Der Ball ist rund

Ir grūti izskaidrot, kā futbolam izdevies kļūt par populārāko sporta veidu gandrīz visur pasaulē. 22 futbolisti 90 minūšu laikā pamanās tikai divas trīs reizes trāpīt bumbu 17, 86 kvadrātmetrus lielā rāmī, bet 10 basketbolisti lielāku bumbu divreiz īsākā spēlē un daudz mazākā grozā iemet 100 reizes. Arī handbola vai hokeja spēlētāji ir izveicīgāki.

Futbols ir spēle, kurā nekas nenotiek. TV sporta ziņās futbola spēles svarīgākos notikumus var ietilpināt pāris minūšu video, turklāt šajā laikā tiek demonstrēti arī neizdevušies sitieni un noteikumu pārkāpumi. Pārējās 85 vai vairāk minūtes laukumā nekas nenotiek, bumba lido vai ripo no vienas laukuma puses uz otru, spēlētāji sien kurpju auklas, sāpēs saviebtu seju vārtās pa zālāju, bet pēc brīža ceļas kājās un skrien, it kā nekas nebūtu noticis; viņi viens otru lamā un ik pa laikam mazliet paskrien, bet tad bumba izlido no laukuma, un visi atkal apstājas.

Nav arī daudz iemeslu, kas cilvēku varētu mudināt brīvajā laikā spēlēt pašam. Futbols neattīsta ķermeni kā peldēšana vai distanču slēpošana, ar bumbas spārdīšanu var tikt tikai pie līkām, resnām un rētainām kājām. To visu saprotot, es jau vairāk nekā desmit gadus ik pa laikam dodos uz stadionu, ārzemju ceļojumu laikā apskatāmo objektu sarakstā iekļauju futbola arēnas, un laiku pa laikam pats cenšos uzspēlēt. Nav pat svarīgi, vai laukumā tiekas valstu izlases vai vietējā ciema jauniešu komandas, pēdējās pat man patīk labāk.

Neesmu nevienas komandas līdzjutējs, es vienkārši skatos spēli.

To, ka Eihštetes VfB [1. VfB, Verein für Bewegungsspiele – kustību spēļu apvienība (vācu val.), mūsdienās: sporta klubs, jēdziens radies 1893. gadā un tā saīsinājums tradicionāli tiek lietots, piemēram, futbolkomandu nosaukumos.] spēlē Vācijas sestajā līgā, noskaidroju pirmajās pāris dienās pēc ierašanās pilsētā. Tā atrodas starp Minheni un Nirnbergu, tālu prom no autobāņa un lielo pilsētu kņadas. Eihštetē dzīvo 12 000 omulīgu bavāriešu un 3000 studentu no visas Vācijas. Ja viņi visi vienlaicīgi ierastos stadionā, tā būtu viena no pēdējo gadu vissliktāk apmeklētajām Vācijas čempionāta augstākās līgas spēlēm. Eihštetes stadionā gan viņiem tāpat nebūtu vietas, jo tas nav īsts stadions, bet futbola laukums tieši pretī katoļu universitātes bibliotēkai. Vienā malā laukumam ir tribīne, kurā pietiek vietas pāris simtiem cilvēku, bet otrā – desu būda ar izkārtni “Georg’s VfB – Wurst macht Durst!” (Georga VfB – desa rada slāpes) un batuts bērniem. Aiz vieniem vārtiem ir vairāki tenisa korti un dzirdes aparātu veikala “Hörgeräte Langer” (briļļu un dzirdes aparātu veikali un baroka stilā ieturētā vecpilsēta ir Eihštetes vizītkarte, kas vilina pārsvarā vecāka gadagājuma vācu tūristus) reklāma, bet aiz otriem – kluba bistro, kur, vadoties pēc izkārtnes, var ieturēties ar krietniem un vienkāršiem ēdieniem. Spēļu dienās parastie līdzjutēji ieņem vietas tribīnēs, īsteni futbola eksperti ar gadu desmitos mērāmu stāžu sastājas pie reklāmas tāfelēm netālu no Georga desu būdas, bet spēlētāju radinieki un draudzenes parasti sēž pie bistro galdiņiem un stiprinās ar alu. Parasti VfB spēlēm stadionā seko aptuveni 300 skatītāju. Es stāvu ekspertu rindā, kaut sevi par tādu neuzskatu. Šī ir vieta, kur laukums ir vistuvāk.

Reizēm es aizveru acis un klausos spēlētāju saucienos, speciālistu komentāros un aptuveni 14 gadus vecajam līnijtiesnesim veltītajās lamās, nevienmērīgajos bumbas būkšķos, kad tā atsitas pret zemi, un pavasara putnos.

Bērnībā futbols mani neinteresēja. Virs manas gultas karājās Maikla Džordana un Mihaela Šūmahera plakāti, bet pagalmā pie šķūņa sienas tēvs bija piestiprinājis basketbola grozu. “Futbols ir krievu sporta veids,” apgalvoja kāds klasesbiedrs, un toreiz, 90. gadu sākumā, es neinteresējos par krievu sporta veidiem.

Kad man bija 14 gadu un ilgāku laiku plānotā ģimenes pārcelšanās uz Vāciju bija kļuvusi pavisam droša, futbola nozīme pēkšņi mainījās. Vācu valodu es tikpat kā nezināju, turklāt mazajā lauku skolā biju sapratis, ka klasesbiedri augstāk par atzīmēm literatūrā vai matemātikā vērtē varēšanu fizkultūras stundās. Es biju jaunākais klasē un paniski baidījos no bumbiņas mešanas un augstlēkšanas. Bija skaidrs, ka vienīgā iespēja izvairīties no gāšanās sociālā bezdibenī Vācijā būs futbols, Eiropā un visā pasaulē populārākais sporta veids. Izredzes iemantot nākamo klasesbiedru cieņu es tieši proporcionāli saistīju ar prasmi pēc iespējas ilgāk žonglēt bumbu ar kājām, neļaujot tai pieskarties zemei. Pat ar pustukšu volejbola bumbu es netiku tālāk par piecām sešām reizēm.

1996. gada 30. jūnijā, manā pirmajā dienā Vācijā, šīs valsts izlase Eiropas čempionāta finālā spēlēja pret čehiem. Es spēli neredzēju, jo mūsu pagaidu dzīvoklī Minsterē televizors atradās vecāku guļamistabā, bet viņi tovakar bija ļoti noguruši. Nākamajā dienā uzzināju, ka vācieši kļuvuši par kontinenta čempioniem, bet pāris mēnešus vēlāk pirmo un vienīgo reizi iemīlējos futbola komandā. Britu rakstnieks un futbola cienītājs Niks Hornbijs sava mūža mīlestībai Londonas “Arsenal” veltītajā grāmatā “Fever Pitch” raksta, ka kādā noteiktā komandā līdzjutējs iemīlas ātri un neizskaidrojami, kā vēlāk sievietēs. Mana mīlestība bija nelaimīga, un jaunu es vairs nemeklēju.

Oldenburgas VfB tikko bija iekļuvusi Vācijas otrajā līgā, neizteiksmīgi aizvadījusi pirmās sezonas spēles un gatavojās mačam, kas pilsētu elektrizēja jau dažas dienas iepriekš. Vācijas kausa izcīņas otrās kārtas spēli pret bundeslīgas milzi, tikai
40 kilometrus attālās Brēmenes “Werder” tiešraidē demonstrēja visā valstī, turklāt gūtos vārtus vēlāk redzēju pat CNN sporta ziņās.

Es savukārt, pāris nedēļas izmēģinājis spēkus
11. klasē, biju nupat pārcelts uz 10. klasi, lai būtu kopā ar saviem vienaudžiem. Man bija tikko
15 gadu, bet kādai klasesbiedrenei 11. klasē jau
19. Neko daudz gan tas nemainīja, kautrības un vārgo vācu valodas zināšanu dēļ es starpbrīžos viens klīdu pa skolas gaiteņiem.

Iespējams, drūmais noskaņojums mani bija darījis vāju un viegli ietekmējamu, un brīdī, kad oldenburgiešiguva pirmos vārtus un pilnu tribīņu priekšā izvirzījās vadībā ar 1:0, es stāvēju aurojoša pūļa vidū pilsētas galvenajā laukumā, skatījos milzīgajā ekrānā un kliedzu kopā ar pārējiem. Atlikušajā spēles laikā Oldenburgazaudēja divus vārtus un līdz ar to spēli, sezonas beigas kā izteikts pastarītis sagaidīja līgas tabulas pēdējā vietā, bet tagad klubs cīnās Vācijas piektajā līgā, par kuru neziņo pat ne futbola ziņu avīzes. Tam gan vairs nebija nekādas nozīmes.

Svētdienās es viens devos uz stadionu, iegādājos skolēnu biļeti stāvvietu sektorā un, sīkam lietum smidzinot, skatījos, kā Oldenburga bezcerīgi zaudē komandām no Volfsburgas, Kaizerslauternas vai Frankfurtes. Parasti es nostājos netālu no rāmiem vīriem, kas vienaldzīgām acīm sekoja bumbai, smēķēja un klusi sarunājās.

Šajā laikā es sapratu, ka futbols ir spēle, kurā nav cerību uz uzvaru, un nekas labāks par bezvārtu neizšķirtu nav iespējams. Futbola spēles skatītājam ir jābūt pieticīgam un jāpriecājas par to vien, ka viņa atbalstītā komanda ir spējusi dabūt bumbu pretinieka vārtu tuvumā. Visbiežāk gan pretinieks ir pārliecinoši labāks un jau pirmo 20 minūšu laikā sagrauj visu, par ko sapņots ceļā uz stadionu. Paralēli mana interese par futbolu sāka pārvērsties par fetišu. Pie sienas piestiprināju plakātu, kurā katru nedēļu ierakstīju Vācijas pirmās un otrās līgas spēļu rezultātus, bet mazākā tabulā sīkas kartona figūriņas ar klubu ģerboņiem spraudu tādā secībā, kādā komandas atradās attiecīgās līgas tabulā. Televīzijā ar interesi sekoju Turcijas otrās līgas spēļu tiešraidēm, Eiropas kartē orientējos pēc lielāko valstu futbola līgu klubiem un sapņoju par neizskaidrojami dārgo, praktiski neizmantojamo un vienlaikus ļoti iekārojamo futbola kreklu kolekciju. Vēl tagad es zinu, ka 90. gadu beigās Minhenes piepilsētas Unterhahingenes komandas kreklu rotāja pārtikas ražotāja Develey reklāma. Šī firma ražo mērces McDonald’s restorāniem visā pasaulē. Manu aizraušanos vispirms atvēsināja pārcelšanās uz Minheni gadu pēc ierašanās Oldenburgā un ar to saistītās piespiedu atvadas no VfB, bet vēl pēc gada – atgriešanās Latvijā.

Ar Eihštetes komandumani nesaista nekādas jūtas, vien nepieciešamība laiku pa laikam apmierināt vajadzību pēc futbola skatīšanās klātienē. Lai pamatotu savu interesi par komandu, kurā spēlē vietējie studenti un apkārtnes zemnieku atvases, es reizēm runāju visādas muļķības.

Piemēram, to, ka futbols ir vienīgā sporta spēle, kurā, tāpat kā dzīvē, vairums laika tiek pavadīts laukuma vidusdaļā, vienlīdz tālu no laimes un nelaimes. Lieliskas idejas un liktenīgas kļūdas – visbiežāk tas viss sākas zaļā laukuma pelēkajā zonā.

Futbols ir arī spēle, kuras gaitu veido gan paredzami notikumi, gan nejaušības – visu var prognozēt, bet neko nevar droši zināt. Var visu spēli uzbrukt, bet vienalga zaudēt, vienkārši tāpēc, ka reizēm tā notiek. Vācijas futbola patriarhs Zeps Herbergers, kura trenētā izlase 1954. gadā Vācijai izcīnīja pirmo no trim Pasaules kausiem, uz jautājumu par cilvēku motivāciju drēgnā rudens dienā vairāk nekā pusotru stundu pavadīt, skatoties uz pārdesmit vīriešu lielākoties neveiksmīgajiem centieniem trāpīt bumbu palielā četrstūrī, savulaik atbildēja: “Cilvēki iet uz stadionu, jo nezina, kā beigsies spēle.”

Reizēm man liekas, ka sirmie futbola eksperti, kas Eihštetes stadionā pa labi un pa kreisi no manis ar elkoņiem atspiedušies pret reklāmas tāfelēm un droši vien atceras arī par Bernes brīnumu dēvēto uzvaru 1954. gada pasaules čempionātā, alkst asiņu. Viņu atbalstītā komandavar neuzvarēt, galvenais ir cīņa. Brīdī, kad kādam no Eihštetes futbolistiem ir izdevies ar lēcienu kājās nopļaut pretinieku, viņi atzinīgi ducina apaļus, bet nesaprotamus bavāriešu vārdus un mudina pretinieku netēlot un celties kājās. Tiesnesis, kurš reizēm pāri darītājam parāda dzelteno kartīti, tiek nosaukts par negodīgo suni.

Futbols ir karš, vācu valodā vēl vairāk nekā latviešu. Atšķirībā no Latvijas, kur bumba vārtos tiek sista vai sperta, vācieši to šauj (schießen). Vārtu guvējs ir strēlnieks (Schütze), bet bundeslīgas (augstākā līga Vācijas futbola čempionātā) labākais vārtu guvējs sezonas beigās saņem aptuveni trīs kilogramus smagu dzelzs lielgabalu. Viens no visu laiku labākajiem vācu uzbrucējiem Gerds Millers nereti tika dēvēts par nācijas bombardētāju (der Bomber der Nation).

Lai attaisnotu savu kokaino un uz futbola tehnikā vairāk apdāvinātu pretinieku neitralizēšanu orientēto spēli, vācieši cīņu par katru laukuma centimetru ar sakostiem zobiem un pilnīgu upurēšanos uzvaras vārdā nodēvējuši par “vācu tikumiem” (Deutsche Tugenden). Ja Vācija pasaules čempionāta spēlē pēdējā minūtē gūst vārtus un ar 1:0 uzvar Poliju, tad tas noticis, pateicoties vācu tikumiem. Sociologs un mākslas teorijas profesors Klauss Teveleits savā grāmatā “Vārti uz pasauli. Futbols kā realitātes modelis” raksta, ka šie paši tikumi veidojuši vācu propagandas kodolu abu pasaules karu laikā. Futbols ir karš, un vācu futbolists, tāpat kā karavīrs, ir nesalaužams, viņš cīnās līdz galīgajai uzvarai.

Mēnešiem vai pat gadiem ilgi cīnīties ar sakostiem zobiem nav iespējams, tādēļ vācu komandām vislabāk veicas īsos, saspringtos turnīros, piemēram, pasaules čempionātos. Neskatoties uz labākajā gadījumā viduvēju komandu, pēdējos divos mēnesi ilgajos turnīros Vācijas izlase varējusi izcīnīt attiecīgi otro un trešo vietu. Čempionu līgā, kur katru gadu aptuveni deviņus mēnešu ilgā turnīrā tiek noskaidrots Eiropas spēcīgākais futbola klubs, kāda no Vācijas komandām pēdējo reizi uzvarēja pirms pieciem gadiem. Vācu karavīriem savukārt pēc sākotnējiem panākumiem nav veicies pēdējos divos pasaules karos, jo arī tie ieilga.

Vairums vācu futbolistu, kas izpelnījušies īpašu publikas mīlestību, parasti ir aizsargi, kuru darbā vācu tikumi ir īpaši būtiski. Pirms pāris gadiem par nācijas mīluli negaidīti kļuva 21 gadu vecais Anglijas kluba “Chelsea” spēlētājs Roberts Huts, līdz tam laikam Vācijā mazpazīstams aizsargs. Jauneklīgo pieredzes trūkumu un kļūdas pozicionālā spēlē viņš centās kompensēt ar īpašu aktivitāti un cīņassparu, par to saņemot īpašu skatītāju atzinību. 2005. gada Konfederāciju kausa izcīņā, ģenerālmēģinājumā pirms pērnā gada pasaules čempionāta, Huts spēlēja visās piecās spēlēs, un skatītāji atzinīgi dūca dobju “Hūūūūūūt!” Gadu vēlāk pasaules čempionātā Huts aizvadīja tikai vienu spēli. Vikipēdijas vācu valodas lapā par viņu rakstīts: “Roberta Huta savdabīgā skriešanas tehnika, nesaliecot rokas elkoņos, bet turot tās nostieptas taisni uz leju, daudziem var radīt iespaidu, ka viņš ir lēns.  Taču tā nav.”

Tiek uzskatīts, ka pagājušā gada pasaules čempionātā Vācijas izlase skatītājus sajūsminājusi ar ātru uzbrukuma futbolu, ne tikai pašaizliedzīgu cīņu aizsardzībā. Kad jautāju saviem studiju biedriem par vācu tikumiem, viņi taisnojas, ka tagad izlasē sākot ieplūst arī “jaunā paaudze”, kas spēlējot aizrautīgi un ar prieku. Piemēram, Minhenes “Bayern” pussargs Bastians Šveinšteigers un viņa komandas biedrs Lukašs Podoļskis. Nesen noskatījos režisora, izbijuša futbolista Zēnkes Vortmana filmu “Vasaras pasaka” (Sommermärchen). Vīrs, kurš uzņēmis arī Rīgā īsu brīdi izrādīto un 2003. gadā Vācijā visvairāk skatīto spēlfilmu “Bernes brīnums”, vairākus mēnešus pavadīja kopā ar izlasi, ar savu filmu ļaujot miljoniem skatītāju ielūkoties Vācijas komandas ģērbtuvē un komandas sanāksmēs pirms spēlēm. Spēļu laikā no prieka un azarta tur nekā daudz nebija. Pirms spēles pret Poliju komandas galvenais treneris Jirgens Klinsmans auroja, ka “poļi stāv ar muguru pret sienu, un mēs, vīri, viņus izsitīsim tai sienai cauri” un “mēs esam tikpat kā astotdaļfinālā, un to mums neviens neatņems, poļi jau nu pavisam ne”. Vēlāk starp sajūsmas pilnām atsauksmēm atsevišķi skatītāji interneta komentāru lapās ar nožēlu secināja, ka filma sagrāvusi viņu ilūzijas par pagājušās vasaras varoņiem. Kādā no filmas epizodēm, redzams, kā sajūsminātais Klinsmans pēc čempionāta pirmās spēles pret Kostariku pēdējo vārtu autoram Torstenam Fringsam pauž atzinību par viņa spēli: “Leck mich am Arsch, Fringser!” (Laizi man pakaļu, Fringser!)

Es neticu, ka nauda samaitājusi futbolu. Bundeslīgas spēles būtiski neatšķiras no mačiem, kurus laukumā iepretim universitātes bibliotēkai aizvada Eihštetes VfB. Arī tur ir jāpērk biļete, bet puslaikā tiek nolasītas komandas sponsoru reklāmas. Tās parasti ir vienādas, piemēram: “Nepieciešams bankas konts, kredītkarte, konsultācijas? Nāc uz Sparkasse Eihštetes filiāli!” vai “Saplīsusi mašīna, gribi savam auto jaunu krāsu? Nāc uz Millera servisu!” Vācijas čempioni Minhenes “Bayern” spēlētāji, tāpat kā Eihštetes amatieri, spļaudās, krīt, mēģina savaldīt bumbu un gūt vārtus, tikai to visu dara mazliet ātrāk un precīzāk. Atšķirība tikai tā, ka lielāko daļu “Bayern” spēlētāju es zinu no TV redzētajām spēlēm, man ir skaidrs, ka Olivers Kāns kādreiz bijis labākais vārtsargs pasaulē, bet Bastians Šveinšteigers pēc pasaules čempionāta sācis spēlēt nedrošāk. Eihštetē man pašam jāmēģina saskatīt, kurš spēlētājs ir lēns un netiek līdzi savam pretspēlētājam, un kuram ir visspēcīgākais sitiens. Es neesmu futbola speciālists, man vienkārši patīk runāt par futbolu, lai gan visu būtisko jau pirms 50 gadiem pavisam īsi pateicis Zeps Herbergers: “Der Ball ist rund” (bumba ir apaļa) un “Das Spiel dauert
90 Minuten” (spēle ilgst 90 minūtes). Pārējais ir sīkumi.