Cik var vārīties?

"Šī ir reāla pārkarsētas ekonomikas situācija. Un redzams, ka arī 2008. gada valsts budžeta pieņemšanas gaitā tā netika dzesēta ar visnoteiktāko rīcību. Bet bija nepieciešama auksta ūdens šalts jau agrāk! Šo situāciju var salīdzināt ar fenomenu, ko sauc par "krupja efektu". Tā būtība ir šāda. Ja krupi izņem no auksta ūdens trauka un ieliek siltā ūdenī, tas izlec ārā un turpina dzīvot. Bet ja auksta ūdens trauku uzliek uz uguns un lēni silda, tad krupis pašapmierināts plunčājas un beigu beigās uzvārās. Uzvārās un ir pagalam."

Andris Šķēle, lekcija “Ekonomistu apvienības 2010” gada saietā 22. novembrī, Latvijas Avīze, 2007. gada 23. novembrī

Atbilde uz jautājumu, kāpēc krupji tā dara, it kā būtu ļoti vienkārša: tas ir mākslīgās izlases rezultāts. Vecajā Derībā krupji tika pieskaitīti nešķīstiem dzīvniekiem, un tas būtiski ietekmēja viņu izmantošanu tajās nozarēs, kuras tagad sauc par tautas medicīnu, bet senāk - par buršanos. Kārtīgs burvju dzēriens bez tajā ievārīta krupja nav iedomājams, to jums apliecinās jebkurš Harija Potera fans. Līdz ar to visdažādākās raganas un burvji, proti, cilvēki, kuri izrādīja profesionālu interesi par krupjiem, visur Eiropā ietekmēja šo abinieku populācijas labākas vārāmības virzienā.

Inkvizīcijas laikmetā, kad raganas pašas tika liktas uz uguns, nekas cits tik ļoti neapdraudētu viņu slepeno rūpalu kā krupji, kas, izlēkuši laukā no katla un aizbēguši, tiktu no soģiem atrasti un izmantoti kā lietisks pierādījums - tur troksnis būtu lielāks nekā pēc Gulbja bēgšanas mēģinājuma Jaunā laika saceltais. Tāpēc raganu cunftes pirmais uzdevums bija atrast tādus krupjus, kuriem patīk uzvārīties.

Tas, protams, nebija viegls uzdevums, jo normāls krupis izvairās no apkārtējās vides temperatūras, augstākas par 35 grādiem. Tomēr dabā, tāpat kā cilvēku sabiedrībā, gadās izņēmumi, kam vienmēr liekas par maz - rūpīgu eksperimentu rezultātā šādi krupji tika atrasti, atlasīti, atlika tikai veicināt viņu vairošanos attiecīgās raganas vai burvja darbības areālā, paralēli iznīdējot “nevārāmos”. Tā kā šī selekcija ir devusi Šķēles aprakstītos rezultātus, jāsecina, ka raganu tīkla pārklājums viduslaikos ir bijis krietni plašs, salīdzinot ar mūsdienu tīkliem, piemēram, ģimenes ārstu tīklu, kuram tā arī neizdodas selekcionēt ar veselības aprūpes sistēmu apmierinātus pacientus.

Ne tik viegli ir rast atbildi uz jautājumu, no kurienes Šķēlem zināms, kā krupis reaģē uz vārīšanu. Katrā ziņā pat tajā laikā, kad viņš sava publiskā tēla veidošanu bija uzticējis citiem, tāpēc spiests atklāt arī dažus savas privātās dzīves faktus, neviens no tiem neliecināja par toreizējā premjera aizraušanos ar bezmērķīgiem fizioloģiskiem eksperimentiem - pat ne bērnībā vai pusaudža gados. Patiesībā šādu faktu trūkums nebūt nevairoja Šķēles publiskā tēla ticamību, ja ņem vērā, ka pubertātes laikā cauri dzīvnieku mocīšanas stadijai iziet gandrīz jebkurš - vismaz ekspremjera bērnības laikā izgāja, jo tad mocīšanai pieejamu dzīvnieku bija daudz vairāk nekā mūsdienās, vismaz viegli noķeramo varžu un krupju noteikti. Tas nenozīmē, ka Šķēle nekad nebūtu bargi vērsies pret dzīvniekiem, taču, ja tic viņa publiskajam tēlam, bija gatavs to darīt tikai lietišķas nepieciešamības vārdā vai sajūtot apdraudējumu savām interesēm - tas ir sīki izklāstīts grāmatā “Sveiks, kurmi!” (Rīga, 2000). Kurmji apdraudēja Šķēli kā dārzkopi.

Turpretim krupji ir viens no lielākajiem atspaidiem, kādi vien dārzkopim var būt, tāpēc īsts dārzkopis var gan dusmās vārīt kailgliemežus, smecerniekus un daudzus citus viņa puķu kaitēkļus, bet tikai ne krupjus, kuri ar šiem kaitēkļiem barojas. Vārdu sakot, ja atmetam pilnīgi murgaino pieņēmumu, kasavā biznesmeņa rītausmā Šķēle būtu domājis arī par pūšļošanas piederumu ievākšanu, sagatavošanu un tirgošanu, tai skaitā krupju kaltēšanu, un vēlējies noķertos dzīvnieciņus aizvadīt aizsaulē viņiem pēc iespējas patīkamākā veidā, - ja to visu atmetam, tad viņa informētība par krupju paradumiem varētu šķist neatbilstoša ekspremjera interešu izteikti lietišķajam raksturam.

Taču šī neatbilstība kļūst daudz mazāka, ja atceramies kādu citu ar krupjiem saistītu un labi aizmirstu notikumu tepat Latvijā. Runa ir par žurnāla “Vides Vēstis” 2001. gada 5. numura 52. lappusē publicēto M. Rudules un L. Meandera rakstu “Nolaizi krupim muguriņu”. Tajā vēstīts, ka kāds “Latvijas Tautsaimniecībā derīgo dzīvnieku fonds” (kurš raksta publicēšanas brīdī jau bija likvidēts) pirms vairākiem gadiem esot ievedis Latvijā 205 jūras krupjus Bufo marinus un ar žurnāla “Vide un Laiks” (arī tobrīd jau likvidēts) starpniecību noorganizējis eksperimentu, aicinot brīvprātīgos vienu minūti laizīt šā krupja sānus un muguru - nolūkā noskaidrot, kā šo krupju ādā esošā viela tetradotoksīns ietekmē mērenā joslā dzīvojošu cilvēku organismu. Šis eksperiments tika pamatots ar dienvidu tautu pieredzi, kuri šo metodi izmanto, lai atbrīvotos no nikotīna atkarības.

Eksperimentā esot piedalījušies 127 brīvprātīgie - to skaitā arī divi deputāti, viens no Tautas partijas, viens no “Latvijas ceļa”. Rezultātā noskaidrots, ka 75 procentiem lietotāju no tetradotoksīna, ko dienvidu tautas atzīst par vieglu narkotiku, bijušas spēcīgas halucinācijas, pēc kā iestājies abstinences sindroms. Vēl dažas dienas pēc eksperimenta dažiem tā dalībniekiem uznākuši brīži, kad cilvēks nekontrolē, ko runā. Balstoties uz šiem rezultātiem, Veselības ministrija kategoriski noraidījusi šī abinieka introdukcijas projektu Latvijā.

Šis gadījums rāda, ka Tautas partijai tomēr ir bijusi specifiska interese par krupjiem, un mēģinājumi iegūt tetradotoksīnu varētu būt saistīti arī ar vārīšanu, jo krupis jau nav magones pogaļa, kuru var vienkārši ar žiletīti iegriezt, lai notecinātu vērtīgo sulu. Tā kā neviens nopietni neapšauba Šķēles lielo ietekmi Tautas partijā, ir maz ticams, ka viņš varēja nebūt informēts par savas partijas deputāta piedalīšanos eksperimentā ar krupjiem. Varbūt pat ieinteresēts - ja atceramies Tautas partijas līdzdalību mazo hesu ieviešanā Latvijā, nav grūti iztēloties, cik vērienīgi ar administratīvā resursa palīdzību varētu izvērst jūras krupju introdukciju. Ja izrādītos, ka ar šo abinieku palīdzību patiešām cilvēkus var atradināt no smēķēšanas, tad no šādas introdukcijas labums noteikti būtu lielāks nekā no mazajiem hesiem, un arī kaitējums videi daudz mazāks. Jūras krupis tomēr ir tropu dzīvnieks, tātad bažām, ka tas varētu te savairoties tiktāl, ka sāktu izspiest vai citādi apdraudēt mūsu vietējos krupīšus, nav pamata.

Un, ja arī savairotos - kā tas ir noticis Austrālijā, kur no 1935. gadā Kvīnslendas cukurniedru plantācijā izlaistiem trīstūkstoš jūras krupjiem tie nu ir savairojušies tiktāl, ka kļuvuši par īstu sērgu, jo cukurniedru kaitēkļu vietā dod priekšroku visu citu Austrālijas sīko dzīvnieciņu apēšanai, - ja arī jūras krupji Latvijā savairotos, tad tos krupjus, kuri paliktu pāri no pretsmēķēšanas kampaņas ietvaros notikušajām laizīšanas kūrēm, varētu izmantot tāpat, kā to reiz jau mēģināja darīt Austrālijas pilsētas Taunsvillas municipalitāte, proti, rīkot krupju golfu. Būtībā Taunsvillas municipalitāte tikai mēģināja legalizēt vietējo iedzīvotāju iecienīto vaļasprieku, golfa paveidu, kurā uzvar tas, kurš ar golfa nūju vistālāk aizraida jūras krupi, radījumu, kura nepareizā orientācija vietējiem bija paguvusi noriebties ne pa jokam.

Protams, Austrālijā šāda golfa popularizēšanu apturēja dzīvnieku aizsardzības biedrība. Ir skaidrs, ka Latvijā šāds šķērslis atkristu - lai atceramies, cik klusi bija mūsu zaļie, kad mazo hesu sērga jau sāka pārņemt ne tikai Gaujas augšteci, bet arī lašupes.

Tā kā ap 2000. gadu golfs Latvijā kļuva arvien populārāks, krupju golfs uzņēmīgiem cilvēkiem varēja šķist visnotaļ perspektīvs pasākums, ne sliktāks par tagadējo Rīgas-Hersonas projektu, kas piedāvā Daugavas pilnīgu sahesošanu pēc Baltkrievijas parauga. Tāpēc jūras krupju nenotikušās ieviešanas vēstures pētniekiem derētu vēlreiz pārbaudīt minētā laizīšanas eksperimenta rezultātus - nav izslēgts, ka tieši Tautas partijas pārstāvis bijis tā salaizījies tetradotoksīnu, ka nav spējis savam šefam sakarīgi izskaidrot izjusto efektu, un, tā kā Šķēlem nesakarīga muldēšana nepatīk, viņš nav devis projektam zaļo gaismu. Šodien diemžēl mums daudz vairāk nekā par jūras krupju introdukcijas vēsturi un perspektīvām nākas domāt par Šķēles paustā salīdzinājuma ietekmi uz mūsu pašu Latvijas krupīšiem. Tā kā ekspremjera vārdos arvien ieklausās ne tikai Tautas partijas biedri, gandrīz vai jāteic: paldies Dievam, ka viņa salīdzinājums nāca vēlā rudenī, nevis siltajā gadalaikā. Jo tad noteikti daudzi, kam nav lielāka prieka kā pieķert Šķēli blefojam, uzreiz mestos paši pārbaudīt, vai krupis tiešām ir tik nesaprātīgs radījums, ka nelec laukā no trauka, kurā ūdens kļūst arvien karstāks. Noteikti saceltos karsti strīdi par eksperimenta apstākļu ietekmi uz krupja rīcību, paša eksperimentētāja godīgumu u.tml. Tāpēc priecāsimies, ka līdz pavasarim vēl ir kāds brītiņš laika, jo ap to brīdi, kad krupīši modīsies no ziemas miega, mums varbūt vairs nebūs vēlmes mocīt viņus eksperimentos. Paši jau būsim viņu lomā un prātosim, ko darīt - mēģināt sveikā izkulties no pārkarsētās ekonomikas trauka vai pēc vudu šamaņu receptes ieēst žāvētu jūras krupju pulverīti un pārvērsties par zombijiem.