Cilvēku grēkiem apkrauts āzis

“1. Velna pastāvēšana ir fakts, kuru apšaubīt var tikai tāds, kas pats ir velna varā. Velni ir kuplā skaitā. Jādomā, ka velniem ir despotiska, gandrīz militāra valdība. Dažiem velniem ir lielākas privilēģijas un acīmredzot arī īpaša sagatavotība vienu zemju jautājumos, daži ir saistīti ar citām zemēm.

2. Velns ir cilvēces ienaidnieks.

3. Kad velns mēģina izgāzt savu naidu, viņam bieži ir vaļa uzklupt cilvēkbērniem.

4. Kad velns tiem lielā niknumā uzklūp, cilvēci piemeklē vislielākās nelaimes.” (1:23–24)

Tā kristīgo uzskatu par velnu īsumā apkopo Amerikas puritāņu teologs Kotons Meders (1663–1728). Tie, kas ciena iespējami lakoniskus izklāstus, šajā vietā lasīšanu var pārtraukt. Galvenais ir pateikts.

Mūsdienās no velna pāri palicis gandrīz tikai viņa vārds, zīme, aiz kuras vairs nav apzināta priekšstata par bīstamo dēmonisko būtni. Taču diez vai kristīgajā Eiropā līdz 18. gadsimtam bija kaut viens tik pārdrošs brīvdomātājs, kurš būtu izteicis šaubas par velna realitāti.

Velna vēsture

Demonoloģija kā teoloģijas atzars — sistemātiska mācība par dēmoniem jeb ļaunajiem gariem — izveidojās daudzu gadsimtu gaitā. Pateicoties dominikāņu teoloģijas profesoru Jākoba Šprengera un Heinriha Institorisa darbam Raganu veseris (Malleus maleficarum, apm. 1487) demonoloģija ieguva noteiktu apveidu un pamatu. Raganu vesera lappusēs ietvertā mācība tās lielā daļā bija spēkā apmēram trīs gadsimtus. Pēc tam velns no mācītu vīru darbiem atkāpās uz tautas ticējumu un daiļliteratūras jomu.

Vecā Derība pazīst dažādas pārdabiskas būtnes — gan dievus, gan garus. Tādi ir arābu džinniem līdzīgie dēmoni, kurus pazina ar nosaukumu se’irīm (“spalvaiņi”). Ebreji šiem dēmoniem nesa upurus, un tas nebija pa prātam Jahvem. (3. Moz. 17:7) Citviet tiek minēts, ka tie lēkā Bābeles drupās: “Tur klaiņās tuksneša zvēri,/ mājas būs pilnas ūpjiem,/ mitīs tur strausenes,/ tur āžkāji lēkās!” (Jes. 13:21). Šī dēmonu paveida virsvadonis acīmredzot bija āžveidīgais tuksneša dēmons Azazels, kuram Salīdzināšanas svētkos uz tuksnesi tika aizvests cilvēku grēkiem apkrauts āzis — (3. Moz. 16). Acīmredzot arī kristietības velns savus ragus un āža nagus mantojis no šiem senajiem priekšstatiem.

Ebreji ticēja, ka dēmoni var izsaukt galvas sāpes, drudzi, aklumu, krītamo kaiti, spitālību, vājprātu un citas ligas. Sevišķi bīstami dēmoni kļuva naktīs: cilvēki vairījās sveicināt pretimnācējus, jo darīšana varēja būt ar ļaunajiem gariem, viņi negribēja uzturēties ārā pirms rītišķās gaiļa dziesmas, ne arī vieni paši namā gulēt. Arī Igaunijā pazīstams uzskats, ka cilvēka balss var viņu nodot dēmoniskas būtnes varā, tāpēc tika ieteikts ar svešiniekiem nerunāt. Sevišķi kritisks laiks ebreju tautas ticībā bija ceturtdienas un sabata (t.i., sestdienas) nakts, tāpat vasaras dienasvidus. Līdz pēcpusdienai apkārt klīda dēmons Ketebs Meriri, kam ir teļa galva, viens riņķojošs rags galvvidū, acs uz krūtīm un ķermenis noklāts ar zvīņām, spalvām un acīm. Ar viņa ieraudzīšanu vien ir gana, lai cilvēks vai zvērs sabruktu un nomirtu. Dēmons Bedargons ir tikai sprīdi garš, taču viņam ir 50 galvu, 65 acis un viņa ķermenis ir izrakstīts ar senebreju alfabēta burtiem. Ja dēmoni parādās cilvēka izskatā, viņus var pazīt pēc trūkstošās ēnas, palaikam viņi ir melnas āžveidīgas būtnes vai septiņgalvu pūķi. Visas tās Kanaānas tautu svešās dievības, kuras monoteisti ebreji nonievāja, tālāk dzīvoja kā dēmoni (šeddīm). Kādreizējo priekšstatu par Jahvi kā vienu dievu no daudziem laika gaitā aizstāja ticība, ka viņš ir vienīgais Dievs. Mono­teistiskais uzsvērums noveda līdz secinā­ju­mam, ka gan labais, gan ļaunais ir vienas izcel­smes. Jesajas grāmata apstiprina: “Es darinu gaismu un radu tumsu,/ Es dodu mieru un radu ļaunu,/ Es esmu Kungs, kas to visu dara!” (45:7)

Agrīnajā ebreju tradīcijā nav zīmes par ticību Sātanam kā patstāvīgam ļaunuma iemiesojumam. Vecajā Derībā “sātans” (senebreju sātān) ir sugasvārds ar nozīmi “oponents; pretinieks strīdā, tiesā vai karā; apsūdzētājs; musinātājs; tenkotājs”. Sātans kā pārdabiska būtne un Jahves tuvinieks parādās Ījaba grāmatā kopā ar Dieva dēliem — eņģeļiem (1:6–7). Šķiet, ka Sātans ir atkarīgs no Dieva un klausa viņam (Ījaba 1:12; 2:6). Visādā ziņā Sātans ir cilvēku dzimuma ienaidnieks un apsūdz to Jahvem, viņš ir skeptiķis, kas cenšas atklāt cilvēka iedabas nelādzību.

Duālisms jūdaismā sāka iezīmēties pēc Bābeles gūsta, kad nācās saskarties ar senirāņu mazdaismu, kas krasi pretnostatīja labo un ļauno. Laika gaitā Dievu sāka iztēloties kā viscaur labu, tādēļ arī palielinājās ļaunā Sātana varenums un abu savstarpējais antagonisms. Dažkārt rabīni pat uzskatīja, ka agrīnie Jahves nodarījumi cilvēkiem ir nepieņemami un jaunākos tekstos par vainīgo tika atzīts Sātans. Otrajā Samuēla grāmatā Jahve aicina Dāvidu veikt tautas skaitīšanu un vēlāk ebrejiem par to bargi atmaksā, sodīdams viņus ar mēri (24). Taču vēlākā tekstā ķēniņu saskaitīt tautu musina Sātans (1. Laiku 21). Ar Sātanu sāka identificēt arī čūsku, kura kārdināja Ādamu un Ievu krist grēkā — piemēram, Korānā čūskas vietā arī ir galvenais velns Iblīss (20. sūra:118-119). Jūdaisma mistikā Sātana tuvība Dievam tomēr saglabājās, Sātanu interpretēja kā Jahves svēto dusmu personifikāciju. Saskaņā ar Kabalu dievišķā pilnība aptver arī ļaunuma spēkus un to attēlo mācība par Dieva vienu emanāciju Sātana vai Samaēla zīmē.

Vecā Derība neizskaidro velna izcelsmi, vismaz dēmoni netiek minēti starp Jahves radījumiem. Jūdaismam un kristietībai raksturīgi, ka pasaule ir radīta pilnīga un sākotnēji tajā nav vietas ļaunumam, pat dēmoni nav kopš dzimšanas ļauni, ļaunums ir vēlākā pagrimuma sekas. Šo priekšstatu pauž leģenda, kurā stāstīts, ka viens no erceņ­ģe­ļiem savas lepnības dēļ sāk dumpoties pret Dievu un kopā ar saviem piekritējiem tiek izraidīts no debesīm. Grēks pasaulē ienāk no brīvas gribas, eņģeļu maldīšanās dēļ — notikusi neveiksmīga izvēle starp labo un ļauno. Kritušie eņģeļi novelk sev līdzi arī pēc Dieva ģīmja un līdzības radītos cilvēkus. Apokrifiskajā Bartolomeja evaņģēlijā galvenais velns Beliars par savu izcelsmi un eņģeļu radīšanu stāsta šādi: “Ja gribi zināt manu vārdu, tad sākumos tas bija Satanaēls, tas nozīmē “Dieva eņģelis”. Taču, kad es novērsos no Dieva, es ieguvu vārdu Sātans, tas nozīmē “elles eņģelis”. [..] Es esmu pirmais no radītajiem eņģeļiem.” (IV:25;28–29). Sīrijā dzīvojušais baznīcas tēvs Jānis Damaskietis (apm. 650–754) par Sātanu rakstīja: “Viņš neturēja vērtē ne spožumu, ne greznumu, ko Dievs viņam bija devis, bet pēc brīvas gribas aizgriezās no dabiskā pie pretdabiskā.”

Tradicionālā svēto rakstu ekseģēze ar eņģeļu krišanas leģendu saistīja fragmentu no Jesajas grāmatas, kur Bābeles ķēniņš ir salīdzināts ar planētu Venēru. “Kā gan no debesīm nokriti,/ mirdzošais rītausmas dēls!” (14:12) Bībeles latīņu tulkojumā (Biblia Vulgata) “rītausmas dēla” vietā ir “Lucifers” (burtiski “Gaismas devējs”). Tas kļuva par vienu no elles valdnieka pazīstamākajiem vārdiem, tikai vēlāk, kļuvis par Dieva pretinieku, viņš sāka saukties vārdā “Sātans”. Apustuļa Pētera Otrajā vēstulē lasām: “Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam.” (2:4). Šo leģendu min arī vairāki baznīcas tēvi un agrīnie kristīgie teologi — Cipriāns, Irēnējs, Origens, Tertulliāns un Augustīns.

Pastāv arī cits mīts par sākotnēji pilnestīgo eņģeļu krišanu: grēks nav lepnība vai skaudība, bet “pretdabiskās tieksmes”. Vecajā Derībā šī leģenda vēl ir vispārīga; detalizētāka versija lasāma tikai apokrifiskajā Enoka grāmatā, kurai bija liela nozīme kristietības priekšstata par velnu izveidē. Darbs ir saglabājies etiopiešu valodā, citāda redakcija zināma baznīcas slāvu valodā, bojā gājušais sākotnējais teksts radies 2.–1. gadsimtā priekš Kristus un autori ir Palestīnas un Ēģiptes ebreju zinību vīri. Enoka grāmatā teikts, ka debesu bērni jutuši iekāri pret cilvēku meitām un 200 eņģeļi nolaidās uz zemes, apņēma sievas un dzemdināja bērnus. Šie eņģeļi ietilpa modro sargātāju kārtā (‘irīn), kuri negulēja ne dienu, ne nakti, lai būtu gatavi izpildīt Dieva pavēles. Kā viņu vadītājs minēts Semiaza, citā rindkopā — Azazels. No eņģeļiem cilvēce iemācījās vairākas slepenas zināšanas: burvestības, rakstītprasmi, astroloģiju, laika pareģošanu, augu un to sakņu izmantošanu. Azazels mācīja apstrādāt metālus, izgatavot šķēpus, zobenus, vairogus, bruņu tērpus un parādīja, kā nāves rīkus pareizi izmantot. Sie­vietes viņš iepazīstināja ar rotām, rokassprā­dzēm, dārgakmeņiem un spoguļiem. Viņš tām iemācīja krāsoties un iekrāsot acis. Virs zemes izplatījās netiklība un grēcīgs dzīvesveids. Milži, cilvēku un eņģeļu bērni, bija briesmīgi rīmas, un kad viss bija novicots, viņi beigās kļuva par cilvēkēdājiem, netaupīdami arī sev līdzīgos. Slepkavošanai un asinsizliešanai nebija robežu. Pēc Dieva pavēles erceņģelis Rafaēls piekaļ Azazelu tuksnesī. Ieslodzī­jumā Azazelam jāpaliek līdz pastardienai, kad viņš tiks iemests mūžīgajā ugunī. Citiem sargātājiem bija jāpieredz savu bērnu, milžu, nonāvēšana. Tomēr zeme netika atbrīvota no ļaunuma, jo no mirušo milžu miesām dzima dēmoni, kas dzīvo pasaulē vēl šobaltdien, mudinādami grēkot un izraisīdami posta darbus. Šī leģenda ir gluži kā sātaniska paralēle kristietības galvenajam brīnumam, Dieva dēla piedzimšanai no mirstīgas sievas.

Aleksandrijas Klements, Svētais Augustīns, Cezarejas Eisebijs un citi agrīnie teologi bija pārliecināti, ka ūdensplūdu iemesls bija zemes virsū sakuplojusī buršanās un velna pielūgšana. No Noas trim dēliem Šems un Jafets sekoja sava tēva dievbijīgajam paraugam. Taču trešais dēls Hams, kuru tēvs nolādēja, no jauna atdzīvināja aizliegtās mācības. Ar savu ģimeni viņš aizceļoja uz Persiju, kuras iedzīvotāji bija tik lielā sajūsmā par viņa burvju mākslu, ka sāka viņu saukt par Zoroastru, kas nozīmē “dzīves mirdzošā zvaigzne”. Hams jeb Zoroastrs bija pirmais, kurš mācīja, ka zvaigznes ir dievi un tās jāgodā, nesot upurus. Tomēr vairāki teologi uzsvēra, ka šis pirmais burvis nebūt nebija slavenais irāņu pravietis un ticības reformators, kurš dzīvoja krietni vēlāk. Pavisam ir saskaitīts līdz piecām vēsturiskajām personām ar vārdu Zoroastrs.

No četriem Hama dēliem labākais slepeno mācību pazinējs bija Micrajims, kuram tēvs nodeva īpašas zināšanas. Micrajims kļuva par ēģiptiešu senci un lika pamatus turienes maģijai, ko vēlāk apguva arī Mozus. Micrajima brālis Pūts bija klejotāju beduīnu cilšu pirmtēvs, un brālis Kanaāns lika pamatus feniķiešu tautai. Hama dēls Kūšs bija etiopiešu sentēvs un ar viņu aizsākās Āfrikas burvju mākslas un pagānisms. Viņa dēli radīja īru un Jaunās Pasaules burvju mākslas, un viens no viņiem iegāja vēsturē kā Bābeles dibinātājs Nimrods. Vecā Derība viņu nosauc par “spēkavīru un mednieku” (1. Moz. 10:9), taču pēc Raganu vesera autoru ieskatiem ar to domāta cilvēku dvēseļu vilināšana sātanisma tīklos.

Kāpēc daži eņģeļi apskauž cilvēkus

Vienā Enoka grāmatas rindkopā tiek pieņemts, ka eņģeļu grēks nebija vis iekāre, bet gan ilgas pēc ģimenes — tā ir pirmā norāde uz vēlāk pazīstamo priekšstatu, ka daži eņģeļi apskauž cilvēkus. Kabalā un Talmūdā, kuri demonoloģijas ziņā ir visai tuvi un abi ietekmējuši kristīgo mācību, teikts, ka Dievs radīja ļaunos garus radīšanas nedēļas pēdējā brīdī, piektdienas vakarā, un sabata dēļ nepaspēja savu darbu pabeigt. Tādēļ šīs būtnes palika bezmiesīgas un Dieva pavēle bija — lai dēmoni paši cenšas sev sagādāt miesu. Palikuši bez miesas un asinīm, dēmoni sāka apskaust cilvēkus, kuri var atļauties miesas baudas. Saskaņā ar citu leģendu, Ādams nožēloja grēkus un nošķīrās no Ievas uz 130 gadiem. Grēcīgas iekāres dedzināti, abi dzīvoja ar gariem un no tā dzima dēmoni. Šī tradīcija saskan ar uzskatu, ka dēmoni ir pa pusei cilvēciskas būtnes. Tika pieņemta arī trešā iespēja: dēmoni ir ūdensplūdos bojā gājušo cilvēku dvēseles. (Dažādās ticībās dēmoniskoties mēdz tieši tie, kas miruši vardarbīgā vai nedabīgā nāvē.) Ceturtais priekšstats bija šāds: Dievs pirms Ievas radīja dēmoni Lilitu (“Naksnenieci”), kas bija Ādama pirmā sieva un no kuras kopošanās ar Ādamu arī dzima dēmoni. Kabalā par Lilitas vēlāko dzīvesbiedru tika uzskatīts Samaēls, kurš vienlaikus bija Ievu grēkā ievilinājušais velns. Tika arī pie­ņemts, ka vilinātāja varēja būt čūskas izskatu pie­ņē­musī nenovīdīgā Lilita, kura Dieva lāsta dēļ vairs nevarēja atbrīvoties no pieņemtā izskata. Ebreju tradīcijā Lilitu uzskatīja par pavedinošu sievieti ar spārniem un gariem matiem. Viņai pakļāvās 480 dēmonu karapulki, viņa pārvietojās naktīs un varē­ja apdraudēt tos, kas istabā gulēja vieni. Vidus­lai­kos ebreji ticēja, ka Lilita visapkārt mēdz lidināties pūces izskatā un zog bērnus. Ja bērns sabata vai jauna mēness naktī miegā smaida, Lilita ar viņu spēlējas. Tad trīs reizes jāiesit gulētājam pa degunu un ar īpašiem lāstiem jāaizraida Lilita projām.

Jaunajā Derībā Sātans ar Dievu jau ir skaidrā opozīcijā un acīmredzot gan Jēzus, gan viņa mācekļi ticēja, ka Sātanam ir vara pār visu laicīgo dzīvi un bagātību. Jēzus viņu sauca par “šīs pasau­les valdnieku”, apustulis Pāvils par “šās pasaules dievu” (Jņ 12:31; 2. Kor. 4:4). Saskaņā ar evaņģēliju velns Jēzu tuksnesī kārdināja, rādīdams viņam visas pasaules valstis un teikdams vārdus, kuri kļuva par vēlākā sātanisma kredo: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” (Mt 4:8–9) Taču Pestītāja dzimšana bija iecerēta tādēļ, lai darītu galu velna patvaļai; agrīnie kristietības teksti arī apraksta Kristus nākšanu kā otro un galīgo Sātana gāšanu. Apokrifiskajā Nikodēma evaņģēlijā teikts, ka Sātans piedzīvojis apkaunojumu pat savā dzīves vietā ellē, kad tur pēc nāves pie krusta nolaidās Kristus, sasēja elles valdnieku, un atsvabināja no viņa varas Vecās Derības svētos, kā arī Ādamu un Ievu. Vēlāka tradīcija tāpatiskoja velnu arī ar Vecās Derības jūras nezvēru Leviatānu, kas sacēlās pret Dievu. Savos nākotnes pareģojumos pravietis Jesaja paredz viņa iznīcību, sacīdams: “Tai dienā Kungs ar savu smago,/ lielo un stipro zobenu piemeklēs/ Leviatānu, žiglo čūsku,/ Leviatānu, lunkano čūsku,/ kaus nezvēru, kas jūrā!” (Jes. 27:1) Šo leģendu var saistīt ar babiloniešu mītu par dieva Marduka uzvaru pār pirmatnējā haosa iemie­so­jumu lielo pūķieni Tiamatu, kura bija centusies gāzt dievus. Mīti par baismīgo pūķi un sadum­pojušos velnu sasaistās Jāņa Atklāsmes grāmatā. Šajā vīzijā kopā saplūst vēlākās kristietības galvenie priekšstati par velnu: cilvēkus Dieva priekšā apsūdzošais Sātans, karš debesīs un Mikaēls kā Dieva karapulku vadītājs, Lucifera un ar viņu kopā kritušo eņģeļu izraidīšana un uzskats par visus apdraudošā, atriebes pilnā velna dusmām.

Slavenais ķecerības apkarotājs, baznīcas tēvs Irēnējs apliecina, ka velna neprātīgo dusmu iemesls bija zaudētā vara pār cilvēci. Pirmo kristīgo gadsimtu teologi izstrādāja detalizētu mācību, kas Kristus nāvi pie krusta izprata kā velna pieveik­ša­nu. Agrāk velnam bija taisnīga vara pār cilvēkiem — Irēnējs uzskatīja, ka velns kļuva par cilvēka valdnieku tajā brīdī, kad cilvēks padevās kārdinā­ju­mam, atkāpās no Dieva priekšrakstiem un grēkoja. Pirmo cilvēku grēkā ievilināšana bija velna nozie­gums, taču, tā kā Ādams un Ieva atkāpās no Dieva brīvprātīgi, Sātans ieguva pilnīgas tiesības valdīt pār cilvēku. Velnam tās atņemt varēja tikai cilvēks, kas tikpat brīvprātīgi atbrīvotos no viņa varas. Vienkāršajiem mirstīgajiem tas nebija pa spēkam, vajadzēja tāda glābēja iejaukšanos, kurš būtu cilvēks un vienlaicīgi arī kas vairāk. Tā kā Kristus bija tīrs gan no grēka, gan no iedzimtā grēka, velns, novezdams viņu nāvē, rīkojās netais­nīgi un zaudēja tiesības valdīt pār līdzši­nē­jiem padotajiem. Pirmā cilvēka pārkāpums padarīja grēcīgus visus viņa pēcnācējus, taču viena cilvēka pilnīga paklausība visus atkal padarīja taisnus. Origens (apm. 185–254) uzskatīja, ka velns no savas varas varēja atteikties tikai, saņemot kādu ekvivalentu, par kuru kļuva Pestītāja asinis. Taču, domādams, ka varēs atstāt Kristus dvēseli savā varā, velns pievīlās, un Origens uzskatīja velna piekrāpšanu par Dieva iepriekš labi pārdomātu nolūku. Tā kā Jēzu pie krusta nonāvēja velns pats ar savu roku (jo cilvēki bija tikai dēmonu vadīti darbarīki), tad Sātans pats kļuva par savas varas iznīcinātāju un nāve — par nāves varas beigšanas līdzekli.

Pret kristiešiem Sātanam bija sevišķas dusmas, taču riebīga viņam šķita visa cilvēce. Vienā no leģendām stāstīts, ka dumpīgais erceņģelis kopā ar saviem piekritējiem iemests zemes dziļumos tāpēc, ka nav piekritis Dieva pavēlei pielūgt Ādamu. Viņš kļuva par pēdējo monoteistu starp eņģeļiem, taču vēlāk novērsās arī no sava radītāja, kļūdams par pirmo ateistu. Jaunajā Derībā ir tikai norāde uz šo leģendu (Ebr. 1:6), tās garākus variantus atrodam citur. Apokrifiskajā Bartolomeja evaņģēlijā stāsts ielikts paša Sātana mutē. “Mikaēls man sacīja: “Paklanies, vai citādi Dievs sadusmosies uz tevi.” Es atbildēju: “Nevis Dievs sadusmosies uz mani, bet gan es celšu savu troni pret viņa troni un būšu kā Viņš.” Dievs sadusmojās uz mani un, licis atvērt debesu logus, notrieca mani zemē. Kad es biju nosviests, viņš jautāja sešiem simtiem man padoto eņģeļu, vai viņi klanīsies [Ādamam]. Viņi atbildēja: “Kā redzējām darām savu virsvadoni, arī mēs neklanīsimies tam, kas par mums zemāks.” Kad bijām nomesti uz zemes, četrdesmit gadus nogulējām dziļā miegā, un, kad saule spīdēja septiņas reizes spožāk par uguni, es atmodos. Kad es palūkojos visapkārt, es ieraudzīju sešdesmit savus pa­do­tos dziļa miega varā. Es pamodināju savu dēlu Salpsānu un apspriedos ar viņu, kā man piekrāpt cilvēku, kura dēļ mani izraidīja no debesīm.” Arī Korānā no uguns radītais augstprātīgais un spītīgais eņģelis Iblīss atsakās pielūgt no pīšļiem taisīto cilvēku. Tāpēc viņu ķer Allāha lāsts, tomēr Iblīss saņem atlaidi līdz pastarās tiesas dienai, kad šim dēmonu valdniekam kopā ar saviem piekritējiem nāksies palikt ellē.

Kristietībā Sātana kā ļaunā spēka un labā, mīlošā Dieva pretstatījums nav gluži vienlīdzīgs. Sātans ir Dieva radība, kas pret savu radītāju vērš no viņa paša iegūto spēku. Velna pretinieks vienā līmenī ar viņu turpretī ir erceņģelis Mikaēls, labo eņģeļu vadītājs un ticīgo aizstāvis svētajā karā ar Sātanu. Tomēr pirmajos kristietības gadsimtos baznīcai ar lielām pūlēm nācās cīnīties pret mēģinājumiem saistīt kristietību un duālismu, kas labos un ļaunos spēkus pretnostatīja kā vienlīdzīgus. Ar šādiem mēģinājumiem izcēlās par ķeceriem izsludinātie gnostiķi, kuri pa lielākai daļai bija pārliecināti, ka materiālā pasaule ir izvirtusi un atrodas ļaunuma nagos, neticēja, ka pasauli varēja radīt labs dievs, un par laicīgās pasaules valdniekiem un radītājiem uzskatīja mazākas dievības arhontus (grieķu val. “valdītāji”) — pret tālu debesīs esošo patieso Dievu sadumpojušos kādreizējos erceņģeļus. Daži gnostiķi ticēja, ka arī cilvēka radītāji bijuši arhonti un kā miesīga būtne cilvēks ir caurcaurēm grēcīgs, lai gan viņā slēpjas dievišķā dzirksts. Daži gnostiķi Jahvi tāpatiskoja ar Sātanu, daži apgalvoja, ka Sātans ir arhontu pretinieks, labais eņģelis. Arī Ēdenes dārza čūska kā gudrības iemiesojums tika uzskatīta par glābēju, ko visaugstākais Dievs nosūtījis pie Ādama un Ievas mācīt laba un ļauna atzīšanu, lai viņi aptvertu Jahves radītās pasaules ļauno iedabu un varētu nonākt līdz patiesām zināšanām. Daži gnostiķi nopēla Jēzu kā mežonīgā Jahves dēlu, tomēr vairums uzskatīja viņu par debesu Glābēju, kurš ieradies cilvēkus atbrīvot no ebreju dieva varas. Arī jūdaisma un kristietības morāles normas tika uzskatītas par arhontu ieviestām, to ievērošanu neuzskatīja par vaja­dzī­gu, lai gan bija arī askētiski gnostiķi. Visādā ziņā pestīšanai, gnostiķuprāt, ar svētulīgu dzīves veidu nepietika, svarīgāka par to bija izziņa un zināšanas.

Trešā gadsimta Kartāgas bīskaps Cipriāns par ķece­rības un reliģisko strīdu tiešo aizsācēju uzska­tīja velnu, kura darbībai raksturīgi, ka viņš savos melos iemaisa patiesības graudus. Pat tuks­nesī kārdi­nādams Kristu, Sātans citē Bībeli. Tieši ar Bībeles tekstu maldīgu interpretāciju viņš ievilina pazušanā tūkstošiem ķeceru. Par sātana pie­lūdzējiem tika izsludināti arī gnostiķi, kuru mācī­ba vēlāk turpināja dzīvot dažās ķecerīgās sek­tās, piemēram, paulikiāņos (pāviliešos), bogo­mīlos un kataros. Taču gnosticisms nebija vienīgā duālistiskā mācība, ar kuru baznīcai nācās izcīnīt sīvu cīņu. Ļoti ietekmīgs bija maniheisms, kas uz laiku izplatījās pat kā vispasaules ticība un ieplūda vēlākajā ķecerībā — asi pretnostatot labos un ļaunos spēkus, pasludinot laicīgo pasauli par grēcīgu, tātad dodot pretiniekiem vienlīdzīgas pozīcijas. Vēlāk viduslaiku teologi skaidri pauda savu neiecietību pret ķecerīgajiem duālistiskajiem uzskatiem. Piemēram, Raganu vesera pirmās daļas nosaukums ir Par trim spēkiem, kas veido burvestību — par velnu, raganu un Dieva atļauju. Pēdējais nosacījums tiek minēts tikai tāpēc, lai uzsvērtu Dieva pārākumu un Sātana apspiesto stāvokli.

Atklāta vēstule no Sātana

Saskaņā ar Bībeli, Dievs ar cilvēku dzimumu ir noslēdzis līgumus, par kuriem vēstīts saistībā ar Nou, Ābramu un Dāvidu. Jaunā Derība vēstī, ka ar Jēzus Kristus starpniecību vecā derība aizvietota ar jaunu. Nav brīnums, ka radās ticība šāda paša līguma iespējamībai arī ar nelabo.

Jau agrīnajā kristietībā, bet vēlāk — Origena un Augustīna darbos bija sastopams priekšstats, ka mags vai burvis var gūt panākumus tikai ar dēmonu palīdzību, un ar elles spēkiem var noslēgt formālu līgumu. Tradicionālā svēto rakstu ekseģēze ar šo uzskatu saista neskaidru Jesajas grāmatas rindkopu: “Tādēļ, ka jūs teicāt:/ Mēs derību noslēguši/ ar nāvi un ar Nezemi arīdzan –/ kad plūdu uzplūdi pāri nāks,/ mūs jau tie neķers,/ jo meli ir mūsu patvērums,/ un viltus mums paslēptuve!” (28:15; arī Jes. 28:18).

Laika gaitā Eiropā aizvien vairāk izplatījās stāsti par cilvēkiem, kas pasaulīgās labklājības vārdā pārdodas velnam. Jau Svētais Basilijs 5. gadsimta leģendā izrauj velnam no rokām rakstisku līgumu, ar kuru kāds jauneklis savas dvēseles pestīšanu bija apmainījis pret jaunas sievietes mīlestību, bet 9. gadsimta variantā mags iemīlējušos vīrieti aizved tieši pie Lucifera. Elles valdniekam nepietiek ar to, ka palīdzības meklētājs noliedz Kristu, viņš žēlojas: “Jūs, kristieši, vienmēr nākat pie manis pēc palīdzības, taču pēc tam ļaunprātīgi izmantojat Kristus žēlsirdību un cenšaties nožēlot grēkus. Gribu, lai tu apzvērētu uzticību rakstiski.”

Visplašāk izplatījās leģenda par Teofilu, krietnu un labu kristieti, kuram jāpilda godājams amats draudzes vadībā. Taču, noticējuši nepatiesiem apmelojumiem, priesteri pārliecina bīskapu, lai tas Teofilu no amata atstādina. Nomāktais Teofils lūdz palīdzību ebreju burvim, kas viņu naktī aizved krustcelēs, kur sapulcējušies daudzi baismīgi radījumi baltos tērpos, kas drūzmējas un cits caur citu klaigā. Viņi godina velnu, kas sēž tronī un apsola Teofilam palīdzēt tādā gadījumā, ja viņš noliegs kristīgo ticību. Vīrs patiešām uzraksta uz pergamenta liktenīgos vārdus: “Es atsakos gan no Kristus, gan Dievmātes,” apstiprinādams solījumu ar savu zīmoggredzenu. Jau nākamajā dienā viņš atgūst savu godājamo stāvokli baznīcā. Gadi iet un Teofila sirdī aug bailes. Viņš nožēlo grēkus un beidzot, lai paglābtos no elles, lūgsnā vēršas pie Jaunavas Marijas. Dievmāte viņam arī parādās — izsaka pārmetumus, tomēr atdod velnam atņemto liktenīgo pergamentu.

Laika gaitā stāsts apauga ar detaļām. 1276. gadā pir­mo reizi vēstīts par to, ka Teofils parakstījis līgumu ar savām asinīm. Viņš esot velnam apsolījis gan miesu, gan dvēseli, zvērēdams ciest kopā ar vi­ņu elles mokas. Velns līgumu apstiprinājis rakstiski, kādā viduslaiku miraklā tas formulēts šādi: “Es, Sātans, paziņoju visiem, kas redzēs šo atklāto vēstuli, ka Teofila liktenis tiek grozīts un ka viņš pielūdz mani. Tāpēc lai viņam atkal tiek vara. Šo zīmo­gu viņš ir uzspiedis ar savu gredzenu un rakstī­jis ar savām asinīm. Cita tinte nav tikusi izmantota.”

Par šādu pašu līgumu noslēgšanu aizdomās turētas vairākas vēsturiskas personas, pat pāvesti Benedikts IX, Jānis XII un Gregors VII. Arī par Silvestru II (pāvests no 999. līdz 1003. gadam) izplatījās baumas, ka viņš savu augsto pozīciju ieguvis ar velna palīdzību. Viņš bija viens no sava laika izglītotākajiem vīriem — matemātiķis, astronoms, mehāniķis un alķīmiķis, kas iemantoja maga slavu. Viņš esot radījis brīnumainu galvu, kas atbildē­jusi uz visiem jautājumiem un pasludinājusi pāvestam viņa miršanas laiku. Šajā dienā velns arī esot aiznesis Silvestru II tieši uz elli. Citos nostāstos teikts, ka līgums paredzēja viņa nāvi tikai pēc tam, kad Silvestrs būs noturējis lielo misi Jeruzalemes diev­namā. Reiz Romā, misi lasīdams, pāvests negai­dīti savārga. Tūlīt viņš atcerējās, ka atrodas tieši Jeruzalemes Svētā Krusta baznīcā, un viņam kļuva skaidrs, ka velns viņu apvedis ap stūri, minēdams Jeruzalemi nevis kā vietu, bet kā vārdu. Īsi pirms nāves Silvestrs II atzinies kardināliem.

Vēlīnajos viduslaikos slaveni kļuva nostāsti par Faustu, kuri izrietēja no Teofila leģendas. Dr. Johana Fausta prototips bija Georgs Fausts (apm. 1480–1540), vācu zinību vīrs, pareģis un melnais mags, par satikšanos ar viņu stāstījis arī Filips Melanhtons, kuram bijis zināms, ka šis vīrs maģiju mācījies Krakovā. Tik dzīvs reliģiskais priekšstats daudziem patiešām lika izmēģināt šāda līguma noslēgšanu.

1619. gadā tika nogalināts Pireneju burvis Steienots de Odebērs, kura ar dēmonu noslēgtais līgums nonāca tiesnešu rokās. Saglabātajā aprakstā tas tiek raksturots kā netīrs un apskrandis pergamenta gabals, kurš bijis tā noķēpāts ar asinīm un dubļiem, ka no tā ieraudzīšanas vien meties nelabi. Gadsimtiem seni sūtījumi velnam saglabājušies Skandināvijas zemēs. Tie tika atrasti baznīcu atslēgas caurumos, ko uzskatīja par elles valdnieka pastkasti. Norvēģijā atrasts šāds sūtījums, ko rakstījis kaprālis Johans Geremjesons: “Es sveicu tevi, Sātan, mans Kungs un Dievs. Es palieku tev uzticīgs, un ja tu man uz 18 gadiem dosi 300 dālderus, gribu tev atdot savu miesu un dvēseli. Kad 18 gadi būs pagājuši, iegūsi mani uz tik ilgu laiku, cik pats gribēsi. Vēlos, lai tu līdz rītam rakstiski atbildētu uz manu lūgumu.” Ja šāda vēstule tika atrasta, tās autoru varasvīri bargi sodīja. Zviedrijā nāvessods tika piespriests 15 gadus vecajam Danielam Saltenijam, kurš ar savu parakstu bija solījies Sātanam. Tikai zēna jaunības dēļ tiesas spriedums tika aizvietots ar īsāku cietumsodu — un vēlāk viņš kļuva par Kēnigsbergas universitātes teoloģijas profesoru.

1677. gadā Bavārijā acīmredzamā šokā uz policiju tika aizvests gleznotājs Kristofs Haicmanis. Paniskās bailēs viņš lūdza sevi pavadīt uz tuvumā esošo Jaunavas Marijas baznīcu, atzīdamies, ka pirms deviņiem gadiem noslēdzis ar velnu līgumu, kuru rakstījis ar asinīm, kas ņemtas no labās rokas plaukstas. Teksts bija šāds: “Anno 1669.

Es, Kristofs Haicmanis, pārdodos Sātanam, lai būtu viņa miesīgais dēls un pēc deviņiem gadiem ar miesu un dvēseli kļūtu par viņa īpašumu.” Noliktais laiks nāca uz beigām, gleznotājs baidījās, ka velns ieradīsies viņam pakaļ, un cerēja,

ka Dievmāte varētu viņu glābt. Policijā vīram noticēja un pavadīja uz baznīcu, kur eksorcisma rituāls ilga trīs diennaktis. Grēkus nožēlojušajam Haicmanim spārnota pūķa veidolā parādījās pieveiktais velns, kurš 8. septembrī, Jaunavas Marijas dzimšanas svētku pusnaktī, atdeva līgumu atpakaļ. Taču arī vēlāk māksliniekam dažādu vīziju dēļ nācās pārdzīvot baiļu lēkmes. Iepriekš viņš bija paspējis parakstīt arī tāda paša satura ar tinti rakstītu līgumu, un nomierinājās tikai tad, kad ar mūku lūgšanu un eksorcisma palīdzību dzēsts tika arī tas.

Livonijas baznīcas galva Hermanis Samsons (1579–1643) Rīgas Domā noturēja deviņus raganu sprediķus un 1626. gadā izdeva tos grāmatā. Viņaprāt, velnam ir trejādi līdzekļi ticīgo kārdināšanai. Pirmām kārtām, dvēseles ienaidnieks izmanto dzīves nelāgās puses — nabadzību un slimības, mudinādams atbalstītājus vērsties pie viņa, lai izglābtos no tām. Velns ne tikai iedveš sliktās domas, bet arī nomāc cilvēka prātu un sirdsapziņu. Tā sagatavojis savu upuri, velns kā trešo līdzekli izmanto savu parādīšanos sievietes vai vīrieša izskatā un blēdīgi piedāvā dažādus labumus. Saskaņā ar Raganu veseri, velns var parādīties pie nelaimē nokļuvušā, lai ar viņu noslēgtu privātu savienību, apsolot palīdzēt, ja tiks izpildītas viņa prasības. Svarīgākā prasība ir kristīgās ticības pilnīga vai vismaz daļēja noliegšana, izpildot kādu baznīcai nepieņemamu noteikumu — piemēram, gavēt svētdienās vai grēksūdzē noslēpt dažus grēkus. Noslēgtais līgums varēja būt skaidri formulēts (pactum expressum) vai vienkārši domās noslēgts klusais līgums (pactum implicitum, pactum tacitum).

Teologu aprindu autoritātēm ir vienprātīgs viedoklis, ka jebkādi līgumi ar velnu kopš noslēgšanas brīža ir spēkā neesoši un nevienam neuzliek nekādus pienākumus. Vācu zinātnieks Johans Tritēmijs (1462–1516) rakstīja: “Kontrakti ar velnu ir bezsaturīgi un tukši, jo velns pats tos nekad nepilda, uzskatīdams sevi par solījumiem vai zvērestiem pāri stāvošu.” Svētais Alfons Ligori (1696–1787) apsver, kā pārtraukt šādas ķecerīgas attiecības: “No katra formālā vai klusā līguma, kas noslēgts ar dēmonisku saprātīgu būtni, jāatsakās un ar zvērestu jāatkāpjas no tā. Visas ar melno maģiju, burvestībām un citām tamlīdzīgām lietām saistītas grāmatas, rakstu darbi un talismani jāsadedzina un pilnībā jāiznīcina. Ja rakstiskais līgums ir pie paša grēku nožēlnieka, tas jāsadedzina; ja līgumam vajadzētu būt dēmona rokās, nav vajadzības pieprasīt to atpakaļ, jo neliekuļota nožēla un lēmums laboties līgumu pilnībā dzēš. Visu ļauno, kas ar burvestību palīdzību nodarīts, cik iespējams, jāatlīdzina.” (Theologia moralis, 1748). Tomēr bieži glābiņa cena ir nervu drudzis, vājprātība, nelaimes gadījumi vai priekšlaicīga nāve.

Redakcija pateicas Uldim Bērziņam un Ilmāram Zvirgzdam par sniegtajām konsultācijām