Cilvēciskā valodas ķeza

Uldis Tīrons: Man šķiet, ka vispirms vajadzētu pievērst uzmanību darba nosaukumam, un viens no jautājumiem, kuru es gribēju uzdot, ir šāds: kādā mērā “Traktāts” ir filozofisks, un kā darbā saskatāms filozofijas un loģikas nošķīrums? Vai varbūt “loģiski-filozofisks” ir saprotams kā viens vārds? Man gan šķiet, ka “Traktātam” ir kāds paša Vitgenšteina nenosaukts mērķis, ar kādu tas rakstīts. No vienas puses, varētu teikt, ka viņš risina tās loģiskās filozofijas, ja mēs to tā sauktu, problēmas, kādas tajā laikā bija - atsaucoties, piemēram, uz Raselu vai Frēgi. Taču, no otras puses, man neliekas, ka viņa darba mērķis būtu šādu problēmu risināšana, kā to uzskatīja, teiksim, Vīnes pulciņš vai analītiskā filozofija kopumā.

Taurens: Darba nosaukums, ko mēs visi lietojam, ir iegājies saistībā ar “Traktāta” tulkojumu angļu valodā. Pirmā versija, ko Vitgenšteinam ieteica, bija “Filozofiskā loģika”, taču viņš to noraidīja, jo uzskatīja, ka nav nekādas filozofiskās loģikas, ir tikai loģika. Tad nāca šis nosaukums - parafrāze par Spinozas “Politiski teoloģisko traktātu”. Alberto Kofa darbā “Semantiskā tradīcija” apgalvo, ka termins “loģika” - ja mēs skatāmies gan Huserla “Loģiskos pētījumus”, gan citus darbus - tajā laikā nozīmējis to pašu, ko mūsdienās mēs saprotam ar vārdu “semantika”. Savukārt Rejs Monks grāmatā “Ludvigs Vitgenšteins: ģēnija pienākums” raksta, ka sākumā Vitgenšteina nolūks patiešām bijis atrisināt tās problēmas, ko Rasels un Frēge nav līdz galam atrisinājuši, un, ja viņam nebūtu bijis Pirmā pasaules kara pieredzes, tad būtu tikai traktāta loģiskā jeb semantiskā daļa, attēlu nozīmes teorija un tamlīdzīgi. Taču tieši šī kara pieredze, - un to mēs varam redzēt viņa dienasgrāmatās, kur sākumā viņš rakstīja loģiskās piezīmes, kas kļuva par “Traktāta” pamatu, bet pēc tam šifrētā rakstā personiskākas piezīmes, kas izdotas jau vēlāk, - protams, ka šī pieredze sākotnējo ieceri papildināja ar kaut ko pilnīgi citu. Ja mēs izmantojam paša Vitgenšteina ieviesto nošķīrumu starp “teikt” un “rādīt” jeb “pateikt” un “parādīt” (sagen un zeigen), viņa darbs savu vārdos nenosaukto mērķi kaut kā parāda.

RL: Vitgenšteins raksta, ka pareizā filozofijas metode būtu teikt tikai to, ko var pateikt, citiem vārdiem - palikt dabaszinātņu robežās, tātad pārstāt būt par filozofiju. Vai “Traktāts” ir filozofisks darbs?

Tīrons: Tai mērā, kā spēju “Traktātam” izsekot, man šķiet, ka tajā tikts tik tālu, cik vien tālu filozofija, runājot par loģiku, ir spējīga nokļūt. Savā ziņā viņš ir turējies pats savu uzlikto robežu...

RL: Aprakstīto nepilnību robežās?

Tīrons: Viņš ir turējies šajās, ja tā drīkst teikt, dabaszinātnes robežās. Taču ne velti gan ievadā, gan “Traktāta” beidzamajā punktā viņš saka, ka tas viss ir darīts tādēļ - proti, viss “Traktāts” ir rakstīts tādēļ -, lai saprastu, ka tam nav nekāda sakara ar filozofijas problēmām. Lai gan par “filozofijas problēmām” es savus vārdus tomēr gribētu ņemt atpakaļ. Tieši tā tur nav teikts, pateikts ir citādi - pateiktais nevar atbildēt uz dzīves problēmām. Protams, dzīves problēmas var saprast diezgan plaši, un nekur citur “Traktātā” tās netiek skaidrotas. Es nezinu, vai karā gūtā pieredze varētu būt atstājusi kādu iespaidu uz “Traktātu”, taču man ir aizdomas, ka karš un došanās karā Vitgenšteinam bija šo problēmu, tajā skaitā, filozofisko problēmu, rezultāts. Manuprāt, “Traktāts” ir demonstrācija tam, cik tālu par filozofiju var runāt kā par dabaszinātniski precīzu zinātni.

RL : Vai varbūt - ka šādi par to runāt nevar? 

Tīrons: Nē, tieši cik tālu var runāt. Un viss pārējais ir nepateiktais, ko mēdz apzīmēt ar jēdzienu “metafizika” un par ko var strīdēties, vai tas ir filozofijas priekšmets vai nav.

RL: Es tomēr nesaprotu, ko par filozofiju var pateikt, it kā cenšoties pārkāpt dabaszinātnes jeb loģikas robežas, filozofiskus jautājumus un izteikumus uzskatot par nejēdzīgiem vai kļūdainiem valodas lietojuma paraugiem, un tomēr pašam šādus izteikumus lietojot.

Taurens: Varbūt uz to var paraudzīties nedaudz citādi. Darbs ir tapis visai sen un visai atšķirīgā situācijā no tās, kādā dzīvojam mēs. Varbūt ne vienmēr, taču Latvijā vēl arvien ir vērojama tieksme pēc aptuvenības.

Tīrons: Ko tu saproti ar aptuvenību?

Taurens: To, ka filozofiju, - it sevišķi studenti, kas tikko iestājušies universitātē, - saprot kā kaut ko neskaidru, poētisku, kaut ko, kur var runāt tikai par kaut ko ļoti būtisku. Iespējams, līdzīgs stāvoklis ir bijis arī agrāk un ne tikai Latvijā. Vitgenšteina mēģinājums bija saprast filozofiju krietni šaurāk, uzskatot, ka tad nu ar “Traktātu” visas filozofijas problēmas beidzot varētu būt atrisinātas. Taču tas neattiecas uz dzīves problēmām. Savukārt mums gribētos filozofiju pacelt kaut kur augstāk, it kā ar tās palīdzību būtu iespējams atrisināt arī dzīves problēmas. Filozofijā šādas pretenzijas lielā mērā ir novērojamas, un, mēģinot izdarīt to, ko filozofija nevar izdarīt, ir sarakstīts ārkārtīgi daudz tekstu. Līdz ar to bija vajadzīgs tāds posms, kad kāds - Vīnes pulciņš, analītiskā filozofija kopumā vai kāds cits - pateiktu, ka tas viss ir nejēdzīgi un ka šiem vārdiem nav tādas nozīmes, kāda tā ir normāliem vārdiem, kurus mēs lietojam ikdienā. Vitgenšteins, protams, nepalika šajā vienā jomā, viņu interesēja arī tā otra daļa, un viņš ar šādu diezgan stingru nošķīrumu mēģināja šo problēmu atrisināt.

Tīrons: Cik jēgpilns, tavuprāt, ir “Traktātā” lietotais jēdziens “nepateiktais”?

Taurens: Pēc viņa paša kritērijiem - viss viņa traktāts ir nejēdzīgs.

Tīrons: Nejēdzīgs - tā nav atbilde. Vai nav tā, ka jēdzīgi var runāt tikai par pateikto? Lielākajā “Traktāta” daļā viņš arī runā par pateikto, runā par faktiem, par izteikumiem jeb, kā tu to tulko - par propozīcijām. Tajā pašā laikā viņš atgriežas pie tā, ka pastāv arī nepateiktais jeb mistiskais. Kā šis nepateiktais jeb mistiskais iekļaujas Vitgenšteina filozofijā, ja par viņa filozofiju mēs runājam kā par kopumu, neatsakoties no viņa izteikumiem “Traktāta” noslēgumā? 

Taurens: Vitgenšteins uzskata, ka vispirms ir jānoskaidro tas, ko mēs varam pateikt. Mūsu ikdienas izteikumiem ir jēga un tā ir noteikta, tātad valodā - un tieši tāpat arī pasaulē - jābūt kaut kam vienkāršam. Bet tas kaut kādā veidā iezīmē nepateiktā apgabalu, varbūt var teikt “iekļauj to viņa filozofijā”.

RL: Vairāk vai mazāk kļūdaini valodu lieto ikviens. Vai var teikt, ka filozofi to dara apzināti?

Jānis Nameisis Vējš: Daži to apzinās. Šeit pieminēto problēmu pamatā ir fakts, ka vēsturiski ir radušies “divi Vitgenšteini” - katrā ziņā tā tiek uzskatīts filozofijas apskatniecībā. Ir agrīnais un vēlīnais Vitgenšteins, “Traktāta” Vitgenšteins un “Filozofisko pētījumu” Vitgenšteins, un starp abiem ir ievērojama laika atstarpe. Protams, ir tādi autori, kas apgalvo, ka tas, kas ir “Pētījumos”, jau ir parādījies arī “Traktātā”, un tādējādi abus šos posmus sašuj kopā. Filozofijas vēsturē ir divas dažādas pieejas. Viena iespēja ir skatīties uz pašu autoru saistībā ar viņa darbu, un otra iespēja ir raudzīties uz pašiem darbiem, uz to, kāds ir tekstu liktenis ārpus autora vēlēšanās vai nevēlēšanās. Atgriežoties pie “diviem Vitgenšteiniem”, var teikt, ka viņus radījusi tikai vēsture vai filozofiskā doma. Starp citu, Alfrēds Aijers rakstīja, ka Vitgenšteina “Traktāts” uz viņu atstājis lielu iespaidu, taču vaļsirdīgi patīkamā veidā piebilda, ka 6. un 7. nodaļai, tām pēdējām nodaļām, viņš nebija pievērsis uzmanību. Tātad izrādās, ka tālākais loģiskais pozitīvisms un viss, kas ar Aijera vārdu saistīts, ir balstīts tikai “Traktāta” sākuma nodaļās, bet ne tajās, kurās ir par dzīvi. Vārdu sakot, runa nav par to, ko pats Vitgenšteins gribēja, domāja vai savā attīstības ceļā veica, bet gan par to, ko filozofijas vēsture vai viņa sekotāji savā ceļā ar viņu izdarīja - sadalīja viņu divās daļās, nostādīja vienu daļu pret otru, un pamatoti, jo no tām izveidojās divi atsevišķi filozofijas virzieni. No viena veidojās loģiskais pozitīvisms, par kura likteni pagājušajā gadsimtā ir zināms, ka tas faktiski sevi izsmēla. Otrs virziens ir valodiskais virziens, un tā kā es šobrīd nodarbojos ar Džonu Ostinu, es varētu teikt, ka tas veicināja Ostina mācības rašanos. Vieni saka, ka Ostins Vitgenšteinu neatzina. Savukārt otri Vitgenšteinu uzskata par ordinary language philosopher jeb Ostina ikdienas valodas filozofijas priekšteci. Manuprāt, Ostins jeb vēlīnais Vitgenšteins ir uzvarējis, savukārt agrīnais Vitgenšteins ir, tā teikt, nogūlis vēstures plauktos. Taču gan agrīnajam, gan vēlīnajam Vitgenšteinam uzmanības centrā bija valoda. Arī liela daļa “Traktāta” ir par to, ko ideālā valoda var pateikt, tie ir mēģinājumi noskaidrot, kā var piešķirt nozīmi vismazākajai valodas vienībai - kaut vai skaitlim. Šo nozīmes teoriju viņi apsprieda kopā ar Raselu un Mūru Kembridžas universitātes Trīsvienības koledžā. Starp citu, tas būtu atzīmējams fakts, ka vienā koledžā, vienā nelielā universitātes pilsētā, gluži kā tādās Atēnās, vienlaikus dzīvoja divi, trīs, četri lieli gari.

Tīrons: Vai jūs domājat, ka “Traktātu” iespējams apskatīt tikai noteiktas filozofiskas un vēsturiskas tradīcijas ietvaros, vai arī tas, kā sacīja Jānis, ir ierindojams starp simt labākajiem filozofijas darbiem? Man gan šķiet, ka šis darbs tiek saprasts kā kaut kas īpašs, kas varētu tikt aplūkots arī ārpus noteiktas tradīcijas. “Traktāts” kādu, varbūt arī nejaušu iemeslu dēļ, ir kļuvis par darbu, pret kuru izturas kā pret patstāvīgu notikumu, kas veido, tā teikt, zelta fonu. Tātad, viena iespēja būtu “Traktātu” aplūkot filozofiski vēsturiskas tradīcijas kontekstā, un tad arī šī darba lasīšana noritētu šīs tradīcijas ietvaros. Teiksim, mēs varētu ņemt valodas filozofiju, un tad, vadoties pēc tās, nonākt pie “Traktāta”. Vai varbūt tomēr mēs varam tā vienkārši ķerties pie šī darba lasīšanas - ārpus šīs filozofiskās tradīcijas?

RL: Tāpat var vaicāt par priekšzināšanām. “Traktāta” latviešu izdevuma zinātniskais redaktors Arnis Rītups grāmatā publicētajā rakstā “Traktāta liktenis” atzīst, ka “Traktātu” pilnībā nevar izprast bez Frēgi un Raselu nodarbinājušo jautājumu izpratnes. Šādas izpratnes trūkumu viņš pārmet, piemēram, Tīronam, ļaujot noprast, ka tieši tas varētu būt bijis šķērslis, tulkojot atsevišķus “Traktāta” fragmentus. Rītups tomēr piebilst, ka arī “problēmas izprotošs” skatījums pats par sevi ir ierobežojošs. Vai “Traktāta” lasīšanai būtu nepieciešamas kādas priekšzināšanas? Un ja būtu - kādas? 

Taurens: Lai neatbaidītu varbūtējos Vitgenšteina lasītājus, es izdarīšu vēl vienu nelielu atkāpi. Filozofiju es sāku studēt uzreiz no otrā kursa. Pēteris Laizāns un Vilnis Zariņš kopīgi lasīja jaunāko laiku filozofijas kursu. Kad semināros aplūkojām Loku vai Hjūmu, kas tajā laikā jau bija fragmentāri tulkoti, pirmais Zariņa jautājums parasti bija par attiecīgā filozofa dzīvi. Man šķita, ka šo jautājumu gan vajadzētu izrunāt pēc iespējas ātri, jo tas taču ir tik nenozīmīgs, tāpēc jāķeras pie pašas būtības, pie pašas filozofijas, jo, protams, sākot studēt, es filozofiju uztvēru ļoti kaismīgi. Taču Vitgenšteina biogrāfija ir ļoti saistoša. Par viņu ir uzņemta filma, interesants režisora Dereka Džārmena mākslas darbs. Ar katru Vitgenšteina darbu saistītas leģendas, kas tos apvelta ar kādu raksturīgu papildus iezīmi. Piemēram, par attēlu teorijas rašanos - un tas varētu būt fakts, jo Vitgenšteins uz to atsaucas arī savā dienasgrāmatā. Vitgenšteins bija izlasījis avīzē par kādu satiksmes negadījumu, kura izmeklēšanā tiesas procesā izmantots modelis. Saskaņā ar leģendu, tas bija attēlu nozīmes teorijas aizsākums. Tāpat par “Filozofiskajiem pētījumiem” ir nostāsts - man ir grūti pateikt, vai tas ir patiess, vai ne, - Pjēro Srafa viņam bija parādījis ne visai pieklājīgu neapoliešu žestu un prasījis, kāda loģiskā forma ir šim žestam, un tas Vitgenšteinu iedvesmojis mainīt uzskatus un kļuvis par šī darba pamatu. (Sarunas dalībnieki izmēģina dažādus žestus, tomēr nav vienprātības, kāds tas bijis.) Katrā ziņā tas bija kaut kas saistīts ar zodu. Ja jau mums ir darīšana ar kaut ko tik īpašu kā Vitgenšteina “Traktāts”, kāpēc gan mēs tam nevarētu tuvoties arī no šīs puses?

RL: Par kuru pusi tu runā - par biogrāfisko?

Taurens: Jā. “Traktāts” bija vienīgais Vitgenšteina dzīves laikā publicētais nozīmīgais viņa darbs, taču visu laiku viņš rakstīja mazās grāmatiņās, viņš diktēja piezīmes, pārrakstīja tās mašīnrakstā, un pēc Vitgenšteina nāves tas viss pamazām vien ticis izdots. Daži Vitgenšteina pētnieki uzskata, ka visu mūžu viņš centies noslīpēt savu frāzi, mēģinot atrast īsu un skaidru formulējumu, kurā viss filozofijas mākonis, tā teikt, kondensētos vienā pilienā. Savukārt mēs, to izlasot, nonākam situācijā, kāda varētu būt, “ja lauva spētu runāt” - mēs to nespējam saprast. Pats kondensāts reizēm mums pasaka diezgan maz, un tad visas daudzās piezīmes varbūt var kaut ko palīdzēt. “Traktāts” ir uzrakstīts ārkārtīgi kondensētā formā, un Rasels mēdza jokot, ka tas rakstīts cara ukazu tonī. Vīnē tajā laikā darbojās arī Karls Krauss, kurš uzskatīja, ka cilvēka rakstura iezīmes atspoguļojas viņa rakstības stilā. Varētu teikt, ka Vitgenšteina personība, domas, tas, ka viņš nodarbojās gandrīz tikai vienīgi ar filozofiju, tas, ka savas lekcijas viņš nekad nepierakstīja un auditorijas priekšā turpināja darīt to pašu, ar ko nodarbojās pārējā laikā - šis ļoti īpatnējais domāšanas darbs, tātad arī viņa rakstura iezīmes un biogrāfija atspoguļojas “Traktātā”. Darbs ir ļoti īss, kaut gan latviešu izdevums ir iznācis diezgan biezā grāmatā. Traktāta teksts ir kādas četrdesmit A4 izmēra lappuses, un tā kā vienā malā ir numerācija, tas ir vēl gandrīz uz pusi īsāks. Vitgenšteinam šķita, ka šajā darbā ir atrisinātas visas filozofijas problēmas, un viņš devās uz laukiem strādāt par skolotāju. Visi šie fakti “Traktātu” padara ārkārtīgi fascinējošu ne vien biogrāfiskā nozīmē, bet arī filozofijas vēsturē - ne velti par viņu sarakstīts daudz vairāk tekstu, nekā visas viņa atstātās publicētās un nepublicētās piezīmes kopā. Manuprāt, kaut ko tik izcilu var sākt lasīt arī ārpus jebkādām tradīcijām, un tikai pēc tam sākt meklēt kādas kopsakarības vai attiecības ar to, kas darīts vēlāk vai pirms tam. Tāpat jāpatur prātā, ka arī pats Vitgenšteins nebija studējis filozofiju, bet inženierzinātnes. “Tīrā prāta kritiku” viņš izlasīja, šķiet, tikai Pirmā pasaules kara laikā gūstekņu nometnē, Aristoteļa “Metafiziku” viņš laikam vispār nav lasījis. “Traktātā” atsauces galvenokārt ir tikai uz Frēgi un Raselu, “Filozofiskajos pētījumos” - uz Platonu un Augustīna ‘Atzīšanās” pirmo grāmatu, citu atsauču tur tikpat kā nav, un “Pētījumi” pilnīgi noteikti ir lasāmi un līdzi domājami arī bez nekādas filozofiskas sagatavotības. Ar “Traktātu” varētu būt nedaudz grūtāk, toties tas ir ļoti īss, tā sākuma daļu un vēl šo to ir pilnīgi iespējams lasīt bez priekšzināšanām.

Tīrons: Es pilnīgi piekrītu. Tomēr, ja mēs pasakām, ka uz šo darbu krīt personības gaisma, tas skan pietiekami skaisti, taču tas nav īpaši daudz. Mums vajadzētu mēģināt parādīt, kur tad tā gaisma krīt. 

Taurens: Varbūt tu pats varētu sākt?

RL: Vēl jo vairāk tāpēc, ka Jāņa nupat sacītais ir pilnīgā pretrunā ar toni, kādā rakstīts viņa tulkotāja pēcvārds, kuru, ja vien es pareizi uztvēru, caurvij uzskats, ka autora biogrāfijai darba uztverē nekādas būtiskas nozīmes nav, tāpēc interesanti un būtiski ir runāt par pavisam citiem jautājumiem.

Taurens: Tur nav nekādas pretrunas. Nupat sacītais galvenokārt attiecināms uz cilvēkiem, kas par “Traktātu” un Vitgenšteinu neko nezina vai zina ļoti maz, un, iespējams, tieši personības valdzinājums varētu būt pamudinājums kaut ko sākt lasīt un uzzināt.

RL: Labi, varbūt varētu tagad par to personības gaismu?

Tīrons: Man jāatzīstas, ka, atšķirot “Traktātu”, es reti tieku tālāk par pirmo lappusi.

Taurens: Frēge arī nav ticis tālāk.

Tīrons: Taču ne tāpēc, ka es neko nesaprastu un tāpēc mestu grāmatu prom, bet gan tāpēc, ka man ir tik daudz jautājumu burtiski par katru punktu, ko viņš raksta. Es, protams, piekrītu, ka viņš šo tekstu ir saspiedis tādā kondensātā, ka to var lasīt gandrīz vienīgi kā virsrakstus, domu norādījumus, kas katrs prasītu kārtīgu izvērsumu, un tad tā grāmata izvērstos par pamatīgu traktātu. Bet kad es izlasu tavā tulkojumā un vācu valodā, kas man reizēm šķiet vieglāk, nekā latviski, taču aforistisku formu tulkojumā ir ļoti grūti saglabāt, kaut vai pašu pirmo izteikumu: “Pasaule ir viss, kas gadās”, kā tas tulkots latviski, vai: “Die Welt ist alles, was der Fall ist, ” mani tas uzreiz saviļņo, un es lāga netieku tālāk. Es nesaprotu, vai es vispār šo darbu lasu pareizi šādā aforistiskā veidā. Iespējams, vajadzētu likties mierā, lasīt un urbties cauri arī visai loģiskajai daļai, un tad visi jautājumi, kas man rodas tā, vienkārši paķerot vienu aforismu, pamazām izzustu.

Vējš: Tā vienmēr būs problēma - nošķirt autoru un viņa tekstu. Var izvēlēties vienu vai otru, un var iet abus ceļus reizē, kas varbūt ir vislabākais paņēmiens tieši pedagoģiskā nozīmē. Lai radītu interesi, ir jāsaintriģē, un Vitgenšteina dzīve, protams, spēj intriģēt un fascinēt. Tomēr neraugoties uz to, arī “Traktāta” teksts spēj saintriģēt - pat ja nezina, kādos apstākļos - kara laikā ar mugursomu plecos vai ierakumos - tas teksts ir rakstīts, vai kādas viņam bijušas attiecības ar visiem jau iepriekš minētajiem draugiem. Bez šaubām, visa pamatā ir bijusi intelektuāli piesātināta atmosfēra, kurā par šādiem jautājumiem ir sprieduši.

Tīrons: Es to sauktu par nepieciešamību. Ar tādām lietām cilvēks nemaz tik vienkārši nenodarbojas. Tikai tad, kad šādi jautājumi rodas, sāk rasties arī nepieciešamība.

Vējš: Taču vide šādu nepieciešamību nodrošina! Iedomājieties, viņi iziet pastaigāties pa koledžas dārzu, gar upes krastu vai iet spēlēt tenisu, un runā par šādām lietām. Un protams, vēl ir dažādas regulāras sanākšanas, piemēram, tādas, kā tās, kas notika pie Ostina un ko aprakstījis Jesaja Berlins. Jaunībā ir svarīga šāda ideju ģenerēšana, jo tikai tad tai ir nozīme, un tajā vecumā tam vajadzētu būt pilnīgi obligāti. Vēlāk tā kļūst par veču pļāpāšanu. Vārdu sakot, lai radītu interesi, šādi biogrāfiskie fakti ir svarīgi. No mācīšanas viedokļa tāpēc Nīče, Kirkegors ir interesantāki, nekā Aristotelis vai pat Platons, bet sevišķi Aristotelis, jo par viņa dzīvi nav nekā sevišķi daudz, ko studēt. Tomēr Vitgenšteins no šiem autoriem, protams, atšķiras, un atšķiras ar to, ka teksts fascinē pats par sevi, taču pilnīgi citādā veidā, nekā var fascinēt, teiksim, Nīčes teksts. Lai gan arī Vitgenšteina teksts ir pilns ar metaforām, pilns ar dzejiskiem tēliem, mērķis, kura dēļ autors cenšas kaut ko pateikt, ir jau pašā “Traktāta” sākumā. Tas ir jautājums: “Kas ir pasaule?”

RL: Jāņa Taurena tulkojumā traktāts sākas ar izteikumu: “Pasaule ir viss, kas gadās”. Uldis Tīrons to tulkoja: “Pasaule ir viss, kas ir” vai “ir gadījies”. Vēja kungs piedāvāja variantus: “Pasaule ir viss, kas ir un kas notiek” vai arī: “Pasaule ir viss, kas ir [domā] tverams”. Sakiet, bet kas ir šī pasaule, par kuru Vitgenšteins runā?

Vējš: Neņemsim tagad collštoku un nemērīsim, par kādu pasauli katrā konkrētā gadījumā ir runa. Kad cilvēks saka vārdu “pasaule”, katrs iedomājas, ko viņš grib, ikviens iedomājas kaut ko lielāku, par ko neko lielāku nav iespējams iedomāties. Tāpat var sacīt: kas ir Dievs, kas ir esamība, kas ir Visums vai kas esmu “Es” un tā tālāk.

Tīrons: Tomēr šis jautājums bija ļoti labs tieši tāpēc, ka tas ir jautājums. Izlasot, ka “pasaule ir viss, kas gadās”, vai, piemēram, ka “laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelaimīgajam”, es gan drīzāk teiktu: “cita pasaule”, tajā brīdī tu arī pirmoreiz saduries ar tādu pasauli, par kuru var kaut ko jautāt. Jo citādi, ejot pa ielu - vai tad tu domā par pasauli?

RL: Tu jau neej pa pasauli.

Tīrons: Jā, tu ej pa ielu. Un tas arī ir filozofijas fenomens - izlasot šādus izteikumus, un tie ir spēcīgi izteikumi, tu tiec ievilkts jomā, kur ir iespējams sākt uzdot šādus jautājumus, tu sāc sadzirdēt sevī šādu jautājumu jēgu. Es nedomāju, ka uz tavu jautājumu varētu viennozīmīgi atbildēt. Taču sadzirdēt sevī šī jautājuma iespējamību gan var. Tas mulsina, tas padara domīgu, cik ārkārtīgi primitīvi mēs parasti mēdzam izteikties vai domāt, sakot kaut ko tādu kā, piemēram: “Citur pasaulē tā nedara.”

RL: Taču tas ir tikpat nejēdzīgs jautājums kā visi citi filozofiskie jautājumi.

Tīrons: Jā, tomēr tas ir jēdzīgs tādā ziņā, ka parāda pats savu nejēdzību.

Vējš: Es pilnīgi piekrītu, tieši par to ir runa. Filozofija ir saistīta ar universalizāciju, proti, ar domāšanu vis, vis, vis... un tad vēl tālākā pakāpē, cik vien tālu var aizdomāties. Vai tas būtu tīri ģeogrāfiski, vai kosmoloģiskā nozīmē vai iekšējās pasaules izpratnē - “pasaule” ir ļoti labs vārds filozofiskām pārdomām, jo dod iespēju pavaicāt, kas tad ir šī pasaule, par kuru mēs patlaban runājam. Vienreiz mēs par to runājam tā, citreiz citādāk un citreiz - vēl pavisam citādi. Ar šo jēdzienu mēs savu pieredzi cenšamies novest līdz pašai lielākajai vispārībai, kāda vien varētu būt iespējama. Un tad mēs nonākam turpat, kur nonāk Kants ar antinomijām - mūsu prāts sapinas pretrunās. Vitgenšteina doma faktiski ir tāda pati - šo jautājumu jautājot, mēs nonākam pie tā, ka atbilde ir klusēšana. Taču tā kā klusēt cilvēks nav spējīgs un tomēr ir jārunā, tāpēc ir jāpieņem sava nolemtība jeb, kā angliski saka: “predicament” jeb ķeza. Proti - tu esi tāda būtne, kurai gribas runāt un gribas tvert visu esamību kopumā, bet tajā pašā laikā tu labi zini, ka to nevarēsi. Vitgenšteina filozofija parāda, ka ikviena valoda - gan ikdienas valoda, gan zinātniskā, gan filozofiskā - nav spējīga dot no pretrunām brīvu atbildi.