18. novembris
Meklējot salīdzinājumu kādai sajūtai, es atcerējos Lasvegasu, kurā bijām iebraukuši pa ceļam starp Nāves un Monumentu ieleju. Līdzīga sajūta mani piemeklēja, piemēram, nesen tā saucamajā Helovīna naktī un burtiski nupat – lasot avīzi Diena: šķiet, jau pirmajā lappusē bija lieliem burtiem rakstīts, ka uzvara pār Turciju ir Latvijas futbolistu dāvana valsts svētkos, ka Dobeļa vēstule izraisījusi sašutumu dažos Eiropas parlamenta deputātos un ka izdzīvošanas pārgājienā skolnieki ēduši vardes. “Sviests,” bija pirmais, kas iešāvās prātā. Tieši kā vienā mazā epizodē no dokumentālās filmas par Arvo Pertu, kurā mūziķis raksta lūgumu sava bērna skolotājai, mēģinot pamatot, kurā vietā viņa bērnu vajadzētu izlaist ārā no ekskursijas autobusa – raksta, raksta, līdz nosaka: “Absurds.”
Sajūta bija tieši tik lielā mērā fiziska, lai noticētu, ka tā nav izdomāta. Es pat sauktu to par nelabumu. Tas, protams, vēl ir jautājums, vai savām sajūtām vajag pievērst uzmanību, taču tām ir kāda liela priekšrocība, salīdzinot ar lasīto, dzirdēto un bieži vien – arī domāto. Sajūta liek domāt par sevi un to, kas es neesmu, to, kur jebkura avīze, jebkurš viltīgs cilvēks vai zvērs var aptīt mani ap pirkstu. Protams, ja tas kādam palīdz, var domāt, ka sajūta cēlusies no pagaidām vēl nedzirdamas slimības, gaisa spiediena izmaiņām vai slikta ēdiena, taču pat tad vēl var turpināt domāt par šo pēkšņo pievēršanos sev un izkrišanu no Lasvegasas, Helovīna svētkiem un rīta avīzes Latvijas ar visiem skolniekiem varžēdājiem. Es nesaku, ka šiem uz labu laimi pieminētajiem notikumiem nav nekādas jēgas, taču man kļūst skaidrs, ka tiem nav jēgas man.
Novērtējot kaislību sekas un domājot par notikumiem, kas veido manu likteni, es vienlaikus apjaušu, ka neko par to nezinu, taču kopš kāda laika domāju par to mierīgi un bez panikas. Nu, ir tāda lieta kā ķermenis, kā slimnīca, kā valsts, un ir kaut kas, ko es varu mēģināt saprast – ja tā, tad šī saprašana arī var man kaut ko nozīmēt, kļūt par manas dzīves sastāvdaļu. Šī neredzamā dzīves puse ir nesalīdzināmi interesantāka par visiem redzamo, kurā man jādzīvo. Tikai – pie viņas ir velnišķīgi grūti nokļūt; pat pieļaujot, ka kaut kas nozīmīgs man notiek tieši patlaban, pēc brīža, iespējams, jau šajā vakarā, es aptveršu, ka ir jau par vēlu, ka manis nebūs vairāk, lai varētu būt visur.
Tāpat ir ar nevilšu vārdu, kam piemīt spēja nodot. Kā būtu, ja es nekautrīgi nosauktu to par “Albertīnes efektu”? Tas gan ir pa taisno no Mamardašvili, nu bet ir tik fizisks, ka īsts. Tas būtu tāds efekts, kad acis, deguns un rokas ir no izdomātas pasaules, bet viens pats meitenes izmests vārds, teiksim, “rullē”, – no īstās, no tās, par kuru tu nekad neko neuzzināsi pat tad, ja tā atradīsies tavu acu priekšā. Lūk, tāda varžēdīga sajūta.
Es vēlreiz paskatījos uz Teksasas ainavām Vendersa filmā un mierīgi nodomāju, ka visdrīzāk šajās sausajās, balojošo krāsu un atlauzu ainavās arī notiek viss man svarīgais, dāvana man mūžīgajos svētkos.
