Detektīvromānu karaliene

Parasti astoņi vai deviņi cilvēki ir sapulcējušies kādā nelielā vietā: iesnigušā vilcienā, meiteņu skolā, Anglijas lauku mājā. Un tad – ak, debestiņ! – kādu atrod mirušu. Kurš to izdarīja? Un kāpēc? Kā? Klātesošo vidū jau ir – vai tiek pieaicināts – detektīvs, kurš paziņo, ka, atvainojiet, neviens nedrīkst atstāt notikuma vietu. Viņš sāk pa vienam izvaicāt visus situācijā iesaistos cilvēkus. Viss beidzas ar to, ka detektīvs sasauc vienkopus ieinteresētās personas un kā uz paplātes pasniedz atrisinājumu: viņš nosauc slepkavu, apraksta nozieguma motīvu un metodi. Vainīgā persona gandrīz nekad neprotestē. Reizēm šis cilvēks izdara pašnāvību, taču visbiežāk atzīst savu vainu („Kaut viņš degtu elles ugunīs! Es nenožēloju, ka to izdarīju!”) un rāmi aiziet policijas pavadībā. Ikvienam, kurš noskatījies kaut vienu filmu par 20.–30. gadu populāro amerikāņu detektīvfilmu varoni Čārliju Čanu, jebkad spēlējis detektīvspēles vai, galu galā, izlasījis kādu pēdējā pusgadsimta laikā sarakstītu detektīvromānu, šis scenārijs liksies pazīstams – un to pagājušā gadsimta 20. gados radīja Agata Kristi, saukta par Detektīvromānu karalieni.

Detektīvromāna žanra izgudrotāja gods pieder Edgaram Alanam Po; viņš pats gan sarakstīja tikai četrus un tad strauji zaudēja interesi par paša izgudrojumu. Po iesākto darbu turpināja citi autori, taču pirmais no šī žanra profesionāļiem, kuru ietekme būtiski jūtama vēl šobaltdien, ir Arturs Konans Doils, kura stāsti par Šerloku Holmsu ieraudzīja dienasgaismu laikā no 1887. līdz 1927. gadam. Līdz brīdim, kad uz skatuves uznāca Agata Kristi, bija iesakņojušās jau vismaz divas tradīcijas. Pirmkārt, detektīvam jābūt ekscentriskam. (Kad Holmss nevajā kārtējo noziedznieku, viņš, garlaicības un kokaīna nogurdināts, zviln uz dīvāna, palaikam raidot lodes savas darbistabas sienā.) Otrkārt, būtisku lomu izmeklēšanas gaitā noteikti spēlē detektīva loģiskā spriestspēja. Kad detektīvs strādā, viņš neizrāda tikpat kā nekādas emocijas. Bet viņš izmanto induktīvās domāšanas metodi, un tieši tas detektīvromāna lasītājam ļauj gūt pašu lielāko baudu.

Agata Kristi savus detektīvromānus sāka publicēt 33 gadus pēc Konana Doila, galvenajos vilcienos ievēroja viņa minētos noteikumus, vienīgi izstrādāja tos smalkāk, uzbūvējot iepriekš aprakstīto modeli: ierobežota darbības vieta, iesaistīto personu nopratināšana un sekojošā atklāsme; to viņa samērā konsekventi izmantoja 66 detektīvromānos, kas nāca klajā no 1920. līdz 1976. gadam. Vairāki avoti apgalvo, ka viņas grāmatas tajās apmēram 45 valodās, kurās tās tulkotas, kopā pārdotas vairāk nekā divos miljardos eksemplāru – Agatu Kristi varētu pasludināt par visvairāk lasīto romānu autori literatūras vēsturē. Ik pa laikam turpina iznākt arī pašai Agatai Kristi veltīti sacerējumi. Pēdējā gada laikā mums piedāvāti divi šādi darbi: „Nāves pavēlniece”, neautorizēta Agatas Kristi biogrāfija, ko sarakstījis Ričards Haks – Maikla Džeksona, CIP izveidotāja Džona Edgara Hūvera un citu pazīstamu personu biogrāfiju autors, un Džona Karena, kaismīga detektīvromānu karalienes cienītāja „Agatas Kristi slepenās piezīmju burtnīcas”. Tātad Agatas Kristi personā mums ir darīšana ne tik daudz ar literāti, kā ar plaša mēroga kultūras fenomenu, ko varētu salīdzināt ar Bārbiju vai bītliem.Agata Kristi piedzima 1890. gadā un uzauga lielā mājā, kas atradās Devonas grāfistē, piekrastes kūrortpilsētā Torkijā. Viņas tēvam Frederikam Milleram bija atstāts pieticīgs, taču pilnīgi pietiekams mantojums. Savā autobiogrāfijā (tā tika izdota 1977. gadā, jau pēc rakstnieces nāves) Agata Kristi šādi apraksta parastu dienu sava tēva dzīvē: „Ik rītu viņš atstāja mūsu māju Torkijā un devās uz savu klubu. Pusdienlaikā viņš ar taksometru atbrauca mājās, lai paēstu, tad atgriezās klubā, visu pēcpusdienu spēlēja vistu un pārradās tieši laikā, lai pirms vakariņām pagūtu pārģērbties.” Viņa piemetina: „Nekādu īpaši ievērojamu rakstura īpatnību viņam nebija.” Toties Agatas mātei Klārai personības netrūka. Viņa rakstīja dzeju un interesējās par dvēseli. Agatas jaunības gados viņas māte paguva aizrauties ar – un pēc tam zaudēt interesi par – unitārismu, teosofiju un zoroastrismu. Meita viņu dievināja un varēja stundām ilgi pārcilāt viņas rotaslietas un lentes.

Bērnībā Agatai nebija īstu rotaļu biedru. Viņas māsa un brālis, Medža un Montijs, bija vairāk nekā desmit gadus vecāki. Arī skolasbiedru Agatai nebija, jo skolā viņa tikpat kā negāja (mājās meitene mācījās pati – no grāmatām). Agatu paralizēja pašas kautrība; autobiogrāfijā viņa rakstīja, ka, pat būdama pieaugusi, viņa reti spējusi saņemties tiktāl, lai ieietu veikalā. Viņas sabiedrība lielākoties sastāvēja no trim ģimenes kalpotājiem. Katru dienu meitene stundām ilgi tērzēja arī ar iedomātiem sarunu biedriem – karaļiem, kaķēniem un cālīšiem. Agata ar lielu aizrautību interesējās par visu, kas saistīts ar nāvi, un dievināja bēres. Viņa bieži nesa ziedus uz sava nelaiķa kanārijputniņa Kikī kapiņa. „Man bija ļoti laimīga bērnība,” rakstīja Agata Kristi.

Vienā ziņā gan tā nebija nemaz tik laimīga. Kad Agatai bija pieci gadi, Frederiks tika informēts, ka, acīmredzot nepareizas pārvaldīšanas dēļ, no viņa mantojuma pāri nav palicis tikpat kā nekas. Viņš mēģināja atrast darbu, taču, Kristi rakstīja, „kā vairums savu laikabiedru” (te viņa domājusi – kā vairums savas šķiras laikabiedru), viņš „nebija apguvis nevienu profesiju”. Frederiks nomira vēl jauns (55 gadu vecumā) un vīlies. Agata un viņas māte tika galā, kā prata. Pusdienās viņām bieži bija vienīgi rīsu pudiņš.

Jaunībā Agata pat neapsvēra domu par kādu profesionālu karjeru. Viņa vēlējās vienīgi apprecēties un divdesmit četru gadu vecumā tiešām atrada vīru – eleganto un pievilcīgo Ārčiju Kristi, Karalisko gaisa spēku virsnieku. Viņi apprecējās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sākuma. Ārčiju aizsūtīja uz Franciju, bet Agata strādāja uz ātru roku izveidotas slimnīcas ambulancē. Pēc kara pāris apmetās Londonas priekšpilsētā. Viņiem bija viens bērns – meita Rozalinda. Ārčijs atrada darbu Sitijā, bet Agata sāka rakstīt grāmatas. Pamazām viņai kļuva skaidrs, ka ar Ārčiju kaut kas tomēr nav īsti kārtībā – viņš bez mazākās kautrēšanās visās situācijās domāja tikai par sevi. Agata Kristi viņu citē šādi: „Ciest nevaru, ja cilvēki ir slimi vai nelaimīgi – tas man sabojā visu prieku.” Agata pēc trīsdesmit gadu vecuma zaudēja savu meitenīgo ārieni un guva arvien lielākus panākumus kā detektīvromānu autore; Ārčijs arvien vairāk laika pavadīja golfa laukumā.

1926. gadā Klāra nomira, un viņas meitu pārņēma dziļas skumjas – proti, tieši tas emocionālais stāvoklis, kas bija tik nopietns šķērslis Ārčija labsajūtai. Agata uz laiku ievācās mātes mājā, lai sagatavotu to pārdošanai. Ārčijs viņu pa reizei apciemoja. Kādudien viņš ieradās, lai paziņotu, ka ir iemīlējies kādā viņu abu paziņā – Nensijā Nīlā, kura bija lieliska golfa spēlētāja – un vēlas šķirties. Viņš pārcēlās uz dzīvi klubā, nedēļas nogales pavadot kopā ar Nensiju. Agata mēnešiem pūlējās pierunāt Ārčiju pārdomāt. Tad kādu vakaru rakstniece iesēdās savā automašīnā un aizbrauca. Policija viņu atrada tikai pēc desmit dienām.

Ciktāl vēlāk bijis iespējams rekonstruēt notikumu gaitu, incidents norisinājies šādi. Agata Kristi pametusi savu auto pie kādas mazas pilsētiņas stacijas Sarejas grāfistē, aptuveni stundas brauciena attālumā no mājām, tad ar vilcienu aizbraukusi uz Londonu un izkāpusi Vaterlo stacijā. Tur viņa ieraudzījusi plakātu, kas reklamējis kādu ūdens dziedināšanas viesnīcu Jorkšīras kūrortpilsētā Herogeitā. Rakstniece devusies turp un noīrējusi numuru, uzdodoties par Terēzu Nīlu. Viņa vairākas dienas veltījusi lasīšanai, iepirkumiem un pastaigām.

Tikmēr sākusies pazudušās rakstnieces meklēšana. Sarejas policijas nodaļa, īpaši šim gadījumam papildināta līdz piecsimt vīriem, „izķemmējusi” gan pakalnus, gan dīķa dibenu pamestā auto tuvumā. Nedēļas nogalē policistiem pievienojušies brīvprātīgie ar apmācītiem suņiem pēddziņiem. Izmantojot negaidīto ļaužu pieplūdumu, visur savus stendus uzslējuši saldējuma pārdevēji. Vairums lielāko laikrakstu ik dienu publicēja kādu Agatas Kristi pazušanai veltītu rakstu. Pārējie viesnīcas iemītnieki gan ir avīzēs redzējuši viņas foto, taču ar „Terēzu Nīlu” to nekādi nav saistījuši. Rakstniece vēlāk atcerējās, kā kopā ar šiem cilvēkiem pie bridža galda apspriedusi dīvaino detektīvromānu rakstnieces pazušanu.

Dažas dienas vēlāk izsludināta simt mārciņu liela atlīdzība. Agatai Kristi paticis pēc vakariņām doties uz viesnīcas Palmu zāli klausīties orķestra priekšnesumu. Tā nu gadījies, ka bundzinieks un saksofonists rakstnieci pazinuši un devušies uz policiju. Policija piezvanīja Ārčijam; viņš drīz vien ieradās un uzkavējās viesnīcas vestibilā. Kad Agata Kristi nonāca pa kāpnēm, viņš sievu oficiāli identificēja.

Šo epizodi mēģināts izskaidrot ar vairākām teorijām. Viena no tām uzskata, ka šī slēpšanās bijis Agatas mēģinājums atgūt vīra pieķeršanos. Izteikts arī viedoklis, ka rakstniece ar savu bēgšanu gribējusi vairot pieprasījumu pēc savām grāmatām. Visbeidzot, pastāv hipotēze, ka Agata Kristi cietusi no disociatīvās fūgas; tas ir amnēzijas paveids, kura upuri mēdz negaidīti aizceļot un bieži arī piesavināties jaunu identitāti. Pie pēdējā izskaidrojuma pieturējās arī pati rakstniece un viņas ģimene. Agata Kristi apgalvoja, ka neatceroties nekā no notikušā; viņas autobiogrāfijā šim incidentam nav veltīts neviens vārds. Ja nu tas bija mēģinājums no jauna iekarot Ārčiju, tad jāteic, ka tas izgāzās. (Viņš pierunāja Agatu piekrist laulības šķiršanai. Drīz pēc tam Ārčijs apprecējās ar Nensiju Nīlu un, cik nu zināms, esot nodzīvojis ar viņu laimīgā laulībā līdz pat mūža galam.) Turpretim, ja rakstnieces mīklainā pazušana bija mēģinājums pievērst sabiedrības uzmanību, tas izrādījās veiksmīgs. Tolaik Agata Kristi bija sarakstījusi sešus detektīvromānus; pēdējais no tiem, „Rodžera Ekroida nāve” (1926), bija ārkārtīgi populārs. Grāmatas panākumi bija galvenais iemesls, kāpēc rakstnieces pazušana piesaistīja tik lielu ievērību. Un otrādi – Kristi pazušana, tikpat aizraujoša kā detektīvromāns, padarīja viņu par īstu slavenību. Rakstnieces pirmie romāni tika izdoti atkārtoti un izpirkti.Agatas Kristi laika un šķiras cilvēkiem literatūra nebija neparasts vaļasprieks. Viņas māsas Medžas sarakstīta luga tika iestudēta Vestendā vēl krietni pirms kāda Agatas sacerējuma. Bet kāpēc detektīvromāni? Arī tā nebija īpaši oriģināla izvēle. Ne velti laiku starp Pirmo un Otro pasaules karu mēdz dēvēt par detektīvromāna zelta laikmetu. Šajā žanrā roku izmēģināja gandrīz visi, kas vien pretendēja uz rakstnieka vārdu. Ierindas lasītāji dievināja šādas grāmatas; žanra vēsturnieks Kolins Vatsons raksta, ka mājsaimnieces tās regulāri likušas savos iepirkumu grozos. Taču detektīvromāni nebija mazāk populāri arī izglītotu lasītāju aprindās. V.H. Odens apgalvoja, ka nespējot nolikt detektīvromānu, kamēr neesot to izlasījis līdz pēdējai lappusei. T.S. Eliota lugā „Ģimenes viesības” noslēpumu atklāj personāžs vārdā Agata.
Intelektuāļi neaprobežojās ar detektīvromānu lasīšanu – daudzi no viņiem tos arī rakstīja: G.K. Čestertons, Sesils Dejs Luiss, Oksfordas Universitātes katoļu kapelāns Ronalds Nokss, ievērojamais Nīčes pētnieks S.S. Van Dains (īstajā vārdā – Vilards Hantingtons Raits). Žanrs bija tik populārs, ka tikpat kā jebkuram detektīvromānam bija lieliskas izredzes piesaistīt kāda izdevēja uzmanību. Nav šaubu, ka, sēžoties pie rakstāmgalda, Agata Kristi to paturēja prātā – galu galā, Ārčijam bija tik maza alga. Sākumā Agata bija neveikla rakstītāja. Tomēr viņa lieliski prata piedāvāt saviem lasītājiem tieši to, ko viņi vēlējās – sižetu, kas patiesībā ir lasītāja un autora divcīņa: sacensība par to, vai lasītājam izdosies vēl pirms grāmatas beigām uzminēt, kurš ir īstais vainīgais.

Kristi romānu darbība reizēm norit visnotaļ kolorītā vidē – uz Nīlas tvaikoņa vai arheoloģiskajos izrakumos Mezopotāmijā, tomēr vairumā gadījumu notikumi risinās turpat Anglijā. Dažreiz līķi atrod detektīvromānu tradīcijām apvītajā bibliotēkā, citreiz tas paslēpts patrepju būcenītī – pie tenisa raketēm. Ja runājam par slepkavības ieroci, tad šajā jomā zelta laikmeta detektīvromānu autori mīlēja paspīdēt ar īpašu atjautību. Agatas Kristi kolēģes Dorotijas Seijersas vārdiem runājot, upuri savu pēdējo stundiņu piedzīvoja, „nolaizot saindētas pastmarkas, lietojot ar šaušalīgām slimībām inficētas skūšanās otas, guļot uz saindētiem matračiem; viņus caururbj no griestiem krītoši naži vai asas lāstekas, nosit elektriskā strāva no telefona klausules.” Agata Kristi neaizrāvās ar tik ekstravagantām fantāzijām. Palaikam upuri kāds nošauj vai nodur, un nabaga Agnesei (tai pašai, kuras līķi noziedznieks nobēdzināja pie tenisa raketēm) kāds iedūris deniņos iesmu – bet visumā Kristi deva priekšroku precīzi tēmētam bliezienam pa galvu vai arī (un tas viņai patika vislabāk) indei. Šādu izvēli neapšaubāmi bija iespaidojusi viņas pieredze, strādājot ambulancē, kur plauktos bija papilnam pudelīšu ar potenciāli nāvējošiem medikamentiem. Jādomā, inde rakstniecei šķita tik tīkama arī tādēļ, ka šādi varēja iztikt bez fiziskas agresijas. Agata Kristi necieta vardarbību. Kad viņas romānos kāds personāžs sāk izskatīties bīstams, detektīvs neizvelk pistoli. Viņam ieroča nemaz nav. Iespējams, ļaundari savalda cilvēki, kas gadās tuvumā. Kādā situācijā, kad neviena cita nav klāt, detektīvs iešļāc slepkavam sejā ziepjūdeni. Tas palīdz.

Slepkavība, ar kuru romāna sižets uzņem īstos apgriezienus, reti ir sevišķi šokējoša. Sāksim ar to, ka mēs gandrīz nekad neesam tās liecinieki. Turklāt upuris parasti ir cilvēks, pret kuru mēs nejūtam nekādas simpātijas – pat gadījumos, kad apzināmies, ka tā būtu pareizi. Agatai Kristi nav iebildumu novākt arī pa kādam bērnam. Vienu nogrūž no klints, kāds cits noslīkst, zvejojot no ūdens bļodas ābolus. Romānā „Slepkavot ir vienkārši” (1939) upuru vidū ir arī mazais Tomijs Pīrss, ciema sociopāts (viņš spīdzina dzīvniekus). „Nekad neaizmirsīšu Tomija seju brīdī, kad es nogrūdu viņu no palodzes,” saka burvīga veca maniakāla dāma, kura puisēnu aizraidījusi viņsaulē. Tomēr daudz biežāk upuris ir kāds bagāts, nejauks un gados vecs kraķis, kuram paticis mocīt savus mantiniekus ar pārmetumiem, ka tie ilgojas pēc viņa nāves, lai varētu tikt pie savas naudiņas. Viņam parasti ir taisnība. Diezgan garlaicīgā kārtā pats izplatītākais slepkavības motīvs Agatas Kristi romānos ir nauda.

Šis princips – proti, ka Agatas Kristi detektīvromāni nemēdz raustīt lasītāju aiz sirds stīgām – pieļauj vienu interesantu izņēmumu: slepkavības, ko vainīgais pastrādā jau pēc galvenā nozieguma, lai tiktu vaļā no kāda, kurš pārāk daudz zina. Šajos gadījumos upuris parasti ir jauks (visādā ziņā – nevainīgs) cilvēks, un mēs kļūstam par nozieguma (vismaz tā pirmo mirkļu) lieciniekiem. Romānā „Izsludināta slepkavība” (1950) mis Mergatroida, kura zina, ka Letija Blekloka neatradās viesistabā brīdī, kad atskanēja šāviens, noņem tīro veļu no veļas auklas, kad izdzird kādu tuvojamies. Viņa pagriežas un draudzīgi uzsmaida – acīmredzot kādam kaimiņam. Tikko sācis līt. „Te ir jūsu šalle,” pienācējs saka. „Vai aplikt to jums ap kaklu?” Lasītājs nodrebinās.

Agata Kristi radījusi divus slavenus detektīvus – Erkilu Puaro un Džeinu Mārplu. Puaro, izbijis beļģu policists, tagad ir pensionārs, taču viņam nav iebildumu laiku pa laikam ieinteresēties par kādu noziegumu. Puaro uzkrītošākā īpatnība ir viņa švītība. Viņš krāso matus, smēķē tievas un melnas krievu cigaretes, kuras bieži ar šausmām uzlūko tie, kam viņš tās piedāvā. Puaro nēsā laka kurpes ar smailiem purngaliem – visai nepiemērotus apavus gadījumiem, kad jāpārvietojas pa Anglijas lauku apvidiem, kur viņam visbiežāk nākas iesaistīties noziegumu izmeklēšanā. Viņš nicīgi izturas pret angļu aizraušanos ar svaigu gaisu, tievām sievietēm un tēju. Puaro saka, ka, sarunājoties ar lieciniekiem vai aizdomās turamajiem, viņš vienmēr pārspīlējot savu svešzemnieciskumu. Izvaicātā persona tad neuztverot viņu tik nopietni un, attiecīgi, neviļus izpaužot daudz vairāk. Viņa franciskotā angļu valoda silda lasītāja sirdi. „Es lieliski runāju angliski,” viņš lepni paziņo.

Mis Mārpla ir pilnīgs Puaro pretstats. Viņa dzīvo miegainā Anglijas ciematā, Sentmerimīdā, un rada „apburoši apjukušas vecas dāmas” iespaidu. Viņai ir debeszilas acis un viņa vienmēr ada; mis Mārpla nevienam nerada ne mazākās aizdomas – un gluži veltīgi! Patiesībā viņa ir detektīve ar tērauda asuma prātu. Kad mis Mārpla ķērusies pie kāda nozieguma izmeklēšanas, viņa vienmēr gaida no cilvēkiem tikai to ļaunāko. Detektīves pašas vārdiem runājot, viņas prāts esot īsta kloāka; mis Mārpla ar dziļu nožēlu esot spiesta secināt, ka pieredze pierādījusi, cik šāda attieksme pareiza.

Mis Mārpla savā darbā saduras ar zināmām neērtībām – viņa nav profesionāla detektīve, tāpēc nevienu nevar nopratināt. Taču, pateicoties savam vecas un mazliet dīvainas kundzītes tēlam, viņa (tāpat kā Puaro, kuram šādos gadījumos palīdz smailās kurpes) parasti netiek uztverta īpaši nopietni un bieži vien piedabū cilvēkus izpļāpāt vairāk, nekā viņi vēlētos. Mis Mārplas izvaicāšanas metode ir banālu frāžu murmināšana. Romānā „Karību noslēpums” (1964) mēs viņu sastopam eksotiskā kūrortā – pilnīga bezdarbība, nekur ne miņas no kāda nozieguma. Un tad mis Mārpla uzzina, ka iepriekšējā naktī nomiris majors Palgreivs, vecs vīrs, kurš viņu ik dienas garlaikojis ar savām atmiņām par dienesta gadiem Kenijā. Mis Mārpla sarosās. Lūk, kā norit viņas saruna ar mis Preskotu par misteru Daisonu – citu viesnīcas iemītnieku, kura āriene viņai šķiet nepatīkama. Mis Preskota saka:

–    Šķiet, kad viņa pirmā sieva vēl bija dzīva, reiz izcēlās kaut kāds skandāls. Cik noprotams, šī sieviete, kuru sauca Lakija (kas par vārdu!), laikam viņa pirmās sievas māsīca, vienkārši ieradās un viņiem pievienojās. [..] Un par viņiem toreiz visi runāja, jo tie abi tik lieliski sapratās – jūs jau saprotat, ko es domāju.
–    Tādas lietas cilvēki bieži ievēro, vai ne? – noteica mis Mārpla.
–    Protams, kad viņa sieva tik pēkšņi nomira... 
–    Viņa nomira šeit? Uz salas?
–    Nē. Nē, man liekas, viņi tobrīd bija Martinikā vai Tobago.
–    Skaidrs.
–    Bet daži cilvēki, kas tolaik arī tur bija un kas pēc tam atbrauca uz šejieni un visu pastāstīja, lika saprast, ka ārsts neesot palicis visai apmierināts.
–    Tiešām? – mis Mārpla ieinteresēti pārvaicāja.
–    Tās, protams, bija tikai baumas, bet... Nu, ko lai saka, misters Daisons tiešām drīz vien apprecējās vēlreiz. – Viņa sāka runāt klusāk. – Ja nemaldos, bija pagājis tikai mēnesis.
–    Tikai mēnesis! – mis Mārpla atkārtoja.Gandrīz jebkuru Agatas Kristi detektīvromānu varētu pārstāstīt aptuveni šādi. Noziegumā iesaistīto personu izvaicāšanas – vai, mis Mārplas gadījumā, izspiegošanas (viņa nesmādē arī kārtīgu binokli) – ceļā izmeklētājs atrod atbildi uz diviem jautājumiem par katru no aizdomās turētajiem. Pirmkārt, vai šim cilvēkam bija motīvs? Vai viņš, piemēram, nav bijis upura dēls, kurš iepinies parādos? Otrais jautājums – vai cilvēkam bija izdevība šo noziegumu pastrādāt? Kur šis trūkumā iegrimušais dēls atradās slepkavības brīdī?

Atbildes reti ir izsmeļošas. Reizēm cilvēkiem, kuriem ir nopietns motīvs, tomēr atrodas neapgāžams alibi. Un otrādi – personas, kuras citādā ziņā atstāj pilnīgi nevainīgu cilvēku iespaidu, spēj piedāvāt visnotaļ apšaubāmu alibi. „Erkila Puaro Ziemassvētkos” (1938) kāds jauneklis apgalvo, ka brīdī, kad ģimenes patriarham augšstāvā kāds pārgriež rīkli, viņš esot gluži viens atradies viesistabā, kur klausījies skaņu plates. Puaro acīs tas drīzāk liecina par nevainību nekā otrādi – viņš saka, ka tas ir alibi, uz ko var atsaukties cilvēks, kurš iepriekš nav zinājis, ka tas no viņa tiks prasīts. Romāna gaitā šis cilvēks gan nonāk aizdomās turamo vidū, taču drīz vien viss atkal norāda uz gluži citu personu. Šāda mistifikāciju spēle ir klasisks detektīvromānu žanra paņēmiens, tomēr neviens to nav piekopis tik veikli kā Agata Kristi.

Viņa mēģina palīdzēt lasītājam – vai vismaz izliekas. Bieži detektīvam ir uzticības persona, kurai, gluži kā Holmss Vatsonam, viņš vai viņa periodiski izklāsta savus tābrīža secinājumus. Detektīvi, kuriem nav neviena, kam šādas lietas pastāstīt, bieži rakstiski uzskaita visus pierādījumus par un pret katru aizdomās turamo; Agata Kristi šos sarakstus iekļauj tekstā. Ar šādiem paņēmieniem rakstniece liek lasītājam noticēt, ka atklāt noziegumu būs viņa spēkos.

Tad viņa ņem un sajauc lasītājam galvu vēl vairāk. Klasisks triks ir māņu pavedieni. Kad Violeta noģībst, izdzirdējusi Džima vārdu, vai kad Pilara izmet pa logu savu pasi, pieredzējis lasītājs jau zina, ka tam nav vērts pievērst uzmanību. Turpretī, kad Puaro pamana, ka kopš Rodžera Ekroida nāves brīža viņa kabinetā pārvietots krēsls, proti, kad tiek pieminēts kāds šķietami nesvarīgs sīkums  – lūk, tas jau ir potenciāli būtisks pavediens. Kaut arī tikpat labi tas var izrādīties arī māņu pavediens, kas, pateicoties savai pieticībai, nomaskējies par īstu.

Līdzīgs māņu gājiens ir arī divkāršā blefošana. Šajā gadījumā Kristi jau grāmatas sākumā it kā norāda uz šķietamu vainīgo. „Slepkavībā mācītājmuižā” (1930) ciema vikārs kādu vakaru pārrodas mājās un ierauga, ka no mācītājmuižas, pēc skata bāls un satraukts, izskrien Lorenss Redings, vietējais gleznotājs. Vikārs ieiet mājā, dodas uz savu darbistabu un tur atrod daudzu neieredzēto miertiesnesi pulkvedi Protero, kurš nedabiskā pozā sakņupis pie rakstāmgalda ar lodi pakausī. Kristi it kā vedina mūs domāt, ka vainīgais ir Redings. Taču mēs šos jociņus jau pazīstam, tāpēc pie sevis nodomājam, ka Redings ir pārāk aizdomīgs (un pārāk agri kļuvis pārāk aizdomīgs), tāpēc mēs viņu izsvītrojam no sava aizdomās turamo saraksta. Drīz vien sāk likties, ka mums bijusi taisnība. Redings pats ierodas policijā un atzīstas noziegumā. Tad atzīstas Anna Protero, pulkveža sieva, kura apgalvo, ka Redings, viņas mīļākais, tikai centies viņu pasargāt. Taču tad aizdomas atkal krīt uz citu pusi, un tad atkal uz citu, un tā tik ilgi, kamēr noiets pilns aplis. Izrādās, ka slepkavas tiešām bijuši Redings un Anna. Protams, divkāršais blefs patiesībā var izrādīties arī trīskāršais. Mūs var piemuļķot arī, liekot domāt, ka Agata Kristi mūs piemuļķojusi, tāpat kā gadījumos ar māņu pavedieniem.

Tomēr patiesībā visa šī minēšana, ar ko mūs aicina nodarboties, ir gandrīz pilnīgi neauglīga, jo nozieguma atrisinājums parasti izriet no gluži vai fantastiska papildus informācijas apjoma, kas mums kļūst pieejams tikai pašās grāmatas beigās, kad detektīvs mūs laipni apgaismo. Kristi romānos čum un mudž viltvārži. Letija patiesībā nemaz nav Letija; viņa ir Lotija, Letijas māsa. Un Hetija nav Hetija. Viņa ir šaubīgs sievišķis no Triestes un kopā ar savu vīru, seru Džordžu, nogalinājusi Hetiju (kura arī bijusi precējusies ar minēto kungu) un piesavinājusies viņas identitāti. Izmeklētājs šo informāciju gan uzrok, taču nevienam to nepastāsta līdz pašām pēdējām lappusēm.

Atbildot uz protestiem, ka šāda veida atrisinājumus nav iespējams izsecināt un tālab tas ir „netaisnīgi”, Kristi paziņoja, ka lasītājam esot jāvar tik tālu aizdomāties. Vainīgais, viņa aizrādīja, gandrīz vienmēr esot pats ticamākais kandidāts, tikai, pavirši raugoties, viņš tāds neliekoties. Tā nu ir klaja nepatiesība. Vairumā Kristi grāmatu slepkava izrādās tieši tas cilvēks, kuru būtu visgrūtāk turēt aizdomās. Vienā romānā tas ir kāds nelaiķis, otrā – bērns. Vēl trešajā, satriecošā kārtā, pats Puaro. Citā virtuozi izstrādātā meistardarbā noziegumu pastrādājuši visi divpadsmit aizdomās turamie. Nemaz nerunājot par daudz biežāk sastopamu problēmu – tiem slepkavām, kuri mums ir simpātiski un kurus mēs tāpēc neturam aizdomās. Esmu izlasījusi visus sešdesmit sešus Agatas Kristi detektīvromānus, un vainīgo man izdevās uzminēt tikai divas reizes. Esmu gatava derēt, ka tas ir samērā tipisks rezultāts.

Agata Kristi ar vīru Maksu E.L. Malovanu Akropolē Atēnās 1958. gada 30. augustā (Foto: Imageforum/LETA)

Kā Agata Kristi izdomāja šos viltīgi savirpinātos sižetus? Nesen klajā nākušajā Džona Karena darbā „Agatas Kristi slepenās piezīmju burtnīcas” autors pievēršas tām pavisam parastajām skolas burtnīcām, kurās Kristi pierakstījusi variantus savām turpmākajām grāmatām. Daudzās no tām daļa lappušu jau bijušas izmantotas. Vienā rakstnieces meita vingrinājusies glītrakstīšanā, citā ģimene piereģistrējusi savu bridža partiju rezultātus. Bet Agata Kristi bija taupīga sieviete, atlikušās baltās lapas viņa izmantoja savu detektīvsižetu izstrādāšanai. Viņa uzskaitīja iespējamos upurus, slepkavas un nozieguma pastrādāšanas metodes. No šiem sarakstiem viņa izvēlējās sev tobrīd tīkamākās kombinācijas. Karens domā, ka tas parādot, cik auglīga bijusi viņas iztēle. Man gan šķiet, ka tas demonstrē tikai rakstnieces gatavību izmantot jau iepriekš izstrādātas formulas, tādējādi aizraujoša sižeta vārdā atsakoties no psiholoģiska dziļuma. Ja Agata Kristi būtu apveltījusi savus personāžus ar kaut cik konkrētiem psiholoģiskiem vaibstiem, šos noziegumus varētu atklāt arī mēs. Kamēr tie paliek tik miglaini un neizdibināmi – kādiem tiem jābūt, lai aprakstītais noziegums būtu īsta detektīvmīkla –, par vainīgo var izrādīties jebkurš no viņiem.

Ar šādiem paņēmieniem rakstniece izpelnījās dažu kritiķu nicinājumu. Amerikāņu rakstnieks un kritiķis Edmunds Vilsons par detektīvromāniem izteicās šādi: „Beigās man jau sāka likties, ka man jāizsaiņo milzīga kravas kaste un jāaprij tajā sabērtās zāģu skaidas, un tas viss tikai tāpēc, lai pašā dibenā uzietu dažas līkas un sarūsējušas naglas.” Patiesībā gandrīz to pašu ar vairāku romānu varones, detektīvromānu rakstnieces Ariadnes Oliveras muti atzīst arī pati Agata Kristi: „Kad viss beidzot nāk gaismā,” saka misis Olivera, „slepkava nez kāpēc šķiet tik neapmierinošs. Iznāk tāda kā antikulminācija.” Un ja jau personāžs nav interesants, kuram tad rūp, vai viņš ir vai nav nogalinājis pulkvedi Protero?

Tādēļ mums tiek piedāvāta nevis vienkārša detektīvintriga, bet arī komēdija. Kad personāžiem paziņo, ka notikusi slepkavība, viņi bieži reaģē ar tādām frāzēm kā „Cik nepatīkami!” vai „Cik apgrūtinoša situācija, Elspeta”. Tas var izklausīties pēc vidusmēra post-Vailda ēras asprātības, taču Kristi prot no tām izstrādāt jaukas ainiņas. Romānā „4.50 no Padingtonas” (1957) lielas lauku mājas šķūnī atrasts pussatrūdējis līķis. Ģimenes mazdēls Aleksandrs kopā ar draugu atbraucis mājās skolas brīvdienās. Abi zēni, stāvā sajūsmā par jaunumiem, uz divriteņiem piebrauc pie šķūņa cerībā, ka izdosies ieraudzīt līķi. Sardzē noliktais policists viņus raida projām. Aleksandrs lūdzas:

–    Nu, lūdzu, ser! Nevar taču zināt. Ja nu mēs zinām, kas viņa tāda ir? Lūdzu, ser, esiet tik labiņš! Tas nav taisnīgi! Mūsu pašu šķūnī pastrādāta slepkavība. Tāda izdevība otrreiz var negadīties. Esiet tik labiņš, ser!
–    Ieved viņus, Sanders, – inspektors Bēkons sacīja konsteblam, kurš stāvēja pie šķūņa durvīm. – Mēs esam jauni tikai vienreiz.

Arī slepkavas mēdz būt amizanti. Viens no viņiem raizējas, ka var kļūdīties, mēģinot novākt izraudzīto upuri, tāpēc vispirms nogalina kādu citu (draudzes mācītāju!) – treniņa nolūkos.Gadu pēc šķiršanās Agata Kristi devās ceļojumā uz Tuvajiem Austrumiem un apmeklēja slavenos Ūras izrakumus Irākā. Tur viņa iepazinās ar arheologu Maksu Malovanu, ar kuru drīz pēc tam apprecējās. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi. Malovans bija četrpadsmit gadus jaunāks, taču tas viņam nebija nekāds šķērslis. Viņš bija inteliģents un mierīgs cilvēks, un viņu attiecības bija sirsnīgas. Gadiem ilgi Kristi devās vīram līdzi uz izrakumiem Irākā un Sīrijā; šīs zemes viņa no sirds iemīlēja. Izrakumos viņai parasti tika uzslieta īpaša darba telts rakstīšanai. Agatai uzticēja arī dažādus atbildīgus pienākumus, piemēram, notīrīt atrastās senlietas (šim nolūkam viņa izmantoja sejas losjonu) un nofotografēt tās. Vakarā visa arheologu komanda pirms vakariņām pārģērbās, un pavāri lika galdā dažādus gardumus, piemēram, valriekstu suflē.

Šādos ikgadējos klejojumos viņi devās līdz 1960. gadam. Vēlāk Maksam piedāvāja vadīt katedru Londonas Universitātē; pēc tam viņš tika uzņemts par Oksfordas Universitātes Visu Svēto koledžas biedru. Agata, protams, novecoja agrāk par vīru. Memuāros viņa sevi apraksta tā: „Astoņdesmit pieci kilogrami miesas un seja, ko var nosaukt vienīgi par „lādzīgu”.”

Daži saka, ka Agatas Kristi spožākais laiks bijuši viņas pusmūža gadi. Pēc manām domām, savus labākos darbus (pārmaiņus ar pašām sliktākajām grāmatām) viņa sarakstīja mūža nogalē. Agata Kristi nebija izcila rakstniece, un daži viņas cienītāji (ieskaitot Džanetu Morganu, Kristi autorizētās biogrāfijas autori) pat apgalvo, ka viņa neesot pat vienkārši īpaši laba rakstniece. Tam es nevaru piekrist. Kristi bija spējīga sarakstīt arī ļoti vājus darbus, un kad tā notika, viņa pati parasti to labi apzinājās. Vēl nepabeigusi savu romānu „Nāve atnāk beigās” (1944), viņa rakstīja Maksam, ka esot par to pilnīgā izmisumā. (Tas tiešām ir viņas sliktākais detektīvromāns.) Taču Agata Kristi bija kā radīta savam izvēlētajam žanram. Viņas sižeti bija grodi, bet dialogi – asprātīgi un dabiski. Gadu gaitā Kristi attīstīja lielisku detaļu izjūtu. Kādā grāmatā Vestčestras bīskaps, viesnīcas vestibilā sastapis mis Mārplu, piepeši atceras ainiņu no savas bērnības kādā Hempšīras mācītājmuižā. Viņš atminas, kā saucis: „Tagad tēlo krokodilu, Džeinas tante! Tēlo krokodilu un apēd mani!” Piepeši uzplaiksnījusi, šī vīzija tikpat strauji arī izdziest.

Tomēr pēc četrdesmit piecu gadu vecuma Agata Kristi sāka pagurt no rakstīšanas. Viņa ilgu laiku bija rakstījusi vidēji vienu romānu gadā, un tagad sāka justies, pašas vārdiem runājot, „kā desu mašīna”. Tagad viņa aprakstīja Puaro kā „egocentrisku dīvaini”. Viņa mēģināja Puaro likvidēt, tāpat kā Konans Doils – Šerloku Holmsu, tomēr fani (un līdz ar viņiem arī izdevēji) protestēja. Arī grēks viņai vairs nelikās tik valdzinošs kā senāk – iespējams, tas bija Otrā pasaules kara notikumu iespaidā; salīdzinot ar tiem, viņas slepkavības varēja likties gluži frivolas. Kādā 1961. gadā publicētā romānā viņa saka: „Ļaunumam nepiemīt nekāds tumšs un neķītrs spožums.”

Zaudējusi interesi par grāmatām, Agata Kristi pievērsās teātrim, pēc tam – kino un televīzijai, kuru vajadzībām viņa pati pārstrādāja savus romānus. Tomēr dzīves pēdējos gados viņa lielākoties vispār nejuta ne mazāko vēlēšanos nodarboties ar rakstīšanu. Džaneta Morgana raksta, ka grāmatas tapa „pārtraukumos starp citām nodarbēm: viņa strādāja dārzā, gatavoja ēst, palīdzēja Maksam un vienmēr bija gatava atstāt nodaļu nepabeigtu, dodot priekšroku pastaigai.” Tas ir jūtams. Tēlu raksturi kļūst blāvāki, romānu gaita – gausāka; daži sižeti ir vienkārši absurdi. (Vienā no viņas pēdējām grāmatām kādai mājai uzlikts čigānu lāsts.) Tad iestājās arī vecuma plānprātība. Agata Kristi nomira 1976. gadā, astoņdesmit piecu gadu vecumā.

Ironiskā kārtā tieši mūža pēdējos gados rakstniece kļuva arvien populārāka. Pirmajās nedēļās pēc iznākšanas viņas grāmatas pat cietajos vākos pārdeva vidēji četrdesmit un piecdesmit tūkstošos eksemplāru. 1971. gadā Agata Kristi saņēma titulu Britu impērijas ordeņa kavaliere (Dame Commander of the Order of the British Empire). Nikaragvas valdība izdeva pastmarku ar Erkila Puaro portretu.Šodienas lasītājam viena no lielākajām baudām, ko sniedz Agatas Kristi romāni, ir viņas zīmētās laikmeta ainas; rakstniece spoži apraksta gadus starp abiem pasaules kariem un pārmaiņas, kas britu sabiedrībā notika pēc Otrā pasaules kara. Viņas varoņi pieder pie augstākās vidusšķiras, reizēm – pie augstākajām aprindām. Šie cilvēki pārsteiguma pilnā izbrīnā noraugās uz jaunajām daudzstāvu dzīvojamajām mājām un lielveikaliem. Viņi īgni žēlojas par to, cik smagi nodokļi viņiem jāmaksā, un to, ka vairs nevar atļauties uzturēt krāšņos namus, uz kuriem viņiem taču esot iedzimtas tiesības. Ar laiku viņi spiesti šīs milzu mājas pārdot jaunbagātniekiem. (Pašas Agatas Kristi māja, burvīga karaļa Džordža laika ēka Dārtas upes krastā, 2000. gadā kļuva par National Trust īpašumu.) Kādā no viņas romāniem atrodama brīnišķīga ainiņa: apmeklētājs, kurš ieradies pie padzīvojuša majora, ierauga, ka uz parketa izceļas vairāki lieli, nevainojami spoži taisnstūra laukumi. Tur atradušies Austrumu paklāji, ko majors nule bijis spiests pārdot.

Šķiet, ka sociālā nevienlīdzība Agatai Kristi, tāpat kā vairumam zelta laikmeta detektīvromānu autoru, likusies pilnīgi nesvarīga. Džulians Simonss savā „Asiņainajā slepkavībā”, erudīti un asprātīgi uzrakstītā detektīvžanra vēsturē, to rezumē šādi: „Sociālā hierarhija šajos stāstos ir nostiprināta tikpat dzelžaini, cik seno inku sabiedrībā.” No otras puses, ja paraugāmies uz Agatu Kristi viņas laika un šķiras kontekstā, viņu varētu nosaukt pat par protofeministi. Mis Mārpla ne tuvu nav vienīgā drosmīgā izmeklētāja Kristi romānos. Un, lai gan Puaro tiek ļauts izteikt vīzdegunīgas piezīmes par sievietēm („Sievietes nekad nav labsirdīgas”), šie komentāri, tāpat kā viņa laka kurpes ar smailajiem purngaliem, pieder pie satīras par beļģu detektīva aušīgajām, „franciskajām” dīvainībām. Vēl vairāk, tamlīdzīgas frāzes, ko palaikam bārsta Puaro, nobāl, ja tās salīdzina ar to, kā Kristi apraksta, cik grūti būt sievietei. „Man vienmēr bijušas smadzenes – pat kā mazai meitenei,” saka viena no viņas vecajām dāmām. „Bet man nekad neko neļāva darīt.” (Tā ir tā pati dāma, kura izgrūda pa logu mazo Tomiju Pīrsu.) Cita sieviete, uzklausījusi pārmetumus par pašlabuma meklēšanu, atbild: „Pasaule ir nežēlīga pret sievietēm. Viņām savā labā jādara viss, ko vien var – kamēr viņas vēl ir jaunas. Kad viņas būs vecas un neglītas, neviens viņām vairs nepalīdzēs.”

Kristi grāmatās regulāri parādās rasisms, antisemītisms un ksenofobija. Vienā no tām namamāte pasniedz desertu ar nosaukumu „moris kreklā” (šokolādes pudiņš, pārklāts ar putukrējumu). Ik pa laikam tiek piesaukti „melnie”, „šķībacainie” un „makaronu rijēji”. Tomēr visbiežāk nicīgas piezīmes tiek veltītas ebrejiem. Vienā no Agatas Kristi agrīnajiem romāniem, „Skursteņu  noslēpumā” (1925), kāds Hermans Aizekšteins (kurš, protams, ir baņķieris ar lielu degunu) tiek uzaicināts uz politiska rakstura sanākšanu lauku muižā. Kad namatēvam lordam Katerhemam paskaidro, kas ir Aizekšteins, viņš izmet: „Cik šiem cilvēkiem dīvaini uzvārdi!” Katerhems sāk Aizekšteinu saukt par Degunšteinu. Pārējie to pārņem un saīsina iesauku par „Degunu”.

No autores puses šāda attieksme tiek akcentēta kā komiska. Tā pieder pie katrā Agatas Kristi grāmatā atrodamās satīras par viņas tautiešiem – viņu slimīgo aizraušanos ar dārziem un suņiem, nesatricināmo stoicismu, gurķu sendvičiem un dīvainajiem ciemu nosaukumiem. Pēc Otrā pasaules kara daudziem lasītājiem (īpaši amerikāņiem) lāgā negāja pie sirds Kristi tēlu uzskati par etniskajām īpatnībām. Viņas izdevēji saņēma neskaitāmas sašutuma pilnas vēstules, tajā skaitā arī no starptautiskās ebreju organizācijas Savienība cīņai pret nomelnošanu (Anti-Defamation League). Kristi aģents droši vien nolēma, ka rakstniecei šādas vēstules liksies smieklīgas. Šā vai tā, bet viņš tās nepārsūtīja, tikai atļāva amerikāņu izdevējiem izsvītrot no teksta visas potenciāli aizskarošas atsauces uz ebrejiem vai katoļiem. Pati Agata Kristi, šķiet, labojumus nepamanīja.Daudzi mēģinājuši izskaidrot Agatas Kristi popularitāti un viņas laikā valdījušo vispārējo aizraušanos ar detektīvromāna žanru. Odens uzskatīja, ka tam pamatā ir reliģiski motīvi. Viņš rakstīja, ka vismaz protestantisma valstīs nozieguma atklāšana pastarpinātā veidā it kā noņem no mums vainas nastu, atdod mums nevainību. Citi izteikušies, ka detektīvromāna piedāvātajam mierinājumam esot tīri politiska daba. Starpkaru gadi iegājuši vēsturē ar spēcīgiem politiskiem nemieriem. Iespējams, detektīvromāni cilvēkus nedaudz nomierināja, liekot secināt, ka šādu graujošu spēku pamatā ir ne jau sabiedriskā iekārta, bet kāds atsevišķs slikts cilvēks, kuru iespējams izolēt. Džons Kavelti, detektīvromāna vēsturei veltītā pētījuma „Piedzīvojumi, noslēpumi un romantika” autors, apgalvo, ka šis žanrs vēl joprojām turpina pildīt minēto funkciju. Ir arī cits viedoklis – proti, ka zudumi un atradumi šajā gadījumā ir tīri literāri. Sākot no 20. gadiem, modernisma nomocītie lasītāji bijuši pateicīgi, atrodot vismaz detektīvliteratūrā teikumus ar teikuma priekšmetiem un izteicējiem un sižetus ar sākumu, vidu un beigām. Borhess sacījis, ka pēc detektīvromāna izlasīšanas jebkurš cits literārs darbs šķietot bezformīgs. Tomēr savā dziļākajā būtībā šie atšķirīgie argumenti pasaka vienu un to pašu: detektīvromāna pievilcība slēpjas apstāklī, ka tajā tiek atjaunota kārtība.

Mis Mārpla tam īsti nepiekrīt – vismaz iebilst, ka, pēc viņas domām, kārtība tiek atjaunota tikai līdz nākamajai reizei. Kopš Otrā pasaules kara vairs neesot iespējams saprast, kas īsti ir tavi kaimiņi. Tomēr tik modernajam nemieram īsta pamata gan neesot. „Var jau novelt vainu uz karu (abiem kariem),” viņa domā, „vai uz jauno paaudzi, uz sievietēm, kuras sākušas strādāt algotu darbu, uz atombumbu, vai vienkārši uz valdību – bet patiesībā jau cilvēks domājis tikai to vienkāršo faktu, ka mēs kļūstam veci.” Attiecībā uz noziedzību mis Mārpla, šķiet, uzskata, noziegumi bijuši vienmēr un arī nelielas, stabilas kopienas nebūt nepiedāvā drošību. „Dzīvojot ciemā, iznāk redzēt tik daudz ļaunuma,” viņa saka. Mis Mārpla mīl uzskaitīt visas tās indēšanas, nosišanas, izvarošanas un laupīšanas, kas notikušas kaut vai mazajā Sentmerimīdā. Tas ir komiski, un teorētiķi taču apgalvo, ka komēdijas uzdevums ir savaldīt ļaunumu. Tomēr Kristi grāmatu atmosfērā vienmēr ir zināma melanholija, kāda skeptiska nots. Romānā „Līķis bibliotēkā” (1942) upuris ir Rūbija, viesnīcas deju stundu pasniedzēja. Meitene nožņaugta ar viņas pašas vakarkleitas jostu. „Protams, iespējams, ka viņai piemita arī kādas vērā ņemamas īpašības,” piezīmē policijas komisārs. „Visticamāk jau nē,” atbild mis Mārpla.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts žurnāla The New Yorker, 2010. gada 16.–23. augusta numurā