Cepuri nost!

Cepuru valkāšanas augstākais punkts bija 19. gadsimta vidus, bet pēc 20. gadsimta 20. gadiem šī tradīcija sāka strauji mazināties. Viens no izskaidrojumiem ir personisko automašīnu ienākšana sadzīvē. Cita teorija to saista ar laiku pēc Otrā pasaules kara un cepuri kā nepatīkamu atgādinājumu par formas tērpu. Kāda 1947. gada aptauja rāda, ka 19% vīriešu nevēlēšanos nēsāt cepuri pamato ar to, ka tas viņiem bija jādara armijā.

Esquire, 2015. gada decembrī

Cepure vienmēr bijusi viens no semantiski piesātinātākajiem un līdz ar to – kulturālākajiem apģērba gabaliem, kas sev līdzi nesis neskaitāmas blakusnozīmes un zemtekstus. Gluži kā gadījumā ar pioniera kaklautu (šo pilnīgi simbolisko piederumu, kam nebija ne mazākās pielietojamības funkcijas), arī cepure sabiedrības atmiņā nav saglabājusi sākotnējā utilitārisma piegaršu un pat tajos gadījumos, kad tā lietota, lai pasargātu valkātāju no lietus, vēja vai saules iedarbības, drīzāk kalpojusi par spīti, nevis pateicoties tam, kāda tā izskatās un no kā reāli spēj pasargāt. Tas ir, visi šie cilindri, katliņi, platmales un trīsstūrenes bija ieguvuši tik daudz estētikas vai statusa elementu, ka savam pamatuzdevumam vairs knapi spēja kalpot. Ja atceramies citātā pieminēto 19. gadsimta vidu, visdrīzāk iedomājamies Dikensa laika Angliju, kur “pieklājīga” cepure bija galvenais un bieži vien pat vienīgais atribūts, kura uzdevums bija vēstīt par tās valkātāja piederību vai vēlmi piederēt pie noteiktas sabiedrības kārtas.

Atceros, kā tulkotajā klasiskajā daiļliteratūrā mani savulaik pārsteidza apraksts “viņš stāvēja kailu galvu”, kas parasti arī apliecināja situācijas ārkārtēju dramatismu, faktiski – izņēmuma gadījumu, bet praktiski nozīmēja kaut ko pavisam triviālu – šis cilvēks bija noņēmis vai pazaudējis savu cepuri. Viņš bija neaizsargāts, atkailināts, deklasēts, izmests no sabiedrības sakārtotās attiecību struktūras. Vienīgais, kas viņam atlika, – uzvarēt vai mirt. Kārtīgs cilvēks iziet uz ielas ar cepuri galvā, bet noteiktās situācijās to noņem (vai pieskaras cepures malai, dodot zīmi, ka ir gatavs kāda priekšā cepuri noņemt), jo to pieprasa iedibinātā kārtība. Kārtība nosaka to, pie kādas sabiedrības kārtas cilvēks pieder un kā viņam šajā sakarā ir jāuzvedas. Zināmu vēsturisku iemeslu dēļ tieši cepure kļuva par galveno apliecinājumu cilvēka piederībai pie noteiktas kārtas. Lai arī tika lietots vārdu savienojums “drēbju kārta”, tomēr ikdienas apģērbs kādiem 90% iedzīvotāju neko daudz nenozīmēja. Kāds nu bija, tāds bija. Cepure gan.

Cepure bija arī modes untumiem visvairāk pakļautais apģērba gabals (pirms vēl mode kļuva par sieviešu prerogatīvu) un apliecināja valkātāja rocību un piederību pie tās sabiedrības kārtas, kas var atļauties cepurē ieguldīt veselu kapitālu, – atlasa cilindri pusmetra augstumā, sudrablapsu kažokādas ausaines, platās Aizkaukāza naģenes, kas dēvētas par “aerodromiem”, pirātu trīsstūrenes, kas nekādi neuzlaboja kaujasspēju abordāžas laikā, meksikāņu sombrero, kuru novaldīt mazākajā vēja pūsmiņā bija praktiski neiespējami, tas viss aizvien kalpo kā sirsnīgs atgādinājums par laikiem, kad “izmēram bija nozīme”.

Cepure kā armijas formas tērpa sastāvdaļa, bez šaubām, kalpoja karavīru individualitātes novienādošanai un padarīja ierindu vizuāli draudīgāku – bezpersonisku klonu uzbrukums taču ir biedējošāks par bariņa izspūrušu un emocionāli atpazīstamu grimašu tuvošanos. Vienlaikus tas bija svarīgs disciplīnas jautājums – līdzās zābaku spodrībai, jostas stingrībai un bikšu izbuktētībai cepures valkāšana pareizā, precīzā un reglamentētā veidā pakļāva karavīru tai kārtībai, kas ir tik ļoti nepieciešama bezierunu paklausībai un bezdomu rīcībai. Atkal jau redzams cepures semantiskais lietojums – iegrožojot galvu kā smadzeņu satvaru, tika simboliski savaldīta arī indivīda domāšana. Ne velti tik izplatīts bija joks par vienīgo rievu armijnieka smadzenēs, kas esot radusies no formas cepures valkāšanas. Augstākstāvošas amatpersonas uzsauciens “Počemu bez golovnovo ubora?” (Kāpēc nav galvassegas?) nozīmēja tūlītējas nepatikšanas. Bet armijas cepures formas patvaļīgas variācijas obligātā dienesta beigu posmā un demobilizējoties – dažādi izstiepumi, piešuvumi, atvilkumi vai vienkārši nēsāšana uz vienas auss – bija apliecinājums brīvdomībai un visatļautības statusam. Nav brīnums, ka pēc armijas cepure daudziem vīriešiem kļūst par pakļaušanas un apspiešanas simbolu, ko labvēlīgākos klimatiskos apstākļos labprātāk nevalkāja.

Neskatoties uz hipsteru modes biklajiem mēģinājumiem uz brīdi reabilitēt tā dēvētās “pork pie” un “fedora” hūtītes, mūsdienu cepures valkātājs visbiežāk spiests izvēlēties starp zeķei līdzīgo bezformīgo “slēpotāja cepurīti” un amerikānisko beisbola naģeni, kas ar pāris nenozīmīgām variācijām ir kļuvusi par dominējošo galvassegu gan Rietumos, gan amerikanizētajos Austrumos. Domājams, ka iemesls tam nav beisbola kults (lai kā to censtos iestāstīt Holivudas filmu industrija, ārpus ASV šo cepuri reti kad sauc par “beisboleni”), bet gan veiksmīgs pretsaules naga un galvvidus apsega savienojums. Interesanti, ka šī veida cepures naga garums arī ir sava veida statusa vai pozas apliecinājums – daudzi “sabiedrībā pazīstami cilvēki”, ko nogurdinājuši paparaci fotoobjektīvi, izvēlas valkāt nevis saulesbrilles, bet gan beisbola cepuri, kuras nags pamatīgi aizsedz sejas augšdaļu un ļauj justies neatpazītam arī telpās.

Te jāpiebilst, ka, marginalizējoties cepuru valkāšanai, aizvien biežāk arī tiek aizmirsts par vienu no savulaik kategoriskākajiem pieklājības likumiem – “Vīrietim telpās jānoņem cepure!”. Šodien vīrietis, ja viņš ir slavenība, mākslinieks vai hipsteris, drīkst nenoņemt savu naģeni vai hūtīti arī koncerta laikā vai televīzijas studijā. Tiesa, ņemot vērā jaunāko laiku argumentus par labu musulmaņu galvassegu aizliegumam “drošības apsvērumu dēļ”, nebūs ilgi jāgaida, lai rastos ierosinājums aizliegt arī acis sedzoša cepures naga vai platāku malu lietojumu, kas novērošanas kamerām liegtu atpazīt aizdomīgo personu (atcerēsimies Briseles lidostas sprādzienu līdzdalībnieku, kas kļuvis bēdīgi slavens kā “vīrs cepurē”).

Otrs pieminētais mūsdienu cepuru veids, trikotāžas maisiņš ar vai bez uzraksta, nepretendē gandrīz ne uz kādu formas estētiku un šādā postmodernā veidā noliedz cepures ideju kā tādu, saglabājot vien galvas siltuma saglabāšanas vai nemazgāto matu piesegšanas funkciju. Tiesa, arī te ir gadījumi, kad noteikta veida cepures izvēle parāda valkātāja piederību (vai vēlēšanos piederēt) pie kāda iedomāta sportistu, kaujinieku vai bandas locekļu loka. Tā, piemēram, ir manīts, ka čečenu jauniešu vidū īpaši populāras ir amerikāņu kompānijas “5.11 Tactical” flīsa cepurītes zaļajā aizsargkrāsā, kas valkātājam liek izskatīties pēc noslēpumainas specvienības dalībnieka.

Interesanti, ka lielajās kultūrvalodās no sākta gala ir bijis daudz īpašu vārdu katram cepuru veidam – ikvienam bija sava vēsture un etimoloģija. Latvieši šajā ziņā ir gājuši iepakaļ un lietojuši knapus aizguvumus – mēs valkājam hūtes, kepkas, pižikus, bet jērenes, zaķenes, ūdrenes, bebrenes vai salmenīcas ir aizgājušas nebūtībā. Līdz ar to neviens vairs neatceras, ko nozīmē izteiciens “Dzīvo, cepuri kuldams”, lai gan tā pamatā ir aizkustinoša un pamācoša fabula par zemnieku, kurš neražas gadā pārkūla vecos salmus, kuros aizķērušās kādas neizbirušas vārpas, un šādi ieguva nedaudz graudu. Hipertrofētā versijā viņš to izdarīja arī ar garderobē esošajām salmu cepurēm un dzīvoja labāk par tiem, kuriem šādas iespējas nebija un nācās mirt badā.

Bet par to, ka cepure sāk neatgriezeniski zaudēt savu kultūrzīmes statusu, liecina arī aizvien biežāk pamanāmais melnais caurums vēl kādas tradicionālas parunas lietojumā – cilvēki joprojām aizņemas izsaucienu “Cepuri nost!”, taču vairs neatceras, kā tieši – kaut kā priekšā (kā cieņas apliecinājumu) vai kādam nost no galvas (kas drīzāk nozīmētu tieši pretēju attieksmi). Līdz ar to internetā atrodami sajūsmināti ieraksti: “Cepuri nost holandiešu futbola faniem!”, “Cepuri nost mūsu Dainim Dukuram par viņa devumu Latvijai!”, “Cepuri nost trenerim Ivaram Teterim un puišiem par to ko Jūs darāt!”, “Cepuri nost Prāta Vētras puišiem!” utt. Bet var jau būt, ka šādi tiek apliecināta vēlme emancipēt un atbrīvot minētās personas no cepuru valkāšanas kā gadsimtiem ilgas personības paverdzināšanas zīmes.