Dāvana

“Mode dāvināt šaujamieročus Latvijā ir ienākusi no PSRS, kur tos jau no pašiem pirmsākumiem dāvināja gan čekistiem, gan kompartijas bosiem. Tas, kas notiek Latvijā, uzskatāms par sliktu toni.” Kara muzeja ieroču nodaļas vadītājs Egīls Gelderiņš par pēdējā laika amatpersonu apdāvināšanos.

Delfi.lv

1495. gadā Rīgas birģermeistars Johans Šēdings ierakstīja kādā grāmatā: “1495. gadā, piektdienā pirms Pelnu trešdienas [27. februārī], mūsu žēlsirdīgais kungs, mestrs Valters fon Pletenbergs ieradās Rīgā ar 450 zirgiem un bruņotiem vīriem. Pēc tam, sestdienā, viņš atnāca uz rātsnamu, kur mēs visi [rātskungi] izrādījām viņam cieņu un zvērējām uzticību, kā to nosaka Salaspils līgums. [..] Viņš man [birģermeistaram] uzdāvināja skaistu grāmatu, izrotātu ar safīru; mēs [rātskungi] viņam uzdāvinājām trīs garšvielas: sultāna ingveru, barkenkrutt, piparmētru un mēs viņam vēl dāvājām klarē, malmazē un Reinas vīnu.”

Laikmetā, kurā notiek nepārtraukta apdāvināšanās ar Ziemassvētku, dzimšanas dienu, vārda dienu, pieklājības un protokolārajām dāvanām vai pistolēm, grāmatām, ziediem un dārgiem dzērieniem, dāvana var šķist kaut kas ikdienišķs un parasts, tā ir zaudējusi savu sākotnējo būtību, tā vairs nav daļa no cilvēku saskarsmes, kad tā bieži nesa tādu nozīmi un vēstījumu, ko cilvēki nespēj ietvert vārdos. Dāvana arī ar neredzamām saitēm vienoja dāvinātāju un tās saņēmēju un lika saņēmējam sniegt atbildes dāvanu; dāvana senajās sabiedrībās bija kā savstarpējs līgums un savienība, kuru noslēdza, apmainoties ar dāvanām. Franču sociologs un antropologs Marsels Moss, pētot dāvanas lomu pirmatnējās sabiedrībās, rakstīja, ka dāvanā savienojas šķietami nesavienojamais – pienākums un brīvība, brīvība dāvināt (bez brīvības nebūtu dāvanas kā tādas) un pienākums dāvanu pieņemt, kā arī ar dāvanu atbildēt.

Dāvana ir lasāma kā stāsts gan par dāvinātāju, gan par apdāvināmo. Ko par dāvinātājiem pasaka grāmata, kas rotāta ar safīru, vai garšvielas un dažādi vīni, un kāpēc grāmata vai vīni, nevis zobeni vai dunči? Arī viduslaikos valdnieki mēdza pasniegt viens otram ieročus kā dāvanas, bet ja, piemēram, Pletenbergs, ierodoties Rīgā, lai kā jaunais Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs saņemtu pilsētas uzticības zvērestu, dāvātu Rīgas rātei zobenu, tā būtu “nepareiza” dāvana, dāvana, kura noteikti tiktu pārprasta. Rīgas pilsētas un Vācu ordeņa līdzāspastāvēšanu nekādi nevarētu saukt par ciešu draudzību un savstarpēju uzticību. Līdz brīdim, kad Pletenbergs ieradās Rīgā ar grāmatu kā dāvanu, ordenis un pilsēta vairākas reizes bija karojuši, jo ordenis vēlējās nostiprināt savu virskundzību pār Rīgu; savukārt rīdzinieki 1297. gadā nogalināja visus ordeņa brāļus, kuri atradās ordeņa Rīgas pilī un nolīdzināja veco ordeņa pili līdz ar zemi. Arī rīdzinieku uzticības zvērests mestram drīzāk saprotams kā jūga atzīšana, nevis prieka un žēlastības rituāls. “Nepareiza” dāvana varēja izjaukt trauslo spēku līdzsvaru starp mestru un pilsētu, mieru pārvēršot par haosu un abpusēju labklājību – par kara nestu nabadzību. Tāpēc grāmata, ņemot vērā abu pušu līdzšinējo attiecību sarežģītību, bija laba mestra dāvana, kas uzrādīja gan dāvinātāja augsto statusu – to apliecinot ar grāmatas iesējumā iestiprināto ārkārtīgi vērtīgo safīra dārgakmeni, kura iegādei vajadzēja lielu kapitālu –, gan paužot arī cieņu rātskungiem, izglītotiem ļaudīm, kas spētu grāmatu ne tikai apbrīnot, bet arī lasīt. Simbolisms, ko ietvēra rātskungu atbildes dāvana savam kungam, nolasāms vieglāk, ļaujot saprast, ko vēlējās pateikt pilsētas priekšstāvji, dāvinot garšvielas un vīnu. Dārgas garšvielas, piemēram, ingvers, kas visdrīzāk bija atvests no Āzijas, demonstrē rīdzinieku iespējas sagādāt neparastas un eksotiskas dāvanas, izmantojot savus plašos tirdzniecības sakarus, un liek mestram saprast, ka viņa zemē ir tikai viena tik spēcīga tirdzniecības pilsēta – Rīga. Savukārt vīnu dāvināšana bija daļa no viduslaiku pilsētu dāvanu protokola, jo katram nozīmīgam viesim tika dāvināts vīns, protams, vīna dāvanas kvalitāte un izcelsme bija atkarīga no pilsētas viesa nozīmīguma. Franču un portugāļu vīni, ko mestram dāvināja rīdzinieki, uzskatāma par kaut ko īpašu, jo Livonijā reti kāds dzēra vīnus, kas nebūtu nākuši no Reinas reģiona. Reto vīnu dāvināšanas mērķis bija sniegt mestram baudījumu un iemantot viņa labvēlību, kā arī simboliski norādīt uz Kristus asinīm, kuras vieno, nevis šķeļ kristiešus.

Mestrs, būdams kungs, izrādīja savu cieņu un uzmanību, bet pilsēta – savas iespējas un nozīmīgumu.

Pareizās dāvanas izvēlēšanās vienmēr bijusi un arī ir īpaša māksla, bet ikviena politiska dāvana – vai tā būtu dārga grāmata vai arī revolveris – stāsta par dāvinātāju, pie tam ne vien dāvanas saņēmējam, bet arī tiem desmitiem, simtiem, tūkstošiem cilvēku, kas ir šīs publiskās dāvanas liecinieki. Ja dāvanu pārprot, tad, iespējams, tā ir bijusi “nepareiza” dāvana, kas var novest vēl pie citiem pārpratumiem.