Būt kā visi

Mēdz teikt: “Es negribu atšķirties. Es gribu kā visi.” Kas gan ir šie “visi”? Kas tos radījis? No kā tie sastāv? Kā tos izšķirt? Jo “visi” nav neatkarīgs jēdziens, kas nesaistīti pastāv pats par sevi. “Visi” drīzāk ir atdarināšanas rezultāts un tās sekas. Cilvēks atdarina otru cilvēku, un visi atdarina “visus”, bet kas gan ir tas pirmējais, īstais, kuru visi atdarina? Vai viņš ir labs? Vai viņš ir gudrs, saprotošs, ticīgs? Ne vienmēr. Ja “visi” būtu tikai un vienīgi kaut kas labs, mums nevajadzētu balstīties šajā lielajā un baigajā vārdā vai attaisnot ar to savu rīcību. Mēs drīzāk vienkārši teiktu: “Es tā daru, jo tā ir labi.” Taču mēs tomēr izvairāmies “visus” lietot par attaisnojumu, un tas visdrīzāk norāda, ka “visi” nav nemaz tik labi, drīzāk pat otrādi. Gluži tāpat “visi” nav gudri, zinoši vai īpaši tikumīgi. “Visiem” pietrūkst kāda pozitīva kopsaucēja, vienlaikus “visiem” piemīt lielāka vara nekā kat­­ram cilvēkam atsevišķi.

Tātad, ja šie “visi” nav nedz labi, nedz gudri un tie nav nekādā veidā izcili – kādi tie ir? Ja “visi” būtu viens atsevišķs cilvēks, tā daba mums būtu saprotamāka. Ja “visiem” piemistu tikai pozitīvas īpašības, mēs varētu teikt, ka “visi” abs­trak­tā veidā iemieso labā ideju. Taču tas ir aplami, jo “visi” nav ne viens, ne otrs.

Kas ir visa avots, kas ieslēdz mūs rāmjos un uzspiež savu vērtību sistēmu? Kas ir šis spē­­cīgais valdnieks, vārdā “visi”? Tā milzu spēks ir acīmredzams. Piemēram, cilvēks spēj sekot kādam ideālam un pat nest tā labā neskaitāmus upurus, bet vienā brīdī viņš kautrīgi apmulst neaptveramās varas priekšā, kāda pieder “vi­­siem”. “Ko visi par mani sacīs?” Šī jautājuma milzu spēkam vai mānīgajai ietekmei nav skaid­ras izcelsmes. To nav noteicis kāds īpašs cilvēks vai ideāls, tomēr tā iespaids ir dzīvāks par dzīvu, tas ir spēcīgs un iedarbojas pat ļoti reālā un taustāmā veidā.

Kāds varētu teikt, ka “visi” ir vidējais kop­saucējs, ko veido visi noteiktas sabiedrības lo­­cekļi. Tas neapšaubāmi būtu pareizi un radītu apmierinošu priekšstatu par “sabiedrības vie­­dokli” kopumā. Bet tas joprojām neatrisinātu fundamentālo jautājumu, kāda ir šī vidusmēra cilvēka izcelsme? Skaidrs, ka nav pārāk grūti izlemt, kas ir vidējais cilvēks noteiktā sabiedrībā. Tomēr katra sabiedrība sastāv no atsevišķiem indivīdiem, kuri ir sarežģīti un daudzšķautņaini cilvēki, tiem ir atšķirīga iekšējā pa­­saule, un tie rīkojas katrs atšķirīgi.

Viens no iemesliem, kas virza un mudina cilvēku atklāt tās vai citas savas personības šķaut­nes vai tās potenciālu, ir “visu” uzspiestais “sa­­biedriskais viedoklis”. Šie “visi” ir kā savdabīgs serpentīns, mītiskā čūska, kas iekodusies sev astē un parādās kā nedalāms kopums un vien­­laikus šī kopuma sākums. Tas ir vidusmērs, un tas rada vidusmēru. Citiem vārdiem sakot, ja mēs gribam aizrakties līdz saknēm, no kurām veidojas “visi”, mums jāatrod kāds pamatīgāks un nemainīgāks to pastāvēšanas avots. Lai sa­­prastu “visus”, šis jēdziens būtu jāpēta tuvāk. To veido vairākas sastāvdaļas, kurām, kā mēs redzēsim, ir dažāda izcelsme, bet kopā tās iz­­veido skaidri nosakāmu kopumu.

Viena no centrālajām īpašībām, kas raksturo “visus”, ir gļēvums. Kad mēs sakām “visi”, pat tad, ja mēs šo izteikumu piepildām ar atzinību un apbrīnu, tas vienmēr iever baiļu klātbūtni. Pat tie, kas seko “visiem” ar visu savu sirdi un dvēseli, zina, ka nedrīkst sacelties pret to pavēlniecisko pārākumu. To var mīlēt vai nemīlēt, uzskatīt sevi par tā daļu vai ne, bet ir neiespējami no tā izvairīties. Ja “visi” nav apdāvināti ar labiem tikumiem, mēs varētu tos turēt aizdomās par īpašiem netikumiem. Un patiešām, ja mēs aplūkojam “visus” tuvāk, nav grūti atklāt dažādu netikumu atstātās pē­­das, bet tikai pēdas, jo būt pa īstam ļau­­nam – tam vajadzīga drosme. “Visiem” rakstu­rīgajā gļēvu­mā mēs noteikti varam nodalīt kādas savtīgas, zemiskas un dažādas citas ikdie­­nišķas ļaunuma noslieces. Bet “visi” ne­­kad nemudinās kādu kļūt par askētu vai sirds­skaidru cilvēku, drīzāk otrādi. Visbiežāk “visus” raksturo viduvējība, precīzāk sakot, sī­­kumains maziskums.

Būtu jāšķir viduvējība no vidusmēra. Vidējais vidusmēra rādītājs reizēm var būt pat diezgan augsts, atkarībā no tā sastāvdaļu kvalitātes un lieluma. Viduvējība nav relatīva, tā ir īpa­šību kopums. Viduvējība noraida jebko diže­nu, cildenu un svētu un aizvieto to ar viegli sagremojamām vērtībām, kuru uztvere ne­­­prasa ne piepūli, ne īpašus centienus. Tā nav sa­­biedrība, kas nosaka, kāda ir viduvējība, tā ir viduvējība, kas ietekmē, kā izskatīsies sa­­biedrība.

Sabiedrībā, kurā cilvēki un to ideāli ir cildeni, joprojām būs vidusmēra cilvēks, bet tas nebūs “kā visi”. Kad cilvēki kļūs iekšēji neatkarīgi, kad viņi atsevišķi vai kopā virzīsies uz dziļāku izpratni, tad arī būs vienalga, ko teiks vai darīs citi, jo cilvēks tiecas pēc labā kā vērtības sevī.

Kad cilvēki uzvedas “kā visi”, viņi nevienu neat­darina, neviens nespiež viņus to darīt. Drīzāk viņi paši no savām maziskajām vēlmēm sevī veido šo realitāti un tad tai seko.

Es to varētu apkopot kā recepti pēc seno rakstu parauga. Ņemiet aprobežotu maziskumu, iz­­vairīšanos no jebkāda mēģinājuma pacelties neviltotas cilvēcības augstumos, ņemiet to, ko cilvēki sauc par “viduvējību”, pievienojiet tam mazliet egoisma, zemiskuma un iekāres, ieti­niet to visu gļēvulības autā, un tad jūs nudien izskatīsieties kā “visi”.

Publicēts žurnālā Rešafim (Dzirksteles),
kuru rabīns Adins Šteinzalcs izdeva 1959. gadā kopā ar draugiem

RL mājaslapā lasāma Lolitas Tomsones intervija ar Adīnu Šteinzalcu Ko var gribēt no kartupeļa.