pārpilda svētku drēbēs uzposusies jaunatne - vidusskolnieki un studenti. Ielās pēkšņi uzrodas milzum daudz jaunu leitnantu - tie ir neskaitāmo Pēterburgas karaskolu absolventi.

Skvērā blakus Ermitāžai atvērta vasaras kafejnīca - ar lielisku skatu uz Pils laukumu un Aleksandra kolonnu. Tūristu pilsētā vēl ir pamaz, tāpēc apmeklētāji lielāko tiesu ir vietējie - pārīši vidējos gados un dažas kundzītes. Sabaidīti ar stāstiem par krievu mafiju un ielu noziedzību, ārzemnieki Pēterburgu tā pa īstam sāks atklāt tikai pēc diviem gadiem, kad pilsēta svinēs savu 300 gadu jubileju. Pēkšņi sarunas kafejnīcā apklust. Kā hipnotizēti tās apmeklētāji raugās uz diviem jauniešiem, kuri meklē sev piemērotu galdiņu. Meitenei varētu būt ap 20, puisim - 22 vai 23 gadi. Arī viņam ir jaunākā leitnanta uzpleči. Spriežot pēc meitenes apģērba (tirgū pirktas “turku šmotkas”) un bijības, ar kādu puisis uzrunā oficianti, viņi varētu būt no provinces. Meitenei rokās ir pļavu ziedu pušķis, kādus var nopirkt pie puķu tantiņām.

Jaunieši pat nenojauš, ka apkārtējos ir nobūris viņu neparastais, gluži vai pārdabiskais skaistums. Slaidā, gaišmatainā meitene, viņas zilās acis, staltais jauneklis, kura iznesību vēl vairāk pastiprina virsnieka forma. Viņos ir kaut kas no tā īpatnā krieviskā skaistuma, kas ģeogrāfiskās un ģenētiskās (tatāri līdz šejienei nenokļuva) izolētības dēļ vislabāk saglabājies ziemeļrietumu Krievijā - Pleskavas, Novgorodas, Ļeņingradas un Arhangeļskas apgabalos. Reizē tas ir arī “tautiskais skaistums”, ar kuru diezin vai varētu uzvarēt mis un misters konkursos. Bet tieši šādi jaunieši visā pasaulē parasti stāv goda sardzēs, nes svētbildes baznīcu procesijās, karogus dziesmu svētkos un militārās parādēs, pie lidmašīnas trapa pasniedz ziedus un sālsmaizi ārvalstu prezidentiem.

Jauno pāri vēro arī pie blakus galdiņa sēdošā sieviete ap gadiem sešdesmit. Viņa izvelk cigareti un aizsmēķē. Pēkšņi sieviete noņem saulesbrilles, pagriežas pret mani un saka:

“Jā, jaunais cilvēk, skaistums - tas ir briesmīgs spēks, kā to jau teica FM.”

Pār sievietes nopūderēto vaigu rit asara. To sajuzdama, viņa steidzīgi noslēpjas aiz saulesbrillēm.

“Kāds FM?” es samulstu.

“Nu, Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, “Brāļi Karamazovi”. Bet es jūs vakar redzēju festivālā.” Balsī jūtams pārmetums, acīmredzot viņa ir neizpratnē par manu analfabētismu. Jau mājās pārbraucis noskaidroju, ka Dostojevskis ar Mitjas Karamazova muti gan patiesībā ir teicis: “Skaistums ir briesmīga un šausmīga lieta.”

Maskava, 2003. gada 7. novembris. Ar plašu svētku demonstrāciju Krievijas galvaspilsētā Komunistiskā partija atzīmē Lielās Oktobra revolūcijas 86. gadadienu. Gājiens sākas pulksten vienpadsmitos rītā pie metro stacijas Oktjabrskaja un pa centrālajām Maskavas ielām virzās līdz Lubjankas laukumam, kur paredzēts svinīgais mītiņš. Svētku gaisotni vēl vairāk pastiprina neparasti siltais laiks un spožā saule.

Pūtēju orķestri spēlē svētku maršus un revolucionāras dziesmas - “Biedri, nu celieties kājās!”, “Varšavjanku” un “Internacionāli”. Starp nestajiem lozungiem manāmi gan pavisam banāli, kā “Slava padomju tautai”, “Varu tautai uzvarētājai!” vai “Mūsu dzimtene - PSRS” , gan jau krietni mūsdienīgāki - “Putins - kapitālisms, Ļeņins - sociālisms”. Šur tur pavīd arī daži acīmredzami partijas vadības nesankcionēti saukļi - “Žīdu valdību - ziepēs” un “Visas Krievijas nelaimes nāk no žīdiem”.

Skvērā iepretim Lielajam teātrim gājiena dalībniekus jau sagaida improvizēts svētku tirdziņš. Lai arī tajā var iegādāties padomju laiku atribūtiku - karogus, pionieru kaklautus, Ļeņina un Staļina portretus, tomēr atšķirībā no Vecā Arbata ielas bazāra tas nav domāts ārzemju tūristiem. Prece izlikta uz trotuāra, uz izklātām polietilēna plēvēm, blakus Hitlera grāmatai “Mana cīņa” un Alfreda Rozenberga “Divdesmitā gadsimta mīts” krievu izdevumiem un nacistu propagandas filmām “Jūds Zivss” un “Mūsu karogs” manāmas arī Lenijas Rīfenštāles filmas

“Ticības uzvara” un “Gribas triumfs”. To pārdevējs izskatās pēc atvaļināta armijas pulkveža.

“Bet kas tad īsti ir tajās tur filmās?” es vientiesīgi iejautājos.

“Nu, ļoti skaisti maršē!”

Lenija Rīfenštāle (pilnā vārdā Helēna Berta Amālija Rīfenštāle) piedzima 1902. gada 22. augustā Berlīnē turīga uzņēmēja ģimenē. Jau bērnībā viņa apguva baletu krievu emigrantes Jevgeņijas Eduardovas studijā. Neraugoties uz tēva iebildumiem, 21 gada vecumā viņa sagatavoja pirmo solo deju programmu un ar panākumiem apbraukāja Vāciju, Šveici un Čehiju.

Rīfenštāle mīlēja stāstīt, ka viņa piedzīvojusi trīs liktenīgus notikumus, kas pilnībā izmainījuši turpmāko dzīvi. Pirmais no tiem atgadījās kādā 1924. gada jūnija dienā. Stāvot uz perona Berlīnes metro stacijā Nollendorfplatz un gaidot vilcienu, lai dotos pie ārsta (uzstāšanās laikā Prāgā viņa bija pamatīgi savainojusi ceļgalu), jaunā dejotāja ievēroja kinoafišu, kas aicināja apmeklēt filmu “Likteņa kalns”. Daudz nedomādama, viņa aizmirsa par ārstu un devās uz netālo kinoteātri.

Tā bija viena no tolaik tik iecienītajām “kalnu filmām”, kuras darbība risinās Alpos. Tolaik vēl neizlutinātie skatītāji kāri tvēra aizvien jaunas stihijas, kuras spēja parādīt kinematogrāfs. Neredzētie, eksotiskie kalni daudziem bija īsts atklājums. Pilnīgi pārņemta, Lenija septiņas dienas pēc kārtas noskatījās “Likteņa kalnu” un pēc dažām nedēļām kopā ar trīs gadus jaunāko brāli Haincu jau devās pārgājienā pa Vācijas Alpiem. Lenija nosūtīja filmas režisoram Arnoldam Fankam savas fotogrāfijas un avīžu izgriezumus ar deju programmas koncertu recenzijām. Pēc neilgas svārstīšanās Fanks atsaucās un īsā laikā padarīja Leniju par pirmā lieluma “kalnu filmu” zvaigzni. Viņa tēloja galvenās lomas filmās “Svētais kalns” (1926), “Lielais lēciens” (1927), “Picpalas baltā elle” (1929), “Vētras pār Monblānu” (1930). Bezbailīgi, basām kājām Lenija rāpjas klinšainās virsotnēs un cīnās ar sniega lavīnām. Jaunā aktrise vēl nezina, ka par vienu no viņas kvēlākajiem faniem kļuvis tolaik vēl mazpazīstamais Ādolfs Hitlers, bet pielūdzēju pūlī, kas drūzmējās pie kinoteātra pēc filmas “Svētais kalns” pirmizrādes, bija arī kāds maza auguma vīriņš ar klibu kāju. Tas bija Jozefs Gēbelss. Uz savu teātra studiju Leniju aicināja režisors Jozefs fon Šternbergs, kurš nesen bija atklājis Marlēnu Dītrihu. Arī no Lenijas viņš bija iecerējis izveidot kaut ko līdzīgu “mīlas dievietei”. Marlēna, kas bija tikai astoņus mēnešus (dzimusi 1901. gada 27. decembrī) vecāka par Leniju, bijusi neprātīgi greizsirdīga uz viņu un aiz muguras apsaukājusi par “indīgo čūsku”. Kādā kopīgā mēģinājumā Marlēna pat esot novilkusi bikses un parādījusi sāncensei savu sniegbalto dibenu.

Bet Rīfenštālei jau bija pavisam citi plāni - viņa vēlējās uzņemt pati savas filmas. Iespējams, šī lēmuma pieņemšanu paātrināja apstāklis, ka galveno lomu filmā “Zilais eņģelis” Šternbergs iedalīja Rīfenštāles sīvākajai konkurentei Marlēnai Dītrihai. Turklāt Lenijai nepatika nemitīgie intīmās tuvošanās mēģinājumi, kurus izrādīja cilvēki, no kuriem viņa bija atkarīga kā skaista un talantīga, bet vienlaikus tikai algotā darbā pieņemta aktrise. 1932. gadā Rīfenštāle uzņēma savu pirmo filmu “Zilā gaisma”, kurā viņa pati bija gan scenārija līdzautore, finansētāja un režisore, gan galvenās lomas tēlotāja. Filmā stāstīts, kā blakus nomaļam Itālijas Alpu ciematam savā būdiņā dzīvo pusmežonīga meitene vārdā Junta (šodien teiktu - klaidone, bezpajumtniece). Bet Junta vienīgā zina taku uz kalnu grotu, pilnu ar kristāliem, kurā pilnmēness laikā iespīd mēness gaisma, tā radot noslēpumainu zilganu starojumu. Daudzi ciema jaunekļi gājuši bojā, meklējot ceļu uz šīs noslēpumainās gaismas avotu. Tad ciemā no pilsētas ierodas kāds mākslinieks un iemīlas Juntā, meitene tam uztic savu noslēpumu. Bet viņš to tālāk izstāsta ciema iedzīvotājiem, kuri izvazā kristālus, bet Junta, pārdzīvojot mīļotā cilvēka nodevību un skaistuma izpostīšanu, ielec kalnu aizā. Rīfenštāle vēlāk bieži atkārtoja, ka “filma satur vēstījumu, proti - eksistē ideāls, uz kuru var tikai tiekties, bet ne sasniegt”. Saskaršanās ar ideālu to nogalina, skaistums, kas kļuvis pieejams masām, iet bojā.

“Zilā gaisma” Venēcijas festivālā ieguva sudraba medaļu, visā Eiropā filmu demonstrēja pārpildītos kinoteātros. Tiesa, kritiķu (kā vēlāk paskaidroja nacistu prese, to vidū bija daudzi ebreji) attieksme bija rezervētāka.

Cilvēkiem patika romantiskais sižets, pārsteidzošās kalnu ainas un vēl neredzēti specefekti. Lai filmētajām ainām piešķirtu īpašu noslēpumainības noskaņu, jaunā režisore izmantotoja oranžo gaismas filtru, pēc viņas pasūtījuma pat izgatavoja filmu ar īpašu emulsiju. Bet, iespējams, visnovatoriskākā bija neprofesionālo aktieru - nomaļa Dienvidtiroles ciemata Serentīno iedzīvotāju - iesaistīšana uzņemšanā.

Savus aktierus viņa atklāja pavisam nejauši - svētdienas izbraukumā kopā ar partneri un filmas operatoru Hansu Šnēbergeru Lenija ievēroja cilvēkus, kuri iznāca no Serentīno ciema baznīcas. Tie bija tieši tādi tipāži, kādus viņa meklēja savai filmai - stiprus, lepnus, noslēgtus un pats galvenais - dabiskus. Lielākā daļa ciema iedzīvotāju nekad savā mūžā nebija atstājuši kalnu ieleju. Bet kā viņiem piekļūt, kā pārliecināt piekrist filmēties? Lenija noīrēja istabu vietējā pansijā un lēnām sāka pieradināt vietējos pie savas klātbūtnes. Pēc nedēļas viņa jau dzēra vīnu kopā ar ciemata vīriem, bet vietējā kopiena apsolīja
savu atbalstu Lenijas filmai. Tiesa, ar vienu nosacījumu - rudenī, pēc ražas novākšanas. Dažas filmas ainas (piemēram - dievkalpojums baznīcā) pat ir tīri dokumentālas.

Un tad Lenijas dzīvē atgadījās otrais liktenīgais notikums. Lūk, kā viņa par to stāsta Reja Millera dokumentālajā filmā “Attēlu spēks. Lenija Rīfenštāle” (1993), kas tika uzņemta, sagaidot viņas 90 gadu jubileju: “Kāds paziņa man teica - šodien (tas bija 1932. gadā - J.L.) Berlīnē Sporta pilī runās Hitlers. Ja aiziesiet un viņu dzirdēsiet, tas mainīs jūsu dzīvi. Es kļuvu ziņkārīga un aizgāju. Tas man patiešām izrādījās liktenīgi.” Hitlers viņu esot pilnīgi apbūris. 1987. gadā iznākušajā atmiņu grāmatā “Memuāri” Rīfenštāle raksta: “Kad ierunājās Hitlers, mani pārņēma gandrīz vai apokaliptiska, neaizmirstama vīzija. Likās, zeme manā priekšā paplešas līdzīgi pāršķeltai lodei, no kuras izlaužas ūdens straume un sasniedz debesis.”

Lenija uzrakstīja Hitleram vēstuli. Hitlers, kurš nesen bija noskatījies “Zilo gaismu”, atsaucās tūlīt. Lenijā apvienojās īpašības, kuras Hitlers vērtēja ļoti augstu - naivais “dabas bērns” kā Juntas tēlā, sportiste, heroiska Superfrau, masām nesasniedzams elks un vienkārši skaista sieviete. Turklāt arī īsta āriete un Vācijas patriote - pretstatā aukstajai aprēķinātājai Dītrihai, kas jau bija devusies uz Holivudu (arī Lenija bija saņēmusi vairākus vilinošus piedāvājumus, tomēr izlēma palikt Vācijā). Tā sākās viņu pazīšanās (draudzība?), kas ilga veselus divpadsmit gadus. Hitlers bieži esot mēdzis teikt - “mana perfektā vācu sieviete”.

Par šo tikšanos Lenija stāstīja: “Hitlers bija ļoti vienkāršs, simpātisks cilvēks un nemaz neizskatījās pēc tāda, kurš varētu aizraut masas. Jau toreiz viņš man teica - kad būsim pie varas, jūs mums taisīsiet filmas.”

Šis brīdis pienāca pavisam drīz. Tuvojās kārtējais nacionālsociālistu partijas kongress, un Hitlers piedāvāja Rīfenštālei piedalīties dokumentālas “partijas kongresa filmas” (vāciski to eleganti var pateikt vienā vārdā - Parteitagfilm) uzņemšanā. Tā radās pirmā no trīs “kongresu filmu” sērijas lentēm - “Ticības uzvara” (1933). Lai arī tajā jau izteikti manāms Rīfenštāles dokumentālistes rokraksts, salīdzinot ar nākamajām filmām tā izskatās mazliet pabāli. Turklāt pēc partijā veiktās tīrīšanas, kurā tika iznīcināts SA vadītājs Ernsts Rēms, filma neglābjami novecoja - pārāk daudz tajā Hitlers bija redzams blakus Rēmam. “Tā ir nevis filma, bet gan sagaismots materiāls, ko citi cilvēki bija safilmējuši, es tikai to visu saliku kopā,” tā filmu raksturoja pati Rīfenštāle.

Tomēr nacistu vadoņiem Rīfenštāles veidotā filma patika, un viņi piedāvāja režisorei uzņemties arī 1934. gada kongresa hronikas veidošanu. Hitlers esot lūdzis: “Ziedojiet man sešas savas dzīves dienas. Es gribu, lai filmu taisa mākslinieks, nevis partijas hronists.” Nedaudz patielējusies, viņa piekrita (“atteikties bija gandrīz neiespējami”), bet ar noteikumu - lai neviens nejaucas viņas darbā. Pavisam Nirnbergas saietā piedalījās viens miljons cilvēku, bet neskaitāmajās parādēs vienlaikus soļoja 100 000 vīru. Grandiozā pasākuma galvenais režisors bija Hitlera “galma arhitekts” Alberts Špērs. Ap tribīni, kurā uzstājās Hitlers, puslokā izbūvēja sliedes kinooperatora platformai, īpaši lifti varēja jebkurā brīdī pacelt un nolaist automātiski darbojošās kameras. Vairākas kameras vienlaicīgi uzņēma vienu un to pašu objektu, kas montējot deva iespēju panākt izcili dinamisku efektu. Vēlāk Rīfenštāle stāstīja, ka viņa tikai esot komandējusi operatoru darbu. Tas īsti neatbilst patiesībai. Pēc viņas iniciatīvas dažas ainas (piemēram - partijas līderu runas tuvplānā) tika uzņemtas jau pēc kongresa beigām studijas paviljonā.

Filmu piecus mēnešus montēja pati Rīfenštāle. Tā radās “Gribas triumfs” (“Triumph der Willens”) - iespējams, labākā propagandas filma pasaules kino vēsturē. Filmas nosaukums pieder pašam Hitleram.Tajā nav neviena komentāra, tikai ievadā ieraugām titrus: “Gribas triumfs. Vēsturisks dokuments par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas kongresu. Partijas uzvaras dienas 1934. gada 4.-10. septembrī Nirnbergā. Uzņemta pēc Vadoņa pavēles. Režisore Lenija Rīfenštāle. 1934. gada 5. septembris. 20 gadi kopš Pasaules kara sākuma. 16 gadi kopš vācu tautas ciešanu sākuma. 19 mēneši kopš Vācijas atdzimšanas sākuma. Ādolfs Hitlers atkal ierodas Nirnbergā, lai sveiktu savus uzticamos sabiedrotos.”

Vāgnera “Dievu mijkrēšļa” melodija lēnām pāraug Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas himnā - šodien Vācijā joprojām aizliegtajā Horsta Vesela dziesmā (“Horst-Wessel-Lied”: “Die Fahne hoch! Die Reihen fest geschlossen! SA marschiert mit ruhig festem Schritt... ”). Pār maršējošo kareivju kolonnām krīt Hitlera lidmašīnas ēna.

Filmā nenoliedzami ļoti efektīgā veidā manipulēts ar tālaika Vācijas (un ne tikai Vācijas) ikonām. Mēs redzam kāškrustus, lāpas un jauniešus no hitlerjūgenda, karogu jūru, maršējošus kareivjus - ieročus un zābakus, bungas un taures, smaidošus bērnus, cilvēkus tautastērpos un militārās uniformās, sveicienā izstieptas rokas un visvairāk - sajūsminātu un laimīgu cilvēku sejas. Filmas varoņi ir Hitlers un tauta, kādai vajadzēja izskatīties nākamajai perfektajai “āriešu rasei” - spēcīgi, stalti un skaisti cilvēki “no vienkāršiem ļaudīm”. Tieši estētisku apsvērumu dēļ kongresa rīkotāji izlēma valsts ierēdņu un partijas funkcionāru parādi rīkot naktī lāpu gaismā - pārāk daudzi no viņiem savos treknajos amatos jau bija iedzīvojušies pamatīgos vēderiņos.

Vācijā un Austrijā šī filma joprojām ir aizliegta. Internetā reiz ievēroju šādu (www.gazeta.lv/story/2223.html) atzīšanos: “Pietiek ar piecām minūtēm no “Gribas triumfa”, lai sāktu šaubīties - bet varbūt patiešām seši miljoni ebreju bija pelnījuši nāvi?” Rīfenštāles biogrāfe Odrija Salkelda grāmatā “Lenijas Rīfenštāles portrets” apgalvo, ka filma “radīta ar mērķi iedarboties uz cilvēka instinktiem un tāpēc nepakļaujas racionālai analīzei.” Man pašam šķiet, ka filmas spēks slēpjas apstāklī, ka tā dokumentē kādu ļoti retu un savā ziņā pat intīmu parādību, proti - jaunas reliģijas dzimšanu.

No Rīfenštāles sarunas ar Reju Milleru:

““Vai nav tā, ka uz mākslinieku, kurš ķeras pie filmēšanas, gulstas arī milzīga atbildība?”

“Kas par atbildību? Laikā, kad 90 procenti cilvēku bija sajūsmā par Hitleru? Vai tad man vajadzēja kļūt par pretošanās kustības dalībnieci? Tādu bija ļoti maz. Man šī filma saistījās nevis ar politiku, bet gan ar uzvedumu, ko vajadzēja nofilmēt. Tikpat labi šādu filmu es būtu uzņēmusi Maskavā vai Amerikā, ja būtu vajadzējis. Es vienkārši pēc iespējas labāk centos to visu uzfilmēt un pēc tam samontēt dažādus motīvus. Vai tā būtu politika, saknes vai augļi - man tas bija vienalga.”

“Bet cilvēkam, kurš strādā medijos, tomēr laikam vajadzētu interesēties par politiku...”

“Varbūt šodien, bet ne toreiz. Bet ko jūs pats saprotat ar vārdiem - mākslinieka atbildība?”

“Ka mākslinieks, pirms viņš ķeras pie darba, sev pajautā, kas notiks ar to, ko viņš tūlīt radīs.”

“Vai tad mēs drīkstam nosodīt tos, kuri uzņēma filmas Staļina režīma laikā - Eizenšteinu, Pudovkinu? Vai tos, kuri VDR uzņēma patiesi labas filmas? Vai viņi arī ir politiski atbildīgi? Un kā priekšā? Kā mēs, no šodienas skatu punkta raugoties, varam pateikt, kas nākotnē cilvēkiem šķitīs “politiski pareizi”. Man šķiet, ka liels mākslinieks nemaz nevar domāt politiski.

Jūs man iepriekš jautājāt, vai filmā ir kāds vēstījums. Jā, tāds ir - jaunu darba vietu radīšana. Sevišķi, ja jūs ieklausāties Hesā - vai tad viņš savās runās neizsakās par darbu un mieru?”” Dokumentālās filmas veidotāji sarunu turpina ar fragmentu no “Gribas triumfa” - Rūdolfa Hesa runas, atklājot kongresu: “Jūs bijāt mūsu uzvaras garants, jūs esat mūsu miera garants. Ādolfs Hitlers! Sieg Heil! Sieg Heil! Sieg Heil!”

Doma, ko Rīfenštāle vēlāk nemitīgi kā plati atkārtoja neskaitāmas reizes līdz pat savai nāvei, skanēja: “Es nekad neesmu nodarbojusies ar politiku. Es nebiju partijas biedre un nekad savā mūžā neesmu pateikusi neko antisemītisku.

Manas filmas ir dokumenti. Es uzņēmu tikai to, ko redzēju. Ne jau es biju tā, kas šos cilvēkus tur sasauca. Es biju aculieciniece un atrados notiekošā iespaidā. Un gadījuma pēc es biju vienīgā, kas to visu vēl arī nofilmēja. Es noticēju Hitleram, jo biju tikai parasta vāciete, nekas vairāk. Neaizmirsīsim, ka 1934. gadā visa Eiropa bija sajūsmā par Hitleru. Čērčils teica - es apskaužu Vāciju, jo viņai ir Hitlers. Vai tad es varēju būt gudrāka par Čērčilu? Es neesmu nometusi atombumbas. Kur tad ir mana vaina? Vai tad man jānožēlo, ka es dzīvoju tādā laikā? Es taču nevaru pati sevi saplosīt!

Laikam tikai nāve būs mana atpestīšana...”

Filma “Gribas triumfs” ieguva vairākas pirmās godalgas starptautiskos kinofestivālos, to skaitā arī Parīzē un Venēcijā. Nākamajā 1935. gadā Rīfenštāle uzņēma pēdējo no “Nirnbergas triloģijas” filmām - “Brīvības diena”, kas veltīta atdzimstošajai Vācijas armijai.

Šajā laikā Lenija jau bija kļuvusi par pirmā numura augstākās sabiedrības lauveni. Neskaitāmas fotogrāfijas rāda viņu kopā ar Trešā reiha vadoņiem pieņemšanās, teātra izrādēs un privātās ballītēs. Baumoja, ka viņai esot intīmas attiecības ar Hitleru, Gēbelsu un Gēringu. Kādā intervijā (Daily Express 1934. gada 24. aprīlī) Lenija izteicās, ka jau “Zilās gaismas” filmēšanas laikā esot lasījusi Hitlera grāmatu “Mana cīņa”: “Grāmata atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Jau pēc pirmās lappuses kļuvu par pārliecinātu nacionālsociālisti. Sajutu, ka cilvēks, kurš var uzrakstīt kaut ko tādu, neapšaubāmi ir spējīgs vadīt Vāciju.” Vēlāk Hitlers viņas dzīvoklī esot nejauši atradis šo “Manas cīņas” eksemplāru ar pasvītrojumiem un Lenijas pašrocīgi rakstītām piezīmēm “labi!” un “slikti!”. Viņai par to bijis liels kauns, bet Hitlers esot “tikai pasmējies”. Sarežģītākas bijušas Lenijas attiecības ar Gēbelsu, kurš esot bijis greizsirdīgs par viņas panākumiem un ietekmi uz Hitleru. Vācijā runāja, ka ar savām filmām Rīfenštāle paveikusi vairāk nekā doktors Gēbelss ar savu milzīgo Propagandas ministriju. Un tomēr Gēbelsa dienasgrāmatā atrodams sekojošs ieraksts: “No visām zvaigznēm viņa ir vienīgā, kas mūs (nacionālsociālistus -J.L.) saprot.”

Filmā ”Attēlu spēks” Lenija stāsta:

““Ar Gēbelsu man bija vissliktākās attiecības. Reiz - tas notika vēl pirms varas (nacistu - J.L.) pārņemšanas - viesnīcā Kaiserhof viņš man burtiski sekoja, viņš gribēja mani kā sievieti. Bet viņš galīgi nebija mans tips.”, “Bet Gēbelsa dienasgrāmatas tomēr liecina (Rīfenštāle bieži viesojusies Gēbelsu ģimenes mājā, viņi kopā apmeklēja operu un teātrus - J.L. ), ka jums esot bijušas lieliskas attiecības!”, “Tie ir pilnīgi meli! Viņš taču bija melu meistars!””

Tuvojoties 1936. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Berlīnē, neviens nešaubījās, ka tieši Rīfenštālei jāuzņem šo sacensību hronika. Līdzekļus filmai piešķīra Vācijas valdība un starptautiskā Olimpiskā komiteja. Valdība spēlēs saskatīja lielisku iespēju uzspodrināt valsts starptautisko tēlu, un tas, starp citu, arī izdevās. Piemēram, ebreji jau bija izdzīti no Vācijas sporta, bet tāpēc neviena valsts neboikotēja Berlīnes olimpiādi. “Olimpijā” mēs labi redzam, kā spēļu atklāšanas parādē Hitleru ar nacistisko sveicienu godina pat francūži un kanādieši. Vēlāk Rīfenštāle gan apgalvoja, ka pašas sporta sacensības Hitleram neesot ne interesējušas, ne patikušas, it īpaši jau “melnie atlēti”.

Tolaik Vācijai piederošajās Kuršu kāpās Lenija sarīkoja kaut ko līdzīgu operatoru komandas treniņnometnei. Tajā viņi kopīgi pētīja sportistu kustības, lai vēlāk jau sacensību laikā precīzi zinātu, ko un kā filmēt. Viņa pati rūpīgi apskatīja katru sacensību vietu un tad noteica kameru atrašanās vietu, uzņemšanas virzienus un izmantojamo objektīvu fokusa attālumus. Lenija izdomāja neskaitāmus jaunievedumus.

Kārtslēcējus filmēja no īpaši izraktām bedrēm.

Lai pēc iespējas efektīvāk uzņemtu sprinterus, to starta brīdī no īpašas katapultas garām skrejceļam izšāva kustīgas kinokameras. Automātiska kamera darbojās gaisa balonā, ko katru rītu palaida virs Olimpiskā stadiona, bet daiļlēcēju ieniršanu baseinā filmēja īpašas zemūdens kameras.

Beidzoties spēlēm, Rīfenštāles rīcībā bija 400 kilometru uzņemtas filmas, kuras noskatīšanās vien aizņēma desmit nedēļas. Nākamos divus gadus viņa pavadīja pie montāžas galda.

Filmas “Olimpija”, kas sastāv no divām daļām - “Tautu svētki” un “Skaistuma svētki” - pirmizrāde notika Hitlera 49. dzimšanas dienas priekšvakarā 1938. gada aprīlī Berlīnē.

Tā ir filma, kas vēl šodien nosaka sporta fotogrāfijas standartus. Ievadā lasām titrus: “Veltīta pasaules jaunatnes godam un slavai.” Seko kadri ar senās Grieķijas tempļiem un statujām, līdz viena no skulptūrām - diska metējs - atdzīvojas un pārtop modernā atlētā - antīkās pasaules mantiniekā. Pašai Rīfenštālei visvairāk esot interesējuši individuālie sporta veidi, jo tieši tajos viņa vislabāk varēja realizēt, viņas vārdiem izsakoties, “jaunā, spēcīgā un skaistā ķermeņa” estētiku.

Reiz montāžas laikā Lenija nejauši ielīmēja kādu filmas fragmentu no daiļlēkšanas sacensībām otrādi, tas ir - atpakaļgaitā. Efekts izrādījās tik pārsteidzošs un iespaidīgs, ka viņa nolēma izmantot šo paņēmienu filmas beigās, tieši pirms svinīgās noslēguma ceremonijas parādīšanas. Ar katru nākošo lēcienu sportistu kustības kļūst lēnākas, līdz beidzot, filmai tinoties atpakaļ, gaisā virpuļojošais ķermenis kļūst līdzīgs putnam, pār kuru zemes gravitācijai vairs nav varas.

No Maskavas apsveikuma telegrammu atsūtīja arī sajūsminātais Staļins. Vēl vairāk - pēc gada, 1939. gada augusta nogalē PSRS vēstniecības Berlīnē rīkotā pieņemšanā par godu Molotova- Ribentropa pakta noslēgšanai viņai pat pasniedza Staļina pašrocīgi rakstītu pateicības vēstuli.

Pēc triumfālas filmas izrādīšanas Eiropā Rīfenštāle 1938. gada novembrī ar kuģi devās uz Ameriku. Viņa ieradās Ņujorkā dažas dienas pirms “Kristāla nakts” grautiņa, kad visā Vācijā tika demolēti ebreju veikali un dedzinātas sinagogas. Kad šī ziņa sasniedza Ameriku, Lenija to nosauca par meliem un provokāciju un spītīgi apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs Vācijā neesot iespējams. Iecerētais triumfs beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Holivudā, kur jau strādāja daudzi no Vācijas aizbraukuši ebreji, viņu sagaidīja pilnīgs boikots un plakāti “Rīfenštālei te nav vietas”. Vienīgi Volts Disnejs bijis gatavs ar viņu sastapties.

Jau pirmajās Otrā pasaules kara dienās 1939. septembrī Rīfenštāle pieteicās par kara korespondenti un kopā ar karavīriem devās uz Poliju. Tur kādā pilsētiņā viņa kļuva par liecinieci 30 vietējo ebreju civiliedzīvotāju sodīšanai ar nāvi. Viņa esot centusies iejaukties, taču tikusi rupji apklusināta. Nejauši uzņemta fotogrāfija rāda Leniju, kas histēriski raud.

Atgriezusies Vācijā, viņa nolemj distancēties no varas un turpmāk nodarboties tikai ar “tīro mākslu”. Tomēr 1940. gada 14. jūnijā, dažas dienas pēc Parīzes krišanas viņa raksta telegrammu: “Ādolfam Hitleram, Vadoņa kanceleja. Ar neaprakstāmu prieku un dziļu aizkustinājumu mēs pārdzīvojam jūsu un visas Vācijas lielo uzvaru - vācu karaspēka ieiešanu Parīzē. Jūsu darbi pārspēj visdrosmīgākās cilvēces fantāzijas. Ar pateicības vārdiem vien ir par maz, lai izteiktu mūsu jūtas. Jūsu Lenija Rīfenštāle.” “Visi bija priecīgi, ka karš tik ātri beidzies. Tā bija tā vēsts, ko es vēlējos nodot Hitleram,” vēlāk viņa taisnojās. Apsveikuma telegrammu Hitleram esot nosūtījis arī Staļins.

Tomēr pamazām sākās atsvešināšanās no Hitlera, viņi tikās aizvien retāk. Pēdējo reizi viņa redzēja Hitleru 1944. gada 21. martā Berghofā Austrijā, kad iepazīstināja to ar savu līgavaini Pēteri Jakobu. “Viņš jau izskatījās pēc rēga, nevis pēc cilvēka,” atceras Lenija.

Rīfenštāle vairs neuzņēma nevienu filmu ne reiham, ne partijai un devās savdabīgā iekšējā emigrācijā. Viņa sāka īstenot seno ieceri - uzņemt filmu pēc Hitlera iecienītās komponista Eižena d’Albēra operas “Ieleja” (“Tiefland”) motīviem. Filmas darbība notiek 18. gadsimta Spānijā. Viņa pati tēlo galveno varoni - čigānieti, par kuras sirdi cīnās divi vīrieši - viens no “heroiskajiem” kalniem, bet otrais no “samaitātās” ielejas.

Darbs uz priekšu ritēja lēnām, jo trūka gan naudas, gan tik elementāras lietas kā benzīna un pat filmas. 1940. gada rudenī filmēšanas laikā Austrijā ievajadzējās statistus - spāniska izskata dienvidnieciskus tipus. Tos viņa saņēma no netālās Leopoldskron koncentrācijas nometnes Zalcburgas tuvumā - pavisam 65 čigānus. Lielākā daļa no šiem čigāniem izdzīvoja, bet vismaz 29 vēlāk tika nosūtīti uz Aušvicas iznīcināšanas nometni un gāja bojā.

Kara beigas Rīfenštāle sagaidīja nomaļā Tiroles kalnu ciematā, kur montēja “Ieleju”. Viņa dzīvoja kopā ar Šnēbergeru pāri, kuri, izdzirdējuši par Vācijas kapitulāciju, burtiski aizbēga no savas kādreizējās labdares, turklāt Gizela Šnēbergere vēl paspēja nosaukt Leniju par “nacistu padauzu”. Rīfenštāli apcietināja amerikāņu kareivji, un nākamos trīs gadus Rīfenštāle pavadīja amerikāņu un franču kontrolētos cietumos, internēšanas nometnēs un mājas arestā, kā arī ārstējās no depresijas psihiatriskajā klīnikā. Visu Rīfenštāles arhīvu, to skaitā vēl pilnībā nesamontēto “Ieleju”, konfiscēja.

Viena no smagākajām Rīfenštālei izvirzītajām apsūdzībām bija čigānu statistu izmantošana “Ielejas” uzņemšanā. Viņa aizstāvējās apgalvojot, ka neko neesot zinājusi par nāves nometnēm:

“Kas varēja zināt, ka SS vīri, kuriem mēs tā ticējām, patiesībā ir aukstasinīgi slepkavas!” Grūti spriest, vai var ticēt šai “nezināšanai”, visdrīzāk tomēr zināja, tāpat kā padomju cilvēki zināja par Gulaga pastāvēšanu. Rīfenštāles denaficikācijas process beidzās 1949. decembrī ar īpaša tribunāla lēmumu - “līdzskrējēja” (Mitlaufer). Pamatojums - “jo nav tieši piedalījusies politiskās aktivitātēs”.

Līdz pat 60. gadu sākumam viņa klusi dzīvoja kopā ar māti mansarda dzīvoklītī Minhenē, iztiekot no draugu un pat anonīmu labvēļu materiālās palīdzības. Ar laiku viņai no Francijas varas iestādēm izdevās atgūt jau uzņemto “Ielejas” meteriālu un pabeigt filmas montāžu, kuras pirmizrāde notika 1954. gadā Štutgartē. Kannu kinofestivālā filmu gan nepieņēma. Jebkurš Rīfenštāles mēģinājums uzsākt kādu jaunu projektu Vācijā saskārās ar boikotu un iznīcinošiem rakstiem presē.

Līdzīgi Knutam Hamsunam Norvēģijā, Lenija Rīfenštāle Vācijā tika padarīta par galveno grēkāzi no inteliģences vidus. Bijušie gestapovieši jau strādāja Rietumvācijas drošības struktūrās, Verners fon Brauns (kura radītās raķetes nogalināja desmitiem tūkstošus angļu civiliedzīvotāju) būvēja ballistiskās raķetes amerikāņiem, bet Lenija joprojām staigāja pa tiesām un centās atspēkot rakstus presē. Pat viņas 100. dzimšanas dienas priekšvakarā kāda Vācijas čigānu organizācija iesūdzēja Rīfenštāli tiesā, apsūdzot viņu holokausta noliegšanā.

1956. gadā pēc Ernesta Hemingveja grāmatas “Āfrikas zaļie pakalni” izlasīšanas viņa nolēma uzsākt jaunu projektu - uzņemt filmu, kuras sižeta pamatā būtu stāsts par moderno laiku vergu tirdzniecību Austrumāfrikā. Savākusi pieticīgus līdzekļus, viņa ieradās Kenijā un pat uzņēma pirmās proves.

Savannā Lenija iekļuva smagā autokatastrofā - cenšoties izvairīties no antilopes, automašīna apmeta kūleni. Tas bija viņas dzīves trešais liktenīgais notikums. Nairobi slimnīcā, šķirstot vecus žurnāla Stern numurus, Lenija ieraudzīja neparastu Džordža Rodžera fotogrāfiju. Tajā bija redzami divi kaili atlētiska izskata melnādaini jaunekļi, viens tur uz pleciem otru. “Viņu ķermeņi līdzinājās Rodēna vai Mikelandželo skulptūrām,”savās atmiņās rakstīja Lenija. Šo fotogrāfiju Rodžers bija uzņēmis 1948. gadā Nūbas kalnienē Sudānas dienvidos. Rakstā bija stāstīts par noslēpumainu cilti - nūbiešiem (nesajaukt ar nūbiešiem, kuri šodien dzīvo Ēģiptes dienvidos Asuānas apkārtnē - tā ir pavisam cita tauta).

Rīfenštāle nolēma par katru cenu atrast šos “melnos atlētus”. Tomēr Rodžers, kurš starp citu bija pirmais fotogrāfs, kas bija uzņēmis šausminošos attēlus tūlīt pēc Bergenas-Belzenes koncentrācijas nometnes atbrīvošanas, atteicās Rīfenštālei palīdzēt. Turklāt viņai vairs nebija naudas, lai atkārtoti dotos uz Āfriku.

Beidzot 1962. gadā Lenijai paveicās. Viņu uzaicināja pievienoties Vācijas Nansena biedrības rīkotajai ekspedīcijai, kas devās uz Sudānu. Tur viņai izdevās pārliecināt ekspedīcijas vadību izmest līkumu cauri Nūbas kalniem. Pēc nedēļu ilgiem meklējumiem viņi beidzot pamanīja raksturīgās apaļās nūbiešu mājiņas, kādas tās bija redzamas Rodžera fotogrāfijās. Tālāko ceļu uz ciematu satrauktā Lenija jau turpināja kājām. Savās atmiņās viņa rakstīja:

“Aiz melnajiem vīriešiem sekoja citi, arī pavisam kaili un greznojušies ar neparastām galvas rotām.

Dažus ķermeņus klāja pelni, citus rotāja balti ornamenti. Līdzīgi bija krāsojušās sievietes un meitenes. Izrotātas baltām pērlēm, taisnas kā sveces viņas graciozi nesa grozus uz galvas. Nebija nekādu šaubu - tie bija nūbieši.”

Tajā pašā dienā Rīfenštāle kļuva par liecinieci nūbiešu tradicionālajām cīņām, kas beidzās ar uzvarētāja nešanu cauri ciematam uz pleciem - tieši kā Rodžera fotogrāfijā. Ekspedīcija iekārtoja nometni netālu no nūbiešu ciemata, bet Lenija sāka apgūt nūbiešu valodu un lēnām pieradināt ciemata iedzīvotājus pie savas Leica fotokameras. Pēc septiņām nedēļām ekspedīcija atstāja Sudānu, bet Lenija palika nūbiešu ciematā, kur pavadīja gandrīz astoņus mēnešus. Lenijai nūbieši šķita visskaistākie cilvēki pasaulē. Viņa bija atradusi paradīzes dārzu - burtiskā un pārnestā nozīmē. Cilvēki šeit dzīvoja bez naudas un staigāja pilnīgi kaili. Neviens viņiem vēl nebija teicis, ka kailums ir grēks vai ka par naudu iespējams tikt pie lietām. Turklāt viņiem bija daudz brīva laika, ko viņi pilnībā ziedoja savām iemīļotajām izklaidēm - cīņai un dejām. Lenija stāstīja: “Viņi bija nabadzīgi, viņiem piederēja tikai zeme un mazliet ūdens. Bet viņi bija laimīgi. Cik maz vajadzīgs cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs!” Vēl vairāk - viņa bija atradusi arī savus domubiedrus. Nūbieši uzskatīja, ka vienīgā patiesi skaistā lieta uz pasaules ir cilvēka ķermenis.

Viena no problēmām, ar kuru Lenija saskārās Sudānā, bija cenzūra. Varas iestādes nevēlējās pieļaut kailu cilvēku fotografēšanu, kas bija pilnīgā pretrunā ar islāma morāli. Galu galā viņi vienojās par kompromisu - Lenijai atļāva uzņemt visu ko vēlās, bet pēc tam galvaspilsētas Hartūmas ierēdņi apskatīja attēlus un atzīmēja tos, kurus viņa nedrīkstētu publicēt.

Nākamajos trīs gados Rīfenštāle vairākas reizes atkārtoti apmeklēja nūbiešu ciematu un pat nopietni apsvēra domu pilnībā pārcelties uz dzīvi Sudānā. “Mežoņi” viņai bija kļuvuši tuvāki nekā “civilizētie” eiropieši. “Laiks, ko es pavadīju starp nūbiešiem, bija pats laimīgākais un skaistākais manā mūžā,” Lenija atzīstas 2002. gada maijā sniegtajā intervijā Kevinam Braunlovam, kas publicēta 2005. gadā apgādā Taschen izdotajā fotoalbumā “Āfrika. Lenija Rīfenštāle”. Maskavā iznākošajā žurnālā Moulin Rouge 2003. gada oktobra numurā rakstā “Lenijas mauzolejs” anonīms autors apgalvo, ka “klīda runas - par krellēm vai viskija pudeli viņi ne tikai pozēja kameras priekšā, bet arī kliedēja Lenijas nakts vientulību”.

1967. gadā Rīfenštāle iepazinās ar divdesmit gadus vecu jaunekli Horstu Ketneru un uzaicināja viņu pievienoties nākamajai Sudānas ekspedīcijai. Lenijai bija vajadzīgs kinooperators un šoferis. Viņi abi palika kopā līdz pat Lenijas nāvei.

Diemžēl turpmākie Sudānas apmeklējumi Lenijai sagādāja vilšanos. Nūbieši uzņēma Leniju tikpat sirsnīgi kā agrāk, viņi pat bija uzbūvējuši savai draudzenei māju. Tomēr pa šo laiku varas iestādes viņiem bija aizliegušas staigāt kailiem. “Kad es parādīju agrāk uzņemtās fotogrāfijas, kurās viņi bija redzami kaili, viņi pēkšņi nokaunējās. Kāds bija pateicis, ka tas ir slikti,” stāstīja Lenija. Saskaroties ar civilizāciju, viņi bija atklājuši, ka eksistē nauda, parādījās agrāk pilnīgi svešas īpašības - skaudība, meli.

1974. gada ekspedīcijā Lenija nolēma uzmeklēt kādu citu nūbiešu cilti ar nosaukumu “kau”.

Lenijai palaimējās - viņai atkal izdevās atrast civilizācijas neskartus cilvēkus. Lūk, kā viņa savā autobiogrāfijā aprakstīja pirmos mirkļus kau cilts ciematā:

“Rietošās saules staros bungu pavadībā kustējās trausli stāvi. Meitenes bija pilnīgi kailas, to ieeļļotos ķermeņus klāja sarkani un dzelteni raksti. Pamazām dejotāju kustības kļuva aizvien mežonīgākas. Tā bija pati iespaidīgākā aina manos Āfrikas ceļojumos... Kādas būdiņas ēnā sēdēja jauneklis, kura ķermeni klāja fantastiski raksti, viņš drīzāk līdzinājās leopardam. Par laimi, viņš atļāva sevi fotografēt. Pēkšņi ievēroju, ka man visapkārt ir jauni cilvēki ar stilizētām sejas maskām. Turklāt tie nebija primitīvi gleznojumi, formu un krāsu harmonija liecināja par neparastu talantu.”

Pirmie nūbiešu uzņēmumi tika publicēti 1969. gadā žurnālā Stern, kam 1973. gadā sekoja fotoalbums “Nūbieši - cilvēki no citas zvaigznes”. Pa to laiku Sudānā mainījās valdība. Jaunais prezidents Džefars Nimeiri, apskatījis Lenijas fotoalbumu, paziņoja: “Tas nekas, ka cilvēki ir kaili. Šie attēli ir māksla.” Lenijai piešķīra augstāko valsts apbalvojumu un Sudānas pilsonību, bet 1975. gada Ziemassvētkos Rīfenštāles fotoalbums kļuva par Sudānas valdības oficiālo diplomātisko dāvanu.

Lenijas fotogrāfijas kļuva par notikumu mākslas pasaulē. Tomēr tās izsauca arī jaunas diskusijas par viņas pagātni. Odrija Salkelda rakstīja: “Savās fotogrāfijās Rīfenštāle nekaunējās attēlot cilvēka ķermeni tā augstākajā pilnības pakāpē. Un tomēr atradās kaut kāda Sūzena Sontāga, kas apgalvoja - nūbiešu attēli nav nekas cits kā tā darba turpinājums, ar kuru viņa kalpoja nacistiem.”

Un patiesi, šī “kaut kāda” Sūzena Sontāga esejā “Maģiskais fašisms” rakstīja: ‘Ar šo fotoalbumu Rīfenštāle mēģina pārrakstīt savu pagātni - viņa vienmēr esot bijusi tikai skaistuma meklētāja, nevis propagandiste ar sliktu slavu... Bet ja mēs rūpīgi apskatām šīs fotogrāfijas un iedziļināmies viņas tekstā, tad skaidri redzam - tas ir nacistu laika darba turpinājums. Lai arī nūbieši ir melnie, nevis ārieši, tomēr veids, kā Rīfenštāle viņus attēlo, atmodina nacistu ideoloģijas tēmas - kontrastus starp tīro un aptraipīto, nevainīgo un samaitāto, fizisko un garīgo, priecīgo un kritisko.” Filmā ‘Attēlu spēks” Lenija to komentēja šādi:

“Tā gan man ir mīkla - kā tik inteliģenta sieviete var sarunāt tādas muļķības. Es viņus tikai fotografēju - viņu dzīvi, kā viņi izskatās. Kas gan tur var būt fašistisks? Ne jau es viņus mainīju savās bildēs. Viņi tādi izskatās. Jauni, veseli un gadījuma pēc arī skaisti cilvēki. Ne jau es viņus radīju - to izdarīja Dievs. - Vai esat domājusi par to, kā vispār iespējams definēt fašistisko estētiku? - Es nezinu, ko tas varētu nozīmēt.”

Bet es labi atceros, kā 1993. gadā pēc Dziesmu svētku deju lielkoncerta noskatīšanās Daugavas stadionā kāds vācietis man apgalvoja, ka viņaprāt šajos svētkos esot “kaut kas fašistisks un totalitārs”.

Ēģiptes dienvidi, Asuāna, 2005. gada jūnijs. Viesnīcas New Abu Simbel dārzā iebraukusi mašīna - Mercedes apvidus auto. Kāds vīrietis pārkārto uz tā jumta sakrautās alumīnija bagāžas kastes. Es piesakos palīdzēt nosiet stiprinājuma virves.

“Paldies! Prāmis uz Vādī Halfu aties rīt no rīta, un parīt es jau būšu Sudānā. Bet vispār es dodos uz Dienvidāfriku, uz Keiptaunu.”

“Jums pietiks laika un enerģijas atpakaļceļam?”

“Es jau nekur nesteidzos. Atpakaļ gan es lidošu, bet mašīnu pārdošu vai uzlikšu uz kuģa - tad jau redzēs. Man nav nekādu īpašu plānu. Es pat nezinu, cik ilgi palikšu Sudānā.”

“Bet Sudānā, man šķiet, taču pašreiz karo?”

“Tas ir Dārfūrā. Sudāna jau ir briesmīgi liela. Vai esat kādreiz redzējis Rīfenštāles Āfrikas fotogrāfijas?”

“Protams! Es pat esmu redzējis viņu pašu! Tas bija Krievijā, Pēterburgā.”

“Krievijā? Neticami! Es gribu aizbraukt līdz vietām, kur viņa bildēja savus nūbiešus. Es saprotu, ka vairs neatradīšu viņus tādus, kādus tos ieraudzīja Rīfenštāle - ja vispār atradīšu. Bet es vismaz būšu mēģinājis. Esmu pietiekami gudrs, lai apzinātos - tieksme pēc vienkāršā, pēc primitīvā ir bēgšana manā paša bērnībā. Tajā Itālijā, kāda tā bija vēl pirms Eiropas Savienības. Man nav vajadzīga šī jaunā pasaule, kurā puikas nespēlē futbolu, bet nīkst pie datoriem, kur jaunekļi dodas dienēt armijās nevis tāpēc, ka mīl savu valsti, bet naudas dēļ. Kur meitenes sapņo nevis par ģimeni, bet karjeru. Cilvēces vēsturē nereti bijuši pagrimuma laikmeti. Bet pienāks laiks, un cilvēki atgriezīsies pie dabiskas, nesamākslotas dzīves, kurā tiks cienītas tādas lietas kā gods, skaistums, spēks, vienkāršs fizisks darbs, kur cilvēki svētdienās ies baznīcā un bērni sveicinās vecākus cilvēkus. Ja gribat, varat uzskatīt mani par fašistu.”

“Varbūt jūs varētu man iedot savu e-pasta adresi? Man ļoti gribētos uzzināt, kā jums veiksies.”

“Man nav ne e-pasta, ne televizora, ne mobilā, ne parastā telefona. Būsiet Florencē, varat atnākt ciemos.”

Un viņš pasniedza man vizītkarti, kurā ir tikai vārds un adrese, bez neviena telefona.

Septiņdesmitajos gados Rīfenštālei parādījās vēl kāda aizraušanās. 1974. gadā, uzdodot sevi par divdesmit gadiem jaunāku, viņai izdevās iegūst niršanas sertifikātu. Nākamajos 26 gados (līdz pat 98 gadu vecumam!) Lenija veica vairāk nekā 2000 iegremdēšanās ar akvalangu.

Viņa spēlējās ar haizivīm un milzu rajām, kas varētu nonāvēt dažās sekundēs. Lai atrastos tuvāk koraļļu rifam, viņa kopā ar draugu Horstu pat iegādājās nelielu mājiņu Maldīvu salās.

1978. gadā Rīfenštāle publicēja savu pirmo zemūdens fotogrāfiju albumu - “Koraļļu dārzi”, kam vēlāk sekoja “Zemūdens brīnumi”. Vairāk par naturālu zemūdens dzīves dokumentāciju Rīfenštāli interesēja formu un krāsu kompozīja, savus fotografējamos objektus - zivis un koraļļus - viņa pat izgaismoja ar īpašām zemūdens lampām. 1981. gadā Amerikas pilsone Marlēna Dītriha ievācās savā Parīzes dzīvoklī Avenue Montaigne 12, kur gandrīz pilnīgā izolācijā pavadīja pēdējos 11 mūža gadus. Gadu vēlāk (tolaik aktrisei jau bija 81 gads) viņa piekrita piedalīties viņai veltītas dokumentālās filmas uzņemšanā - bet tikai ar noteikumu, ka viņa pati netiks filmēta. Vienam no tuvākajiem draugiem režisoram Maksimiliānam Šellam Marlēna vien atļāva ierakstīt savu balsi. Viņa nomira 1992. gada 6. maijā 90 gadu vecumā. Ar Amerikas karogu pārklāto Marlēnas Dītrihas zārku pārveda uz Berlīni un apglabāja blakus mātei pilsētas Trešajā kapsētā, pavisam tuvu mājai, kurā viņa pavadīja savu bērnību.

Pagāja desmit gadi, un Šternbergas ezera krastā netālu no Minhenes ar plašu vērienu 100. dzimšanas dienu atzīmēja Lenija Rīfenštāle. Pretstatā Marlēnai viņa nekaunējās no sava vecuma. Viesiem pasniedza kūpinātas zivis, pīli trifeļu mērcē un šampanieti. Turklāt jubilejā Lenija visus pārsteidza ar jaunu filmu - “Zemūdens iespaidi”, kurā pati bija samontējusi viņasprāt savus labākos zem ūdens uzņemtos kadrus.

Pagāja vēl viens gads, un tieši savā 101. dzimšanas dienā viņa oficiāli reģistrēja attiecības ar Horstu Ketneru. Vēl šajā vecumā Lenija joprojām turpināja lakot nagus un krāsot lūpas. Dažas nedēļas vēlāk, 2003. gada 8. septembra vakarā Lenija Rīfenštāle mierīgi aizgāja no dzīves miegā savā mājā Pokingā. Viņu apglabāja Minhenes Meža kapos.

Berlīne, 2009. gada maijs. Vācijas Kino un televīzijas muzejā, kas atrodas pašā Berlīnes centrā - Potsdamer Straße 2, tā saucamajā Sony Center ēkā, netālu no Marlēnas Dītrihas laukuma, Lenijas Rīfenštāles filmai “Olimpija” iekārtota salīdzinoši pieticīga ekspozīcija. “Gribas triumfs” te nav pat pieminēts. Toties Marlēnai Dītrihai veltītas veselas trīs muzeja zāles, uz milzīga ekrāna tiek projicēta filma - Marlēna Otrā pasaules kara laikā dzied amerikāņu kareivjiem.

Pēc Lenijas Rīfenštāles nāves The Economist nekrologā rakstīja, ka viņa esot bijusi “ievērojamākā sieviete 20. gadsimta kinematogrāfā”. Iespējams, viņa ir ievērojamākā vāciete pasaules vēsturē vispār. Bet man par viņas gluži vai dēmonisko nozīmi liecina vēl kāds atgadījums. No pieciem vācu studentiem, kurus es 2009. gada martā sastapu Marokas pilsētiņā Zagorā, neviens (!) nekad savā mūžā nebija pat dzirdējis par Leniju Rīfenštāli.